Šī izstāde skatītājiem varētu būt patiešām interesanta – saka Latvijas Nacionālā muzeja direktore Māra Lāce. Jau mazā "testa grupa" – žurnālisti – preses pastaigā, kā novēroju, izstādes veidotāju stāstīto uztvēra ar liegi laimīgu smaidu, iztēlē jau sēdēdami kādā Monmartras kafejnīcā vai Berlīnes Potsdamas laukumā, mēģinādami neapjukt sliežu cilpās. Vai, sapņodami par siltu maija dienu tepat Rīgā, piesēžot uz soliņa pie Operas ceriņiem.
"Te ir jāspēj uztvert rotaļīgo, savā ziņā karnevālisko. Februāris ir karnevālu laiks. Bet tas nav pašmērķis un galvenais. Tikpat liels ir ieguldīts izpētes darbs," paldies visai radošajai komandai saka Māra Lāce. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. un 5. stāva zālēs līdz 26. jūlijam norisināsies izstāde Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā, kas piedāvā ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās XX gadsimta pirmajās desmitgadēs.
Izstādes veidošanā apvienojušies un sadarbojušies muzeju speciālisti, mākslas un literatūras zinātnieki: izstādes koncepcija – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas (XVIII–XX gs. 1. puse) vadītāja Aija Brasliņa, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Eva Eglāja-Kristsone, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Projektu vadības nodaļas vadītāja Ieva Kalnača, dzejnieks, literatūras kritiķis, žurnāla Punctum redaktors Artis Ostups, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Grafikas dizains – Mārtiņš Ratniks. Ekspozīcijas tehnisko risinājumu atbalsta LG – Māksla atdzīvojas kopā ar LG!
"Mēs ejam pa ielu, uz kuras ir uzlikta dzeja. Tas ir absolūti fascinējoši. Milzīga pateicība lielajai, skaistajai darba grupai. Protams, ir viens cilvēks, kurš ir absolūtā burve, kas muzeja 4. stāvā, arī Kupola zālē uzbūra ielu, – izstādes māksliniece Dace Džeriņa. Tas ir ļoti būtiski, ka mēs varam sastrādāties ar kolēģiem," gandarīta ir muzeja direktore.
Kaļķu iela. XX gadsimta 20. gadu sākums. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. Stikla plates negatīvs. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcija.
Flanēri un flanēzes
XX gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.
Pirms Pirmā pasaules kara pa Parīzes ielām kā flanēri jau bija staigājuši Gustavs Šķilters, Jāzeps Grosvalds un citi latviešu mākslinieki, pēc kara viņu pēdās sekoja Rīgas mākslinieku grupa un rakstnieki, kuri steidza dalīties iespaidos gan rakstos, gan mākslas darbos. Latviešu kultūra iekļāvās Eiropas modernisma plūsmā un to bagātināja. Andrejs Kurcijs sacerēja dzejoļu ciklu Barbars Parīzē, bet Lūcija Zamaiča pārdeva savu vecāku māju Latvijā, lai pāris gadu varētu dzīvot Francijas galvaspilsētā un ceļot arī citviet. Berlīne rosināja gan rakstnieku Linardu Laicenu, kurš veltīja odas tās drūzmai un mašinērijai, gan tēlnieku Kārli Zāli, kurš kopā ar mācekli Arnoldu Dzirkalu un Andreju Kurciju šajā lielpilsētā izdeva pirmo avangardisko latviešu mākslas žurnālu Laikmets. Līdzās tālaika Rietumeiropas metropolēm arī Rīga spēcīgi iedvesmoja latviešu modernisma mākslinieku, rakstnieku un domātāju darbus.
Pilsētvides tēlojumi variējas no krāšņi izgaismotiem Ludolfa Liberta gleznotiem Parīzes nakts skatiem, Jāņa Tīdemaņa pilsētnieku pūļa ainām un Ādolfa Zārdiņa fantāzijām līdz Rīgas nomaļu strādnieku, pašpuiku un staiguļu rēgainajai pasaulei Aleksandra Čaka un Austras Skujiņas dzejā, dendija Kārļa Padega skaudrajā grafikā un sirreālam Daugavmalas tirgus aprakstam Valtera Benjamina piezīmēs. Literatūras un mākslas apvienojums izstādē izgaismo laikmeta sociālās un kultūras pārmaiņas, atklājot, kā latviešu modernisti atspoguļoja un interpretēja mainīgās urbānās vides iespaidus un dinamiku. Izstādes nosaukums Ielu maldos aizgūts no Lūcijas Zamaičas 1923. gada poēmu krājuma. Ekspozīcija ietver gan hrestomātiskus, gan mazāk zināmus mākslas darbus, dzejas tekstus, iespieddarbu oriģinālus, fotogrāfijas un video materiālus.
Jānis Tīdemanis. Brīvības bulvāris. 1935–1936. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu kā projekta Pastaiga cauri laikam: Flanērisms un modernitāte Latvijas starpkaru kultūrā (lzp-2022/1- 0505) noslēgums (projekta vadītājs Kārlis Vērdiņš).
"Flanēri – pilsētas vērotāji, kas kļūst par atslēgu, kā mēs skatāmies uz modernisma kultūru un estētiku saistībā ar Latvijas starpkaru periodu. Atšķirībā no Parīzes, kur flanēri tiešām varēja pastaigāties, mums nebija tik daudz mākslas pārstāvju, kas varēja nesteidzīgi pastaigāties pa pilsētu. Pastaiga varēja ilgt tikai starp diviem steidzamiem darbiem, lai nopelnītu dienišķo maizi. Neskatoties uz to, mūs daudzus fascinē modernisma mantojums mākslā un literatūrā, mutuļojošais starptautiskais modernisms, kurā pēc Pirmā pasaules kara ļoti vēlējās piedalīties arī Latvijas literatūra un māksla. Tāpēc arī tik daudzi brauca uz Berlīni un Parīzi. Daudzi arī Rīgu centās pārvērst par mazo Parīzi. Daudzi mākslinieki un literāri bija brīvi un radoši un ir atstājuši ļoti interesantu mantojumu," stāsta Kārlis Vērdiņš. Literatūrzinātnieks uzsver, ka šī noteikti nav tikai Aleksandram Čakam – zināmākajam pilsētas apdziedātājam – veltīta izstāde. "Viens no mūsu galvenajiem kritērijiem, atlasot tekstus, bija – vai rakstnieks tiešā un nepastarpinātā vērojumā tver to, ko viņš redz apkārt. Lai mēs esam spējīgi tvert tieši to, kas notiek mūsu acu priekšā, lai reģistrējam to straujo un dinamisko modernitātes dzīvi. Esam atlasījuši tekstus, kas iesaistās šajās dinamiskajās attiecībās ar pilsētu."
Žilbinoša, vilinoša, biedējoša
"Scenogrāfijas centrā ir skatlogi, reklāmas un citi pilsētai raksturīgi grafiski telpiski elementi. Scenogrāfijas galvenais uzdevums bija radīt pilsētām raksturīgo noskaņu," stāsta māksliniece Dace Džeriņa. Rīgas sadaļā galvenā ir iela, kur zem kājām ņirb un uz priekšu rauj dzeja, un eksponāti, kas izkārtoti skatlogos. Latviešu mākslinieki daudz ir iemūžinājuši tieši priekšpilsētu, vienkāršos nomales krodziņus. "Bulvāri ienāk tikai dažu mākslinieku darbos," vērš uzmanību Māra Lāce. Parīzes telpa, protams, ir romantiska ar kafejnīcu galdiņiem, pie kuriem var piesēst palasīt pastkartes, ko mājiniekiem rakstījuši no iespaidiem noreibušie literāti un mākslinieki. "Berlīne pēc Pirmā pasaules kara strauji kļuva par vienu no Eiropas modernisma centriem. Trokšņainu, žilbinošu, netaisnīgu un biedējošu, bet vienlaikus arī vilinošu," – tā izstādes veidotāji piesaka Berlīnes sadaļu. "Apņēmībā izteikt laikmeta trauksmi jaunās formās tā piesaistīja arī latviešu māksliniekus un dzejniekus, kuri devās uz Berlīni studēt, gūt iespaidus un iesaistīties modernās kultūras apritē.» Konstruktīvisti, t. s. Berlīnes futūristu grupa, – tikai dažus estētikas virzienus, kas iedvesmoja latviešu māksliniekus, min Aija Brasliņa. Dadaisms mūsējiem esot bijis par ekstrēmu, visvairāk iespaidojusi "abstrahēta ģeometrizācija". Berlīnē ticis izdots arī vienīgais latviešu avangarda žurnāls Laikmets, ko izdeva tēlnieks Kārlis Zāle, rakstnieks un mākslas teorētiķis Andrejs Kurcijs un Arnolds Dzirkals. Mehāniskās flanēzes "Kupola zālē ir klejojošāka sajūta ar mazām ieliņām, ko nosaka jau pati arhitektūra," stāsta izstādes māksliniece Dace Džeriņa. Viena ieliņa Kupola zālē pieder arī sieviešu emancipācijai, kurām beidzot bija atļauts ne vien klabināt rakstāmmašīnas taustiņus, bet baudīt arī pašu pilsētas pulsu. "Pilsētā sieviete aizvien vairāk atrod savu vietu un ir arī pilsētas baudītāja. Atbrīvotības pakāpe ar katru gadu pieaug. Sievietes šajā laikā arvien vairāk ienāk arī darba tirgū. Viņu darbavietas ir ļoti dažādas, bet bieži vien tas ir mehānisks darbs – mašīnrakstītājas, stenografētājas, sekretāres, dēvētas par kantoristēm. Mūsu izstādes kontekstā viņas var apzīmēt kā mehāniskās flanēzes.
Pa dienu ir mehāniskais darbs, bet vakaros un brīvdienās viņas var saplūst ar pilsētu un baudīt tās piedāvājumu, dejot kafejnīcās. Austra Skujiņa ir viena no tām, kas savā dzejā spilgti parāda šos kontrastus. Caur dzeju sieviete runā ar sievieti," stāsta Eva Eglāja-Kristsone.
Artis Ostups ir pārliecināts, ka "Rīga XX gadsimta 20.–30. gados nebija nekāda province". Latvijas mākslā un literatūrā Eiropas avangarda meklējumi ir izpaudušies ne mazāk spilgti, lai arī mazākā mērogā.
Izstādes sagatavošana ir nesusi arī kādu gana negaidītu atklājumu – izrādās, ka visā Latvijā neviena muzeja krājumos nav atrodams šī laika ielu pulkstenis. Defekts padarīts par efektu – un pulksteņa vietā Kupola zālē skatāma oriģinālā laterna, kuras gaismas kūlī, visticamāk, pastaigājušies visi izstādes personāži.
Sīkāk par izstādi pavadošajiem pasākumiem: Lnmm.lv.