Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +26 °C
Skaidrs
Otrdiena, 16. augusts
Astrīda, Astra

Kajems: prasts reiderisms vai izmeklēšanas kļūda?

Šī gada maija beigas iezīmējās ar satraucošu ziņu – policija paziņoja par atklātu vienu no pēdējo gadu skaļākajām lietām – maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību un šajā lietā apcietināja uzņēmuma “Mono” līdzīpašnieku Mihailu Uļmanu un uzņēmēju Aleksandru Babenko. Latvijas medijus uzreiz pārpludināja gan baumas par šo notikumu, gan oficiālās versijas.

Kamēr ar pašu Mihailu Uļmanu aprunāties šobrīd nav iespēju, Forbes aicināja uz sarunu viņa senu biznesa partneri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Biominu Kajemu, lai noskaidrotu otras puses viedokli un redzējumu par nesenajiem notikumiem.

Katrīna Iļjinska

Pastāstiet nedaudz par sevi. Jūs Latvijas uzņēmējdarbības vidē esat sen, taču intervijas neesat sniedzis, izņemot komentārus ebreju īpašumu jautājumā. Sabiedrībai par jums ir zināms ļoti maz. Kā jūs nokļuvāt šajā biznesā?

Pirmkārt, nedaudz nepiekritīšu. Esmu pietiekami pazīstams Latvijā, esmu šeit piedzimis un uzaudzis. Mani zina daudzi, un es arī zinu daudzus. Mans tēvs reiz teica, ka viņam ir garlaicīgi dzīvot šajā pilsētā, jo viņš pazīst visus, viņu visi pazīst, pat suņi vairs uz viņu nerej.

Es piedzimu senā, tradīcijām bagātā un ticīgā ebreju ģimenē, kur goda kanons un tradīcijas vienmēr bijušas pirmajā vietā. Esmu laimīgs cilvēks, jo varu lepoties ar to, ka esmu rīdzinieks, Latvijas ebrejs. Mana dzimtā valoda ir jidišs, un vārds ir dots par godu manam tēvocim. Gandrīz kā jebkura ģimene Latvijā, ne tikai ebreju, esam pārdzīvojuši dažādus laikus – arī izsūtīšanu uz Sibīriju. Ģimenē bija arī holokausta upuri, bet par laimi bija arī cilvēki, kam izdevās izglābties, esot evakuācijā, un veiksmīgi atgriezties mājās, izveidot ģimenes, tā piedzimu arī es. Manas mammas ģimene ir no Šķaunes Latgalē. Mums ir senas dzimtas uzvārds. Ir saglabājušās vēsturiskas ziņas par uzvārdu no 18. gadsimta beigām, daļa Kajemu ģimenes ieradās no Lietuvas lielkņazistes. Esam reliģiozi, tāpēc desmit baušļu ievērošana ir mūsu ikdienas sastāvdaļa.

Es pabeidzu vakarskolu, 15 gadu vecumā es aizgāju strādāt uz A. Popova Rīgas radiorūpnīcu, un visa mana dzīve līdz 40 gadu vecumam bija saistīta ar radiotehniku. Es ieguvu specialitāti radioaparatūras tehniķis un montāžists, iestājos tolaik Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē, vēlāk ieguvu arī maģistra grādu šajā jomā, un faktiski uzņēmums “Mono” ir mana otrā darbavieta. Strādāju radiorūpnīcā līdz PSRS sabrukumam, uzskatu sevi arī par speciālistu šajā jomā – man bija dažādas izstrādes, izgudrojumi un apbalvojumi. Pēc tam es vēl apguvu citu specialitāti – rūpniecības organizācija un plānošana, kas man vēlāk lieti noderēja. Kad radiorūpnīca beidza pastāvēt, bija jāsāk jauna dzīve, un liktenis mani atveda pie uzņēmuma “Mono” durvīm.

Kā tas notika?

Protams, tā nebija nejaušība – es meklēju darbu un biju pazīstams ar Uļmana kungu, jo viņš bija un ir draugs manam brālim. Es vienkārši atnācu pie viņa ciemos un pajautāju: “Mihail, varbūt tev ir darbs?” Viņš atbildēja: “Man ir daudz darba dažādiem cilvēkiem. Radio inženierim man darba nav.” Es teicu, ka varu darīt jebko. Tā sākās mūsu sadarbība, es atnācu strādāt par menedžeri un izmantoju savas zināšanas, ko biju ieguvis 25 darba gadu laikā rūpnīcā, man taču jau bija sava nostāja, dzīves pieredze un bez šaubām zināšanas.

Kas ietilpa jūsu pienākumos?

Man bija dažādi pienākumi, es nodarbojos ar tirdzniecību, pratu organizēt rūpniecības objektu darbību. Darbu uzsāku kā menedžeris jeb projektu vadītājs. Vadīju dažādus projektus, radot jaunus objektus un uzņēmumus, pārveidoju pamestus objektus. Pakāpeniski izaugu līdz uzņēmuma prezidenta palīga amatam.

Es jau tad ļoti cienīju Uļmana kungu par viņa uzņēmīgumu, talantu un nestandarta domāšanu. Mihailam Uļmanam piemīt uzņēmēja ķēriens un spēja vienmēr izvēlēties pareizo vadības stilu. Viņš ir tik talantīgs cilvēks, ka varēja atvērt uzņēmumu jebkurā jomā un jebkurā vietā. Viņam ir spēcīga intuīcija un talants radīt biznesa projektu vīziju , un to īstenot ar viņam raksturīgu perfekcionismu un precizitāti. Uļmana kungs  prot uzrunāt cilvēkus un izcelt visas viņu dotības uzņēmuma un pašu cilvēku labā, tādā veidā realizējot pārdrošas biznesa idejas.

Mihails Uļmans arī sāka savu biznesu no pašiem pamatiem – viņš izveidoja savu biznesu 1988. gadā, reģistrējot daudznozaru uzņēmumu “Mono”. Uzņēmuma “Mono” attīstība ir nesaraujami saistīta ar Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu. Brīvās uzņēmējdarbības vidē, “Mono” kļuva par spēcīgu daudznozaru holdingu.

Es uzsāku darbu 1991. gadā. Jau tajā laikā uzņēmums bija interesants – tas nodarbojās ar dažādiem koka izstrādājumu ražošanu, sniedza transporta pakalpojumus, ražoja žogu restes. Tās nebija nekādas spekulācijas.

Uļmana kungs definēja man konkrētus uzdevumus, parasti tas bija tajās jomās, ko es pārzināju un bija mana stiprā puse. Starp citu, tie biznesa plāni, kurus mēs ar viņu veidojām – attīstībai, privatizācijai – tie kļuva par paraugiem.

Fakts, ka visi biznesa plāni un privatizācijas projekti, kurus mēs likām galdā Privatizācijas aģentūrai un Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai, tika arī realizēti, un neviens netika apmānīts. Ja teicām, ka te būs rūpnīca, tad rūpnīcu arī cēlām. Ja teicām, ka tur būs rūpniecisks komplekss vai loģistikas komplekss, – tad tas tur atrodas vēl šodien. Nebija nekad tā, ka mēs būtu paņēmuši kādu objektu un pēc tam pateikuši: “Nu, nesanāca, piedodiet.” Neviens nevar neko tādu pārmest. Ar to arī sākās lielais “Mono”.

Pirmais bija milzīgais noliktavu komplekss Lubānas ielā, ieguldījām tajā naudu, ņēmām kredītus. Nekad neesam valstij lūguši kādus atbalstus vai naudu – tā vienmēr ir bijusi tikai kredītu nauda vai nauda no uzņēmuma “Mono” peļņas. Ir pagājuši jau 34 gadi kopš “Mono” dibināšanas, un šķiet, ka šajā laikā tomēr varēja nopelnīt lielu naudu.

Mēs bijām pirmie, kas atveda uz Latviju slavenu alkoholisko dzērienu zīmolus. Jā, vēlāk pārdevām šo biznesu – tas bija labs, peļņu nesošs, strukturēts bizness. Visur ir daudz izdarīts, daudz uzbūvēts. Mēs izstrādājām kravas auto piekabes ”Mono Transserviss”, akreditējām tās, ražojam, un tās brauc pa visu Eiropu.

Kas to šodien vēl atceras? Presē tiek kultivēts pavisam kaut kas cits, pat ne attiecībā uz mums, bet uzņēmējdarbības vidi kopumā – kāds kaut ko nozaga, kādu apmānīja, spekulēja utml. Kādēļ tā ir? Vai tādēļ, ka mediji atspoguļo skandalozākās lietas nevis ikdienas veiksmes? Varbūt tādēļ, ka ar negatīvas informācijas publiskošanu var sasniegt lielāku reitingu? Vai arī tādēļ, ka parasts uzņēmējs, kas sasniedzis labu peļņas līmeni, cenšas nepievērst sev uzmanību? Domāju, ka te darbojas visi šie faktori. Līdz ar to sabiedrības viedoklis ne vienmēr ir taisnīgs, bet dažreiz vienīgais pieejamais. Piemēram, kā par Uļmana kungam izvirzītajām apsūdzībām vai “Mono” biznesu.

Saprotiet, daudzi uzlūko mūs, uzņēmējus, caur tādu briļļu prizmu, kas visai bieži rāda izkropļotu ainu. To uzspiež gan masu mediji, gan sadzīve. Mūsu valstī diemžēl ir pieņemts necienīt turīgus un talantīgus cilvēkus. Kāpēc ir tāda necieņa pret šiem ļaudīm… neviens neaizdomājas, kas stāv aiz šīs veiksmes, bet pirmām kārtām tas ir smags darbs. Visi domā, ka turība nāk viegli un obligāti ar afērām, zagšanu, budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, taču patiesībā vairumā gadījumu tas tā nav. Cilvēks tiecas pēc labākas dzīves un ir patīkami būt turīgam cilvēkam pārtikušā valstī. Vēlētos, lai turīgu un veiksmīgu cilvēku būtu vairāk, tad arī sabiedrības viedoklis par turīgiem cilvēkiem būtu citāds.

Šodien ir cita filosofija – visus šos gadus tiek uzspiesta cita ideja – pelnīt ātru naudu, zogot, atņemot, krāpjoties, jo kā gan citādi var nopelnīt lielu naudu ātri? Es nezinu. Mēs pelnījām, smagi strādājot – tāpat kā lielākā daļa uzņēmēju. Uzņēmējdarbības vide savstarpējās attiecībās lielākoties ir godīga un taisnīga. Tāpēc, manuprāt, biznesam nav ne nacionālas nokrāsas, ne kādas citas, tas ir viendabīgs. Bizness – tie ir uzņēmīgi, strādīgi, talantīgi cilvēki – darba rūķi. Es domāju, ka Latvijā nav daudz tādu uzņēmēju, kas nopelnīto naudu iegulda dārgās jahtās, mājās Dubajā un citās pārlieku ekskluzīvās lietās. Mēs varam novērot, ka pamatā nopelnītais kapitāls paliek valstī. Mēs redzam jaunas biroju ēkas, renovētas dzīvokļu ēkas, ļoti rosīgu un aktīvu vidi, tā saucamo “startup” līmeni, un, kas ir ļoti svarīgi, modernizētas ražotnes. Tam visam pamatā ir kapitāls, kas tiek ņemts no iepriekšējo periodu peļņas, kredītiem vai investīcijām. Mēs redzam, ka nospiedošais vairums uzņēmēju investē Latvijas ekonomikā ar ilgtermiņa mērķi. Šajā ziņā “Mono” varētu būt viens no rekordistiem ilgtermiņa attīstībā. Protams, ka tas ir iekārojams kumoss reideristu grupējumiem.

Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs izveidojām transporta uzņēmumu un tolaik paņēmām kredītā pilnīgi jaunas DAF kravas automašīnas ar piekabēm. Tobrīd no Austrijas bija atbraucis mūsu partneris un jautāja: “Uļmana kungs, tu taču esi solīds vīrs, turīgs, kāpēc tu pats brauc ar tādu parastu auto?” Viņš tad atbildēja, lai aiziet paskatās, kādi auto nopirkti darbam. Ko es ar to gribēju teikt? Nauda primāri tika ieguldīta biznesā nevis savās vajadzībās, un tikai pēc tam tika domāts par labāku dzīvi.

Latvija ir bagāta valsts pretēji vispārpieņemtajam uzskatam. Tā vienmēr ir bijusi bagāta – pirms Otrā pasaules kara un arī pēc tam. Īpaši tas attiecas uz cilvēkresursiem, kas pēdējos gadus diemžēl aizplūst. Uzņēmēji jau ļoti sen signalizē par kvalificēta darbaspēka trūkumu.

Rezultāts ir acīm redzams – no vienas puses mums ir diezgan spēcīgs vietējais kapitāls, no otras puses, arvien vairāk izjūtam tiesiskuma trūkumu. Manas iekšējās sajūtas saka, ka problēma ir kvalificētu speciālistu trūkumā valsts sektorā.

Jūs teicāt, ka uz jums, t.i., uz “Mono” skatās sagrozīti, neobjektīvi?

Iespējams, tā bija mūsu kļūda: mēs pārāk maz komunicējām ar sabiedrību. Pārmērīga pieticība dažreiz nav labākā īpašība. Mēs uzskatījām, un arī tagad tā uzskatām, ka augsta preču un pakalpojumu kvalitāte ir labākā reklāma.

Bet tas nav tikai par mums, paskatieties apkārt uz jebkuru veiksmīgu uzņēmēju! Visur, kur trūkst objektīvas informācijas, tās trūkums tiek kompensēts ar fantāziju un baumām. Piemēram, Uļmana kunga lietā mēs varējām novērot, ka sākotnējais informācijas avots bija apšaubāmas reputācijas interneta portāls, kurā publicē dažādas baumas, pamatā saistītas ar policijas darbu. Pēc īsa laika, dzenoties pakaļ reitingiem, lielākie ziņu portāli šo informāciju pārpublicēja. Un tikai pēc ilgāka laika Valsts policija nāca klajā ar preses relīzēm.

Jā, par “Mono” maz zina, jo “Mono” neiesaistās skandalozās lietās. Komentēt baumas un iesaistīties publiskās diskusijās nav “Mono” stils. Tādēļ publiski pieejamā informācija ir skopa.

Pat tādās lietās, kurās darījuma pretējā puse izvēlas skaļu retoriku, “Mono” vienmēr ievēro iespējami klusāku pozīciju.   

Pastāstiet par pēdējā laika notikumiem saistībā ar Uļmana kunga arestu. Kas un kā notika?

Notikumi bija un ir stihiski, tie visu laiku mainās. Visvairāk mani izbrīna, kā mūsu tiesiskajā valstī tiek ignorēta nevainīguma prezumpcija, un aizturētajam nav iespējas sevi aizstāvēt publiskajā telpā, jo likums liedz publiski komentēt izmeklēšanas gaitu. Diemžēl burtiski jau nākamajā dienā pēc Uļmana kunga aizturēšanas publiski izskanēja apgalvojumi, ar kuriem viņš faktiski tiek pasludināts par personu, kuras vaina ir pierādīta un nevar tikt apšaubīta.

Vai jūs varētu iedomāties situāciju, kurā kāda populāra publiska persona izteiktu viedokli par Mihaila Ulmana nevainīgumu? Tas būtu pretēji mediju noteiktajām tendencēm. Šāds viedoklis vai nu netiktu publicēts, vai nu teiktais tiktu izrauts no konteksta tā, lai nenonāktu pretrunā ar iepriekš nosprausto tendenci.

Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tad vispirms ir jābūt izmeklēšanai, pēc tam izvirzītām apsūdzībām, un tiesai ir jālemj: vainīgs vai nav vainīgs. Un tikai uz tiesas lēmuma pamata drīkst izdarīt secinājumus un likt zīmogus. Savas personīgās nojautas es piedāvāju ikvienam paturēt pie sevis. Es jau sen esmu teicis, ka baznīcas balss ir kļuvusi nedzirdama, ir jāpasaka cilvēkiem, lai viņi aizdomājas par to, ko dara. Uzskatu, ka tas, ko atļaujas daži politiķi un ierēdņi… lai tas paliek uz viņu sirdsapziņas. Es neiesaistīšos ar viņiem kaut kādās mutiskās kaujās, jo es ticu taisnīgumam. Diemžēl taisnīgums vienmēr nāk ar kavēšanos.

Protams, ka viss notiekošais rada pamatotas bažas par reiderismu, kura mērķis ir pretlikumīgi pārņemt “Mono” biznesu. Bizness ir liels, mainīgs, mums tas šobrīd ir jānotur. Mums ir zināmi fakti, kas liecina par reiderisma pazīmēm. Šobrīd šie fakti tiek apkopoti un tuvākajā laikā tiks iesniegti kompetentajām iestādēm. Mūsu šodienas rūpe ir sadarbība ar izmeklēšanu, un mēs paši esam gatavi dot savu ieguldījumu, lai atklātu patiesību. Bet viss pārējais, ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, ir tiesībsargājošo institūciju ziņā, kam mēs ticam un uzticamies. Jo pretējā gadījumā var ļoti vilties sistēmā. Es gan negribētu, lai mani vārdi izskanētu kā aicinājums revidēt sistēmu.

Jūs teicāt un rakstījāt izplatītajā paziņojumā par aizdomām par reiderismu. Kam ir izdevīgi atņemt jūsu biznesu? Kāpēc jūs tā uzskatāt, kā tas izpaužas? Tas galu galā nebūtu nemaz tik viegli…

Es negribētu, ka vārds reiderisms tiktu saprasts kā neskaidra sazvērestības teorija. Tomēr, ja mēs izslēdzam kļūdu izmeklēšanā, tad faktu kopums liecina par reiderismu.

Mēs redzam, ka viss notiek kā pēc scenārija, proti, izmantojot izdevīgu brīdi, divas dienas pēc Uļmana kunga aresta un visas tās dubļu liešanas mums virsū, mēs netieši saņēmām piedāvājumu pārdot daļu no mūsu biznesa, gardu kumosu, tā teikt – ļoti vērtīgu mūsu aktīvu par zemu cenu. Mēs zinām, kas patiesībā ir izteicis piedāvājumu un kur meklējams finansējuma avots, kā arī tam visam ir skaidri redzama saikne ar konkrētiem cilvēkiem politiskajās aprindās. Esmu pārliecināts, ka viņi vēl liks par sevi manīt. Tuvojoties vēlēšanām, mēs vēl daudz dzirdēsim par šo tēmu.  

Mēs bieži varam lasīt par reiderismu, bet reti tas tiek nosaukts īstajā vārdā, jo patiesībā rada nepārprotamas asociācijas ar deviņdesmito gadu bandītismu. Es varu pateikt tikai par tām pazīmēm, kas ir ļoti nepatīkamas un kļūst par tendenci, bet par to neviens neraksta. Piemēri nav tālu jāmeklē: farmācijas uzņēmums, nekustamā īpašuma attīstītājs, kāpēc neviens žurnālists Latvijā neveic godīgu pētījumu. Latvijā jau sen reiderisms ir bieža prakse, bet neviens šo parādību īsti nav pētījis. Kāpēc? Iespējams tādēļ, ka tas parādītu zināmu nevarību tiesībsargājošajās iestādēs? Vai ir bieži gadījumi, kad kāds ir pierādījis reiderismu tiesā?

Ja pieļaujam, ka visa šī situācija patiesībā ir pārpratums, un izmeklēšana ir kļūdījusies?

Situācija ir nepatīkama, un tāpēc „Mono” ir izsludinājis viena miljona eiro atlīdzību par palīdzību Bunkus kunga slepkavības īstenotāju, pasūtītāju un atbalstītāju atklāšanu, – mēs gribam taisnīgumu, caurspīdīgumu. Man gribētos ticēt policijai, mēs tai uzticamies un man ļoti negribētos domāt par kaut kādu angažētību. Ar šo atlīdzības izsludināšanu mēs vēlamies palīdzēt arī policijai, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atrasti īstie nozieguma pasūtītāji un izpildītāji.

Mums ir piedāvājumi no detektīvu aģentūrām, tostarp ārvalstu, jo summu piedāvājam gana lielu. Mūsu mērķis ir sasniegt taisnīgumu. Šo mērķi mēs esam gatavi sasniegt ar visām tiesiskajām metodēm gan Latvijas Republikas, gan Eiropas Savienības līmenī.

“Mono” uzrunāja starptautiska neatkarīga producentu komanda, kas izveidoja vietni monografija.info un gatavo vairāku sēriju dokumentālo filmu, vācot un apkopojot informāciju no atklātajiem avotiem, kā arī intervējot cilvēkus. Filmas pirmo sēriju, kas iznākusi trīs valodās - latviešu, krievu un angļu, dažādos resursos noskatījušies jau vairāk nekā 100 000 cilvēku. Filmas autori plāno publicēt rakstu sēriju un dokumentālo filmu labi zināmos autoritatīvos starptautiskos izdevumos.

Pastāstiet par konfliktu ar Mārtiņu Bunkus par Rego Trade? Cik saprotu, strīds bija par nepilniem 800 tūkstošiem eiro.

Pirmkārt, “Rego Trade” nav saistības ar “Mono” – tas bija Uļmana kunga personīgs darījums. Ikvienam taču ir tiesības investēt naudu, kur viņš vēlas. Divi cilvēki pierunāja Mihailu Uļmanu piedalīties šajā projektā, un tam nav saistības ar “Mono”, tāpēc arī man nav tiesību neko komentēt. Es ļoti ceru, ka drīzumā Uļmana kungs pats varēs komentēt maksātnespējas procesa nianses.

Pēc Mihaila Uļmana teiktā un pēc juristu vārdiem, kas vada šos procesus, varu pateikt, ka Bunkus kungs veica virkni apšaubāmu soļu kā maksātnespējas administrators ar iespējamiem pārkāpumiem. Pat tiesa atzīmēja, ka maksātnespējas administratoram nevajadzētu tā rīkoties. Aicinu iepazīties ar Uļmana kungu interviju “Par “Bunkus shēmām”: pateicoties VID darbiniekam Bunkum, administrators Bunkus kļūst aizvien bagātāks”, kas bija publicēta portālā pietiek.com 2016. gadā.

Otrkārt, es īpaši vēlos uzsvērt, ka Uļmana kungam nav bijis tieša personīga konflikta ar Bunkus kungu. Visas civillietas, kas bija saistītas ar uzņēmuma “Rego Trade” maksātnespēju tika risinātas tikai un vienīgi tiesiskā ceļā. Jā, bija tiesvedība, bet tas taču nevar būt motīvs! Uļmana kunga personīgā bagātība desmitiem reižu pārsniedz tās pretenzijas, par kurām bija domstarpības. Nav motīva! Kāds vēlas viņu parādīt kā atriebīgu personu, kas nevienam nepiedod, neprot pieņemt zaudējumus. Muļķības! Mihails Uļmans prot gan uzvarēt, gan zaudēt – daudz tiesu un naudas ir zaudēts. Bet neviens racionāls uzņēmējs mūsdienās neriskēs ar savu reputāciju un brīvību, ziedojot nelielu daļu sava kapitāla. Es ceru, ka izmeklētāji sev ir uzdevuši šo jautājumu.

Manuprāt, šis konflikts pat netiktu pamanīts, ja ne Bunkus kunga atpazīstamība sabiedrībā. Tādi strīdi tiesās notiek regulāri un par lielākām summām. Jā, nenoliedzami ir tas, ka Bunkus kungs izmantoja publicitāti, lai sasniegtu attiecīgos mērķus. Un tas šīs apsūdzības padara vēl absurdākas, jo mūsdienu Latvijā neviens neuzņemtos spert šādu soli un vēl riskēt ar Latvijā esošu daudzgadīgu biznesu.

Jums ir kāda informācija, kas šobrīd notiek Uļmana kunga procesā?

Man nav tiesību komentēt procesu. Tajā pašā laikā visiem viss jau ir zināms! Plašsaziņas līdzekļos bez mazākās kritikas tiek tiražēti atsevišķu negodprātīgu valsts amatpersonu nopludināti informācijas fragmenti, un pārsvarā tiek atspoguļoti tikai vienpusēji viedokļi. Iedomājieties, ir publicēts pat Uļmana kunga kameras numurs. Tas nozīmē, ka kāds no atbildīgajām iestādēm informāciju nopludina. Tā arī ir pazīme, kas liecina par šīs akcijas organizētību.

Kādas ir jūsu attiecības ar Babenko kungu? Juridiski šobrīd viņa saikne ar Uļmana kungu nav atrodama.

Viņš bija viens no uzņēmuma “Mono” dibinātājiem. Mūsu bērni piedzima ar divu mēnešu starpību, mēs kopā braucām slēpot. Ļoti uzņēmīgs, talantīgs cilvēks. Mēs iepazināmies “Mono” un kopīgi strādājām pie dažādiem nekustamo īpašumu attīstīšanas un apsaimniekošanas projektiem. Kopīgi apspriedām un pieņēmām dažādus organizatoriskus lēmumus. Darba gaitā uz mani atstāja labu iespaidu viņa stingrais raksturs, līdera dotības un spēja strādāt komandā.

Es gribētu teikt, ka uzņēmēju vidū jūs neatradīsit nevienu cilvēku, kurš vērtētu Mihailu Uļmanu vai Aleksandru Babenko kā neracionālas un impulsīvas personas, jo tie ir cilvēki ar stabilu, labu reputāciju. Mani ļoti aizskar, ka šodien viņi tiek šādi nomelnoti.

Kā visi šie apstākļi ietekmē uzņēmuma ikdienas darbu?

Uzņēmums “Mono” darbojas stabili, esam ļoti pateicīgi mūsu klientiem, partneriem, draugiem un, protams, visiem darbiniekiem, kas mums uzticas un atbalsta. Pašreizējā situācijā mums visiem ir svarīgi rīkoties atbildīgi, lai nepamatoti netiktu sagrauts stabils uzņēmums, kur strādā tūkstošiem cilvēku, valstij tiek maksāti nodokļi un tiek labvēlīgi sekmēta Latvijas valsts ekonomika.

Mēs pieliekam visas pūles un esam pārliecināti, ka izmeklēšanas rezultātā patiesība uzvarēs, kā arī īstie nozieguma pasūtītāji un izpildītāji tiks atklāti.

Avots: Forbes

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli

Vai dāsnums atmaksājas?

Dāsnums – viens no plašākajiem ieguldījumu veidiem cilvēka ikdienā. Neatkarīgi no tā, vai katra cilvēla dāsnums ir daļa no pārdomātas stratēģijas, cēls žests, bezcerīgas ticības izpausme iespējamam b...

Reklāmraksti

Vairāk Reklāmraksti