Lai izstāde būtu pabeigta, vienīgais, kas ir nepieciešams, ir jāieliek viens bliks bitītei acī. Nu, re! Gatavs! – savā Instagram kontā publicētajā video mirkli pirms ekspozīcijas atklāšanas saka gleznotāja Ieva Putniņa, kura kopā ar tēlnieci Annu Egli ir radījusi izstādi Spēkstacija Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Tā būs aplūkojama līdz 1. martam. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība un dalība dažādos mākslas notikumos, bet šī ekspozīcija ir viņu pirmā vērienīgā sastrādāšanās.
"Es vēl saskaitīju – ar šo izstādi mēs esam sasniegušas pilngadību savā draudzībā," atklāj Ieva Putniņa, kura ar Annu Egli ir iepazinusies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kur tagad pati pasniedz gleznošanu un kompozīciju. Vēl vakar kopā ar saviem audzēkņiem ir devusies plenērā pētīt formas un krāsas dabā, lai pēc tam atgrieztos siltajās telpās gleznot. Viņa atceras, kā savulaik devusies līdzi tēvam bļitkot: "Toreiz bija tik auksti, ka ota sasala, pirms vēl bija pieskārusies audeklam, un atlika tikai skrāpēt."
Pēc tam abas mākslinieces ir mācījušās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viena ir turpinājusi glezniecības un otra – tēlniecības studijas. Vizuāli Ievas Putniņas darbi nereti uzvedina uz tradicionālās glezniecības klasiskajām tradīcijām, taču paradoksālie sižetu virpinājumi tiem ļauj ērti ievietoties šodienā. Savukārt Annas Egles pieredze tēlniecībā aptver plašu spektru – no smalkām, dārglietveidīgām skulptūrām līdz liela mēroga projektiem ar daudzmetrīgām bronzā rezultējoši atlietām māla figūrām.
Patvērums klejojumos
"Tas bija kā milzīgs emocionāls sprādziens," pirms pusotra gada notikušo Annas Egles izstādi Trejdeviņi galerijā Visuma centrs 2 Madonā raksturo gleznotāja.
Tā ir bijusi viņas atkalredzēšanās ar tēlnieces daiļradi pēc ilgāka laika pārtraukuma, bet pēc nejaušas satikšanās Āgenskalna tirgū un tikpat nejauša Annas Egles izteikuma par sapni veidot izstādi Laikmetīgās mākslas centrā Kim?. Ieva Putniņa kuratores Zanes Onckules piedāvājumu rīkot izstādi ir piespēlējusi Annai Eglei.
"Pēc sadarbības apstiprināšanas mēs uzreiz noīrējām mājiņu, paņēmām līdzi skiču blokus, sēdējām kublā, daudz fantazējām par gaidāmo izstādi un principā pirmajās divās dienās izdomājām tās struktūru," atminas gleznotāja. Spēkstacija ir attīstījusies kā Ievas Putniņas un Annas Egles saruna, abpusēja iedvesmošanās un enerģētiski uzlādēta radošā kosmosa vizualizācija, autorēm mērķtiecīgi virzoties ārpus šodienas paātrinātā dzīves ritma, no tā izrietošā produktivitātes paģērējuma un intelektuālā cinisma kultūras, – norāda kuratore Zane Onckule.
Ārpus šodienas paātrinātā dzīves ritma Ieva Putniņa rod patvērumu klejojumos pa mežiem Kurzemes piejūras zonā, kurā ieraudzīto attēlo savos darbos – sēnes, sūnas, vāveres. "Mēs pamanījām dobumu kokā un sarunājāmies. Pa to izbāza galvu vāvere, paskatījās uz mums un aizsnaudās. Pilnīgi neticami. Pēc tam viņa pamodās, izkāpa no dobuma un parādīja savu profilu perfekti kā kartītē. Re, kur man ir aste! Mugura. Paiet laiks, līdz izdodas piedzīvot šādas lietas un mežs izrāda pats sevi," stāsta māksliniece.
Nekādas pielāgošanās
Līdz ar šo izstādi Ievas Putniņas daiļradē pirmo reizi ir ienācis koks tik izteiksmīgā veidā kā žuburaini gleznu rāmji, kas ir ne tikai kā ietvari, bet arī kā viņas darbu papildinājumi. To izgatavošanai gleznotāja ir piesaistījusi būvgaldnieku Juri Janovski, kuru vienā no intervijām (interneta vietnē Arterritory) ir izcēlusi kā cilvēku, kurš ar fleksi rokās jūtas tikpat brīvi, cik vāvere ar neizlobītu čiekuru. Viņš ir radījis konstrukcijas, viņa – ķirmju grauzumiem līdzīgus zīmējumus, ko tāpat kā citu lietu detaļas ir nolūkojusi savās pastaigās.
Šajā radošajā dialogā Annas Egles skulptūras ir kļuvušas vērienīgākas, plastiskākas un maigākas – atzīst pati māksliniece, kuras tēlniecisko struktūru jeb objektu radīšana sākas ar rūpīgi izstrādātām skicēm, pēc kurām metināšanas meistars Jānis Pelēkzirnis izveido metāla karkasu kā mugurkaulu viņas tālākajam darbam materiālā – lai katra ziedlapa vērtos ciet un vaļā, lai skulptūru varētu izjaukt un atkal salikt kopā. "Tā ir viena no tēlniecības problēmām – nepadarīt to mazu tikai tāpēc, lai to varētu pārvietot," akcentē autore.
Dzīvības koks
Izstāde Spēkstacija ir sadalīta četrās zonās, kurās risinātā tēma pāriet no vienas telpas nākamajā un kurās visās ir aplūkojami abu mākslinieču darbi, kas iedarbojas kā viens kopums. "Pirmajā zonā abu autoru iedarbinātās enerģijas savijas pirmsdzimšanas gaisotnē un uzrāda aizrautības garu, pašizaugsmes un pašbagātināšanās dzinuļus," raksta kuratore Zane Onckule. Ieva Putniņa piebilst, ka šī zona ir pateicība senčiem un dabai un tajā figurē visas četras stihijas kā sākuma punkts, no kā viss ir attīstījies tālāk un attīstās arī šajā ekspozīcijā. Otrā zona ir kā iedomātas bagātīgas un uzirdinātas zemes telpa, kuras centrā ir gaisa stihija un Annas Egles skulptūra Tumsas zieds, kas iegriež vēju un Ievas Putniņas uz mākslas centra Kim? sienām uzgleznoto sēkliņu virpuli, lai tās varētu izplatīties pa visurieni, iesēties, dīgt un augt. Tā ir gaisīga, ņirboša un ideju aizmetņiem pārblīvēta telpa, uzsver kuratore Zane Onckule. Savukārt izstādes Spēkstacija trešajā zonā ir ievietota Annas Egles radītā apkārtejamā deviņžuburu interpretācija par dzīvības koku. "Šim dzīvības kokam ir deviņi zari, katram zaram ir deviņi ziedi, katram ziedam ir deviņas ogas. Vienu no tām ir paņēmusi pirmajā zonā sastaptā bite un aiznesusi uz izstādes pirmsākuma telpu. Tas ir vēstījums par dabas cikliskumu, kurā viss ir bezgalīgā augšanā un attīstībā, augšanā un iznīcībā un atkal augšanā un attīstībā," atklāj Anna Egle.
Pasaule uz bebriem
Sākumā abas mākslinieces bija iecerējušas ceturto zonu kā vietu ar daudzām krāsainām gleznām un objektiem savā pilnbriedā, taču izstādes veidošanas laikā šī ideja ir ieguvusi citas aprises. Ieva Putniņa uzskata, ka autoram ir jābūt elastīgam savos lēmumos un jāieklausās tajā, ko pasaka priekšā pati māksla.
Šī ir kļuvusi par askētisku zonu ar tumsā esošiem un gaismas strēli apspīdētiem darbiem, kuros ir ietverts uzplaukšanas un izšķilšanās motīvs gluži kā dzejā, kurā viens vārds tiek atkārtots, lai kaut ko izceltu vai pastiprinātu. "Šī zona ir par nonākšanu pie sevis – tumsa bez apkārtējiem kairinājumiem ļauj cilvēkam ielūkoties iekšienē, atrast spēku sevī un uzziedēt," saka Anna Egle, kura pati sava spēka avotu noformulē vienā vārdā – godīgums, jo godīgumā ir enerģija. "Tāpēc ir svarīgi dot sev laiku apstāties, jo tikai tā kaut kas var tapt un veidoties un tikai tā tu vari būt godīgs vai patiess pret sevi, jo neba vēja izraisītā sēkliņu virpulī jeb ikdienas skrējienā tu vari to izdarīt un saprast kaut ko par pašu un pasauli," piemetina Ieva Putniņa.
Vienu no mākslinieces lielformāta darbiem gluži kā zemeslodi uz savām mugurām tur nevis trīs vaļi, bet divi bebri, ar ko viņa turpina savai mākslas praksei raksturīgo laukakmeņu apgleznošanu. Izstādes laikā varēs apmeklēt Ievas Putniņas meistarklasi ar šīs nodarbes apgūšanu, kā arī meditatīvu sesiju un dzejas rakstīšanas meistarklasi Annas Egles vadībā. "Es neesmu dzejniece, bet bieži vien pēc skulptūru cikla noslēguma vai arī to tapšanas procesā pie manis atnāk kopsavelkošas dzejiskas impresijas," skaidro Anna Egle.
Jāatgādina, ka Ieva Putniņa ir Vijas Celmiņas fonda pirmās stipendijas ieguvēja. Pati mākslas klasiķe aicināja to izmantot savam darbam – īrēt darbnīcu, ceļot, doties uz Franciju, Itāliju, Spāniju, jo ceļošana un dižo lietu redzēšana patiešām iedvesmo. "Es jau teicu Annai, ka šie pēdējie mēneši man ir bijuši kā tunelis, kura galā esošajā gaismā ir redzams skaitlis divdesmit trīs (izstādes atklāšanas datums 23. janvāris – I. A.)," atzīstas Ieva un piebilst, ka viņai ir radušās jaunas idejas un ir pārliecība, ka tās visas var realizēt.
IZSTĀDE
Ieva Putniņa un Anna Egle Spēkstacija
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 1.III