Par spīti aizņemtībai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kompozīcijas katedras vadītāja amatā un Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētāja postenī, Krists Auznieks (1992) ir radoši ārkārtīgi ražīgs. Tuvākajos gados ir gaidāmas divas jaunas komponista operas: viena tiks pirmizrādīta Latvijas Nacionālajā operā, otra – rekonstruētā Rīgas Vāgnera teātra atklāšanā. Top vijoļkoncerts Kristīnei Balanas un Liepājas simfoniskajam orķestrim un kamermūzikas opusi izpildītājiem Latvijā un ASV.
Jau pavisam drīz kamerorķestra Sinfonietta Rīga 20. jubilejas sezonas noslēgumā 21. maijā Ventspilī, 22. maijā Rīgā un 23. maijā Rēzeknē skanēs šim notikumam pasūtītais Krista Auznieka darbs Bezgalīgi mirdzošs ceļš. Krists Auznieks ir arī Baltijas Mūzikas dienu 2026 mākslinieciskais vadītājs. Šis festivāls ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs, kas rotē starp Latviju, Igauniju un Lietuvu. Šogad tas risināsies no 9. līdz 17. aprīlim Liepājā un Rīgā, tajā tiks sākta cieša sadarbība ar Ziemeļvalstu Mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Islandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu Komponistu savienību. Šā gada festivāla devīze ir Mēs dzīvojam citos laikos.
Vispirms gribas Kristam Auzniekam jautāt – kā izdodas tikt galā ar visiem pienākumiem?
Visi blakus pienākumi liek mobilizēties un veikt rūpīgu izvēli savā dienaskārtībā: kas ir un kas nav vajadzīgs, ko var deleģēt citiem, kas ir jāizdara pašam un ko uzticēt mākslīgajam intelektam. Lai gan cilvēki pret to izturas skeptiski, mākslīgais intelekts var būt labs palīgs, nevis muļķīgs lēmumu pieņēmējs. Mākslīgais intelekts var būt labs asistents, tas var apkopot informāciju un e-pasta vēstules. Ja esi stratēģisks un proti taupīt savu laiku, pienākumu daudzums nebiedē. Pirms desmit gadiem, būdams jauns un atvērts cilvēks, es atvēlēju laiku visiem, kas mani uzrunāja. Tagad esmu iemācījies neizdāļāt savu laiku, jo man ir svarīgi būt vienam un komponēt.
Komponēšanu jūs mākslīgajam intelektam nedeleģētu?
Nē, jo tas man nebūtu interesanti, un es nerakstu vienu un to pašu, bet vēlos visu laiku sevi jaunatklāt. Tas ir visskaistākais, kas mūzikā ir, – šī alķīmija, sevis pārradīšana. Un ne jau tikai mūzikā. Tas ir visskaistākais dzīvē. Tas ir stāsts par transformāciju: par vides un sabiedrības transformāciju, par to, kā ar savu intuīciju, idejām un vīzijām varu dalīties ar citiem cilvēkiem un kā varu viņus iedrošināt, palīdzēt viņiem ieraudzīt to, kas katrā ir īpašs. Strādājot ar studentiem, redzu, ka viņi nāk ar fantastiskām idejām, bet joprojām ir bailīgi un nedroši.
Par ko gan jauniešiem šodien baidīties, ja vien nerunājam par kara vai globālu katastrofu draudiem?
Viņiem ir labi iemesli būt nedrošiem. Pateicoties mākslīgajam intelektam, jau pēc dažiem gadiem daudziem cilvēkiem vairs nebūs darba. Būs milzīga ekonomiskā krīze, bet tas būs godīgi, jo darbi, kurus mākslīgais intelekts pārņems, būs tie, kurus neviens nekad nav gribējis darīt. Neviens nav gribējis būt birokrāts un darīt to, ko var izdarīt mašīna. Tas būs skumji un radīs problēmas daudziem, bet tas būs patiesības mirklis. Paliks lietas, kas ir īstas un cilvēkiem vajadzīgas. Mūzika šajā ziņā ir pašā augšgalā. Tā ir neaizstājama, jo varam likt datoram pierakstīt notis, bet tas nevar aizstāt cilvēcisko impulsu, saskarsmi, garīgo un rituālo pieredzi. Tehnisko partitūras sagatavošanas un redaktora darbu dators gan var izdarīt labāk nekā cilvēks, jo ir rūpīgs, nenogurst, tam nebojājas redze. Es labprātāk ieguldu pūles radošajā procesā.
Redzu, ka JVLMA Kompozīcijas katedrā varu ieviest svarīgas pārmaiņas – atvērtību, caurspīdīgumu. Mēs esam no ļoti satraumētas sabiedrības, un, lai gan jau vairāk nekā trīsdesmit gadu esam nodzīvojuši brīvā valstī, traumas neizzūd vienā dienā. Vēlos nevis izskolot daudzus, kuri komponē tāpat kā es, bet ļaut cilvēkiem īstenot savu potenciālu. Atrast to, kas labāk padodas. Ne visiem ir jākomponē operas un orķestra darbi. Ir nepieciešami autori, kuri rada mūziku bērniem, mūziku teātrim, kamermūziku, eksperimentālu elektronisko mūziku, džezu un popmūziku. Tās ir pilnīgi atšķirīgas prasmes. Šo jomu saskares punktos rodas interesanta pieredze, piemēram, ģitārists Matīss Čudars un mans kompozīcijas students džeza pianists Edgars Cīrulis spēj savienot džeza un laikmetīgās akadēmiskās mūzikas valodu un padarīt gala rezultātu stiprāku. Tas ir tāpat kā būt bilingvālam un ieraudzīt impresionista Kloda Debisī harmonijas paralēles ar Djūka Elingtona mūzikas valodu.
Turpinot pērn sākto sadarbību, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris koncertā Paaudzes 2. aprīlī Latvijas Mūzikas akadēmijā atskaņoja Kompozīcijas katedras studentu Edgara Cīruļa, Annikas Lankas, Žanetes Spirkas, Kristiāna Patrika Krastiņa un Pola Bernarda Bernota jaundarbus. Studentiem tā ir vērtīga iespēja un pieredze.
Kāpēc izlēmāt nekandidēt uz otro termiņu Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja amatā?
Man ļoti patika šos divus gadus vadīt Komponistu savienību, bet laiks ir ierobežots un brīži, kad, rīkojot pasākumus un rakstot kārtējo projekta pieteikumu fondiem, man galvā skan topošās operas motīvi, ir ārkārtīgi sāpīgi. Nemitīgi ir jāraksta projekti un jāatskaitās, jo mums nav pastāvīgu ienākumu. Ik gadu no jauna jāizcīna pat tā naudiņa, kuru Kultūras ministrija piešķir komunālo maksājumu un viena pilna laika darbinieka nodrošināšanai.
Ar kādām bailēm jācīnās jums pašam? Jūsu mūzika rāda, ka tās noteikti nav bailes no skaistuma.
Mana paaudze nav mantojusi bailes no skaistuma. No banalitātes man vispār nav bail. Intuitīvi saistīt skaisto ar banālo liek virspusējas asociācijas, tā bija sešdesmito gadu Eiropas pēckara avangarda reakcija. Gribot cilvēkus ieinteresēt par jauno mūziku, diemžēl drīzāk sanāca viņus aizbiedēt. Bija milzīgas personības – Bulēzs, Ligeti, Nono un Berio –, bet pieeja bija pārāk antagonistiska. Ieguldot enerģiju "pret" kaut ko, nevis "par" kaut ko, tā tiek izniekota. Ir nepieciešams kontrasts, saasinājums un disonanse, bet, ja tas ir vienīgais, kas paliek, ir grūti, īpaši, dzīvojot pasaulē, kurā ir daudz neatrisinātā un biedējošā.
Avangards, modernisms bija interesanta fāze, kurā radās daudz svarīgas mūzikas, bet, tāpat kā uzturā, nevaram iztikt tikai no kaut kā viena, piemēram, saldējuma. Forši, ka tas ir. Dažreiz gribas, dažreiz vajag, dažreiz gribas vairāk, nekā vajadzētu, un dažreiz vispār negribas, bet ar sāpošu kaklu nemaz nevajag tam ķerties klāt. Tāpat ar modernismu. Cilvēkiem ir jājūtas droši savā dzīvē, lai viņi varētu pieredzēt kaut ko, kas viņus izaicina mākslā. Kad nejūtamies labi, kad mums ir bail – no kara vai sabiedrības pārveides, mākslīgā intelekta iesaistes, globalizācijas un pēdējā laika politisko procesu rezultātā –, mēs mākslā meklējam komfortu, sabiedroto, atbalstu.
Tas, ka Latvijas sabiedrība galvenokārt meklē atbalstošu, maigu mūziku, kas papaijā un samīļo, rāda, kur mēs esam. Ir jābūt drosmīgiem, ir jābūt labā vietā dzīvē, lai ielaistu sevī citādo, atšķirīgo, vēl nepieredzēto. Protams, mūsu iekšējā pasaule ir lielāka par ārējo pasauli, un mēs spējam tajā dzīvot gandrīz neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tie mūs ietekmē, bet ar gribasspēku, mīlestību un cerību pietiek, lai iekšēji būtu drošībā. Tad gribēt iepazīt jaunus apvāršņus un pieredzi kļūst par dabisku cilvēka nepieciešamību. Piemēram, izzināt, no kā tieši es baidos un kāpēc baidos. Ejot tur, kur baidāmies, uzzinām daudz interesanta. Kādam ir bail uzrakstīt e-pasta vēstuli diriģentam, izdevējam vai kādam citam, jo viņš baidās no noraidījuma, nejūtas pietiekami labs vai baidās izskatīties muļķīgs... Kad, cilvēkam pirmoreiz pamēģinot bailes pārvarēt, izrādās, ka atveras jaunas durvis, – ak, kas tā par sajūtu! Triumfāli! Esmu pārvarējis sevi, savu vislielāko ienaidnieku.
Astoņpadsmit gadu vecumā es aizbraucu no Latvijas un nodzīvoju ārzemēs gandrīz divpadsmit gadu. Pirms biju kaut ko sasniedzis ārvalstīs, es Latvijas videi šķitu pilnīgi vienaldzīgs. Līdzīgu stāstu dzirdu no jebkura, kurš darbojies ārzemēs. Atlika man saņemt stipendiju Jeila Universitātē ASV un gūt panākumus Nīderlandē, un uzreiz pēkšņi interese bija. Man šķiet, ka tā ir slikta pieeja. Tā pastāsta mūsu cilvēkiem, ka viņu sasniegumi ir neleģitīmi, ja vien tos neapbalvo ārpusē. Tas parāda mūsu sabiedrības mazvērtības kompleksu un nedrošību. To redzam arī attieksmē pret sasniegumiem citās nozarēs. Man ir prieks par to, cik ļoti atbalstoša citiem latviešu māksliniekiem ir mana sieva māksliniece un scenogrāfe Krista Vindberga-Auzniece, kura visur viņus rekomendē un vienmēr pastāv par saviem kolēģiem. Skaista īpašība, kas latviešiem diemžēl nav tipiska, taču man šķiet, ka mēs varētu mācīties vairāk atbalstīt un mīlēt cits citu.
Mūziķu vidē šādu labestību izstaro komponists Pēteris Vasks.
Es priecājos, ka mums ir tāda personība. Pētera Vaska fonds ir pasūtījis man jaundarbu šīs vasaras koncertam Mazajā Mežotnes pilī. Savā 80. jubilejā Pēteris Vasks daudz dod Latvijas mūzikai. Man ir prieks, ka cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par vidi un kultūru. Iegūstam taču tik daudz, ja paslavējam, atbalstām un iedrošinām, nevis tikai apšaubām, kritizējam un noliedzam.
Būt kritiskam ir vērtīga īpašība, bet vajag sākt ar cilvēcību. To var labi iemācīties, strādājot ar studentiem. Ja pasaki viņam tikai to, kas viņa darbā ir slikts, students aiziet ar diezgan bēdīgu sajūtu. "Tu izdarīji slikti" – tas ir skatiens pagātnē. Bet, ja vispirms novērtē viņa veikumu un ieguldītās pūles un tad saki: "Lūk, šeit ir lietas, ko var uzlabot" –, tas ir skatiens nākotnē, kas mudina augt.
Bieži redzu, ka mēs nepalīdzam līdzcilvēkiem. Kad Centrālajā dzelzceļa stacijā filmējām Baltijas Mūzikas dienu video, uz zemes guļošam cilvēkam acīmredzamā alkohola reibumā sākās spazmas, bet cilvēki gāja garām, jo nosodījums ir spēcīgāks par līdzcietību, – pats vainīgs, jo alkoholiķis. Bet bez palīdzības viņš var nomirt, ir jāpiezvana ātrajai palīdzībai. Kāpēc neizjūtam atbildību pret līdzcilvēkiem?
Tomēr sabiedrība atsaucīgi ziedo Ukrainai un smagi sirgstošu cilvēku ārstniecībai.
Nešaubos, ka līdzcietība ir cilvēkos dziļi iekšā, taču ziedot ir vienkāršāk, jo tas ir bezpersoniski. Bet kā ar atbildības uzņemšanos ikdienā? Dzīve ir tas, ko darām ikdienā, nevis reizi gadā. Ja mēs katrs par vienu procentu kaut ko izmainām, tas jau ir daudz.
Kas jūs pārsteidz, skolojot topošos komponistus?
Tas, ka ne visi ir ambiciozi. Pieticība ir laba īpašība, bet var sakņoties arī šaubās, ko kāds iesējis. Man arī jaunībā diemžēl bija daži šādi pasniedzēji, kuri teica: "Ko tad tu tur pieteiksies? Kas tu tāds esi?" Savukārt tas, ko iemācījos Amerikā, ir – izved sevi pasaulē un sūti pieteikumus visur, jo tu nezini, kurš ko ieraudzīs! Ja pieteikšanās konkursam ir par brīvu, tev nav ko zaudēt. Latvijā no viltotās pazemības ir nācis goda jautājums: nedod dievs, kāds padomās, ka es uzskatu, ka esmu gana labs, lai iesūtītu savu darbu. Par to nav jādomā, to izlems žūrija, un var izrādīties, ka esi palaidis garām savu lielo iespēju.
Sociālajos medijos visi dalās ar milzīgiem panākumiem, un tas rada spiedienu un ilūziju, ka visi ir veiksmīgi, bet es ne. Taču aiz katras veiksmes ir piecdesmit vai simts neveiksmju. Cerot uzvarēt, esmu iesūtījis darbus simts citos konkursos, kurā neviens nedz ko pamanīja, nedz ko teica. Par tiem es nerakstu feisbukā.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir ļoti daudz labu komponistu, un tas mani iedvesmo, nevis biedē. Katram ir jābūt gatavam, ka būs daudz noraidījumu. Tas nepazemina manu vērtību, bet ir tikai loģisks rezultāts situācijā, kad vērtētāji ar dažādu izpratni pret estētiku izvēlas darbu, par kuru var vienoties. Tādējādi bieži vien uzvaru gūst viduvējs darbs, nevis labākais un spilgtākais.
Kā izdodas noorganizēt tik vērienīgu notikumu kā Baltijas Mūzikas dienas, kas no 9. līdz 17. aprīlim notiek Rīgā un Liepājā?
Komponisti un mūziķi vienmēr ir bijuši atkarīgi no galma labvēļiem, baznīcas vai valsts infrastruktūras. Mēs esam atkarīgi no Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes, kas mūs šogad ir atbalstījuši vairāk nekā jebkad. Lielākā finansējuma daļa nāk no Ziemeļvalstu fondiem, ko izcīnījām kopā ar Dānijas, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Fēru salu, Grenlandes, Islandes un Skotijas Komponistu savienību. Bez Ziemeļvalstu partneriem mēs to nebūtu izdarījuši. Piemēram, Dānijas Komponistu savienībā ar projektu un atskaišu rakstīšanu nodarbojas desmit pilna darba laika darbinieku, bet mums – tikai divi.
Kas ir Baltijas Mūzikas dienu 2026 programmas pamatā?
Šīs būs līdz šim vērienīgākās Baltijas Mūzikas dienas un lielākie kompozīcijas svētki, kādi mums ir bijuši. Man ir liels prieks un gandarījums noslēgt savu darbu Latvijas Komponistu savienībā ar šādu salūtu. Festivāla lozungs ir Mēs dzīvojam citos laikos. No vienas puses, tā ir spēle ar dažādām mūsu komponistu paaudzēm un ar Baltijas un Ziemeļvalstu reģionālo dažādību.
Festivāls runās par mūzikas spēju ietekmēt laika ātrumu un plūdumu, katrs koncerts apskata kādu laika ideju vai fenomenu. Komponisti tika lūgti reflektēt par laika tēmu, gan atsaucoties uz vēsturiskiem sengrieķu filozofu tekstiem par laiku, piemēram, Plotīna Par skaistumu, Zēnona Paradoksiem par laiku, gan citādi, piemēram, kā Annas Veismanes darbā ar Imanta Ziedoņa dzeju par citiem laikiem.
Šis ir liels, nopietns fundamentālas sadarbības sākums ar Ziemeļvalstīm. Gandrīz katrā koncertā skanēs vismaz viena Ziemeļvalstu komponista darbs. Ir gaidāmi piecpadsmit pirmatskaņojumi. No mūsu autoriem, kuri raksta festivālam jaundarbus, visjaunākajam – Aleksandram Avramecam – ir 23 gadi, bet vecākajam – Paulam Dambim – ir 90 gadu. Abi satiksies pianista Reiņa Zariņa programmā Laika upe festivāla noslēgumā 17. aprīlī.
Uz Latviju brauks Ziemeļvalstu mākslinieki, kuri atskaņos gan Ziemeļvalstu, gan Baltijas valstu komponistu darbus. Ensemble for New Music Tallinn, kas nesen ieguva prestižo Ernsta fon Zīmensa Ansambļa balvu, Liepājā izpildīs arī Annas Veismanes un Evijas Skuķes jaundarbus.
Deviņās dienās kopumā būs divpadsmit notikumu. 14. aprīlī notiks skotu komponista Bena Lunnas meistarklase, kas būs veltīta mūzikas radīšanas pieejamības paplašināšanai ar tehnoloģiju palīdzību. Esmu laimīgs, ka ir izdevies Rīgā sarīkot organizācijas Culture Action Europa simpoziju Different Times, New Solutions, kurā pulcēsies dažādu organizāciju – komponistu savienību, mūzikas informācijas centru, kultūras fondu u. c. – vadītāji.
Pirmās trīs festivāla dienas notiks Liepājā, pārējās sešas dienas – Rīgā. Ieskaņas koncerts 9. aprīlī Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, kurā amatierkori Juventus, Minjona un Dziesmuvara dziedās somu komponistes Titi Arolas darbu phōnḗ balsīm un skārda bundžu telefoniem, simbolizēs tiltu starp Rīgu un Liepāju, Baltiju un Ziemeļvalstīm, pagātni un nākotni, iekšējo un ārējo laiku, ikdienišķo un neikdienišķo.
Baltijas Mūzikas dienas ir pirmais festivāls Latvijas vēsturē, kurā ir absolūta dzimumu līdztiesība. Tas nebija pašmērķis. Es vienkārši godīgi pārlūkoju mūsu komponistu lauku, un jaundarbu ziņā proporcija ir 50:50. Tās ir dabiskas sekas tam, ka mēs skatāmies uz programmēšanu bez aizspriedumiem. No 108 Latvijas Komponistu savienības biedriem 55 ir sievietes.
Mums ir ļoti spēcīgas komponistes. Gribu pieminēt divas Komponistu savienības biedres, kurām šogad bija Latvijai vēl nepieredzēti sasniegumi. Viena ir Anna Annija Zariņa, kura studē Jeila Universitātē un kurai jaundarbu Bloom pasūtīja un tikko janvārī Amsterdamā pirmatskaņoja Karaliskais Concertgebouw orķestris. Otra ir Asja Ahmetžanova, kurai šā gada maijā vispirms Minhenes Freiheitshalle Minhenes biennāles jeb Jaunā mūzikas teātra festivāla ietvaros un uzreiz pēc tam Berlīnes Vācu operas telpā Tischlerei notiks mūzikas teātra darba Beidzot/Endlich pirmatskaņojums. Šie panākumi ir tiešām ievērojami.
Vēlos ikvienu aicināt uz orķestra Rīga koncertu 16. aprīlī VEF Kultūras pilī – Kristians Kalva atskaņos Marinas Gribinčikas brīnišķīgo trompetes koncertu Poseidons, kas milzīgā sastāva dēļ atvilktnē gaidījis vairāk nekā desmit gadu. Prieks, ka atskaņojums notiks komponistes jubilejas gadā.
Vai pirmatskaņojumi piešķir koncertiem īpašu vērtību?
Ziemeļvalstīs mūzikas profesionāļi ir kļuvuši alerģiski pret pirmatskaņojumiem, jo viņi ir ieinteresēti, lai darbi tiktu atskaņoti arī otro, trešo un ceturto reizi. Tāpēc viņi vēlējās iekļaut Baltijas Mūzikas dienu koncertos darbus, kuri jau ir atskaņoti.
Vai Baltijas Mūzikas dienu fokusā ir arī aktuālā politika?
Māksliniekiem ir jāreflektē par visiem procesiem, ieskaitot politiskos. Politika noteikti var būt viens no šiem "citiem laikiem". Pie mums viesosies mūziķi no Grenlandes, kura pašlaik ir zem milzīga Trampa spiediena. Turpinās Krievijas karš Ukrainā. Pilnīgi visus skars recesija saistībā ar Irānas karu un Hormuza jūras šauruma slēgšanu...
Festivālā skanēs arī kāds jūsu darbs.
Jā, tas notiks 11. aprīlī Liepājas Lielajā dzintarā diriģenta Kaspara Putniņa izlolotajā Latvijas Radio kora jaundarbu programmā Vēstules jaunam dzejniekam, kura balstās Rainera Marijas Rilkes tekstos. Savam opusam Orfejs, kas skanēs līdzās Justes Janelītes, Līsas Hiršas un Rolanda Kronlaka kompozīcijām, izvēlējos Rilkes Orfeja sonetus. Tas ir visliriskākais no maniem darbiem. Koristi pirmajā mēģinājumā teikuši: "Izklausās, ka Auznieks komponējot bijis iemīlējies."
Orfejs man nāca ļoti grūti. Strādāju pusgadu, jo komponēju daudz teksta, veidojot bezgalīgo polifoniju divpadsmit balsīm. Plūsma ir ļoti koriska, un Rilkes dzeja ir ārkārtīgi skaista. Tā ir par Orfeja metamorfozēm. Visa mana mūzika ir par metamorfozēm, alķīmiju un par to, ko pārvērtības maksā. Pārvērtības ir brīnišķīgas, nepieciešamas un nenovēršamas, tomēr ikviena izvēle nozīmē atteikšanos no kaut kā cita. Piemēram, atteikties no Komponistu savienības priekšsēdētāja amata man nozīmē strādāt pie divām operām, vijoļkoncerta, mūzikla un opusa orķestrim Sinfonietta Rīga.
Kas būtiskākais pēdējā laikā noticis jūs personiskajā jaunradē?
Tā ir sadarbība ar sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisori Olu Mafālani. Vispirms es uzrakstīju mūziku viņas iestudētajai izrādei Dzen savu arklu pār mirušo kauliem Dailes teātrī. Pērn tā ieguva Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada lielās formas izrāde. Pēc tam Ola Mafālani mani uzaicināja kopā strādāt Nacionālajā teātrī Hāgā, kurā viņa iestudēja Fedru liesmās pēc Nino Haratišvili lugas. Tur es sadarbojos ar Nīderlandes New European Ensemble. Pēc pirmizrādes Hāgā notika trīsdesmit piecu izrāžu turneja Nīderlandes pilsētās.
Mana karjera lielā mērā sākās tieši ar Sinfonietta Rīga, un mums ir bijušas ilgas radošas attiecības, tāpēc jo īpaši novērtēju iespēju uzrakstīt darbu orķestra jubilejas sezonas noslēgumam un Normundam Šnē, kurš šīs sezonas izskaņā beidz darbu orķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā vadītāja amatā. Es šo opusu nosaucu Bezgalīgi mirdzošs ceļš, apliecinot domu par dzīvi mūzikā vispār un to, ka mēs visi ilgojamies pēc gaismas.
Mans instrumentālās mūzikas darbs Turning the Wheel pērn pārstāvēja Latviju Starptautiskās laikmetīgās mūzikas biedrības ISCM Pasaules mūzikas dienās Portu. Pērn sāku sadarbību ar Nīderlandes izdevniecību Donemus – beidzot ir kāds, kas parūpējas par manām partitūrām un dara tās pieejamākas.
Pagājušajā vasarā man bija gods divus mēnešus kopā ar piecpadsmit ievērojamiem māksliniekiem uzturēties vienā no pasaulē prestižākajām rezidencēm Civitella Ranieri Umbrijas reģionā Itālijā. Tajā pieteikties nevar, tevi nominē. No Latvijas šajā rezidencē ir bijis tikai komponists Jānis Petraškevičs. Šos divus mēnešus dzīvoju XV gadsimta pilī, kur varēju pilnībā nodoties komponēšanai. Pusdienās un vakariņās tikāmies ar kolēģiem. Vienīgais lūgums bija ēdienreizēs nelietot mobilos tālruņus.
Bez viedtālruņa bija grūti?
Esmu to iemācījies, piedaloties ikgadējos desmit dienu klusuma retrītos un trenējoties vipassanā meditācijā. Es to praktizēju divreiz dienā pa stundai no rīta un vakarā. Tā ir būtiska daļa no manas dzīves, lēna iešana realitātes izzināšanā. Tā sniedz fantastiskus rezultātus radošajā darbā, jo komponēšana arī ir skaņas un ideju izzināšana. Tagad to praktizē arī mana sieva. Jau četrus gadus nelietoju alkoholu, savukārt dzīvnieku produktus nepatērēju no 18 gadu vecuma.
Kādi darbi top nākotnei?
Jūtos novērtēts un bezgala pateicīgs par daudzajām iespējām. Manai sirdij tuvākie ir lielie darbi, es gribētu rakstīt tikai operas, jo jūtu, ka šajā žanrā varu parādīt savas valodas daudzveidību. Man patīk cilvēki un idejas – gan filozofiskas, gan dzīves idejas. Patīk burvestība, maģija un pārdabiskas lietas. Nevis tāpēc, ka es būtu māņticīgs, bet tāpēc, ka pati dzīve ir brīnums. Kur nu vēl pateicīgāks žanrs tam par operu?
Gandrīz vienlaikus tapušas divas operas. Jau esmu pabeidzis operu Rosa Alchemica, kuras pirmizrāde plānota Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 2027. gada sākumā. Tā stāsta par alķīmiju, bezgalīgām pārvērtībām un divām sievietēm, kuras mūžā pieredzējušas divas atšķirīgas pasaules. Viena ir intelektuāle, kura ir skeptiska pret maģisko pasauli, savukārt otra ierodoties kvēpina apreibinošu vīraku un aicina doties uz jūras krastu, lai iestātos Alķīmiskās rozes ordenī. Vienā no rituāliem roze ir jāsadedzina, pēc tam ir jāspēj panākt, ka tā atdzīvojas. Kārļa Vērdiņa libreta pamatā ir rakstnieka Viljama Batlera Jeitsa īsstāsts. Operā darbojas divas solistes (soprāni), koris un orķestris. Opera ir angļu valodā. Ar ezoteriskām zinībām ir saistīta arī opera Wie unten, so oben/Kā lejā, tā augšā, kuru rakstu Rīgas Vāgnera teātra atklāšanai. Šajā projektā piedalīsies orķestris Kremerata Baltica, Latvijas Radio koris un starptautiska komanda. Tā ir opera par Rihardu Vāgneru, kurā tiek lietoti paša Vāgnera teksti – no operu libretiem, esejām un dienasgrāmatām –, kā arī teksti no viņa pirmās sievas Minnas un otrās sievas Kozimas dienasgrāmatām.
Vāgners mēģina saprast radīšanas cenu – ko tas maksā līdzcilvēkiem un viņam pašam. Operā savienojas Vāgnera biogrāfijas fakti ar viņa operu dzīvi, un stāsts balansē starp reālo un iedomu pasauli. Tas sākas ar ceļojumu no Rīgas uz Norvēģijas krastu, un mēs nezinām, kurā brīdī Vāgners ir Vāgners un kurā – Klīstošais holandietis. Varonis ceļā satiek un iemīlas pats savos tēlos, piemēram, Izoldē, kura viņu noraida. Libretu rakstīju pats, bet tas joprojām mainās.
Tad jau top bezgalīgais stāsts kā vācu fantāzijas un bērnu literatūras klasiķa Mihaela Endes romānā un Volfganga Petersena filmā ar šādu nosaukumu?
Šis stāsts ir tik ļoti skaists, ka pat gribēju uzrakstīt mūziklu pēc šīs grāmatas motīviem. Mūzikls arī taps, bet par citu tēmu. Man patīk šī izdoma, kurā var dzīvot. Māksla arvien ir izdomas pasaule, bet kad tā ir īstāka par reālo pasauli un kad tikai ietekmē to? Šie jautājumi nodarbināja arī Vāgneru. Kā dzīvot starp realitāti un izdomu? Vai mana izdoma pārveido pasauli vai gluži pretēji? Stiprākajiem māksliniekiem izdodas pārveidot pasauli pēc savas līdzības, un Vāgners nešaubīgi bija tāds. Ir aizraujoši spēlēties ar faktu, ka izrādē Vāgners būs uz skatuves teātrī, kurā viņš strādāja gandrīz pirms divsimt gadiem.
Rakstu vijoļkoncertu Kristīnei Balanas un Liepājas simfoniskajam orķestrim, tas tiks pirmatskaņots 2027. gadā. Šīs vasaras Pētera Vaska fonda koncertam Mazajā Mežotnes pilī top darbs klarnetei un čellam, ko spēlēs Egīls Šēfers un Kristaps Bergs. Aktīvi sadarbojos ar arfas virtuozu Pārkeru Remziju Ņujorkā, es viņam rakstu vijoles un arfas duetu.
Baltijas Mūzikas dienas
Rīgā un Liepājā 9.–17.IV
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–20
muzikasdienas.lv