Pagājušajā sestdienā, 17. janvārī, Berlīnē notikušās 38. ikgadējās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas rezultāti nu jau kļuvuši par "vecu ziņu" vai svaigu Eiropas kinovēstures faktu – tas ir atkarīgs no tā, no kura rakursa skatāmies. Ziņas kategorijā būtu balvu saņēmēju uzskaitījums un fakts, ka laureātu vidū nebija Dieva suņa, taču šī Latvijas animācijas filma paliks Eiropas kinovēsturē kā filma, kas 2025. gadā bijusi nominēta divām Eiropas Kinoakadēmijas balvām – gan pilnmetrāžas animācijas, gan labākās Eiropas filmas kategorijā. Un tas nu nebūt nav maz. Tālab vēlreiz paldies filmas radītājiem – brāļiem Laurim un Raitim Ābelēm, Ivo Briedim, Harijam Grundmanim un citiem projekta Dieva suns veidotājiem – par uzdrīkstēšanos, risku un aizrautību, ar ļoti niecīgu budžetu radot filmu, kura spējusi ierindoties Eiropas labāko filmu izlasē.
Šāds fakts paliek filmu veidotāju radošajā biogrāfijā, tas palīdz piesaistīt gan uzmanību, gan finansējumu nākamajiem darbiem. Nākamo darbu brāļiem Ābelēm ir daudz, turklāt dažādos formātos. Viņi strādā gan pie seriāla (pēc sabiedriskā medija pasūtījuma), gan pie spēlfilmas par komponista Riharda Vāgnera jaunības gadiem Rīgā un ir sākuši attīstīt pilnmetrāžas animācijas filmas projektu.
Dieva suns Latvijas kinovēsturē paliks ne tikai kā Eiropas Kinoakadēmijas balvas dubultnominants, bet arī kā filma, kurā vienā no lomām (apstrādāts rotoskopijas tehnikā) darbojas arī kādreizējais Latvijas premjers Einars Repše, kurš savas politiskās karjeras laikā vēlējās piebeigt finansējumu Latvijas kino. Latvijas kino finansējums joprojām ir ļoti pieticīgs, bet kino profesionāļi spēj darīt lielas lietas: te vietā pieminēt Straumes fenomenu, kam ir pamatīga priekšvēsture (Latvijas animācijas kultūra), kā arī tā turpinājumu – Latvijas animācijas atpazīstamību pasaulē, kurā varam ierakstīt arī Dieva suni.
Svarīgākais devums
Nedomāju, ka gari un plaši ir vērts analizēt, kāpēc vairākums Eiropas Kinoakadēmijas biedru pilnmetrāžas animācijas filmas kategorijā nobalsoja par Francijas animācijas filmu Arko, kas arī uzvarēja. Šo filmu var klasificēt kā skatītājam draudzīgāku un uz ģimenes auditoriju fokusētu. Tās nenoliedzami ir īpašības, kuras šādā demokrātiskā uzvarētāju noteikšanas procesā, kāds ir balsojums par Eiropas Kinoakadēmijas balvām, ir būtiskas, pat ja balsotāji ir četri tūkstoši Eiropas kino profesionāļu.
Eiropas Kinoakadēmijas balvu laureātu vidū vērts izcelt divus līderus – norvēģu režisora Jūakima Trīra filmu Sentimentāla vērtība, kas ar sešām saņemtajām godalgām kļuva par vakara galveno varoni, un Francijā dzīvojošā spāņu režisora Olivera Lašes filmu Sirāts, kas saņēma piecas balvas, bet ne pašās prestižākajās kategorijās. Sentimentālai vērtībai tika Eiropas filmas, labākā režisora, labākā scenārista, labākā aktiera, labākās aktrises un labākā komponista balva. Sirāta kontā ir balva par labāko operatora darbu, montāžu, mākslinieka darbu, skaņu un aktieru atlasi.
Abas filmas ir saņēmušas balvas Kannu kinofestivālā, abas pašlaik ir skatāmas Latvijas kinoteātros. Sentimentāla vērtība tiek izrādīta jau ilgāku laiku, un, cerams, filmas saņemtās Eiropas Kinoakadēmijas balvas, Zelta globuss aktierim Stellanam Skāšgordam un gaidāmās Oskara nominācijas aktivizēs pašmāju publiku noskatīties filmu, kas tiek uzskatīta par Eiropas svarīgāko devumu 2025. gadā. Par Sentimentālu vērtību jau gana daudz rakstīts, arī skumji secinot, ka Eiropas kino vērtības Latvijā tomēr sasniedz ļoti nelielu skatītāju skaitu. Atgādināšu, ka patlaban pasaulē pazīstamākais norvēģu režisors Jūakims Trīrs kopā ar savu ilggadējo radošo partneri Eskilu Fogtu ir radījis filmu par sirmu egoistisku režisoru (lomā Stellans Skāšgords), kādreizējo slavenību, kas vienlaikus mēģina uzņemt savu nākamo filmu un izlīgt ar saviem bērniem – pieaugušajām meitām, kuru audzināšanā viņš īpaši daudz no sevis nav ieguldījis (vienā no meitu lomām ir Renāte Reinsve). Sentimentālā vērtībā var saskatīt gan zviedru klasiķa Ingmara Bergmana drāmu atskaņas, gan tā dēvētā metakino elementus, jo šī filma ir arī stāsts par radošā procesa – filmu veidošanas – virtuvi.
.png)
Pa kreisi - Francijā dzīvojošā spāņu režisora Olivera Lašes filma Sirāts ieguva piecas balvas. Olivers Laše ir 2025. gada lielākais atklājums Eiropas kino. Foto – Īrisa Vanga
Pa labi - Par gada labākajiem Eiropas aktieriem kronēti Renāte Reinsve un Stellans Skāšgords, kuri ir redzami režisora Jūakima Trīra filmā Sentimentāla vērtība. Foto – Īrisa Vanga
Vai šī patiesi ir pērnā gada visizcilākā Eiropas filma? Viedokļi dalās, ir arī kolēģi, kuri nodēvējuši filmu par "egocentrisku veltījumu balto, padzīvojušo vīriešu problēmām, jo kuru gan mūsdienās interesē paveca režisora drāma"? Šādas un līdzīgas atziņas skanēja arī kaismīgās sarunās ar ārvalstu kolēģiem, kuri nebūt nebija sajūsmā par balvu sadalījumu. Arī nelielais Latvijas balsstiesīgo Eiropas Kinoakadēmijas biedru pulciņš diskrēti cits citam atzinās, ka tomēr balsojuši par Sirātu un būtu daudz līksmāki, ja Sentimentāla vērtība nebūtu novākusi svarīgāko balvu ražu.
Meditācija par nāvi
Sirāts ir pilnīgi cita veida filma nekā Sentimentāla vērtība – izaicinošs, neprognozējams ceļojums tuksnesī tehnoritmu pavadījumā. Pats režisors Olivers Laše to dēvē par meditāciju par nāvi. Olivers Laše ir 2025. gada lielākais atklājums. Viņa vārds kļuva pazīstams pēc filmas pirmizrādes Kannu festivālā pērnā gada maijā, kur Sirāts radīja eksplozīvu efektu – ar savu radošo enerģiju un gatavību skatītāju vest skarbā, neparedzamā pieredzē. Olivers Laše ir harismātiska personība, viņš ir studējis psiholoģiju (starp citu, arī filmas Dieva suns režisors Raitis Ābele ir profesionāls psihologs), un viņa pieeja kino ir ārkārtīgi radoša un drosmīga. Viņš uzskata, ka svarīgākā tēma, par kuru ir jārunā kino, ir nāve, un tā ir Sirāta galvenā tēma.
Te jau atkal būsim nonākuši pie "masu balsojuma" specifikas – Eiropas kinoakadēmiķu vairākums nobalsojis par filmu, kuras centrā ir "padzīvojis baltais vīrietis" un viņa problēmas, nevis eksperimentāli meditatīva pieredze. Uzvar veselīga mērenība. Tomēr droši var uzskatīt, ka Sirāts un Dieva suns Eiropas Kinoakadēmijas balvas nominantu vidū ir savrupas filmas, kas apdzīvo radikāla kino zonu un noteikti ienes krasi atšķirīgas intonācijas.
Kopības sajūta
Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija parasti ir arī vērienīgs un finansiāli ietilpīgs uzvedums, pēc kura izskan atšķirīgi viedokļi. Pagājusī ceremonija, kas notika Berlīnes kultūras telpā Haus der Kulturen der Welt, pārliecināja ar konceptuālu pieeju. Pasākuma radošais direktors bija kinovidē pazīstamais īru kinovēsturnieks un dokumentālo filmu režisors, daudzu grāmatu autors Marks Kazinss, kurš gadiem ilgi veidojis niansētas, enciklopēdiskās zināšanās balstītas, apjomīgas poētiskas kinoesejas – dokumentālas filmas, kurās pēta noteiktus kino periodus, personības un parādības. Šīs filmas parasti pavada paša Marka Kazinsa fascinējošā balss, kas komentē norises, izceļ paradoksus un uzsver līdzības.
Tieši šādā stilā bija veidotas videoesejas, kas bija integrētas ceremonijas norisē. Tās ierakstīja 2026. gada 17. janvāra norises – balvu pasniegšanu – daudz plašākā, pamatīgākā un svarīgākā kontekstā – kinovēstures vielā, kurā vienlīdz liela nozīme ir gan leģendārās vācu aktrises, vēlāk Holivudas dīvas Marlēnes Dītrihas cepurītei, ko viņa valkājusi filmā Šanhajas ekspresis, gan kadriem no itāļu ģēnija Federiko Fellīni darbiem, gan kadram no filmas Straume – kaķim ar milzīgajām acīm, kas uz ekrāna parādījās pašā ceremonijas sākumā. Gan Dītrihas cepure, gan Straumes kaķis satikās šajā ceremonijā, tāpat kā mazais puika no Latvijas režisora Herca Franka filmas Vecāks par desmit minūtēm un citi kadri no izcilām filmām. Viss ir viens, viss savīts pārlaicīgā tēlu un kinovaroņu plūsmā, kadros, kas iekonservē laiku un cilvēkus un rada emocijas, ļauj piedzīvot stāstus uz ekrāna un arī iepazīt sevi, lūkojoties šajos ekrāna stāstos kā spogulī.
Jā, iespējams, ne viss bija raiti un gludi, taču apņēmība ierakstīt balvu dalīšanu plašākā kultūrvēsturiskā pieredzē un prasme radīt Eiropas kopības sajūtu pasākuma veidotājiem izdevās. Šķiet, pirmo reizi Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā tik daudzi no skatuves runāja savā dzimtajā valodā un vidutājs nebija angļu mēle.
Jēgpilna izdevās arī mūža balvas pasniegšana norvēģu kinoaktrisei Līvai Ulmanei, kuras karjerā ir bijusi gan sadarbība ar Ingmaru Bergmanu, gan pašas režisētās filmas un sarakstītās grāmatas. Līva Ulmane ir izcilā formā, un viņas runa aptvēra daudz plašāku kontekstu nekā kino tagadne un vēsture, krietnu ironijas devu aktrise veltīja peripetijām ar Nobela miera prēmiju un tās nonākšanu ne tajās rokās. Balvu par Eiropas sasniegumiem pasaules kino saņēma itāļu režisore Aliče Rorvahere.
Nākamgad 39. ikgadējā Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija notiks Atēnās. Cerams, Latvijas klātbūtne gada labāko Eiropas filmu izlasē būs vērojama arī turpmāk.