Otrdien, 17. februārī, Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notiks Pjetro Maskanji operas Zemnieka gods jauniestudējuma pirmizrāde un Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci iestudējuma atjaunojums. Zemnieka goda pirmajās izrādēs galvenās lomas atveidos Tatjana Trenogina, Irma Pavāre, Raimonds Bramanis, Artjoms Safronovs, Jānis Apeinis un Daniils Pogoriless, savukārt operā Pajaci galvenajās lomās būs dzirdami Aleksandrs Antoņenko, Andris Ludvigs, Artjoms Safronovs, Inna Kločko, Dana Bramane, Jānis Apeinis un Rinalds Kandalincevs. Operas Zemnieka gods un Pajaci iestudējis LNO galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš un režisors Aiks Karapetjans.
Mecosoprāns Irma Pavāre Zemnieka goda jauniestudējumam ir sagatavojusi Santucas partiju, ko mēdz dziedāt gan soprāni, gan mecosoprāni, kā arī mecosoprānam paredzēto Lolas lomu. Dziedātājai šī ir pirmā sezona Latvijas Nacionālās operas štatā, taču uz LNO skatuves viņa debitēja jau 2008. gadā trešās dāmas lomā Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautā un ir dziedājusi jau virkni svarīgu partiju. Šajā sezonā LNO Irma Pavāre atveido Bujonas hercogieni Frančesko Čileas operā Adriāna Lekuvrēra, Fenēnu Džuzepes Verdi Nabuko un pāžu Riharda Štrausa Salomē. Dziedātāja regulāri piedalās Cēsu Mākslas festivālā, Siguldas Opermūzikas svētkos, Senās mūzikas festivālā, festivālā Dominante u. c. Viņa ir uzstājusies Vācijā, Itālijā, Polijā, Ungārijā un Slovēnijā. Irmas Pavāres repertuārā ir arī vokāli simfoniskie lielās formas darbi un plašs vokālās kamermūzikas repertuārs. 2022. gadā Itālijas pilsētā Imolā izcīnīta 3. vieta un īpašā balva starptautiskajā Ebes Stinjāni operdziedātāju konkursā.
Irma Pavāre absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju profesores Anitas Garančas vokālajā klasē, regulāri papildinājusi zināšanas pie pieredzējušiem vokālajiem pedagogiem un nu pati strādā ar topošajiem dziedātājiem Rīgas Doma kora skolā, kur ir arī vokālās nodaļas vadītāja, kā arī docē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Jums Latvijas Nacionālajā operā pašlaik ir īpaši intensīvs darba periods.
Tā šajā sezonā ir sanācis. Kopš decembra gandrīz bez brīvdienām dziedu dažādas lomas – pāžu Salomē, Bujonas hercogieni Adriānā Lekuvrērā un Fenēnu Nabuko. Pēcpusdienā preses konference, vakarā Salomes izrāde, paralēli rit jauniestudējuma mēģinājumi. Nākas ātri mobilizēties un pārslēgties. Jauniestudējuma tapšanas procesā tas ir vēl grūtāks uzdevums, jo visas domas ir pie jaunajiem tēliem. Tagad, būdama LNO štatā, vēl vairāk pārliecinos, ka tas ir ārkārtīgi grūti repertuāra teātrī, kur nevis dziedi izrāžu blokos galveno lomu un ārpus tā nekā cita nav, bet viss ir jādara paralēli. Apbrīnoju visus kolēģus, kuri to var. Režīms februārī patiešām ir diezgan traks: nākamajā dienā pēc Zemnieku goda pirmizrādes 17. un 18. februārī būs Adriānas Lekuvrēras mēģinājums, kam sekos īpašā šīs operas izrāde 21. februārī kopā ar Ingu Kalnu un Aleksandru Antoņenko itāļu diriģenta Fabricio Marijas Karminati vadībā.
Esat sagatavojusi divas lomas Zemnieka godā. Vai tā ir īpaša situācija?
Lolas loma man ir ērtās čības, kurās varu iekāpt, savukārt Santuca man ir izaicinājums. Tā man ir jauna teritorija, kurā ieeju un taustos maziem solīšiem, bet jau diezgan pārliecinoši. Santucu dzied gan soprāni, gan mecosoprāni. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka topošajā iestudējumā esam divas Santucas lomas izpildītājas – soprāns Tatjana Trenogina un es –, tāpēc izrādes būs diezgan atšķirīgas. Mecosoprāns pilnasinīgāk skan vidējā un zemajā reģistrā, savukārt soprāns var akcentēt karaliskās, skaidrās augstās notis, uz kurām mecosoprānam nav vēlmes tik ilgi kavēties. Tāpēc arī orķestra un diriģenta uzdevums nav vienkāršs, jo temporitms mainās un arī akcenti mainās atkarībā no tā, kas dzied.
Iestudēšanas procesā strādāt vienlaikus pie divām lomām nav viegli. Izrādēs noteikti būs vienkāršāk, jo varēšu konkrētā vakarā koncentrēties uz konkrētu lomu. Mēģinājumos ir gadījies, ka, sekojot tam, kā partnere dzied Santucu, tikai pēdējā sekundē attopos, ka man taču ir jādzied Lola! Labi, ka starp Santucu un Lolu uz skatuves ir tikai saruna, bet nav kopīgu ansambļu. Tad gan viegli varētu sajaukt ansambļa balsis. Šajā ziņā ļoti sarežģīti ir tiem mecosoprāniem, kuri agrāk ir dziedājuši Karmenā Mersedesu un pēkšņi ir jādzied Karmena.
Vai ir kādreiz gadījies vienā izrādes vakarā izpildīt divas dažādas lomas?
Tikai operu koncertuzvedumos ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – Džordža Gēršvina Porgijā un Besā un Riharda Vāgnera Dievu mijkrēslī, kurā ir trīs nornas un trīs Reinas meitas. Izrādēs pagaidām tā nav nācies. Tāpat kā tagad Zemnieka godā ir ar Santucu un Lolu, kad paralēli jāsagatavo divas lomas, man bijis Šarla Guno Faustā ar Zībeli un Martu un Sergeja Prokofjeva Mīlā uz trim apelsīniem, kurā savulaik izpildīju gan princesi Klariči, gan Linetu. Tiesa, ne vienā vakarā.
Kādas ir jūsu attiecības ar savām varonēm? Kā iekāpt tik dažādu raksturu kurpēs?
Kurpes nomainīt vajag arī fiziski, un es to patiešām daru, jo šie tēli ir radikāli atšķirīgi, turklāt Santucai un Lolai ir arī dažāda ķermeniskā stāja un izturēšanās. Paliekot tajās pašās kurpēs, ir grūti neaizmirst, kas tu esi, un tēli var saplūst kopā. Lai cik jocīgi izklausītos, šīs sievietes nav sāncenses. Viņām abām dzīvē gadījies viens vīrietis – Turidu –, kas Lolai ir kaut kas pārejošs un īstenībā nenozīmīgs, bet Santuca viņam pieķeras kā pēdējam salmiņam. Viņš ir Santucas savienojums ar reālo pasauli. Atriebība Turidu nodevības dēļ viņu nepadara stiprāku un kaut kādā mērā salauž. Santuca ir pazemīgā, pakļāvīgā sieviete, kura ļoti grib būt vīrieša paspārnē, savukārt Lola ir sieviete, kura nekad nepazudīs: šeit beidzās, tur sākās… Viņai Turidu ir tikai viens solis, nevis dzīves lielā sastāvdaļa.
Kā atrodat īsto atslēgu Santucas un Lolas muzikālajam lasījumam?
Mācoties lomas, izvēlos sākumā neklausīties ierakstus, bet iziet cauri nošu materiālam, klavierizvilkumam. Ja ir laba redakcija, ļoti daudz kas ir rakstīts notīs. Tradīcijas ir dažādas, un, kā teica viens no maniem pedagogiem, "tradīcija ir pēdējā sliktā izrāde, ko esat dzirdējuši". Ir jāatrod savs skatījums. Pēc tam vari pavērot, ko vari no kāda aizņemties, un pamēģināt, bet kopēt nav nedz labais tonis, nedz kas labs balsij, jo katra balss ir unikāla. Kas vienam ir ļoti ērti, tas citam neder.
Santuca tesitūras ziņā ir hibrīdloma, ar kuru nav viegli tikt galā ne soprānam, ne mecosoprānam. Taču verisma komponisti vairāk rūpējas par muzikālo un stāsta saturu. Verisms pieļauj to, ka balsij ne vienmēr ir jāskan ideāli. Verisms bieži atklāj arī neglīto, kas pastāv līdzās skaistajam, balsī paužot arī spēcīgas emocijas. Tas piesaista cilvēkus ar atklātību, emocionālo dziļumu un atkailinātību, bet ne vienmēr ir estētiski skaisti. Verisma operu nav jēgas vienkārši nodziedāt skaisti. Atslēga parasti ir vokālās un aktiermeistarības kombinācijā, uz kādu ir spējīgs konkrētais solists.
Kā jūtaties Maskanji mūzikas pasaulē?
Priecājos, ka man ir iespēja izpausties un to darīt dažādi. Šajā mūzikā var spēlēties ar balss krāsām līdz pat kliegšanai, runāšanai un raudāšanai, pārbaudīt savas melodramatisma robežas.
Vai esat arī pa īstam raudājusi uz skatuves?
Bieži! Rīgā ir bijušas divas izrādes, kuru beigās man vienmēr bija asaras acīs, – Džakomo Pučīni Māsa Andželika un Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogi. Muzikālais materiāls un saturs ir tik ļoti piepildīts un emocionāli dziļš, ka nevar atstāt vienaldzīgu.
Kad pie māsas Andželikas klosterī ierodas ļaunā hercogiene, skatītāji viņu uzreiz ienīst.
Tāda ir mecosoprānu būtība – vienmēr būt mazliet ļaunajai. Soprānu varones ir pazemīgākas, savukārt mecosoprānu varones – šerpākas. Es teiktu, ka mecosoprāna varones ir spēcīgās sievietes. Mūsdienās tas ir populārāks sievietes tips: vairāk emancipēta un pašpietiekama, tik daudz nepakļaujas emocijām vai ir aukstāka. Soprānu varones daudzos stāstos izdara pašnāvību, bet mecosoprāni lielākoties izdzīvo. Karmena tiek nogalināta, taču tā nav viņas izvēle, bet soprānu tēlotās varones ļoti bieži destruktīvi izvēlas iet bojā, upurēties.
Vai katra loma kaut ko iemāca?
Manā dziedātājas ceļā ir bijuši dažādi komponisti, dažādas lomas, raksturi un pat dažādi žanri. Tas man ļoti patīk, jo mani aizrauj iespēja vienmēr pamēģināt kaut ko jaunu. Maskanji Zemnieka godā lielākais izaicinājums ir sabalansēt vokālo un emocionālo pusi, jo robeža ir ļoti trausla. Ir jāļaujas emocijām, bet tomēr ir vajadzīga vēsa galva, lai "izrēķinātu" vokālās krāsas un spēku. Tas ir tas, ko verisms palīdz slīpēt un līdzsvarot. Savukārt Vāgnera operā vari nostāties un dziedāt, jo mūzika ir ļoti monumentāla. Mocartā jākoncentrējas uz pasāžu veiklību un koloratūru tīrību.
Manai dramatiskā mecosoprāna balsij pašlaik vismīļākais un vispiemērotākais ir romantisms, kurā balss skan visdabiskāk un tāpēc jūtas vislabāk. Verdi mecosoprāna lomās es jūtos ērtāk salīdzinājumā ar Maskanji Santucu. Repertuārs gan ir atkarīgs arī no tā, kādā balss attīstības posmā esmu, ko meklēju un ko man piedāvā.
Un kā ar sapņu lomu?
Man nav sapņu lomas. Ir lomu sarakstiņš, kuras labprāt dziedātu. Banāli būtu teikt, ka gribu nodziedāt Karmenu un tas būs mans sapņa piepildījums. Nē! Tas būs viens solītis, par kuru pēc tam varēšu teikt: jā, šis man patika vai nepatika. Vienmēr skatīšos tālāk un gribēšu vēl, vēl un vēl.
Es ļoti ilgojos pēc franču mūzikas – pēc Pulenka. Sensānsa, Masnē, Guno. Franču komponisti ir daudz rakstījuši mecosoprānam. Karmenu mēdzu dziedāt koncertos, jo publikai tā patīk. Gribētu to kādreiz nodziedāt arī izrādē, taču nav tā, ka bez tās es nevarētu dzīvot. Es nevēlos aprobežoties tikai ar operas žanru. Ja kalendārā ilgi ir tikai operas, man sāk pietrūkt intimitātes un savas balss, ko varu atrast kamermūzikā. Tur tikai mūsu – kamermuzicēšanas partneru – ziņā ir, ko un kā vēlamies pasniegt, un nav pa vidu diriģents un režisors. Brīžiem gribas egoistiski izdarīt savu un paskatīties, ko runā mana dvēsele. Pavisam nesen sadarbībā ar pianisti Ilzi Ozoliņu LNO Beletāžas zālē koncertā Sasaukšanās atskaņojām Pētera Plakida un Emīla Dārziņa mūziku. Ar pianisti Helēnu Laukmani mums ir brīnišķīga franču un britu kamermūzikas programma Iedomu realitātes, kas ir izskanējusi daudzviet Latvijā.
Kas jūs aizrauj pedagoģijā?
Mani aizrauj mijiedarbība ar jauniešiem, nemitīgā attīstība, ko piedāvā audzēkņi. Ne vien es viņiem mācu un viņus iedvesmoju, bet tā ir savstarpēja bagātināšanās. Strādāju par vokālo pedagoģi Rīgas Doma kora skolā, kurā vadu arī vokālo nodaļu. Paralēli strādāju ar Dailes teātra muzikālo aktieru kursu Mūzikas akadēmijā.
Viena spilgta jūsu audzēkne – Etīna Emīlija Saulīte – jau turpina pilnveidoties Milānas La Scala akadēmijā.
Vairāki mani audzēkņi studē ārzemēs. Vienmēr visiem saku, ka esmu viņiem tikai sākums, jo dziedātāji plaukst paši. Pedagogs viņus tikai kā stādus vai nu aplej, vai neaplej. Iemācīt dziedāt nevar. Var tikai iedot pamatu un ievirzīt ceļā, bet izvēle, kurp doties, vienmēr paliek paša dziedātāja rokās. Arī Etīnu esmu aplējusi, uzbužinājusi un mēslojusi, taču viņa pati vienmēr ir bijusi ļoti mērķtiecīga. Viņai ir lielā balss, tikai mazliet jānogaida, lai tā uzplauktu tieši tajā repertuārā, kurā tai būt. Drīzāk pat esmu bijusi Etīnai bremzes pedālis un veselais saprāts, lai mazliet nomierinātu jaunības maksimālismu. Mēs pieaugam ļoti dažādi gan fizioloģiski, gan garīgi. Dažs pieaug jau astoņpadsmit gadu vecumā kā Etīna un plašiem soļiem dodas pasaulē.
Cik svarīgi jums pašai ir bijis, ka jūs pamana, uzbužina, laista un mēslo?
Līdz vidusskolas beigām nevarēju iedomāties, ka dzīve mani aizvedīs līdz operas skatuvei. Paldies jāsaka manam tētim, kurš pirmais ievēroja, pamudināja un iedvesmoja pamēģināt. Pēc skolas aizgāju uz Mūzikas akadēmiju. Mūzikas skolā nebiju gājusi, un, par laimi, akadēmijā tolaik vēl pēdējos gadus bija t. s. nulles jeb sagatavošanas kursi. Iestājos akadēmijā vēl bez nevienas stundas ar vokālo pedagogu. Man bija dabas dota balss, bet nebija saprašanas. Sākot strādāt ar balsi, es mazliet par maz ticēju dabai un pārcentos, mēģinot to kontrolēt, tāpēc vienā brīdī daba aizvērās ciet.
Vokālais ceļš ir bijis diezgan garš un līkumains, taču visas grūtības man ir ļoti daudz iemācījušas. Tāpēc varu ar lielu atbildības sajūtu skolot citus, jo zinu, kam varbūt jāiziet cauri, kad jāiet uz priekšu lēnāk un kad daudz ir par daudz. Var teikt, ka iemācījos dziedāt caur pedagoģiju. Tā palīdz vēl labāk saprast savu ķermeni. Meklējot un atrodot labāko risinājumu kādam citam, atrisinu arī savas problēmas – domāju, kāpēc es pati šo neizmantoju?
Es strādāju ar jauniešiem un varu pateikt, ka ir daudz skaistu balsu, bet par top dziedātājiem kļūst ļoti maz. Ar skaistu balsi nepietiek. Nav arī vienīgā pareizā ceļa, jo mūsu uztvere un iztēle ir ļoti atšķirīgas. Dziedāšana ir sava veida sports. Jo augstākus rezultātus sasniedz, jo lielākas kļūst prasības pašam pret sevi un gūt psiholoģiskas traumas ir ļoti vienkārši. Psiholoģiskā noturība ir svarīgs faktors. Ir jāatrod līdzsvars – jābūt prasīgam pret sevi, tomēr ir arī jāmīl sevi un sava balss. Par to ir viegli runāt, bet grūti izdarīt, jo šaubas un fobijas iezogas mums katram šajā profesijā, arī esot visaugstākajā virsotnē. Skatuves adrenalīnam ir jābūt, bet ir svarīgi, lai tas tev palīdz, nevis traucē. Lai sasniegtu olimpiskās virsotnes, dziedātājam ir jābūt gan māksliniekam, gan atlētam, gan stratēģim. Jābūt fiziski un psiholoģiski spēcīgam, lai izdzīvotu un sasniegtu ko vairāk par mirkļa panākumiem un varētu dziedāt tik ilgi, cik pašam gribas.
Pirmizrāde
Zemnieka gods. Pajaci
LNO 17., 18.II, 1., 27., 28.III, 10.VI plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 20–75