“Es ieklāju vienu laukumu, otru, uzirdinu virsmu ar ogli, tad eju tālāk. Kad gleznoju, tad rodas notikums no notikuma. Sajūta ir tāda it kā es būtu dārzā, kur vienā brīdī eju ar basām kājām pa zāli, klausos meža strazdu, tad nedaudz aizeju paravēt, tad palasīt tējas, skatos kā kaķi draiskojas, un, kur ir stirna. Puķu krāsu akcenti un svaigais gaiss reibina. Un tu nesaproti neko, jo ir labi un, liekas, ka nav nekas jāsaprot,” savu radošo pieeju un impulsus raksturo Daiga.