Anastasija Kildiša par sniegumu pagājušajā gadā nule tikusi nominēta Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada jaunais mākslinieks. Pēdējos gados ieguvusi godalgotas vietas vairākos kordiriģentu konkursos, tai skaitā pirmo vietu Northern Choir Conducting konkursā Dānijā, un tikusi aicināta kā viesdiriģente pie ievērojamiem profesionāliem kolektīviem – Slovēnijas Filharmonijas kora un Dānijas Nacionālā vokālā ansambļa –, ar kuriem sadarbība joprojām turpinās. Pērn debitējusi arī programmā ar Latvijas Radio kori. Anastasija ir dibinājusi pareizticīgo kamerkori Adamant un pašlaik strādā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas jauktajā korī, kā arī ir diriģēšanas un solo dziedāšanas pasniedzēja Jūrmalas Mūzikas vidusskolā.
Kas ir tas galvenais, kas par jums būtu jāzina?
Es ļoti cenšos godprātīgi darīt savu darbu un kalpot cilvēkiem ar savu profesiju – ar to, ko es māku. Man liekas, ka to, ko tu esi iemācījies, ir obligāti jādod tālāk cilvēkiem. Kā es sevi redzu? Esmu kora diriģente, dziedātāja un draugs koristiem. Es cenšos ar viņiem labi un godīgi runāt un strādāt tā, lai viņiem kļūtu mazliet vieglāk šajās drūmajās dienās. It īpaši tad, kad laukā ir ziema vai rudens. Lai viņiem nebūtu sajūtas, ka viņi "rukā". Mūsu kopīgā misija ir padarīt dzīvi mazliet vieglāku gan pašiem dziedātājiem, gan klausītājiem. Tas ir aktuāli gan profesionālo, gan amatierkoru darbā.
Tomēr tās ir divas ļoti dažādas vides. Kura no tām jums ir tuvāka?
Tas ir grūts un sarežģīts jautājums. Man vajag abus. Varu piekrist Valsts akadēmiskā kora Latvija diriģentam Mārim Sirmajam, kurš ar prieku vada arī amatierkori Ikšķilē, ka profesionālajā korī ir psiholoģisks spiediens, uz tevi skatās tavi kolēģi. It īpaši, ja viņi ir par tevi vecāki (man ir 28 gadi). Cilvēki, kuri dzied korī jau trīsdesmit gadus, tiešām zina vairāk nekā es. Bet man tas patīk. Man dažreiz patīk pajautāt, ko citi par mani domā, taču tikai tiem cilvēkiem, kuriem es uzticos un zinu, ka ir vērts uzklausīt viņu profesionālo viedokli. Bet mani neinteresē, ko Jānis trešajā rindā raksta SMS par mani kādam citam.
Galvenais ir just atšķirību un robežu, par ko ir svarīgi uztraukties. Man liekas, ka tas ir pieredzes jautājums. Amatierkoru diriģēšanā man ir pieredze jau no 14 gadu vecuma kā jebkuram diriģentam Latvijā, kuram mūzikas vidusskolas pirmajā kursā sākas mācību prakse un sāk krāties pieredze. Citās Eiropas valstīs brīnās: tik jauna un diriģē jau 15 gadus?! Bet pie mums, Latvijā, tas ir normāli. Manuprāt, tas ir pareizi – jo agrāk tu lec aukstajā ūdenī, jo labāk. Jau pēc vidusskolas esi cilvēks, kas kaut ko saprot un var attīstīties savā profesijā. Piemēram, mācoties Helsinkos, manu studiju biedru vidū bija cilvēki, kuri tikai pirmajā bakalaura kursa gadā pirmoreiz tika strādāt ar kori. Viņiem tā bija pilnīgi jauna pasaule.
Savukārt somu vecmeistars, profesors Jorma Panula saviem audzēkņiem jau pusaudžu vecumā ļauj diriģēt orķestri. Tā neparasti strauji attīstījās Tarmo Peltokoski talants.
Tas ir apbrīnojams fenomens. Tarmo Peltokoski ir pāris gadus jaunāks par mani, un tad, kad viņš parādījās Latvijā, es priecājos – cik forši, ka varu aiziet paskatīties, pavērot un pamācīties!
Jūs arī gribētu diriģēt orķestri? Latvijā tas ir visierastākais ceļš – no kora uz orķestri.
Es neesmu orķestra cilvēks. Pagaidām esmu tikai un vienīgi koru fans, balss fans. Koru diriģentiem gan ir jāiepazīst arī orķestri un jāzina, kā šis instruments strādā. Esmu Mūzikas akadēmijā to mācījusies, bet sapratu, ka tas nav mans. Stāvot pie orķestra man pietrūkst intimitātes. Man pietrūkst cilvēka balss – tā ir izpausme visintīmākajā veidā, tas ir neredzams instruments, kurš ir tevī iekšā un ir ļoti saistīts ar tavu nervu sistēmu. Ja tu sāc raudāt vai smieties, tu nevari padziedāt.
Ar kādiem koriem pašlaik strādājat?
Es jau no pirmā kursa dziedu Rīgas profesionālajā kamerkorī Ave Sol. Ik pa laikam esmu tur arī kormeistare. Tā ir ļoti laba prakse gan korim, gan diriģentiem. Pēdējo reizi kormeistare biju pagājušā gada decembrī, gatavojām Kamila Sensānsa Ziemassvētku oratoriju, tas bija ļoti skaista.
Jūrmalas Mūzikas vidusskolā mācu gan diriģēšanu, gan solo dziedāšanu. Es uzskatu, ka diriģentiem, arī simfoniskajiem, ir jādzied un ir jāsaprot, kā strādā balss. Esmu arī kormeistare Jūrmalas vidusskolas korī, kurā topošajiem mūziķiem piebiedrojas arī cilvēki, kuri vienkārši grib dziedāt. Būtu grūti noturēt kvalitāti tikai ar vidusskolas audzēkņiem: tu tikko viņus izaudzināji, iemācīji dziedāt, bet tad puišiem ir balss lūzums, un katru gadu daļa dziedātāju skolu pabeidz un aiziet prom.
Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā pasniedzu partitūras spēli, kordiriģēšanu, kora mācību un kora literatūru, ik pa laikam aizvietoju kolēģi Patriku Kārli Stepi skolas korī. Vēl esmu saistīta ar diviem Latvijas Pareizticīgo baznīcas koriem. Vienu nodibināju pati, kad man bija 18 gadu. Tas bija ļoti impulsīvs projekts jaunības maksimālismā, kad mēs kā draugi sapulcējāmies un iesākām dziedāt liturģijās. Tradīcija nostiprinājās, un mēs joprojām tiekamies un dziedam. Esmu kormeistare Rīgas Aleksandra Ņevska baznīcas korim, kur mana mamma Irina Kildiša ir galvenā diriģente.
Kāpēc jauniešu pareizticīgo kori saistāt ar jaunības maksimālismu?
Tikko to nodibinājām, izdomāju: braucam uz konkursu! Polijā, konkursā Hajnuvkā, izcīnījām otro vietu, neskatoties uz to, ka korim bija tikai gads. Visi bijām "jauni gurķi", pēc tam sapratu, ka daudz ko varējām izdarīt citādāk, labāk, bet tā ir pieredze. Tagad maijā uz to pašu konkursu dosimies ar Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas kori.
Nebija viegli jūsu intensīvajā darba ritmā Rīga– Jūrmala– Cēsis sarunāt tikšanos. Kā visu paspējat?
Ar pareizticīgo baznīcas kori jau no bērnības ir pierasts, ka dievkalpojumi notiek ļoti agri. Svētdienās ir divi dievkalpojumi, pirmais – jau sešos, otrais – deviņos. Lai paspētu, jāceļas piecos. Agrie dievkalpojumi ir arī darbdienās, ja iekrīt lielie baznīcas svētki (piemēram, Svētās Trīsvienības svētki) un ļaudīm, kuri strādā, jāpaspēj uz darbu. Protams, mums ir jādzied un jākalpo Dievam. Grafiki ir diezgan saspringti, mēģinājumi ar koriem ir līdz pašam vakaram, bet es arī studēju profesionālajā doktorantūrā Mūzikas akadēmijā. Mana teorētiskā darba vadītājs ir Boriss Avramecs, savukārt mākslinieciskā darba vadītājs – Andris Veismanis.
Pie Andra Veismaņa jūs studējat jau daudzus gadus. Kas motivē tik ilgi mācīties pie viena pedagoga?
Individuāla pieeja. Andrim Veismanim nav pedagoģisko šablonu vienādam darbam ar visiem. Viņš redz cilvēku un katram iedos vai ieteiks vispiemērotāko repertuāru. Viņš māca ne tikai diriģēšanu, viņš māca mūs arī dzīvot – slēpot un gatavot ēst. Māca ārstēties, ja kāds ir slims. Mēs visi kopā sēņojam. Mana pirmā iepazīšanās ar viņu bija... sēņojot. Kad, stājoties bakalauros, viņam piezvanīju, lai pateiktu, ka gribu pie viņa mācīties, viņš teica: "Jā, tiekamies Saulkrastos! Iesim sēņot un tad jau parunāsimies." Nu kurš vēl profesors runās ar studentiem sēņojot? Šodien daudziem šī nodarbe ir sveša. Labi, ja pazīst gailenītes. Bet man sēņošana ļoti patīk jau no bērnības, kad gājām uz mežu kopā ar omi vai mammu. Pie Veismaņa braucu kopā ar kursabiedru Patriku Kārli Stepi, kopā gatavojām mūsu salasītās sēnes un diriģējām. Studējot sapratu, ka varu no Veismaņa ņemt un ņemt. Tomēr pēc doktorantūras mācīšanās ziņā man būs pauze, jo kopš bērnības esmu mācījusies "nonstopā". Sākumā Juglas Mūzikas skolā mācījos klavieres, bet jau drīz sapratu, ka mans ceļš ir diriģēšana, un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā jau iestājos kordiriģēšanas nodaļā. Pareizticīgo baznīca man šajā ziņā ļoti palīdzēja, jo tā bez kora nav iedomājama. Tipikonā un kanonā ir paredzēts, ka dzied kaut vai divi cilvēki.
Kāpēc jūs saista tieši pareizticīgo baznīcas kori?
Tāpēc, ka tur viss savienojas kopā. Tur ir jēga, muzikalitāte, dziļums un liturģiskā savienošanās, saruna ar citiem biedriem. Tā ir pareizticīgo kristiešu dzīves jēga: liturģija, mīlestība liturģijā. Tā dod ļoti daudz spēka. Mana mamma ir pareizticīgo kora diriģente un es izaugu pareizticīgo baznīcā ik sestdienu un svētdienu. No pareizticīgo mūzikas var smelties daudz iedvesmas – tā ļoti daudz māca un ir ārkārtīgi daudzveidīga. Tā aptver gan zīmju dziedājumus (znamennij raspev), gan Bizantijas un Valāmas salas dziedājumus, gan arī mūsdienu komponistu darbus, tostarp Latvijā. Piemēram, Georgs Pelēcis un Andrejs Selickis raksta pareizticīgo kora mūziku, un tā ir tik dziļa un skaista.
Arī pasaulslavenā igauņu komponista Arvo Perta darbi ir sakņoti pareizticīgo mūzikas tradīcijās?
Tieši tā. Ja man vajadzētu izvēlēties vienu skaņdarbu, ko es varētu klausīties līdz mūža beigām, tas varētu būt Arvo Perta Kanon pokajanen, kas nesen skanēja Latvijas Radio kora koncertā.
Pirms pāris gadiem sarunā ar Radio Klasika teicāt: "Labam kora diriģentam ir jāiemācās mīlēt cilvēkus. Tas ir vissarežģītākais, ko mācos katru dienu." Kas tur tik sarežģīts?
Mīlestība nāk pati no sevis tikai tad, ja esi svēts cilvēks. Bet mums visiem ir kaut kādas nepilnības. Daudz vieglāk ir mīlēt kori, kuru satiec pirmo reizi un tikai uz piecpadsmit minūtēm, piemēram, kādā konkursā. Tu nepazīsti šos cilvēkus un vari piedāvāt šajās piecpadsmit minūtēs radīt mūziku kopā ar lielu mīlestību. Cita situācija ir ar savu kori, ar ko tu strādā jau gadiem un kas kļūst par ģimeni. Ar ģimenes locekļiem bieži gadās strīdi un nesaprašanās. Ne tāpēc, ka mēs viņus nemīlam, bet tāpēc, ka šie cilvēki ir tuvu, blakus. Viņi redz tavas nepilnības, un tu redzi viņu trūkumus. Var gadīties atļauties pateikt par daudz, bet vajag savaldīties un censties neaizvainot šos cilvēkus. Māksla ir cienīt savus kolēģus un saprast, ka visi esam vienās un tajās pašās kurpēs, visiem var būt mākslinieciskas krīzes un cilvēciskas problēmas.
Koncertā Jaunā pasaule jums pēkšņi nācās ielēkt cita diriģenta vietā. Kāds būs jūsu muzikālais pienesums?
Jā, piedāvājums nāca pēkšņi, un es piekritu, jo ļoti mīlu šo kori. Tas ir viens no vislabākajiem instrumentiem koru pasaulē. Programmu izvēlējos pati. Tas bija ļoti sarežģīti, jo to vajadzēja ļoti īsā laikā, domājot par to, kā mana un Patrika Kārļa Stepes programma piestāvēs viena otrai. Tas ir īpaši svarīgi, jo mēs nedalām koncertu divās daļās, bet diriģēsim pamīšus. Mēs labi pazīstam viens otra darba stilu, jo esam studējuši kopā gan bakalauros, gan maģistros, arī Erasmus programmā Zalcburgā.
Manā daļā skaņdarbos būs daudz lūgšanu un sevis meklēšanas. Izvēlējos divus sev tuvus slovēņu komponistu – Mateja Kastelica un Tines Beka – skaņdarbus. Viens no konkursiem, kurā uzvarēju, bija tieši Slovēnijā, un viņiem ir daudz burvīgas kormūzikas, jo tur ir pieņemts, ka akadēmijās dzied arī komponisti, tāpēc viņi māk rakstīt koriem. Tines Beka skaņdarbs ir diezgan bērnišķīgs un naivs, ar body percussion elementiem. Sākumā šaubījos, vai varu ko tik "popsīgu" dot Radio korim, bet – kad tad vēl, ja ne tagad?
Būs arī divi zviedru komponistu – Ingvara Lidholma un Metjū Pētersona – skaņdarbi. Dāņu komponists Pērs Enevalds uzrakstīja burvīgu aranžiju Johana Sebastiāna Baha sibemolminora prelūdijai (no pirmā krājuma Labi temperēts klavesīns), pievienojot tekstu Adoramus te. Šo prelūdiju man piedāvāja atskaņot ar Dānijas Nacionālo vokālo ansambli, pēc tam iepazinos ar pašu komponistu, cienījama vecuma vīru. Viņš sirsnīgi pateicās par interpretāciju, un, kad prasīju viņam atļauju atskaņot šo prelūdiju ar Radio kori, viņš bija ļoti iepriecināts un atsūtīja vēl arī citus Baha darbu aranžējumus. Pie Baha vajag atgriezties vienmēr.
Jūsu diriģētā Dānijas Nacionālā vokālā ansambļa koncertu adventa laikā raidīja mūsu Radio Klasika. Vai tas ir sākums starptautiskai diriģentes karjerai?
Pēc trim nedēļām braukšu tikties ar slaveno Ēriksona kori Zviedrijā. 2024. gada beigās piedalījos starptautiskajā Ērika Ēriksona kordiriģentu konkursā. Laurus neplūcu, bet ir gandarījums, ka pēc milzīgā atlases konkursa mani izvēlējās astoņu finālistu sacensībai klātienē. Žūrijā bija daudzi pasaulslaveni diriģenti, kurus apbrīnoju jau bērnībā, – Džastins Doils, kurš strādā ar profesionālo Berlīnes RIAS kamerkori, un slovēņu diriģente Martina Batiča, Dānijas Nacionālā vokālā ansambļa galvenā diriģente –, kā arī mūsu Kaspars Putniņš un Krista Audere. Bija ļoti vērtīgi dzirdēt komentārus no viņiem visiem. Ierakstīju diktofonā un pēc tam klausījos katru vārdu.
Nenožēloju, ka netiku uzvarētāju trijniekā, jo šī konkursa līderis kļūst par nemitīgi ceļojošu diriģentu. Es ļoti mīlu Latviju, mājas, un man patīk pedagoģija. Man to būtu ļoti grūti apvienot ar intensīvu starptautisku koncertdarbību. Dieviņš visu sakārtoja tā, kā tam jābūt. Man piezvanīja Ēriksona kora direktors un teica: "Mums ļoti patika, kā tu ar mums strādāji, tāpēc gribam tevi uzaicināt uz koncertu." Tā bija mana uzvara. Es priecājos par šo ziņu vairāk nekā par izcīnītu godalgu, ka tieši koristi mani izvēlējās kā diriģenti uz veseliem trim koncertiem dažādās vietās.
Savukārt Dāņu Nacionālais vokālais ansamblis man jau divreiz uzticēja savu sezonas atklāšanas Meditācijas koncertu. 2024. gadā bija kora mūzika kopā ar čellu, bet 2025. gadā – ar saksofonu. Pirms tam domāju, ka esmu ļoti dramatiska personība, jo man patīk kulminācijas, lai ir forte un tutti, bet man piedāvāja pilnīgu pretstatu – mierīgu, meditatīvu mūziku, saglabāt mieru veselu stundu. Tādus koncertus gribētu ieviest arī savā praksē Latvijā – lai cilvēki var vienkārši aizvērt acis un nedomāt ne par ko citu, tikai klausīties.
Dāņi man atļāva 30% programmas izvēlēties pašai, un, protams, es piedāvāju latviešu mūziku. Pirmajā reizē tas bija Ēriks Ešenvalds un jaunā komponiste Annika Lanka, bet 2025. gadā paņēmu Almas Kalniņas aranžiju Tumša nakte, zaļa zāle korim ar saksofonu. Abas vēl studē Mūzikas akadēmijā, bet ir daudzsološas komponistes. Jaunus komponistus vajag atbalstīt, tā ir tik sarežģīta profesija! Izvelējos arī Jāņa Ivanova vokalīzi Rudens dziesma.
Koncertos ar Ēriksona kori būs 75 minūtes tikai viņu izvēlētas mūzikas. Uz emociju pamata piekritu visam, bet, kad saņēmu notis, ieraudzīju, ka būs ilgi jāmācās. Vēl atlikušas divas nedēļas, bet nekas, tūlīt jau varēšu gatavoties.