Teātra trupas Kvadrifrons aktieris un režisors Reinis Boters savā topošajā monoizrādē jeb dokumentārajā halucinācijā Viltvārdis ir pievērsies viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis vai ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam. Šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši savus panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu pašam izrādes autoram ir izraisījusi bērnības māju bēniņos atrasta audiokasete ar viņa ierakstītu pašveidotu radio raidījumu. Tā viņu ir pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību. Brīvību, kas valdījusi pirms kauna, pirms vērtējošiem skatieniem, pirms uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. Satiekamies ar Reini Boteru Rīgas cirkā, kur nedaudz vairāk nekā pēc mēneša notiks Viltvārža pirmizrāde.
Kā jūtaties Rīgas cirkā?
Mēs jūtamies kā mājās un veiksmīgi sadarbojamies ar Rīgas cirku. Ikdienā mēs dzīvojam mazliet nošķirtu dzīvi savā Zirgu stallī, bet kopā veidojam Ziemassvētku izrādes arēnā, kas mums vieniem pašiem ir vēl mazliet neaptverams spēles laukums, bet ar Rīgas cirku tas mums izdodas. Cilvēki nāk, un viņiem patīk.
Teātra trupa Kvadrifrons pastāv jau vairāk nekā astoņus gadus. Kā jūs esat mainījušies?
Daudzi saka, ka mēs esam noguruši. Mani tas pārsteidz. Mēs esam tajā vecumā, kad sākam domāt par dzīvi, ko esam tajā izdarījuši un ko ne. Skaidrs, ka fiziskajā ziņā tu vari sajust spēka izsīkumu vai muguras sāpes pirmo reizi savā mūžā ("... bet uz skatuves tu esi pilnīgi cits cilvēks. Tev ir pilnīgi cita enerģija. Man šķiet, ka mēs joprojām spridzinām," jau vēlāk piebildīs Reinis Boters – I. A.). Šobrīd mēs esam sajutuši brīvību arvien vairāk darīt to, ko gribam, un nedomāt tik daudz par reakciju – vai kādam tas patiks vai nepatiks. Par to ir arī mana monoizrāde Viltvārdis, kas organiski veidojusies, prātojot par to, ko esmu izdarījis. Kāds tam ir svars? Kāda tam ir jēga?
Kā teātra trupā tiek atrasta vieta šiem individuālajiem meklējumiem?
Mums ir sapulces, kurās lemjam par nākamā gada repertuāru un redzam – mums ir brīva vieta. Vai kādam ir kādas idejas? Piemēram, Jānis Kronis vēlas veidot izrādi par Latgali un latgaliešu valodu, un viņš piesaista savu dramaturgu un režisoru, lai īstenotu to uz skatuves. Man šķiet, ka nav bijušas tādas reizes, kad kāds būtu teicis: nē, mēs to nedarām. Tas nav labi. Mēs tiešām esam tik ārkārtīgi saauguši kopā, ka starp mums ir bezierunu uzticēšanās. Lai arī mūsu gaume mēdz būt atšķirīga, nav nekādu pārmetumu, un galu galā mākslā nekas nav izmērāms.
Kā nonācāt līdz šīs monoizrādes veidošanai?
Šī monoizrāde top gandrīz trīs gadus, jo bija pienācis brīdis, kad varēja mazliet apstāties vai arī vajadzēja mazliet apstāties šajā vāveres ritenī, kurā viens projekts beidzas un sākas nākamais, lai vienkārši varētu nopelnīt sev iztiku. Šajā apcerīgajā laikā toreizējā Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Beka Bergere mani uzaicināja piedalīties projektā Great Little European Network (GLEN), kurā bija pa vienam māksliniekam un producentam no astoņām valstīm, kas sanāk kopā un cenšas izveidot alternatīvu lielo Eiropas valstu tīklam, kurās mazajām Eiropas valstīm ir grūti iespraukties, lai mēģinātu likt sevi pamanīt. Tā bija jauka un svētīga pieredze un iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus ar līdzīgām problēmām: finansējuma trūkumu, mazu tirgu. Mums ir grūti panākt atpazīstamību plašākā mērogā un tamlīdzīgi. Lai arī mūsu mērķis nebija veidot mākslas darbus, es sajutu vilkmi izveidot iestudējumu par universālu tēmu un izmantot izdevību konsultēties ar šiem māksliniekiem un producentiem. Es radīju divas darbizrādes, ko parādīju Lietuvā un Islandē. Tas bija grūti, jo tu parasti nosēdi divus mēnešus savā tumšajā alā un iznāc ārā ģenerālmēģinājumā, bet šajā gadījumā tu ātri uzliec savas ieceres uz skatuves, lai saprastu, kas tas ir un vai citi to saprot. Viss ir jēls un negatavs, bet tajā pašā laikā ir noderīgi saņemt atsauksmes tik agrā iestudējuma tapšanas stadijā. Tas bija kaut kas jauns. Man šķiet, ka pie tā ir jāpieturas. Es centīšos mēnesi pirms Viltvārža pirmizrādes parādīt to mūsu komandai, lai tā palīdzētu paskatīties no malas un dotu savu ieguldījumu ar ieteikumiem, kas būtu attīstāms tālāk.
Kad parādījās audiokasete?
Pēc šīm divām darbizrādēm es sapratu, ka neesmu atslēdzis šo tēmu līdz galam, un atcerējos par audiokaseti ar paša radītu radio raidījumu, ko sameklēju savas bērnības mājas bēniņos un noklausījos. Es domāju – kur ir palicis šis mazais sešgadīgais cilvēks, kurš tūlīt sāks iet skolā? Tajā ir milzīga brīvība. Tajā nav kauna un sevis vērtēšanas. Tur vienkārši viss notiek. Tajā ir intervijas ar ģimenes locekļiem, pašizgudrotu ierīču reklāmas, dziļdomīgas atziņas un dziesmas, kuras ir bijušas šajā audiokasetē un kurām neesmu pārrakstījis pāri. Šim radioraidījumam ir noteikta un interesanta dramaturģija, pēc kuras es, mazliet mokoties, mēģinu sarindot visu materiālu.
Kas bērnam sanāk tik viegli, tas pieaugušajam mokoties.
Protams, bet tas, kas bērnam ir galvā, ir tik patiesi un aizraujoši – kāpēc to nepaņemt par pamatu tam, kas notiek tagad?
Kurā brīdī tas pazūd?
Tas pazūd ar katru dienu (smejas). Pirmkārt jau skola mūs ieliek rāmjos, lai gan manā gadījumā tā ir bijusi vieta, kurā skatuve ir kļuvusi par pašsaprotamu lietu, jo pastāvīgi esmu piedalījies uzvedumos vai svētku pasākumos, bet skaidrs, ka tas rada uzslāņojumu ar to, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Savukārt studiju laikā tev vispār pasaka, kas ir teātris un kas nav teātris. Veidojot šo monoizrādi, man gribas iet prom no visa iemācītā un paplašināt robežas. Taustīties. Es uz skatuves esmu piedzīvojis dažādas tēmas, režisorus un pieejas, bet tas viss ir bijis tādā drošības zonā, it īpaši, redzot to, ko dara citur, Latvijā ir diezgan klasisks teātris salīdzinājumā ar to pašu Igauniju, kura performatīvajā ziņā ir aizšāvusies kosmosā. Es nesaku, ka visiem uz to ir jātiecas, bet gribas pamēģināt un paskatīties, kas notiek. Vai man ir vajadzīgas citas iemaņas? Vai es to vispār varu izdarīt, piemēram, es jūtu, ka man pietrūkst improvizācijas iemaņu, jo lielākoties tās nākas izmantot, veidojot etīdes, kas pēc tam ir tikušas iekļautas kopējā struktūrā un kļūst par izrādi, ko tu rādi daudzas reizes pēc kārtas. Tur no improvizācijas paliek visai maz.
Kas liek palikt drošības zonā: kauns, vērtējoši skatieni, uztraukums par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību?
Jā, bet katram režisoram un aktierim ir arī dažādi personīgie apsvērumi un sajūtas par to, kas viņiem ir pieņemams vai nav pieņemams, ko viņi var vai ko viņi nevar. Man pašam ir bijis tā, ka kolēģis jautā: kā tu to dari? Es tā nevarētu. Man šķiet, kas tur tāds, ko nevarētu izdarīt! Un otrādi. Katram no mums ir lietas vai līnijas, kurām ir jācenšas pārkāpt pāri un, kā es rakstīju savas monoizrādes aprakstā, aiz kurām gandrīz vienmēr ir veldzējoša brīvība. Ja tu vienkārši meties tajā iekšā, tad pēkšņi kaut kas piedzimst. Bieži vien buksēšana, koķetēšana, ka es to nevaru, vai slinkums nodara daudz ļauna jaunradei un domas lidojumam. Gribas to pārvarēt, kaut arī šajā gadījumā es varēju mēģināt visu izdarīt viens pats, bet piesaistīju cilvēkus, kas palīdz ar dramaturģiju, mūziku un tērpiem.
Neuzticaties sev?
Darba procesā izlien dažādas lietas. Protams, es jūtos kā autors, un pārējie strādā ar manām idejām, bet tajā pašā laikā es radu šo drošības zonu ar komandu, kurā strādā profesionāļi, kas – es zinu – izdarīs labi un kas izdarīs labāk par mani. Nākamais solis būtu palikt un pamēģināt kaut ko radīt vienam pašam. Tas prasa daudz laika – izveidot izrādi pēc vispārpieņemtajiem standartiem un kvalitātes, bet dažreiz ir nepieciešamība reaģēt ātri – bez budžeta, tērpiem un gaismām –, taču ir ārkārtīgi grūti izkāpt no tās struktūras, kurā esi dzīvojis visu laiku.
Kā jums šķiet, kurās iepriekšējās izrādēs esat aizgājuši vistālāk prom no klasiskā?
Mēs diezgan brīvi pieejam formai, skatuviskajam izkārtojumam un aktieriskajam izpildījumam. Lai arī mums ir izveidojies savs rokraksts, mēs strādājam dažādi, un šobrīd Rūdolfa Gediņa izrāde Sēri krāca ūdens viļņi ir aizgājusi vistālāk no tā, kā ir ierasts, un vienlaicīgi tas nav sliktāk, varbūt pat labāk. Tas ir fiziskais teātris, kas uztverams caur ķermeņa valodu un līdz ar to ir universāls. Es rakstu saviem ārzemju kolēģiem e-pastus: mums ir izrāde, kas varētu jūs ieinteresēt. Tajā nav neviena vārda, bet tas nav mazāk iedarbīgi. Man šķiet, ka mēs visu laiku testējam robežas, bet tas nenotiek apzināti. Nav tā, ka mēs gada sākumā sanāktu un teiktu: re, kur mums ir parasta izrāde, re, kur mums ir eksperimentāla izrāde, re, kur mums ir izrāde bērniem, bet varbūt vajadzētu. Tas ir jautājums.
Vai savas monoizrādes kontekstā esat domājis par izglītību un tās ietekmi?
Es esmu domājis par to, bet tas nav pārmetums Kultūras akadēmijai. Kur es būtu bez Kultūras akadēmijas?! Turklāt es pats šobrīd nebūtu gatavs kļūt par pasniedzēju, jo tas ir sarežģīts darbs, kas prasa milzīgu laiku un ieguldīšanos. Es novērtēju visus, kas to dara. Atskatoties uz savu studiju laiku pirms vairāk nekā desmit gadiem, man ir pietrūcis dažādības un informācijas, kas varētu būt bijusi nozīmīga. Man šķiet, ka ārkārtīgi svarīga ir sadarbība starp dažādām institūcijām un valstīm un ka studentiem ir iespēja braukt uz ārzemēm iepazīties ar citu pieredzi, jo tādā veidā paplašinās tavs uztveres lauks un izpratne par mākslu. Pat ja tev kaut kas nepatīk, tu esi to redzējis un saproti, ka var arī tā. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no tevis paša. Studiju laikā tu vēl neesi nobriedis cilvēks, un pēc tam šķiet, ka tu būtu varējis vairāk redzēt un lasīt. Pavisam nesen Agnese Krivade mani iepazīstināja ar grāmatu Spangbergianism. Tās autors ir zviedru horeogrāfs Mortens Spongbergs, kurš sešdesmit četru dienu garumā veidoja performanci kā ik dienas publicētu ierakstu virkni. Man būtu gribējies ar to saskarties jau studiju laikā. Lai arī viņš iet galējībās, viņš raksta: tev nevienu nevajag, tu vari izdarīt to, ko tu gribi, piečakarēt sistēmu un tamlīdzīgas lietas. Kultūras akadēmijā mēs kursā bijām daži cilvēki, kas bija tendēti uz revolūciju. Tagad visi arī strādājam kopā. Vai tas būtu kaut ko mainījis? Šī grāmata iedvesmo vairāk ļaut lietām notikt nekā domāt par tām. Tā ir milzīga atšķirība, vai tu domā un dari vai arī tu dari un pēc tam domā.
Katra nākamā paaudze noliedz iepriekšējo paaudzi. Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk tu saproti, ka viņi dara savu un viņi ir bijuši dumpinieki savā laikā. Laiki mainās. Jautājums ir par to, kā tikt tiem līdzi. Galvenais ir nekļūt par vecu, īgnu, visu noliedzošu režisoru (smejas). Lūk, tā ir īsta māksla.
Atgriežoties pie monoizrādes Viltvārdis, kā jūs risināt tās nosaukumā iekodēto tēmu?
Šī monoizrāde ir cīņa ar šo viltvārža sindromu, kas savā ziņā ir cīņa ar sevi un savu pārliecību, vienlaikus tā ir cīņa ar savu bērnības "es", jo es jūtos kā viltvārdis attiecībā pret šī mazā sešgadīgā cilvēka patiesumu un māksliniecisko brīvību, kas bija tad, – un kur tā ir tagad. Protams, mēs mēdzam romantizēt, un, visticamāk, es romantizēju arī šo audiokaseti un interpretēju savas bērnības atmiņas vai piedēvēju sev pat nebijušas lietas, padarot tās noderīgas stāstam, ko gribu izstāstīt.
Dokumentāra halucinācija.
Man gribējās pretstatu. No vienas puses, ir dokumentāla liecība (audiokasete), no otras puses, man ir vēlme piedzīvot ceļojumu jeb skatuvisko pieredzi, kas nav piesaistīta konkrētai tēmai vai stāstam un kam halucinācija šķita atbilstošs vārds, kas ir attiecināms arī uz atmiņām, no kurām daudzas mēs uzbūvējam no tā, ko mums ir stāstījuši citi, nevis ko mēs atceramies, – redz, kā tu plunčājies mazā bļodā, un pēkšņi tavā acu priekšā parādās bilde: jā, es tiešām plunčājos. Patiesībā tā var būt vienkārši halucinācija.
Atver vēstures grāmatu un saproti, ka viss ir dokumentāra halucinācija.
Halucināciju ir ārkārtīgi daudz mums visapkārt. Tas, ko tu vari darīt, ir vadīties pēc savām cilvēciskajām vērtībām. Man šķiet, ka tas ir galvenais kompass.
VILTVĀRDIS
Rīgas cirka Zirgu stallī
24., 27.II, 1., 23., 24.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25