Krietna daļa Jura Skalberga darbu ir iznīcināti nākošajās pārbūvēs, jo arī J. Skalbergs tos veidoja, pārbūvējot citu arhitektu radīto: Republikāniskais Zinību nams, tostarp par radošās bohēmas mājvietu kļuvusī nama kafejnīca, tautā saukta Dieva auss (1964), kino Blāzma (1964), Rīgas Krievu drāmas teātris (1967), kafejnīca Allegro (60. gadi) kļuva par spilgtākajām laika zīmēm, kas savā veidā tautas atmiņā ir folklorizējušās – sabiedrībā reti kurš zina, ka to autors bija arhitekts Juris Skalbergs. Vēsturisko celtņu pārbūves padomju zemē ieguva ideoloģisku raksturu, tostarp modernisma arhitektūra, kas valdīja rietumos, bija ieradusies, lai mainītu veco un radītu jaunu pasauli, un tā bija nesaudzīga pret vēstures liecībām visos Eiropas vēsturiskajos centros. Ar rekonstrukcijām un pārbūvēm padomju vara bieži panāca pretējo – ievazāja rietumu idejas. Modernisms ieradās kā revolūcija, un beigu galā piedzīvoja sakāvi – visi pieminētie objekti šodien ir likvidēti, lai arī no šodienas skatu punkta tie būtu pelnījuši vietu sava laika kultūras pieminekļu sarakstā.
Nākamais laikmets atnāca ar citām idejām, un Juris Skalbergs īstenoja tikpat spilgtus postmodernisma projektus – institūta Agroprojekts ēku Rīgā, Maskavas ielā (1979–1988), apvienības Lauku celtnieks tehnisko centru Vecrīgā, Peldu ielā (kopā ar Aivaru Zavadski un Pēteri Biruli, 1984–1987), Lodes ciema sabiedrisko centru (kopā ar Ivaru Martinsonu, 1988), bet J. Skalberga 80. gados projektētie ūdenstorņi joprojām daudzviet papildina Latvijas lauku ainavu.
Arhitekta jaunākais lielais veikums ir kultūras pils Ziemeļblāzma rekonstrukcija (2011–2013), kas rāda, cik saudzīga mūsdienās kļuvusi izpratne par vēstures mantojumu. Tostarp jaunbūvētais skatu tornis liecina par arhitekta vēlmi atgriezties pie modernisma ideju interpretācijas laikmetīgā formu valodā. Izstādes kurators ir Jānis Lejnieks,