Marta sākumā kļuva zināms, ka šā gada Venēcijas mākslas biennālē, kura notiks no 9. maija līdz 22. novembrim, 99 nacionālo paviljonu vidū būs arī Krievija. Par to, kā nepieļaut Krievijas dalību Venēcijas biennālē un kādas ir iespējamās protesta formas, diskutē kultūras ministre Agnese Lāce, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore un Latvijas nacionālā paviljona Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises komisāre Solvita Krese, viens no Latvijas ekspozīcijas autoriem mākslinieks Rolands Pēterkops un mākslinieks Krišs Salmanis, kura veidotais plakāts ar Vladimira Putina galvaskausu kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir vērojams uz Medicīnas vēstures muzeja fasādes iepretī Krievijas vēstniecībai.
Runājot par Venēcijas biennāli un Krievijas dalību tajā, būtiski ir pieskarties biennāles rīkotāju motivācijai. Jautājums Solvitai Kresei – vai jūs "pērkat" viņu argumentu, ka mākslā nedrīkst būt cenzūra un māksla veido tiltu starp valstīm un tautām? Varbūt īstenībā tā ir Krievijas naudas vara un biennāles prezidenta – bijušā politiskā komentētāja Pjetrandželo Butafuoko – personības vara? Itālijas prese viņu raksturo kā labējā spārna pārstāvi.
Solvita Krese. Man jūsu jautājumā patika vārds "pērkat" – vai es "pērku" šos argumentus. Šoreiz man patiešām šķiet, ka Venēcijas biennāle ir nopirkta. Raugoties, kas pārstāv Krievijas paviljonu, man ir šoks, ka tie ir vai nu cilvēki, kuri paši ir sankciju sarakstā, vai ar tiem cieši saistīti. Man ir jautājums, kā šādi cilvēki var uzturēties Eiropā un būt klātesoši vienā no prestižākajām mākslas platformām pasaulē. Lasot biennāles organizatoru argumentus, ka viņi grib nosēdināt visas karojošās puses pie viena galda, man tā liekas cinisma un liekulības manifestācija. Tā nav situācija, kad pie viena galda nosēdina divus kaušļus, lai viņi salīgtu mieru. Te runa ir par to, ka pie viena galda grib nosēdināt agresoru un upuri, un tā ir pilnīgi cita situācija.
Biennāles vadība atsaucas uz to, ka tajā piedalās arī ASV, Izraēla un Irāna, un visi šie, ja tā var teikt, kaušļi tiek sēdināti pie viena galda. Taču saskaņā ar starptautisko tiesību normām ne Izraēla, ne ASV nav ierindotas teroristu valstu sarakstā atšķirībā no Krievijas (2022. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā teikts, ka Krievija ir terorismu atbalstoša valsts, – N. Z.). Krievijas diktators Vladimirs Putins starptautiski ir atzīts par kara noziedznieku (2023. gada Starptautiskā krimināltiesa izdeva Putina aresta orderi – N. Z.). Te arī var skaidri novilkt robežu. Man liekas, ka šajā gadījumā runa ir par ļoti lielu Krievijas naudu, īpaši, ja biennāles prezidents smīkņā par Eiropas Komisijas brīdinājumu nogriezt finansējumu divu miljonu eiro apmērā. Droši vien Krievija ir samaksājusi lielāku naudu. Man gan nav īsti skaidrs, kāpēc Itālijas Kultūras ministrija, kura ir paudusi skaidru viedokli, ka biennāles organizatoru rīcība nesaskan ar Itālijas valsts vērtībām, un kura katru gadu biennālei piešķir 15 miljonu eiro, nav šo finansējumu apturējusi, tādējādi iedarbinot šo ietekmes sviru. Varbūt tas vēl ir priekšā.
Lāces kundze, vai jums ir skaidrs, kāpēc Itālijas valdība nav spērusi kādus stingrākus soļus? Atcerēsimies, ka Latvijas Ārlietu ministrija, lai novērstu Krievijas sportistu dalību sacensībās, tos iekļāva melnajā sarakstā, liedzot ieceļošanu. Vai Itālija arī varētu izmantot šo instrumentu, jo pilnīgi noteikti ar Kremli saistītajai Krievijas paviljona komisārei Anastasijai Karņejevai var noteikt ieceļošanas aizliegumu, un viņa ne tuvu nav vienīgā.
Agnese Lāce. Eiropas valstu kopējā mobilizēšanās un reakcija ir bijusi ļoti strauja. Mēs par to, ka Krievija piedalīsies biennālē, uzzinājām marta sākumā, un nedēļas laikā pretestība un nosodījums ir izskanējis ļoti plaši. Ar Latvijas vēstniecības Itālijā palīdzību mēs sekojam līdzi Itālijas presei, kurā šī tēma tiek apspriesta augstā līmenī. Divdesmit divu Eiropas valstu kultūras ministru parakstītā vēstule ar nosodījumu Krievijas dalībai ir nosaukta par stipru sitienu biennāles vadībai. 13. martā Itālijas kultūras ministrs paziņoja, ka līdz ar Krievijas dalību biennāle var tikt izolēta no brīvās pasaules. Es teiktu, ka viss rīcības arsenāls, lai nepieļautu Krievijas dalību, vēl nav izsmelts. Tieši tāpēc ir tik svarīga valstu mobilizācija un skaidras nostājas paušana, lai tiktu apsvērti visi nākamie soļi. Biennāles organizatoru ļoti ciešo ekonomisko un politisko saistību ar Kremļa eliti un militārās rūpniecības uzņēmumiem (Krievijas paviljona komisāre Anastasija Karņejeva ir bijušā Federālā drošības dienesta ģenerāļa un pašreizējā Krievijas valstij piederošā aizsardzības uzņēmuma Rostec izpilddirektora vietnieka Nikolaja Volobujeva meita – N. Z.) nav iespējams ignorēt, īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības kopējās ļoti stingrās sankcijas pret Krieviju un tās militāri rūpniecisko kompleksu, kā arī finansiālo atbalstu Ukrainai.
Kā tas ir iespējams, ka Kremlim pietuvinātiem cilvēkiem ir iespēja ceļot pa Eiropu un brīvi paust savus uzskatus?! Sarunas par Krievijas dalību Venēcijas biennālē noteikti vēl nav noslēgušās. Es domāju, ka arī Itālijas valdība izvērtē sev pieejamo rīcības arsenālu, lai liegtu Krievijai dalību biennālē. Vai tie būs ceļošanas aizliegumi vai kas cits, rādīs laiks.
Jūs neizslēdzat, ka jautājumu atrisinās tādējādi, ka Krievijas paviljona dalībniekiem noteiks ieceļošanas aizliegumu?
Agnese Lāce. Tas būs Itālijas valdības lēmums. Eiropas Savienības līmenī mēs nevaram paspēt par to vienoties. Taču šāda Itālijas rīcība ir viens no rīkiem, kas ir pieejams. Ir jau izskanējis, ka Krievija paviljonam var nenodrošināt nepieciešamās komunikācijas, piemēram, nepieslēgt ūdeni. Tā ka var būt arī šādi, pietiekami rudimentāri risinājumi. Manuprāt, ir jāvērtē iesaistītās personas, publisko mediju telpa ir pilna ar faktiem par Krievijas paviljona komandas saitēm ar Kremli, tas nav nekas slepens. Krievijas paviljona komisāres tēvs gūst nenoliedzamu materiālo labumu no Krievijas īstenotās agresijas.
Solvita Krese. Anastasijai Karņejevai ir kopēja mākslas institūcija ar Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova meitu. Krievijas komanda ir ļoti, ļoti politizēta. Krievija, atjaunojot savu dalību, varēja pieteikt arī kādu neitrālāku komandu. Taču pašlaik tiek spēlēts ar rupjiem triepieniem.
Agnese Lāce. Tas ir arī lielākais cinisms, jo Krievijas paviljona organizatori to pat neslēpj. Viņu vēstījums ir – jums nav izdevies mūs izslēgt no kultūras aprites. Šāda retorika laikā, kad joprojām notiek karš Ukrainā, nav pieņemama. Īpaši Eiropas Savienībā, kas skaidri paudusi savu atbalstu Ukrainai. To nevar atstāt bez ievērības.
Cik pamatots ir biennāles organizatoru arguments, ka viņiem nav tiesību atteikt dalību nevienai valstij?
Agnese Lāce. Es nepārzinu visu tiesisko regulējumu, bet katras autonomas kultūras institūcijas rīcībā vienmēr ir instrumenti, lai varētu rīkoties. Arī divdesmit divu Eiropas valstu kultūras ministri savā vēstulē runā par cieņu pret kultūras institūciju autonomiju un lomu. Taču Krievijas gadījumā mēs runājam par valsti, kas nodarbojas ar cenzūru, kas grib apklusināt balsis, kurām tā nepiekrīt. Tad par kādu māksliniecisko brīvību mēs varam runāt?
Solvita Krese. Organizatoru rīcībā ir virkne instrumentu, sākot ar pašiem primitīvākajiem – nenodrošināt komunikācijas, lai paviljons nevarētu funkcionēt. Valstu paviljoniem jau novembrī bija organizatoriem jāiesniedz visa nepieciešamā informācija lielajam biennāles katalogam, visam publicitātes blokam. Informāciju par Krieviju varēja neiekļaut katalogā un kopējās publicitātes aktivitātēs.
Jautājums Rolandam Pēterkopam. Jūs esat viens no šā gada Latvijas ekspozīcijas autoriem. Kādas ir jūsu sajūtas? No vienas puses, jums noteikti gribas piedalīties biennālē un parādīt savu darbu. No otras puses, ja būtu kopējs lēmums boikotēt biennāli, jūs droši vien būtu gatavs arī uz to.
Rolands Pēterkops. Mēs kā Latvijas paviljona radītāji, kuri veselu gadu ir strādājuši, ziedojuši savu laiku koncepta un satura izveidei, pētījuši arhīvu un radījuši jaundarbus par doto tēmu, esam ļoti skumji. Tagad tiek piedzīvota visa šī emocionālā turbulence, bet mēs labprāt runātu par mākslu, smalkām, niansētām mākslinieciskām praksēm, tehniskiem risinājumiem un par visu paviljona kopumu. Diemžēl esam iemesti šādā realitātē. Ir skumīgi vērot sabiedrības "cepšanos", kas nenes nekādu risinājumu vai izpratni, novēršot uzmanību no būtiskā. Cik vispār kādam interesē, kā mēs jūtamies, kas tiek radīts un kā radīts, – viss komandas ieguldījums šobrīd ir nenovērtēti bezsvarīgs. Taču mēs saprotam situāciju un pieciešam, jo netālu notiek brutāls karš un tā ēnā jau esam, kopš sākām ekspozīcijas veidošanu. Tāpēc paldies par jautājumu. Jūtamies slikti, reizēm, kad vērojam sabiedrības reakciju, iešaujas prātā neadekvāta vainas sajūta vai nosodījums, un maz ir šīs empātiskās izpratnes par mūsu visu kopējo situāciju. Tas ir skumji, kā jau viss kara fona aspekts.
Jautājums Krišam Salmanim. Kāds ir jūsu kā politiski aktīva mākslinieka viedoklis – kāds ir Latvijas ieguvums, piedaloties biennālē, un kāds tas būtu, ja biennāle tiktu boikotēta?
Krišs Salmanis. Uz situāciju raugos tāpat kā citi mākslinieki – ja biennālē nepiedalītos vienīgi Latvija, neviens to nepamanītu, tikai Krievija sev ievilktu ķeksīti par vēl vienu uzvariņu. Eiropiešu un biennāles organizētāju viedokli tas nekādi nemainītu. Viņiem tas būtu tikai atvieglojums, jo potenciāli kašķa meklētāji neatnāk uz kautiņu. Skaidrs, ka māksla ir spēcīgs rīks, taču stulbi, ka mūsdienās tā ir kļuvusi par ieroci. Mums ir lieliski mākslinieki, kuri prot arī ar tādiem ieročiem rīkoties. Kamēr mēs varam rīkoties ar mākslas ieročiem, tikmēr vēl viss ir labi.
Vairākas valstis ir paziņojušas par Eirovīzijas dziesmu konkursa boikotu Izraēlas dalības dēļ. Kāda ir starpība starp biennāli un Eirovīziju? Kāpēc daudzām valstīm šķiet komfortablāk boikotēt Eirovīziju, nevis Venēcijas biennāli, tādējādi izdarot spiedienu uz organizatoriem?
Rolands Pēterkops. Eirovīzijai tomēr ir cits formāts. Tur ir sava veida cenzūra un ierobežojumi (nav atļautas nekādas politiskas aktivitātes – N. Z.). Savukārt biennālē māksliniekiem savos vēstījumos ir pilnīga brīvība un nav nekādu ierobežojumu. Turklāt dziesmu konkurss tiek veidots samērā īsu laika posmu, un visi dalībnieki ir laikus zināmi. Venēcijas biennāles kontekstā Krievijas dalība tika izziņota pēdējā brīdī, kad īsti vairs nav laika atrast partnerus, lai mestos lielā boikotā.
Solvita Krese. Turpinot Rolanda domu, varu teikt – ja Krievija būtu pateikusi, ka tā piedalās Venēcijas biennālē, piemēram, pirms gada, lielākā daļa valstu pateiktu: "Mēs taisām alternatīvu biennāli." Pašlaik visi redz potenciālu izmantot mākslu kā ieroci, kā teica Krišs. Mēs esam nepārtrauktā saziņā ar citu valstu paviljonu pārstāvjiem. Ja būtu masveida boikota ideja, mēs arī tai pievienotos. Tādas idejas nav.
Jo ir par vēlu?
Solvita Krese. Jā, tādā ziņā tas bija ļoti viltīgs Krievijas gājiens. Taču starp valstīm notiek aktīvas sarunas, kā varētu protestēt. Es gan visas idejas nedrīkstu izpaust, taču tā pašlaik ir galvenā tēma teju visiem biennāles dalībniekiem. Mēs ļoti raugāmies uz Ukrainas paviljonu un esam sarunās ar ukraiņu kuratoriem. Ja Ukraina paziņotu par savas dalības atsaukšanu biennālē, mēs noteikti uz to reaģētu. Piemēram, Ukrainas paviljona galvenās mākslinieces Žannas Kadirovas darbs ir milzīgs metāla origami briedis, kurš brauc uz Venēciju no Ukrainas cauri visai Eiropai ar vairākām pieturām – Berlīnē, Parīzē un citās pilsētās. Katrā pilsētā, kurā šis mākslas darbs piestāj, notiek pasākumi, kas pašlaik pāraug protesta akcijās pret Krievijas dalību biennālē.
Agnese Lāce. Ukrainas paviljona tēma ir drošības garantijas Ukrainai, tieši atsaucoties uz notiekošo karu un Krievijas agresiju. Runājot par to, kas ir un kas nav par vēlu, es tomēr domāju, ka vēl gaisā virmos visdažādākās idejas. Ir redzama nopietna apņēmība strādāt, lai Krievijas Venēcijas biennālē nebūtu. Runājot, piemēram, par olimpiskajām spēlēm, tajās ļoti daudzi lēmumi tika pieņemti pēdējā brīdī. Lēmums par ukraiņu skeletonista diskvalifikāciju bija tieši pirms starta. Tas apgrūtina iespēju citiem mobilizēties un protestēt. Eirovīzijā ir aizliegtas jebkādas politiskas manifestācijas, un lēmums par dalību Eirovīzijā pieder sabiedriskajam medijam, kas izsver visus viedokļus. Savukārt biennālē valstis ir tiešas finansētājas, tāpēc tur ir iespējama cita veida mobilizācija, turklāt vēl jau ir kopējais Eiropas Savienības finansējums. Situācija ar Eirovīziju un biennāli pēc savas uzbūves ir atšķirīga.
2026. gada Venēcijas biennāles galvenās izstādes kuratore Kojo Kuo pagājušajā gadā devās mūžībā, un viņas veidotās starptautiskās ekspozīcijas tēma ir saistīta ar koloniālisma ietekmi uz mākslas pasauli, un es ļoti būtu gribējusi dzirdēt viņas viedokli par šo situāciju. (Kuratores Kojo Kuo plānotā izstāde In Minor Keys, kurā piedalīsies 111 viņas uzaicināto mākslinieku, tiks īstenota saskaņā ar viņas koncepciju; biennāles programmu veido divas galvenās sadaļas – kuratora izstāde un nacionālie paviljoni – N. Z.)
Solvita Krese. Kad Krievija nāca klajā ar savu paziņojumu, ka mēs tepat vien esam un nekur neesam aizgājuši, un veidosim savu paviljonu par marginālajām tautām, man šķita, vai tiešām krievi veido ciniski ironisku dialogu ar Kojo Kuo naratīvu. Viņi aicina savā paviljonā piedalīties tautas, kas Krievijā ir apspiestas un pazemotas, vēl klāt pieaicinot Brazīliju un Bali. Tā ir izteikti imperiālistiska pozīcija, orientalizējot un eksotizējot šīs tautas. Tā teikt, lai padejo kopā ar mūsu tautām, kuras mēs paši esam pazemojuši un apspieduši.
Kriš, kā jūs raugāties uz organizatoru argumentu, ka dalība biennālē netiek liegta nevienam un tajā piedalās gan Izraēla, gan Irāna?
Krišs Salmanis. Ir tāds modes vārds "vatabautisms" (argumentēšanas paņēmiens, kurā persona izvairās no atbildēšanas uz uzdoto jautājumu, uzdodot pretjautājumu vai izvirzot kādu apsūdzību, – N. Z.). Tā arī es raugos uz šādiem argumentiem. Svarīgākais, kas notiek pasaulē, joprojām ir tas, ka lielākā valsts pasaulē grauj lielāko Eiropas valsti. Tā ir neizprovocēta agresija. Visi pārējie kari, protams, ir šaušalīgi, bet tur tiešām var nodarboties ar šo "vatabautismu" – kurš sāka pirmais, un kurš atriebjas. Ukrainas un Krievijas karš ir izteikti melnbalts. Tas ir visu laiku jāuzsver un diemžēl jāatkārto arī mūsu Eiropas draugiem.
Ja jums jautātu, kā Latvijas paviljona kontekstā vislabāk mākslinieciski protestēt, vai jums ir kas padomā?
Solvita Krese. Atļaušos iejaukties. Es ļoti vēlētos, ka biennālē visi staigātu ar maisiņiem, uz kuriem uzdrukāts Kriša Salmaņa zīmētais Putina galvaskauss.
Krišs Salmanis. Vēl neesmu līdz galam izdomājis. Man šķiet, ka tā bildīte ar Putinu ir skaista ilustrācija. Radio man izspruka, ka vajadzētu aiziet pievemt to Krievijas paviljonu. Bet mēs jau apspriedām, ka tas nav tik viegli izdarāms. Muļķīgākais ir tas, ka mēs esam tik tālu novesti, ka domājam rupjībās. Radio es lasīju Ivara Šteinberga dzeju, kurā tās rupjības ir brīnišķīgi latviskas. Jā, varbūt jāparunā ar Šteinbergu par protesta akcijām. Vispār par šo ir jātaisa kāda radošā darbnīca.
Roland, kādas jūs redzat iespējamās protesta izpausmes?
Rolands Pēterkops. Manuprāt, ir jāpadomā par kodiem, kas krievus padarītu niknus un aizkaitinātu. Man nekad nav simpatizējuši patosa pilni saukļi, kas nerezonē. Rietumi un Krievija ir šaha spēlē, kurā katrs solis ir jāpārdomā. Gribas ietekmēt nevis skaļi, bet sāpīgi. Kā kādreiz japāņu kolēģi mēdz klusi kaut ko pateikt, un pēc piecām minūtēm tu saproti, ka tas tev tā sāp... Ir jāsaprot, kādiem ir jābūt šiem dziļajiem dūrieniem, kas dziļi aizskar un vienlaikus ir ļoti vizuāli. Zinu, cik jebkurš ieraksts sociālajos tīklos ukraiņiem ir svarīgs un palīdzošs. Venēcijā ir svarīgi radīt sajūtu par to, kurā pusē mēs esam, ka mums ir ļoti skaidra nostāja.
Vai jums vizuālā ziņā ir jau kaut kas konkrēts prātā?
Rolands Pēterkops. Mēs zinām, ka paviljona politisko kodolu paspilgtināsim, īpaši intelektuālā ziņā skaidri izceļot vērtības. Labi, ka Krievijas dalība ir izziņota divus mēnešus, nevis nedēļu iepriekš. Ir skaidrs lauks, kādā mēs esam. Es domāju, kā padarīt Krieviju maziņu uz Venēcijas fona. Man liekas, ka viņiem nepatīk, kad tos padara maziņus.
Solvita Krese. Mēs neapmeklēsim Krievijas paviljonu, bet iesim stāvēt pretī tam dažādās protesta akcijās. Tās būs koordinētas akcijas ar citām valstīm, vienlaikus apsveram arī savu performatīvu akciju ārpus paviljona. Es piekrītu Rolandam, ka mēs paspilgtināsim sava paviljona politisko segmentu, kas jau tur ir klātesošs, bet tas bija ļoti līdzsvarots ar citiem elementiem. Tagad mēs to padarīsim ļoti košu un redzamu. Rezumējot varu teikt, ka mēs domājam par trim lietām – pastiprināt mūsu paviljona politisko vēstījumu, rīkot savu akciju ārpus paviljona un piedalīties valstu kopīgā akcijā pretī Krievijas paviljonam. Domāju, ka šogad mēs atkal pie sava paviljona, tāpat kā pirms četriem gadiem, izkārsim lielu Ukrainas karogu.
Lāces kundze, vai jūs piedalīsieties Latvijas paviljona atklāšanā, un vai jūs jau apsverat savas runas politisko vēstījumu?
Agnese Lāce. Vispirms par laiku līdz biennālei. Mums šajā laikā ir svarīgi runāt, kā autoritāras valstis izmanto kultūru saviem mērķiem. Mums ir iespēja vēlreiz runāt par to, kas notiek Ukrainā, par Eiropas vienoto nostāju, mazāk par Krieviju. Man liekas svarīgi laikā līdz biennālei strādāt pie tā, lai Krievija tajā nepiedalītos. Man jāsaka godīgi – manas biļetes uz Venēciju ir ar atcelšanas iespēju. Mums ir jāvērtē, kā situācija attīstīsies un kāda būs atbilde no biennāles organizatoriem. Māksla ir ļoti spēcīgs instruments, lai runātu par netaisnībām, tāpēc ir saprotami, ka mākslas pasaule gatavojas pretreakcijai. Pat ja ideālā gadījumā Krievija biennālē nepiedalīsies, savas idejas mums ir jāizmanto, jo ir pietiekami daudz valstu, kuras pat nenojauš, kas notiek un kāpēc tas ir problemātiski. Līdz biennālei man ir iecerētas vizītes gan Ukrainā, gan Briselē, lai vēlreiz paustu un apstiprinātu savu nostāju kopā ar citu valstu ministriem. Paviljona atklāšanas uzruna ir pēdējais, par ko es šajā brīdī domāju, bet es gribētu tajā priecāties, ka ir izdevies nepieļaut to, kas nedrīkst notikt.
Sarunu noslēdzot, vēlos jautāt, ko jūs domājat par muļķīgo saukli, ka māksla ir jānodala no politikas. No kurienes tam aug kājas? Faktiski vēsturē tas nekad nav īstenojies.
Krišs Salmanis. Krievija dzīvo postmodernismā, kā no modes izgājuši mākslinieki. Bet tas iedarbojas uz masām un pērkamiem biennāļu direktoriem. Vienu brīdi man šķita, ka varbūt jāsametas un jānopērk tas direktors mūsu pusē. Šis cilvēks ir totāli sasmērējies. Vēl jāpiemin, ka šī saukļa adeptiem nav problēmu apgalvot arī pretējo atkarībā no tā, kam viņi to saka.
Rolands Pēterkops. Tas uzrunā tos, kas nesaprot, kādas ir mākslas attiecības ar sabiedrību, ko māksla vispār dara. Šāds sauklis paredz, ka māksla ir tikai dekorācija, kas nav kontekstā ar konkrēto autoru un laiku, bet eksistē tukšumā.
Solvita Krese. Man ir aizdomas, ka šis sauklis radās modernisma laikā, kad māksla ieiet tādā kā baltajā kubā, ir pasargāta no ārpasaules ietekmes un izolēta. Taču īstenībā modernismam kā visa vecā noliegumam ir spēcīgs politisks vēstījums. Bieži man ir prasīts, kas ir laikmetīgā māksla. Viena no populārākajām atbildēm ir, ka māksla ir domāšanas forma un mūsdienu sabiedrības spogulis. Mākslai ir aktīvi jāreflektē sabiedrībā notiekošais. Protams, ir dekoratīvā māksla, kas piepilda interjeru, bet tā nav māksla, kas piedalās biennālē. Mākslai ir liels spēks.
Agnese Lāce. Mākslai ir jābūt brīvai no politiskas ietekmes, taču tā nekad nav atrauta no sabiedrības procesiem. Ja tas notiek, ir skaidrs, ka tur ir politiskā ietekme. To mēs redzam autoritārās valstīs, kurās tiek apklusināta izteiksmes brīvība. Kad mākslu sāk instrumentalizēt totalitāru ambīciju sasniegšanai, tā kļūst par maigās varas instrumentu. Tas ir tas paradokss, ka tie, kas apgalvo, ka māksla ir jānošķir no politikas, ļoti vēlas ietekmēt saturu, ar kuru tiek barota sabiedrība.