Jaunajā Rīgas teātrī 20. maijā notiks pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa lugai Indrāni, ar kuru Jaunajā Rīgas teātrī režijā debitēs jaunās paaudzes aktieris Gerds Lapoška. Indrānmātes lomā – Baiba Broka, Indrāntēvs – Kaspars Znotiņš, kas izskatās kā lielums šodienas moderno vecāku, kuriem ir pieauguši bērni – piecdesmitgadnieki, kas izskatās ap četrdesmit.
"Rūdolfs Blaumanis lugas Indrāni sākumā raksta: "Darbība notiek mūsdienās." Viņa tālredzība bijusi dziļa: īpaši šobrīd līdzība starp toreizējiem "mums" un tagadējiem "mums" kļūst arvien sāpīgāka un sāpīgāka. Senie strīdi pārtapuši tagadnes skaļajās balsīs un arī lielajā klusēšanā. Mēs turpinām cīnīties – nu jau katrs savos, citiem vairs nesaprotamos virzienos – un kļūstam akli. Skaidrs, ka šie Indrāni būs par Latviju šobrīd," savu Indrānu interpretāciju ieskicē Gerds Lapoška.
Intervijas beigās režisors pabāž galvu Baibas Brokas grimētavā. Devis dažus norādījumus aktrisei un ieraudzījis, ka notiek intervija, režisors uzrunā arī skatītājus: "Izlasiet lugu! Arī man tur atklājās daudz jauna."
Atgriežoties Jaunajā Rīgas teātrī pēc remonta, lai iesistu laikā un atmiņā mietiņu, visi kopā uzrakstījāt atmiņu grāmatu Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Kāda tev bija šī atgriešanās?
Intensitāte, atnākot atpakaļ, ir bijusi tieši tik liela, lai ļoti ātri kompaktā veidā visu šeit pieņemtu un sāktu strādāt tā, it kā nekas nebūtu noticis, acumirklīgi pielāgojoties visam, kas un kā te ir. Pirmais prieks ir ātri pārdzīvots – par to, ka te ir tiešām labi, mājīgi. Nav pēcremonta sajūtas, bet tā, it kā tu ienāktu vecā, labi saglabātā mājā – te ir dabiska vide, koka, grima smarža. Ļoti pārsteidzošā veidā ir radīta vecas, labi uzturētas mājas sajūta.
Tas ir par fizisko māju. Kā tu izjūti, kas šobrīd notiek ar Jaunā Rīgas teātra garīgo māju?
Neņemos spriest par visiem. Man liekas, ka mēs katrs dzīvojam ļoti, ļoti atšķirīgā izjūtā par to, kā jūtamies. Tā ir manis pašas un katra paša atbildība. Mana sajūta ir, ka manī nekas nav noslēdzies vai apstājies, rezignēts vai ar skatu atpakaļ. Vai Jaunais Rīgas teātris ir tāds pats, kāds tas bija? Es par to nedomāju. Ja man priekšā ir darbs, kur man kaut kas nesanāk un kur man sevi jālauž, jāpārvar un jāmācās, – tas ir ļoti labi. Ja kādi jauni aktieri vai režisori, kas ienāk teātra pasaulē, uz mums skatās citādi, ko esmu pamanījusi, – "nu, tas jau nav tas!"... Jūs nezināt, kas bija tas Jaunais Rīgas teātris. Pavisam jaunie saņēma leģendu un secina, ka tas nav tas. Viņu vērtējumi man nav īsti saistoši. Atskaite ir manī iekšā. Es pati zināšu, kad esmu apstājusies vai kad sajūtu vēlmi atpūsties jau izdarītajā, kad es sevi atkal nežēlīgi purināšu vai kad vēl kaut kas ir jādara un jāatrod jauns. Tās ir brieduma gadu pārdomas.
Protams, mēs visi esam piedalījušies šīs JRT leģendas būvēšanā, jo to gluži vienkārši nevarēja nedarīt. Arī LTV1 ciklā Teātris.zip tikko parādītā izrāde Latviešu mīlestība atgādināja, cik ļoti augstu latiņu Garās dzīves vai Latviešu mīlestības aktieru komanda bija uzlikusi domu biedrībā, pasaules un mākslas pētniecībā. Kādā temperatūrā jūsu attiecības ir šobrīd?
Ja nu es uz kādu varu paļauties, tie ir Garās dzīves vai Latviešu mīlestības vecie vai lielie, kā jaunie aktieri mūs taktiski ir iesaukuši. Par to viņiem žetons. Es diezgan pašironiski uz to skatos. Nu, skaidrs, ka vecums. Protams, gadi iet un nav ko teikt, ka tā nav. Strādājot kopā ar jaunajiem, ir jūtams, ka pasaules ir atšķirīgas. Tas ir gan skaisti, gan grūti. Mums ir atšķirīgas pieredzes un izjūta teātra formu ziņā – tā ir cita jauna pasaule, kuru nākas apgūt un izprast, ko viņi jūt dzīvē, ko visi kopā te dzīvojam. Ar vecajiem man nekas nav jāskaidro. Mēs uzreiz cits citu sajūtam un saprotam. Tā, kā bija, nebūs vairs nekad – tas jau nu gan ir jāpasaka. Kā mēs viens otru izjutām un kādā tuvumā bijām, kad spēlējām un braucām garās viesizrādēs ar Garo dzīvi, tā vairs nav. Ar to es negribu teikt, ka tas ir slikti.
Arī Indrānu radošā grupa paaudžu ziņā ir teju pats Indrānu modelis – piecdesmitgadnieki un divdesmitgadnieki. Tā kā režisors ir Gerds Lapoška, kurš piesaistījis arī grupu Alejas, kamertoni droši vien nosaka jaunā paaudze. Kādas ir izveidojušās jaunā režisora un jūsu kā aktieru attiecības, kas JRT ziedu laikos lielā mērā pieraduši paši radīt savas lomas un strādāt izteiktā koprades metodē?
Gerds, tāpat kā citi studenti, ir pašu audzināts. Blakus mums auguši un pirmos darbus kopā spēlējuši. Tieši tāpēc Gerds nespēlē režisoru no malas, lielāku vai gudrāku, tajā pašā laikā – stingri nesot savu redzējumu. Par to viņš mūs mēģina visu laiku pārliecināt, un mēs arī mēģinām viņu klausīt. Protams, viņš ļoti dzird, redz un respektē. Un arī man viņš ir jārespektē.
Ja mani tik ļoti uzklausa, man arī atbildīgi pret to ir jāizturas. Tas ir Indrānu stāsts – paaudžu citam cita redzēšana, respektēšana, cienīšana. Un visu to pašu var pateikt ar "ne" – neredzēšana, nerespektēšana, necienīšana. Mēs to izjūtam kā jaunie un vecie kolēģi, bet tā ir paaudžu atšķirība. Tie ir citi konflikti, bet sadure ir arhetipiska – tāda ir pasaules kārtība. Katra paaudze nāk ar savu absolūti stingru, cietu un vispatiesāko patiesību.
Vai Gerdam uz Blaumaņa lugu ir būtiski atšķirīgs skats?
Es teiktu – jā. Man patīk, cik lielu pretestību manī tas sākotnēji izraisīja. Sapratu, ka pa šiem gadiem manī ir uzkrājušies ļoti daudz priekšstatu. Turklāt ne tikai priekšstati ar sliktu pieskaņu, piemēram, ka Indrānu māte ir tikai tāda. Ir arī mana dzīves pieredze par dzīvi laukos pie vecāsmammas. Tie bija īsti lauki, ļoti tuvi Indrānu sētai. Arī šī pieredze manī rada savus uzskatus par to, kas ir Blaumaņa darbā, un savus priekšstatus par to, kas būtu obligāti jāievēro, rādot Indrānus uz skatuves. Un tad mani priekšstati saduras ar to, kā Gerds redz. Atzīstu, ka esmu nogājusi labu ceļa gabalu, attīrot sevi no saviem uzstādījumiem, lai pieņemtu režisora ideju. Labi, ka man ir izdevies izlauzties cauri saviem iekšējiem džungļiem.
Man šķiet, ka izlasīt Indrānus pilnīgi nevainīgi un svaigi ir gandrīz neiespējami. Es, piemēram, šobrīd pūlos tikt vaļā no Ņinas Leimanes un Pētera Lūča izcilo aktierdarbu iespaida, kas saviļņoja pat TV ierakstā. Tavs uzdevums ir izcili grūts.
Es tieši par to pašu runāju. Kā aizveru acis, tā manī skan visas balsis – Veltas Līnes un visas citas. Tās dzīvo manī, prasa savu vietu un saka, kā man ir jādara. Līdzīgi ir ar citu režisoru un cilvēku priekšstatiem, kuri, izdzirdot, ka mēs iestudējam Indrānus, pievieno vēl savus priekšstatus. Man gribas teikt – ja man izdevās izlauzties cauri un tikt pie patiesības, ko ir ierakstījis Blaumanis, tas var izdoties arī skatītājiem.
Dziļumā sirdī jūtu, ka esam tikuši tuvu konflikta būtībai. Dod, Dievs, lai visa forma savilktos kopā un izdotos aiznest līdz skatītājam. Visi to jau varbūt sen ir sapratuši, bet gribu teikt, ka Blaumaņa Indrāni ir uzrakstīti tik precīzi un dziļi skaroši! To pa īstam var salīdzināt ar Šekspīra lugām. Konflikts ir tik daudznozīmīgs, katra no pusēm ir tik stipra savā patiesībā, ka tas dod vietu vispārinājumam, līdz ar to arī interpretācijai, kas nav balstīta tikai Blaumaņa laika apstākļos.
Indrānu konflikts ir pacēlies jau grieķu traģēdijas līmenī. Mēs uzmanīgiem soļiem tuvojamies. Gribētos, lai izdotos atklāt šo grieķu traģēdijas mērogu, ko mēs ieraudzījām, – par ģimenes nespēju saprasties, par māti, kura mēģina samierināt tēvu un dēlu. Gerds kā jauns cilvēks vēlas apzināties un ieraudzīt – kāpēc ar mums tā notiek? Kāpēc latvieši brauc prom? Kādēļ ģimenes nesaprotas? Kāpēc ģimenēs ir klusēšana? Kādēļ cits citu negrib vai nevar dzirdēt? Kādēļ nepiekāpjas? Kādēļ ir tā lepnība? Visas tās īpašības, kas latviešus nedara par ļoti priecīgiem un jauki kopā sadzīvojošiem, bet kašķīgiem un dažkārt nenovīdīgiem cilvēkiem.
Vai, tavuprāt, šāds modelis, ka vairākas paaudzes ar atšķirīgu dzīves izjūtu un mērķiem dzīvo zem viena jumta un kopā saimnieko, var būt auglīgs un harmonisks? Vai tas nav gluži normāli, ka katra paaudze grib īstenot savus, nevis vecāku sapņus un vēlas savu dzīves telpu?
Paaudžu sadzīvošana – tas būtu skaisti. Varbūt kādām citām tautām tas nākas vieglāk un šajā ziņā ir stiprākas tradīcijas. Mums ar saviem raksturiem tas ir grūti un gandrīz neiespējami.
Vai tu redzi, ka konflikta varētu arī nebūt?
Kad sākām strādāt, izteicu atziņu, kuru kaut kur esmu lasījusi, – cilvēka raksturs ir viņa liktenis. Gandrīz banāla atziņa, bet ļoti patiesa. Luga ir apliecinājums tam, ka tieši šie raksturi nespēs sadzīvot un rast saprašanos. Tālu nav jāmeklē. Blaumanis Indrānos latviešu raksturus ir ierakstījis ļoti spilgti – cietību, spītību, paštaisnumu. Nododam to pa ķēdīti tālāk, un bērni atkārto vecākus, un nekļūst gudrāki – pielaidīgāki un maigāki.
Indrānu mātes interpretācijas tradīcijas ir ļoti mainījušās – no gandrīz ideāla, cildena mātes tēla stipri sirmos gados līdz jaunāku gadu Indrānmātēm, kurās tiek ieskicētas arī viņu iespējamās ēnas puses un atbildība kopējā konfliktā. Var rasties arī jautājums, vai Indrānmātes mūžīgā kušināšana un samierināšana vienmēr ir pati auglīgākā rīcība? Varbūt kādreiz veselīgāk ir ļaut strīdam notikt un dzimt kaut kam jaunam... Kāda ir tava Indrānmāte?
Protams, Indrānu māte arī ir tipisks latviešu raksturs. Viņa ļoti negrib konfliktus. Viss tiek mazliet slēpts, lai nesmukums uz āru nav redzams. Man visvairāk iezīmējas viņas vēlme savilkt kopā tēvu ar dēlu, samierināt. Viņa ir kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem – starp cieto tēvu un dēlu. Viņa mīl abus, tāpēc arī redz, cik nesamierināms un liels bezdibenis ir starp viņiem. Viņa pilnīgi izmisīgi mēģina labināt gan vienu, gan otru pusi.
Mūsu izrādē Indrānmāte nav tikai fonā esošs upuris, kurš pārdzīvo par visiem. Viņai ir diezgan spēcīga, lai arī slēpta loma visu notikumu virzības procesā. Man patīk, ka mūsu iestudēšanas process ir ļoti karsts. Mēs karsti diskutējam, skaļi kliedzam, neslēpjot un godīgi, ekspresīvi izsakot savus viedokļus, un tie nav tikai savstarpēji komplimenti.
Paldies Gerdam, kurš kā jauns režisors ir tik stiprs un nodrošina atmosfēru, kur ļauj visam uzpeldēt virspusē, arī neizpratnei un neapmierinātībai. Tā ir liela spēka pazīme. Režisoram vieglāk ir pieņemt autoritatīvu vadības stilu. Demokrātija, kas valda mūsu mēģinājumos, ir izturama daudz grūtāk. Kopējā uzskatu, pieredžu sadure ļauj piedzimt kaut kam, ko cilvēks viens pats savā galvā, vienalga, jauns vai vecs, nespētu izdomāt. Vajadzētu būt ļoti interesanti, pat ja kādam būs reakcija: nu nē, tādi Indrāni nav. Arī tā no skatītājiem ir ļoti pieņemama reakcija. Tāpat kā es izdarīju savu darbu, aicinu arī skatītājus atstāt savus priekšstatus malā.
Tu būsi bez lakatiņa, vai ne?
Jā, protams. Bez lakatiņa un vecuma grima. Gerds man apsolīja, ka pēc 30 gadiem, ja es gribēšu un varēšu, viņš man iedos vēlreiz nospēlēt Indrānmāti. (Smejas.) Tad es varēšu ar baltu lakatiņu.
Tu minēji par latviešu cietību. Vai tev nešķiet, ka ar divdesmitgadnieku paaudzi tas mainās? Viņos, man šķiet, maiguma un pielaidības ir daudz vairāk un pašsaprotamāka?
Vai nav tā, ka mēs ejam no vienas galējības otrā? Cik mēs, padomju laiku bērni, esam cieti, skopi savās emocijizpausmēs vai labos vārdos citiem, vai aizvērtībā, tik jaunā paaudze mūsu acīs iekrīt mīkstumā un sentimentā, dažkārt pat salkanā. Tādā trauslumā, ar kādu mēs nebūtu izdzīvojuši, ja būtu atļāvušies dzīvot ar tādu sajūtu.
Paldies Dievam, teātris ir teritorija, kur mēs, cits citam uzticoties, varam par to arī pasmieties un ironizēt. Viņi – par mūsu iestigšanu un jau minēto cietumu, skarbumu. Mēs tikai pamazām pierodam pie apkampšanās. Kad mēs augām, fiziskas saskarsmes nebija, mīlestību no vecākiem pamatā saņēmām caur aprūpi, nevis maigumu un glāstiem. Tu zināji, ka mamma tevi mīl, jo viņa bija tev sataisījusi siltas pusdienas un iedevusi līdzi maizītes.
Jā, arī mākslas ierādīšana – vešana uz izrādēm, koncertiem, grāmatu pirkšana – bija mīlestības valoda.
Tieši tā, bija citas maiguma izrādīšanas formas. Kad tagad jauniem cilvēkiem tās nāk ar mīļiem vārdiem, es uzreiz esmu pretī kā ezis – apšaubu un neticu. Man liekas – meli, kaut gan viņi ir auguši tādā veidā, ka tie vārdi ir patiesi un nāk no sirds. Labvēlība citam pret citu viņiem izpaužas tiešā veidā un nešķiet aizdomīga. Tās ir fundamentālas pasaules uztveres izmaiņas. Taisot izrādi, saskaramies ar to tādā ziņā, ka mums ir atšķirīgi priekšstati, kā nolasīt mīlestības jūtu izpausmes – kurā brīdī man sirds sakustas un asaras nāk un kurā – jaunajiem. Dažkārt viņiem stingri vai skarbi pateikts vārds iedarbojas tā, ka tūlīt no tā noģībs, bet es pat nepamanīju, ka skarbi pateicu. Te arī sākas jautājums – cik man tas ir jāņem vērā, cik jāatmet viss savs tiešums, kādā runāju, pielāgojoties tam, vai kādu neaizvainoju. Ir jau tas jādara. Indrānu konflikts ir atrodams arī katra mūsu ikdienā.
Oši mūsu izrādē nebūs galvenā tēma vai kulminācija. Meži Latvijā, protams, tiek izcirsti, un tam pieskaras arī mūsu izrāde, daudz par to ir aprakstīts programmiņā, bet tas nav galvenais, uz ko koncentrējamies. Pa īstam interesanta šajā izrādē varētu būt cilvēciskā saskarsme, attiecību drāma.
Cik svarīga, tavuprāt, ir lauku vide? Vai Indrānu konfliktu varētu pārnest arī uz kādu ģimenes uzņēmumu pilsētā, kur vecāki gribētu cept Cielaviņas, bet jaunie – vegānās kūkas?
Absolūti. Mēs esam lugu destilējuši līdz konflikta būtībai, kuru var iegremdēt jebkurā vidē. Derētu tieši tie paši vārdi un pretrunas. Būtu tā pati nesamierināmība. Man pagāja laiks, kamēr apziņā izdevās destilēt konfliktu ārā no lauku vides, kur daudz ko nosaka dzīves ritums. Blaumanim ir ļoti daudz reālistisku detaļu – purenes, ko govis ēd, lai sviests būtu dzeltenāks, visi vietvārdi, daudzas lietas, kas jauniem cilvēkiem neko neizsaka. Mēs tam nepievēršam tik lielu uzmanību.
Vai jūs to metāt ārā?
Nē, īpaši nemetām ārā, bet ļoti uz to nekoncentrējāmies. Arī tā varētu veidot šo iestudējumu, ļoti ritualizēti rādot katru darbību – ja tu nāc no kūts, tev kājās ir kūts zābaki. Es to visu zinu! Manā pieredzē ir viss šis lauku dzīves ritums, tāpēc man pagāja laiks, līdz no tā atbrīvojos. Es nenākšu no siena pļavas, purinot salmus no drēbēm. Es zinu to sajūtu, kad tev ir siena sadurstītas kājas. Es pati esmu slaukusi govi, zinu, kā slaucot jāsien lakats. Katra darbība laukos man ir pazīstama.
Šajā reizē mēs to paturam prātā, bet tas nav tas, par ko runājam. Runājam, kas notiek ar dzimtu un galu galā – ar latviešiem. Viņi aizbrauks, ja tu nedosi viņiem vietu šeit. Tas konfliktu padara vēl asāku. Tā ir šodienas realitāte. Viņi vairs nebūs Latvijai.
Indrānmātes mazdēliņu Edžiņu Blaumanis rāda jau kā īstu monstriņu – izlutinātu, cietsirdīgu bērnu, patiesībā ļoti vientuļu.
Jā, Blaumanis ir bijis ļoti skarbs un pesimistisks nākotnes prognozē. Edžiņš grib aizbēgt prom uz Ameriku. Un tas nemaz nav dzīvi apliecinoši.
Vēlētos ar tevi parunāt arī par sadarbību ar režisoru Ādolfu Šapiro, iestudējot izrādi Dons Kihots. Ko tev nozīmēja šī satikšanās cilvēciski un profesionāli? Pastāsti, lūdzu, kāds ir Šapiro mēģināšanas stils?
Es ļoti labprāt par to parunāšu! Es to tiešām uzskatu par Dieva dāvanu, ka Šapiro izvēlējās strādāt arī ar mani. Donā Kihotā ir tikai divi galvenie varoņi – dons Kihots un Sančo Pansa, pārējie visi ir nelielākās lomās, bet es ar lielāko prieku piekritu, zinot, ka tas nebūs nekas, ko varēšu saukt par ievērojamu lomu. Es gribēju strādāt ar Šapiro un piedalīties izrādē, un būtu gatava darīt jebko. Es to arī saņēmu, un esmu ļoti, ļoti priecīga par periodu, ko pavadījām kopā. Guvu apliecinājumu visam savam aktrises ceļam, kādu esmu gājusi.
Manī atsaucās katra lieta, ko Šapiro atgādināja. Tas ir tas pats teātris. Man jau bija tādas intuitīvas aizdomas, ka visu dzīvi esmu strādājusi tajā pašā zonā. Mēģinājumi apliecināja, ka mēs jūtam, redzam un reaģējam līdzīgi – smejamies par tiem pašiem jokiem, arī par nepieņemamām uzskatām līdzīgas lietas.
Šapiro uzaicināja mani uz sarunu pirms mēģinājumiem un stāstīja, ka iestudēt Donu Kihotu ir ļoti, ļoti grūti. Viņš jau būtu varējis atgriezties Latvijā ar kādu aprobētu, citur iestudētu izrādi, kur nebūtu jāšaubās, ka tā būs veiksme. Bet Šapiro savā cienījamā vecumā izvēlas strādāt ar materiālu, kur neapstrīdama veiksme nav garantēta.
Dona Kihota tēma un cīņa ar vējdzirnavām viņam bija ļoti svarīga, kas figurāli ir katra mākslinieka cīņa ar sabiedrību. Iešana pret ierasto, pret straumi, sava redzesleņķa izvēlēšanās jebkurā situācijā. Būt ilgu laiku tik smalkas, taktiskas, jūtīgas personības tuvumā un saskarsmē strādājot, es ticu, ka tas maina arī manu personību un liek augt, pilnveidoties un smalkāk just. Tā ir dāvana un iespēja slīpēt sevi.
Tīri privāti – man ļoti patīk komunicēt ar vecākās paaudzes viediem cilvēkiem. Man tas veldzē dvēseli. Es zinu, ka viens no iemesliem ir tas, ka mans paps ir bijis gados. Tas viedums, kas nāk tikai no vecāka gadagājuma cilvēka, viņa pieredzes un jau diezgan izlīdzinātā skata, mani tā valdzina! Man ārkārtīgi patīk atrasties tajā enerģijas laukā.
Garam nav vecuma, nav gadu! Jauns cilvēks var būt jau garā vecs un aizvēries, kurš neko vairs negrib un neiet uz priekšu. Gados vecs vīrs var būt tāds, kuru gars rauj uz skatuves. Šapiro mēģinājuma laikā vienā mirklī uzlēca uz skatuves. Mēs aizturam elpu, kad viņš lec, bet tas ir gars, kas viņam liek uzlēkt uz skatuves.
Šapiro bija ļoti grūti izvest no pacietības, bet tad, kad pāris reižu viņš tika izvests, viņš dauzīja kājas un sita dūrītes pret ceļiem. (Smejas.) Un vienlaikus nākamajā sekundē viņš pats redz, cik viņš ir smieklīgs, dusmojoties uz aktieriem. Darbs ar šādu cilvēku ir vislielākā bauda un veldzējums dvēselei.
Baibas Brokas Hercogiene kopā ar Kaspara Znotiņa donu Kihotu režisora Ādolfa Šapiro iestudējumā Dons Kihots. Foto – Jānis Deinats
Ādolfam Šapiro Dons Kihots nav tikai viena kārtējā izrāde, bet atgriešanās daudz dziļākā nozīmē. Pēc 34 gadiem viņš iestudējis izrādi ēkā Lāčplēša ielā 25, kur savā laikā tapa Latvijas teātra vēsturē būtiski iestudējumi – Centrifūga, Sniegotie kalni, Trešās impērijas bailes un posts u. c. 1992. gadā pēc Jaunatnes teātra likvidācijas režisors pameta Latviju. Alvja Hermaņa aicinājums ir skaists, cilvēcīgs un simbolisks žests, kas rāda, ka reizēm izlīgums ir iespējams vissarežģītākajās situācijās. Cepuri nost gan Hermanim, kurš uzaicināja, gan Šapiro, kurš rada sevī spēku piekrist.
Man vienmēr ir bijusi varbūt naiva ticība, ka konfliktus var izlīdzināt un atrisināt. Šis acīmredzot tam ir ļoti labs apliecinājums. Tas droši vien ir laika noilgums. Bet Indrānu ģimenē attiecībām vēl nav noilguma. Tas nav no malas apjēgts un ieraudzīts. Viss ir karsts šeit un tagad, tāpēc viņi nevar to atrisināt. Bet ir arī konflikti, kas ilgst gadiem un gadu simtiem. Man gribētos visus konfliktus atrisināt. (Smejas.)
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis šobrīd tevis raksturoto mākslinieka cīņu ar vējdzirnavām ir izvēlējies īstenot burtiskāk – politikā. Kā jūs jūtaties, ka Hermaņa vārds pārsvarā tiek pieminēts ne vairs saistībā ar jūsu kopīgiem mākslinieciskiem sasniegumiem, bet provokatīvu retoriku politiskajā arēnā?
Jā, es uz Alvja izvēli skatos ar absolūtu izpratni un redzu, no kurienes tā ir nākusi un kā tā viņā ir radusies. Redzot, ka kaut kas ir jādara. Mēs visi redzam, bet neko negribam darīt. Kā es saprotu, izrāde Ziedonis un Visums Alvim bija vēl viens impulss. Cik daudz humanitārajā jomā esoši cilvēki spēj ietekmēt procesu vai vismaz būt par ierosinātājiem.
Es absolūti saprotu Alvja iekšējo vajadzību kā radošam cilvēkam paņemt mūsu visu kopējo enerģiju un atmodināt radošo spēku, kas mūsos ir un kas palīdzētu sakārtot arī citas lietas. Lai tauta pastāvētu, tai ir nepieciešama dzīvā, vitālā enerģija, kas ir radoša. Un tā staro uz visām citām jomām. Bet, ja saknē nav dzīvs avots, no kura enerģija nāk... Tikai ideja cilvēkus var vest līdz vēlmei apvienoties, vēlmei kādas idejas vārdā veidot kaut ko kopīgu vai saukt to par tautu vai valsti. Tie visi ir ideālistiski apsvērumi, un absolūti ticu un zinu, ka Alvja pamatā tie ir. Tālāk sākas tas, kāda ir šodienas tehnoloģija, kā to darīt. Tad sākas visi trakumi.
Es nejūtos tā, ka Alvis mūs ir pametis vai kā tamlīdzīgi. Es vienkārši profesionāli strādāju un domāju, kā ar man pieejamiem līdzekļiem varu sasniegt labāko.
Noslēgsim interviju tomēr par tevi. Kura loma tev pēdējās sezonās ir sagādājusi vislielāko gandarījumu? Vienalga, tēmas vai profesionālo uzdevumu dēļ?
Tā nav loma, bet vairāk izaicinājumi, kas nāca, kad atgriezāmies izrādēs pēc remonta. Sapņu tulkotāju sektā bija jāpasvīst ne tik daudz manai aktiermeistarībai, cik fiziskajai formai. Arī Melnajā gulbī man bija ļoti sarežģīti fiziski uzdevumi – pietuvoties baleta pasaulei. Tā bija vēl viena izlaušanās un sevis jauna apzināšanās ķermenī. Tālāk es varu iet, jau labāk sevi izjūtot caur fizisko izpausmi. Jā, tās nav tāda mēroga lomas kā Aspazija, kuros mani spēki tika tērēti citā intensitātē.
Mēģinu sevī kultivēt pateicību un pazemību par to, kas notiek. Jaunos gados ir kādas īstas vai iluzoras virsotnes, kurās gribas uzrāpties, tomēr šajā brīdī es nesaku, ka esmu zaudējusi jelkādu tiecību uz priekšu, bet tā vairs nav godkāre, kas mani dzen. Tas ir ceļš dziļumā un pašatklāsmē. Manī nekas nav apstājies.