Pasteļa tehnika tiek uzskatīta daļēji par zīmējumu, daļēji par glezniecību, bet Daiņa Bērziņa izpildījums, veidojot izlīdzinātu krāsu laukumu pārejas, tos kombinējot ar smalkām līnijām , traktējams kā tuvāks glezniecībai. Autoru saista ne tik daudz paši attēlojamie objekti, kā brīdis un apstākļi, kad pastelis radīts, to vismaz par 95% pabeidzot uzreiz tieši dabā. Visu apstākļu summa- ātrā mākoņu kustība vējā, saules svelme un ziemas sals, putnu dziesmas, odu un dunduru dzēlieni, saldas puķu smaržas un trūdošo lapu smārds, un simtiem citu iespaidu ir tas, kas, papildus uz pasteļpapīra veidotajam attēlam, rada nospiedumu apziņā, tā piesavinoties un saglabājot darba radīšanas brīdi. Tā ir iespēja paturēt neatgriezeniski projām slīdošo laiku un reizēm tajā pat atkal atgriezties. Tādēļ arī izstādei dots nosaukums, pārfrazējot slavenā Marsela Prusta romāna Zudušo laiku meklējot virsrakstu. Ja ir vēlēšanās, tad laika ritējuma cikliskumu var saskatīt arī kluso dabu galveno varoņu- ķirbju raženajos ķermeņos slēpto sēklu simtos snaudošajā dīgšanas gatavībā, sagaidot pavasari, kad Zeme Visumā atkal veikusi apli ap Sauli. Tas pats Dieva radītais Kosmoss tik dažādajās tā izpausmēs. Nāve un augšāmcelšanās.
Daiņa Bērziņa pasteļu izstāde Zūdošo laiku paturot
Izstādē Zūdošo laiku paturot apskatāmas ainavas, klusās dabas, kuru galvenie objekti ir ķirbji un nedaudz arī cilvēku roku radīti arhitektūras veidojumi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.