Andra Dzenīša eseju krājuma Es esmu, manis nav redaktors Raimonds Ķirķis raksta: "Lai arī Dzenīša dzimtā valoda – mūzika – ir abstraktākā un tēlainākā no mākslām, spēja izteikties vārdos precīzi un ietilpīgi ir viena no viņa eseju svarīgām īpašībām. Strādājis žurnālistikā, viņš zina, kā rakstīt ar izkoptu stilu un saistošā veidā. Vai tā būtu cilvēka apziņas iztramdītā domāšana, kultūrvēsturisks apraksts vai vienkārši sadzīviska etīde, Dzenītim piemīt esejistikā tik būtiskā īpašība – būt dialoģiskās attiecībās ar lasītāju, uzrunāt un suģestēt."
Andris Dzenītis komponē mūziku vismaz četrdesmit savas dzīves gadu, tomēr viņam vienmēr licies svarīgi skaņām meklēt apstiprinājumu, paralēles, sakarības, līdzdarbības arī vārdos, krāsās, dažādās citās formās, kuru pārvaldīšanā sevi par ambīciju pilnu profesionāli saukt nevēlas, taču šīs izpausmes paralēli mūzikai ir uzskatījis par akūti nepieciešamām. Vārdi autoram ir zināma pašterapija, dienasgrāmata, atmiņu, noskaņu grupēšana.