" Izstādes nosaukumā izmantotais termins Red Shift tiek izmantots kosmoloģijā, lai raksturotu procesu, kad, tālākām galaktikām attālinoties, spektrālās līnijas nobīdās uz spektra sarkano galu. Jo lielāka ir šī nobīde, jo lielāks attālināšanās ātrums. Teleskopos redzamajām tālākām galaktikām šī nobīde ir 1.4 un lielāka, kas nozīmē, ka tās attālinās no mums ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu. It kā loģisks šķistu jautājums, kas gan manai glezniecībai varētu būt kopīgs ar kosmoloģiju... Tomēr – ja mēs atmetam klaji saturisko domāšanu un necenšamies atrast gleznās stāstu par citām galaktikām, tad nonākam pie secinājuma, ka sasniegumi gan kosmoloģijā, gan glezniecībā, gan vispārējā cilvēces progresā ir rezultāts domāšanas procesam. Taču.. neviens nespēj definēt, kas ir domas. Un, šķiet, ka pēdējā laikā arvien vairāk apzināmies, ka nespējam īsti strikti noteikt arī mākslas robežas un tās vieliskumu. Kad es skatos spogulī es redzu sev tik pazīstamu seju un tēlu. Kad es skatos uz saviem darbiem, redzu kādu pavisam citu, varbūt pat svešādu sevi. Glezniecību uzskata par vienu no privātākajiem mākslas izteiksmes veidiem, kas liedz iespēju paslēpties. Dažkārt lieto pat banalizēto apzīmējumu “dvēseles spogulis”. Un sanāk – ka es nemaz sevi nepazīstu. Tas ir iemesls, kālab es nonācu līdz Red Shift (līdzās gluži amatieriskajai ziņkārei – kā simbolu cilvēkam nepazīstamās un nezināmās pasaules daļas pārsvaru pār izpētīto un zināmo).
Ekspozīcijas viens no vadmotīviem ir vēlme atteikties no ierastā “komplekta” veidošanas, izvairīšanās no sižetiskas vadlīnijas. Mērķis drīzāk ir eklektisks kopums, kas būtu kā eksperiments, kurā vienojošajam elementam jābūt šis neizskaidrojamais iekšējais “es”. " Ģirts Muižnieks