„Pieskaries un atstāj kā bija, ir, būs.” Edgars Mucenieks stāsta, ka pieskarties šajā izstādē mākslas darbiem var un vajag, pieskarties fiziski un pieskarties neredzami, kļūstot par mākslas darba dalībnieku, atstājot savas dvēseles attēlu un tādā veidā padarot šo darbu pilnīgāku. Pieskarties laika plūdumam – gadsimtam kurā notika, notiek un notiks, notikums bez laika vai ārpus laika vai laikā kur laika nav kur tas ir apstājies. Pirmoreiz savā dzīvē es piedzīvoju laika apstāšanos 5 gadu vecumā, griežot piena separatora rokturi
un koncentrējot savu skatu uz rotējošo konusu, kurš izskatās pēc mazas laika mašīnas.
Šī izstāde ir notikums atzīmējot divu mākslinieku radošās darbošanās simtgadi, ja pieņem, ka pēc abu vecāku nostāstiem, māksliniekiem tā sākusies divu trīs gadu vecumā. „Mēs esam mākslinieki no brīža, kad pirmoreiz paņemam rokās krīta gabaliņu, ogli vai zīmuli – kurš gan to tagad atceras, kas tieši tas bija,” saka mākslinieks Edgars Mucenieks.