Pirms šī notikuma Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā CAC tiks atklāta grupas izstāde Superglue, or Inventing the Friend ar diviem jauniem Indriķa Ģelža darbiem. Šobrīd galerijā Suprainfinit Bukarestē (Rumānijā) ir aplūkojama mākslinieka izstāde Eyelash Fortress, kurā darbi reflektē par informācijas plūsmu un tās ietekmi uz pieredzi. Tikko galerijā Tatjana Pieters Gentē (Beļģijā) ir noslēgusies vēl viena viņa personālizstāde What Stays When the Shape Leaves Knot. Par mezglošanos. Savukārt tieši šajās dienās Indriķa Ģelža darbi tiek izrādīti mākslas mesē Art Brussels Beļģijā, kurā mākslinieku pārstāv galerija Tatjana Pieters.
Skatoties uz darbu sarakstu, rodas jautājums: kur tu tagad esi?
Reizēm šķiet, ka pavisam drīz varēšu pārkvalificēties par zemes mērītāju. Starp citu, mans opītis, komponists Ģederts Ramans, aizrautīgi skaitīja soļus un ar tiem mērīja attālumu savās ikdienas gaitās. Viņš precīzi zināja, cik soļu ir no dzīvokļa līdz tramvaja pieturai un no Centrālās stacijas pieturas līdz Mūzikas akadēmijas ieejai. Atgriežoties pie jautājuma, šogad esmu nomērījis vairākas distances, tajā skaitā līdz Beļģijai, nupat atgriezos no Rumānijas, nākamnedēļ dodos uz Lietuvu un maija pirmajā pusē garākā mērījumā uz Milvoki, un gada beigās vēl šis tas jāizmēra arī Vācijā.
Milvoki tiks atklāta tava lielformāta skulptūra. Vai tu varētu ieskicēt tās koncepciju?
Ņemot vērā, ka darbs paredzēts publiskai videi, es sāku ar sajūtu un novērojumu. Mani interesēja tas brīdis, kad skatīšanās vairs nav atbrīvojoša, bet kļūst ietekmēta, pat nedaudz reducējoša. Prātoju par uztveri, kas tiek formēta, deformēta un novirzīta kādā konkrētā kontekstā. Man radās vēlme šo spriedzi pārvērst telpiskā kompozīcijā, veidot situāciju, kur formas un apjomi it kā nonākuši nervozos un nospiedošos apstākļos. Tajā pašā laikā man bija svarīgi šos apstākļus nedaudz izkustināt, padarīt tos absurdi rotaļīgus, viegli izklaidējošus un mazliet realitāti izkropļojošus, gluži kā žilbinošajos sociālajos medijos un nervozi raibajos LED ekrānos.
Veidojot šo skulptūru, man pa galvu malās vīzija par loterijas bumbiņu mašīnu, kur bumbiņu vietā tiek izlozētas laimīgās actiņas. Darba procesā tas noveda pie vertikālas struktūras no sfēriskiem elementiem, kas atsaucas uz acs anatomiju. Mīcot, deformējot un pārkārtojot šos apjomus, es tos izvietoju vienu virs otra vertikālā rindā, veidojot izliektu asi, kas atgādina zem spiediena nonākušu mugurkaulu. Šī ass kļūst par vietu, kur spriedze uzkrājas un kļūst redzama. Rezultātā veidojas situācija, kur skatīšanās vienlaikus ir gan organiska un dzīva, gan strukturēta un pakļauta noteiktam spiedienam.
Vai šīs pilsētas nosacījumi un skulptūras atrašanās vieta ir ietekmējusi pašu darbu?
Skulptūras lokācija tika apstiprināta tikai pirms pāris nedēļām, brīdī, kad darbs jau bija ceļā pāri okeānam. Tāpēc konkrētā vieta to tiešā veidā neietekmēja. Drīzāk jau no sākuma strādāju ar apziņu, ka skulptūra nonāks publiskā vidē.
Sākumā man bija doma krāsu paleti veidot, balstoties pilsētā, it kā "nokopēt" apkārtējo vidi – asfaltu, reklāmas stendus, koku stumbrus, luksofora stabus. Domāju par to diezgan tieši: ja acs redz sarkanu tomātu, tad acs pati kļūst sarkana, parādot, cik tieši apkārtējie apstākļi var ietekmēt mūsu apzināšanos. Beigās tas pārtapa brīvākā sistēmā, bet šī doma palika kā pamats. Skulptūra tiks uzstādīta Austrumu Viskonsinas avēnijā 411, ļoti centrālā un intensīvā vietā. Man šķiet, ka šī vide pati par sevi ir gana nervoza un piesātināta, lai skulptūra spētu tai pielāgoties.
Varbūt tu meklē citus komunikācijas veidus ar potenciālajiem skatītājiem, kuri ir vienkārši garāmgājēji, nevis mērķtiecīgi galerijas apmeklētāji?
Mani noteikti saista situācijas, kur darbs nonāk ārpus ierastā galerijas režīma, vietās, kur skatītājs nav iepriekš sagatavojies skatīties mākslu. Šķiet, ka tur arī rodas cita veida kontakts, reizēm neparedzamāks. Protams, mani interesē, lai ap skulptūru pulcētos pēc iespējas vairāk acu bumbiņu, lai tās uzkavētos, dauzītos ap to vai kaut vai vienreiz pret to nejauši aizķertos. Šajā gadījumā man jāsaka liels paldies Laikmetīgās mākslas centram Kim?, kas ir gan šīs sadarbības mugurkauls, gan iemesls, kāpēc šis darbs vispār nonāk dialogā ar Sculpture Milwaukee.
Kā notika tās transportēšana?
Skulptūra tika rūpīgi sapakota un ievietota lielā koka kastē. Šobrīd tā ceļo pāri okeānam uz Čikāgu, no kurienes tālāk tiks transportēta ar fūri uz galamērķi.
Vai tu būsi klāt skulptūras uzstādīšanā?
Jā, mēs kopā ar Laikmetīgās mākslas centra Kim? izpilddirektori Evitu Gozi ceļosim uz Milvoki, kur piedalīsimies un būsim klāt skulptūras uzstādīšanas procesā, kā arī tās atklāšanā, kas, ja nemaldos, ir paredzēta 22. maijā. Negribas palaist garām tik patīkami satraucošu notikumu.
Vai tev pašam ir kāda iecienīta skulptūra pilsētvidē?
Nav nekas konkrēts, taču dzīvi atceros vizīti Čikāgā 2018. gadā, kur mēs kopā ar manu sievu Sabīni Skaruli šļūcām cauri ielām, pamatīgi iespaidoti un iedvesmoti no pilsētas laikmetīgās mākslas programmas.
Vēl ļoti spilgti atmiņā palicis mākslas centrs Storm King Ņujorkā, kur 2024. gadā kopā ar Sabīni un mūsu meitu Bianku pavadījām dienu. Milzīga teritorija, milzīgs skulptūru parks. Tur man bija tā veiksme piedzīvot Arlīnas Šehetas izstādi, kas mani patiesi saviļņoja un uzrunāja. Ļoti skaidri atceros to sajūtu, kad sevī sajutu milzīgu vēlmi un degsmi strādāt tādā pašā mērogā.
Kā tu vērtē publiskās mākslas situāciju Latvijā?
Man šis ir nedaudz sāpīgs jautājums, un, godīgi sakot, man pat ir grūti to plaši komentēt, jo nav daudz ko komentēt. Es bieži staigāju pa Rīgas ielām un savā iztēlē spēlēju tādu kā spēli – meklēju potenciālas vietas skulptūrām un mēģinu ieraudzīt, kādi darbi tur varētu iederēties. Rīgai ir milzīgs potenciāls. Ja izdotos izveidot spēcīgu un profesionālu laikmetīgās mākslas programmu, piemēram, ar jaunām skulptūrām dažādās pilsētas vietās, tas ne tikai mainītu Rīgas tēlu, bet arī padarītu ikdienu vizuāli bagātāku un iedvesmojošāku ikvienam, kurš šo pilsētu piedzīvo.
30. aprīlī tiks atklāta grupas izstāde Superglue, or Inventing the Friend Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā CAC. Kādi tavi darbi tur būs redzami?
Es šai izstādei veidoju divas brīvstāvošas skulptūras, kuras redzu kā diptihu vai pat kā vienu darbu divos stāvokļos. Skulptūras Polycherry un Monocherry radās no procesa, kurā kaut kas sākotnēji vienots tiek sadalīts. To pielīdzinu divu ķiršu ķekaram, kas tiek pārrauts uz pusēm. Viena no skulptūrām ir saliekusies, veidojot tādu kā krāsainu cietoksni, otra ir vairāk atbrīvojusies un izkrāsota melnbalta. Šādā veidā es iegūstu ieslēgta un izslēgta stāvokļa sajūtu, precīzāk, aktivizēta un deaktivizēta.
Šī izstāde uz pieaugošās polarizācijas un fragmentācijas fona tiecas radīt apstākļus atklātākai diskusijai par mainīgajām attiecībām starp laikmetīgo mākslu un tās auditoriju vairāku paralēlu krīžu laikmetā. Kā tu redzi šīs attiecības no mākslinieka perspektīvas?
Pēdējo gadu nemierus, karu un pasaules varu svārstības es izjūtu kā nepārtrauktu spriegumu, kas ielaužas arī ikdienā. Īpaši caur tiem krāsaini vibrējošajiem, nervozajiem ekrāniem, no kuriem viss nāk gandrīz zibens ātrumā. Reizēm ir sajūta, ka es to visu uzsūcu bez filtra, un tas neizbēgami maina to, kā es redzu, dzirdu un jūtu. Man šķiet, ka šādos apstākļos arī attiecības starp mākslu un skatītāju kļūst jūtīgākas un trauslākas. Manuprāt, mākslai šobrīd nevajadzētu censties vienkāršot sevi, lai kļūtu vieglāk uztverama. Drīzāk svarīgi ir saglabāt spriedzi un atstāt vietu neskaidrībai un daudznozīmībai. Tieši tur arī parādās iespēja skatītājam iesaistīties.
Tikko ir noslēgusies tava izstāde What Stays When the Shape Leaves Knot galerijā Tatjana Pieters Gentē. Kā tu latvisko šo nosaukumu?
Es to tulkotu kā: "Kas paliek, kad forma izslīd no mezgla." Apzināti centos nonākt pie mezglaina, mazliet klūpoša nosaukuma, tāda, kas pats savā valodā samezglojas un aizķeras aiz burtu malām.
Izstāde What Stays When the Shape Leaves Knot apvienoja digitālu modelēšanu ar metāla, koka un tekstila materialitāti sienas objektos. Publicitātes foto
Vai tu varētu atšifrēt mezgla jēdzienu savas daiļrades kontekstā? Kad tas parādījās tavos darbos pirmo reizi?
Pirmo reizi tas parādījās ap 2024. gada vidu darbā ar nosaukumu Četri mezgli šokolādes fabrikā. Kopš tā laika mezgls man ir kļuvis par veidu, kā domāt par spriedzi. Tā nav tikai spriedze, bet arī pretestība, saspringums, reizēm pat deformācija. Mezgls sevī nes gan stabilitāti, gan risku. Tas var turēt kopā, bet var arī aizturēt. Vienvārdsakot, mezgls man šķiet ļoti atbilstošs formāls lielums, ar kuru izpaust sajūtas, kas rodas, dzīvojot satraucošā laikā.
Vai es pareizi ievēroju, ka tavi darbi kļūst blīvāki? Ka tajos ir mazāk tukšuma telpas?
Esmu novērojis, ka, gadiem strādājot ar vienu izpausmes paņēmienu, parādās sava veida pulsācija. Mainās process, un te es nedomāju pašu radošo procesu, bet drīzāk to, kas tam piešķir vai atņem enerģiju. Es to neredzu kā izvēli, bet drīzāk kā reakciju uz vidi, kurā tukšums vairs nav neitrāls, bet sāk turēt kopā.
Līdz jūnija sākumam norisinās tava izstāde Eyelash Fortress galerijā Suprainfinit Bukarestē. Tajā ir eksponēts darbs Ūdeņaina dienas actiņa, kas iepriekš bija skatāms Purvīša balvas finālistu izstādē. Kā tas ir transformējies?
Galerijas Suprainfinit jaunās telpas ir ar astoņus metrus augstiem griestiem, un man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos izmantot šo iespēju un ļaut ziedveidīgajām formām krist lejup no augšas. Ja parasti jebkurš dzīvs augs tiecas pretī saulei, tad šajā gadījumā visas sešas ziedveidīgās formas, izvairoties no gaismas, lien no augšpuses uz leju. Man personīgi bija interesanti uz šo situāciju paraudzīties no malas, radās sajūta, ka šīs formas ir atteikušās sekot primārajam enerģijas avotam un pārorientējušās citā virzienā. Jo ilgāk uz tām skatījos, jo vairāk šķita, ka šīs ziedveidīgās formas sāk uzvesties kā ķermeņi, un šajā transformācijā tās pārstāj būt paklausīgas.
Šobrīd galerijā Suprainfinit Bukarestē (Rumānijā) ir aplūkojama mākslinieka Indriķa Ģelža personālizstāde Eyelash Fortress. Publicitātes foto
Savā Instagram kontā tu esi komentējis Krievijas potenciālo dalību Venēcijas mākslas biennālē. Tu raksti: "Man šķiet, ka esam nonākuši laikā, kad līdzās vārdiem arvien svarīgāka kļūst arī konkrēta un spēcīga rīcība. Lai kur tas notiktu, Venēcijas biennālē vai citur.»" Kā tu redzi savu rīcību? Ko darīt?
Būt možiem un iesaistīties. Es teikšu atklāti: dienā, kad izlasīju ziņu par Krievijas potenciālo dalību Venēcijas mākslas biennālē, izjutu līdzīgu iekšēju spriedzi kā brīdī, kad Latvijā izskanēja ierosinājums par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Iecere par trīs zvaigžņu plakātiem man radās bezmiega naktī, domājot par meitas nākotni, jo šāds lēmums man šķita kā virziens uz mazāku aizsardzību un lika apšaubīt mūsu saistību ar demokrātiskām vērtībām.
Atgriežoties pie jautājuma, es mēģināju nonākt pie iesaistoša risinājuma, kas varētu ne tikai reaģēt, bet arī saliedēt starpvalstu solidaritāti pret Krievijas dalību Venēcijas biennālē un kara noziegumu normalizēšanu. Es nonācu pie vienas idejas, par kuru vienā brīdī arī iedegos, bet, izrunājot to ar citiem, sapratu, ka tā tomēr nav pietiekami spēcīga.
Es piedalījos Solvitas Kreses organizētajā domnīcā, kur kopā ar citiem māksliniekiem un kultūras nozares pārstāvjiem diskutējām, mainījāmies ar redzējumiem un meklējām iespējamo atbildes reakciju. Man šķiet, ka rīcība šādos brīžos ne vienmēr nozīmē uzreiz atrast gatavu formu, reizēm tā ir spēja nepalikt vienaldzīgam, turpināt domāt, runāt un meklēt veidus, kā nepiekrist tam, kas tiek pasniegts kā pieņemams.