Instalācija Saulrieta stunda iezīmē pārejas stāvokli – brīdi starp dienas noslēgumu un nākamā cēliena sākumu. Tā ir robežzona, kurā ierastā telpas uztvere mainās: formas kļūst nenoteiktākas, gaisma pieklust, bet uzmanība saasinās. Saulriets instalācijā kļūst par metaforu pasaules trauslumam un tās nepārtrauktajai kustībai, vienlaikus pievēršoties jautājumam – ko nozīmē būt klātesošam pārejas brīdī?
Ekspozīcija dekonstruētā veidā savieno visu iesaistīto autoru radošās valodas, veidojot nevis lineāru naratīvu, bet uztveres lauku, kurā skatītājs aicināts pārvietoties starp klātbūtni un atsvešinājumu, troksni un klusumu, autentisko un simulēto.
Anna Heinrihsone telpā ienes meža motīvu – vienlaikus kā atspulgu un dziļuma konstrukciju. Savukārt Mareunrol’s lielformāta skulptūras turpina mākslinieku praksē būtisko interesi par cilvēka attiecībām ar apkārtējo vidi, identitātes konstrukcijām un vizuālās uztveres nestabilitāti.
Ekspozīcijā iekļauts arī video darbs Mežs, kas pirmoreiz tika izrādīts izstādē Fieldwork: Invisible Exercises (Rīgas mākslas telpa, 2023). Skaņas ainavu veido Reinis Sējāns un Jānis Šipkēvics, radot telpā vibrāciju starp trauksmi un meditāciju.
Instalācija LNMM Lielajā zālē būs pieredzama tikai trīs dienas, veidojot īslaicīgu un neatkārtojamu notikumu Latvijas laikmetīgās mākslas vidē. Ģeopolitiski saasinātā laikā, kad realitāte arvien biežāk konkurē ar tās reprezentācijām, instalācija pievēršas jautājumam par cilvēka spēju saglabāt jutīgumu un klātbūtnes pieredzi. Šajā kontekstā māksla vairs nevar būt neitrāla – tā kļūst par empātijas, izvēles un cilvēciskas pozīcijas formu.