«Mani iedvesmo daba, būšana ārā no pilsētas. Patiesībā katra diena ir brīnišķīga, katrai dienai ir savs aromāts, un sevī ir jāieklausās, lai veidojas sakarīgs dzīves ritms bez liela skrējiena,» apliecina smaržu zīmola 13:13 perfumery saimniece Anna Pipara. Viņai smaržas nav pirmā profesija, bet, kā pati atzīst, tās ir kā kluss rituāls. Viņa strādā lēnām, formulē smaržas apzināti un piedāvā, kad ir pilnībā pabeigtas. «Bez sezonāla spiediena, bez dzīšanās pēc tendencēm. Tikai aromāti, kas šķiet patiesi un dzīvi,» teic Anna. Pirms pāris gadiem viņa no Rīgas pārcēlās uz Cēsu novadu – uz mājām Straupes pusē. Te varot būt tuvāk pie dabas.
Viegluma un telpas sajūta
Annas Piparas aromāti ir veidoti, iedvesmojoties no klusas ainavas, dziļām personībām un atturīgas pieejas parfimērijai. Katrs aromāts tiek komponēts un ražots ierobežotā daudzumā, pievēršot īpašu uzmanību formulai, līdzsvaram un konsistencei. Katra pudelīte tiek pildīta un marķēta ar rokām, sākot no ieliešanas līdz pat aizzīmogošanai, nodrošinot rūpību katrā procesa posmā. Piemēram, svaigas, salā žāvētas veļas smarža ir viena no tām sajūtām, ko daudzi atpazīst uzreiz. «Tā raisa asociācijas ar tīrību, gaisu, aukstumu, ozonu un skaidru, dzidru vidi. Tā nav konkrēta smarža – drīzāk sajūta, kas dzīvo starp svaigu vēju, tekstilu un aukstu gaisu,» skaidro Anna.
Parfimērijā šo efektu veido ar aldehīdu grupu – tie ir aromātiski organiskie savienojumi, kas spēj piešķirt smaržai gaisīgumu, spožumu un abstraktu tīrības iespaidu. Ar aldehīdiem smaržvielas kļūst gaisīgākas, strukturētākas, modernākas izteiksmē. Tie bieži sastopami ziepjainās un lina, tīras veļas stila smaržās, klasiskās ziedu kompozīcijās, īpaši ar rozi, jasmīnu, neroli, svaigās, kā parfimēri teic, caurspīdīgās dienas smaržās vai aromātos, kuros būtiska ir viegluma un telpas sajūta. «Aldehīdi nestāsta par konkrētu ziedu vai augli. Tie stāsta par sajūtu – par gaisu, tīrību, struktūru un telpu ap aromātu. Tāpēc svaigas, salā žāvētas veļas smarža parfimērijā visbiežāk nav par veļu kā tādu. Tā ir par aldehīdiem un to spēju ar aromātu radīt sajūtu,» skaidro Anna.
Fotogrāfs Aivars gan jokojot teic – ja var radīt tīra krekla smaržu, tad jau var radīt arī zeķīšu smaržu. Bet diez vai tādai būtu piekritēji. Taču var radīt jaunlaulāto smaržu, un tā būs paliekoša smarža ar atmiņām cauri visai dzīvei. Smaržas nav radītas, lai tās risinātu kā mīklas. Tās radītas, lai izbaudītu, teic Anna. «Sajūtas ir visuzticamākais veids, kā atrast savu aromātu. Tieši katra deguns, paša sajūtas ir vissvarīgākais, tāpēc uz sevi var un vajag paļauties smaržu izvēlē. Mūsu oža ir unikāli individuāla. Kas vienam smaržo pēc āboliem, citam var asociēties ar pastaigu vasaras pļavā. Kas vienam šķiet svaigs, tas otram var šķist silts un salds. Ja sākumpunkts ir «kā šīs smaržas liek man justies?», kļūdīties nevar, kad atrodat smaržas, kas ienes mieru, dod enerģiju, padara dienu gaišāku vai vienkārši šķiet, ka «tās man der». Tad ir vērts smaržas testēt visas dienas garumā, dažādos brīžos un situācijās. Ja tās joprojām rezonē, iespējams, ir atrastas īstās,» iesaka Anna.
Mūsu ožas sistēma ir viens no emocionālākajiem sensorajiem ceļiem organismā. Tā ir cieši saistīta ar atmiņu, instinktīvām reakcijām, drošības un risku atpazīšanu, hormonālo un limbisko sistēmu. «Kad mēs pārejam pie analīzes, bieži vien apspiežam šo dabisko intuitīvo reakciju. Bet, kad vienkārši sajūtam, mēs iegūstam piekļuvi būtiskajam – vai aromāts šķiet patīkams, mierinošs, enerģisks, nomierinošs vai atbilstošs konkrētajam brīdim,» uzsver Anna. Taujāta, ar ko viņas smaržas atšķiras no komerciālās produkcijas, parfimēre stāsta: «Atšķirība ir tajā, kādus materiālus izmanto parfimērs. Es strādāju pārsvarā ar dabiskām izejvielām, ar nelielu molekulu piedevu izejvielu klāstā, uzskatu, ka tas ir vērtīgi.»
Ļoti skaista bezgalība
Parfimēra profesija Annai nav pirmā. «Valda priekšstats, ka šajā profesijā ir tikai cilvēki, kas piedzimuši ar kaut kādiem īpašiem, citādākiem deguniem, bet tā nav. Par parfimēru kļūst, mācoties un strādājot. Šis noteikti nebija mans sapnis. Ir lietas, kas vienkārši interesē un turpina interesēt gadiem, un man patīk radīt smaržas. Nebija gluži mērķis veidot parfimērijas zīmolu, tas notika dabiski laika gaitā. Esmu rīdziniece, pabeidzu Franču liceju, pēc tam studēju Latvijas Universitātē vadības zinības. Padsmit gadus strādāju kā restorānu vadītāja. Sākot darboties ar aromātiem, interesēties par izejvielu pasauli, man nebija skaidras vīzijas, kas no tā taps,» stāsta Anna. Viņa turpina: «Esmu ļoti jūtīga uz smaržām, pārsvarā viss, kas pašlaik sastopams smaržu pasaulē, man ir ļoti kairinošs, pārāk sintētisks; man ir bijis ļoti grūti nopirkt sev smaržas, pieņemt aromātus. Kaut vai aizejot uz teātri, kur katrs ir iesmaržojies, man tā ir aromātu kakofonija. Tā man radās interese par dabiskām smaržām, par augiem, kompozīcijas veidošanu. Patiesībā tas ir nebeidzams process, kur nav galējas robežas, ko iemācīties vai sasniegt. Man šī profesija ir kā bezgalība un ļoti skaista.»
Vispirms Anna tepat Latvijā pirms astoņiem gadiem sākusi apgūt klasisko aromterapiju, tas bijis labs starta ievads. Vairākus gadus ar aromterapijas instrumentu klāstu arī strādājusi, radījusi aromātu kompozīcijas vairāk uz eļļas, ne spirta bāzes. «Klasiskajā aromterapijā mēs strādājām ar materiālu klāstu, kas ir maksimāli pārbaudīts un ārstniecisks. Atšķirībā no parfimērijas, te ir citi uzsvara punkti. Kādā mirklī sapratu, ka gribu attīstīties, vairāk saprast, zināt. Uzsāku parfimērijas mācības pie kādas franču parfimēres, kurai ir savs zīmols. Informāciju par šo parfimēri sameklēju internetā; mani uzrunāja tīra, mūsdienīga, tāda moderna attieksme, patika, kā viņa dalās ar informāciju.» Kā visām profesijām, arī parfimērijā ir dažādas skolas, dažādi veidi, kā produktu pasniedz, kā to noformē, un patiesībā tas ir mārketings. Atrast parfimērijas pasaulē savu skolotāju esot līdzīgi kā izvēlēties savu frizieri vai šuvēju. Kā teic Anna, te svarīgas vērtības un valoda, kādā par tām runā, jo senā franču parfimērija esot mazliet iedomīga. Annai pie izvēlētās skolotājas patikusi atklātība par smaržu pasaules niansēm.
Kas nepieciešams topošajam parfimēram? «Zināšanas par izejvielām, tas ir visa pamatā. Veidot savu kolekciju, trenēt degunu, bet deguns šajā profesijā nav svarīgākais, svarīgākās ir smadzenes – kā tās spēj izanalizēt informāciju, tulkot idejas smaržā. Protams, ir nepieciešams zināšanu pamats, kā veidot smaržu formulas, novērtēt noturīgumu, iztulkot ideju. Tas nav viegli un vienkārši, bet ļoti interesanti.»
Ja pieņem, ka starta izejas punkts ir ideja par smaržas radīšanu savai kolekcijai, parfimērs savu ideju aromāta formā vispirms testē uz papīrīšiem. Izejvielas Anna iegādājas visā Eiropas Savienībā, tostarp Francijā – tām jābūt ar pārbaudītu sastāvu, alergēnu sertifikātiem un drošības datiem. «Tad vērtēju, kas atbilst manai idejai, kura man bija galvā. Ja aromāts atbilst, skatos, kāda ir struktūra, vai ir augstā nots, vidējā un bāzes nots. Ja nav «caurumu», aprēķinu formulu, uzpildu mazu testa pudelīti, nostādinu to vairākas dienas un raugos, vai galarezultāts atbilst iecerei. Ja ne, veicu korekcijas tik reižu, kamēr nonāku līdz cerētajam.»
Dokumentācija ir svarīga daļa no šīs jomas procesa. «Institūcijas rūpējas par drošību. Dokumentācijas ir daudz, bet katrai medaļai ir divas puses, un savs darbiņš jāmīl. Man ir svarīgi radīt smaržas atbildīgi pret lietotāju. Piemēram, es nevaru tuberozi likt smaržās simtprocentīgi, te jāzina lietas, kuras nedrīkst darīt. Tuberoze ir kancerogēna un ļoti, ļoti sensitizējoša ādai. Te nav runa par augu, bet ekstraktu, kas vienmēr ir krietni koncentrētāks. Un pie dabiskajiem komponentiem ir jāņem vērā arī dažādas kontrindikācijas, jāizanalizē katra konkrētā ražotāja materiāls,» parfimēre teic.
Labās mūsdienu pasaules lietas
Anna vada arī parfimērijas meistarklases. Viņa brīvi dalās ar savām zināšanām, necenšoties slēpt šīs jomas nianses. Bet kā iesācējam neapjukt aromātu pasaulē? «Personalizētu smaržu radīšanas procesā mēs neradām konkrētu ideju, tas nav reāli. Sākam ar anketu. Tad pie manis klients iepazīstas ar aptuveni 30 konkrētu aromātu komplektu un no tā izvēlas sev tīkamākos aromātus, no kuriem arī tiek veidota sev vēlamā kombinācija, izveidojot formulu, ko pēc tam sapilda pudelītē. Te neko intuitīvi nedaru, formulai jābūt precīzai, atkārtojamai, izsekojamai. Un, nē, 95% cilvēku deguns šai mākonī neapjūk. Ja nu kāds ir īpaši jūtīgs, to laikus pamanu,» skaidro Anna.
Nav tiesa, ka, saliekot kopā tīkamākos aromātus, var iegūt vislabāko sev piemēroto. Katrā ziņā parfimēre tā nerekomendē darīt, jo kombinēšana esot neparedzams process, kurā var nesaderēt aromātu ķīmiskais sastāvs. Jāņem vērā, ka komerciālajā parfimērijā visu nosaka izejvielu kvalitāte, te izejvielas būs lētākas un arī to kvalitāte – zemāka. Nišas parfimērijā, kurā strādā Anna, katrs no dabiskajiem ekstraktiem ir ar savu molekulu sastāvu – ar 10, 20, varbūt 30 izejvielām jau būs panākta ļoti pilna un komplicēta smaržas kompozīcija. Limita molekulu skaita kombinācijās gan nav, ir tikai konkrēta ideja un veids, kā to realizē.
«Ar smaržu lietošanu nevajag pārspīlēt. Tas, ka paši uz sevis nejūtam aromātu, nenozīmē, ka tā nav. Mūsu smadzenes ir uzbūvētas tā, ka aromātus, kas ir pazīstami un patīkami, tās vairs nereģistrē. Tāpēc arī savu mājas aromātu paši nejūtam. Katram ir jāatrod savs smaržas lietošanas veids – ja iesmaržinām apģērbu, tad vispirms testējot, kā aromāts uz tā izpaudīsies, vai to nebojā, jāņem arī vērā, ka aromātam nebūs tik liela difūzija, aromāts neitrāli un lēnāk izgaros. Taču apģērbs palīdz, ja gribam vairāk noturēt augsto noti, tā ir ātri izgarojošā smaržas daļa. Uz ādas smaržas intensitāte pastiprinās, bet aromāts var ātrāk izklīst. Viens iesmaržo pulsa punktus uz ķermeņa, cits uz muguras, lai smarža netraucē. Tas ir gaumes jautājums par to, kā smarža izkliedēsies,» iesaka parfimēre.
Vēl pirms aizrāvās ar aromātu pasauli, Anna pievērsās gleznošanai. «Gleznošana un dārzs ir mani galvenie vaļasprieki. Gleznot sāku, jo šķita interesanti spēt kaut ko pateikt, uzliekot to uz papīra. Man nebija nekādu prasmju, sāku iet kursos, trenēties. Es uzskatu, ka iemācīties gleznot var katrs. Varbūt katrs var apgūt arī parfimēra profesiju. Man pašai šķiet, ka daudzās profesijās ir pārāk liela distance līdz patērētājam un tā tam nebūtu jābūt. Tāpat ar gleznošanu – var šķist, ka man jau nu nesanāks, bet vari! Ir svarīgi iemācīties neņemt vērā šos priekšstatus, kā būtu pareizi, vai pārāk perfekcionistiski izturēties pret to, ko dari uz audekla vai papīra. Vismaz man gleznošana ir laba prakse, kā brīvāk izturēties pret daudzām lietām. Sevi trenēt nebūt tik lielam perfekcionistam – tas ir sev palīdzoši. Manuprāt, ir ļoti noderīgi savā dzīvē integrēt radošās lietas. Forši, ka no idejas kaut ko esi radījis savām rokām un tam ir rezultāts. Tās ir tās labās lietas mūsdienu pasaulē,» teic Anna.