Klasiskās mūzikas cienītājiem vairs nav ilgi jāmeklē atbilde uz jautājumu, kur pavadīt Lieldienu brīvdienas, – Zalcburgā! Šogad ir daudzsološi sākusies jauna ēra Zalcburgas Lieldienu festivāla vēsturē. Pēc trīspadsmit gadiem, kas tika pavadīti Bādenbādenes Lieldienu festivālā, Zalcburgā ir atgriezies Berlīnes filharmonijas orķestris. Tieši ar Berlīnes filharmoniķiem diriģents Herberts fon Karajans 1967. gadā nodibināja Zalcburgas Lieldienu festivālu, un nākamajās desmitgadēs ik pavasari izcilais orķestris šeit piedalījās operas izrādēs (saskaņā ar maestro Karajana ieceri Zalcburga ir vienīgā vieta pasaulē, kurā Berlīnes filharmoniķi nokāpj orķestra bedrē un piedalās lielā operas iestudējumā) un sniedza simfoniskās mūzikas koncertus. Tā tas būs arī turpmākajos gados Lieldienās – Berlīnes filharmoniķi Mocarta dzimtajā pilsētā ir uz palikšanu.
Globāls mākslas darbs
2026. gada Zalcburgas Lieldienu festivāls notika no 27. marta līdz 6. aprīlim. Publikas interesi veicināja gan Berlīnes filharmonijas orķestra atgriešanās, gan Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējuma sākums. Vāgners Lieldienās skan daudzviet Eiropā un pulcē pilnas zāles, taču Zalcburgas piedāvāto kombināciju pārspēt ir grūti – tetraloģiju šeit uzved Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents Kirils Petrenko un režisors Kirils Serebreņņikovs. Šī ir unikāla iespēja Gredzenā dzirdēt vienu no labākajiem simfoniskajiem orķestriem pasaulē. Šogad festivālā skanēja Reinas zelts, 2027. gadā taps Valkīra, 2029. gadā – Zīgfrīds, 2030. gadā – Dievu mijkrēslis. Cikla vidū – 2028. gada Lieldienu festivālā – iesprauksies Arnolda Šēnberga opera Mozus un Ārons (to diriģēs Kirils Petrenko, bet režisors vēl nav zināms).
Nībelunga gredzens nav izvēlēts nejauši – pirmā opera, kas 1967. gadā skanēja Zalcburgas Lieldienu festivālā Herberta fon Karajana vadībā, bija Valkīra; vēlāk viņš šeit diriģēja visas tetraloģijas daļas. "Nībelunga gredzenā tiek uzdoti jautājumi, kuri ir jāuzdod mūsu nestabilajā un trauslajā pasaulē. Tie ir fundamentāli jautājumi, uz kuriem ir jāatbild, ja vēlamies turpināt pastāvēt kā cilvēki uz šīs planētas," uzsver Zalcburgas Lieldienu festivāla mākslinieciskais vadītājs jeb intendants Nikolauss Bahlers. "Diriģenta Kirila Petrenko un režisora Kirila Serebreņņikova interpretācijā Gredzens aptver visu pasauli – top globāls mākslas darbs, kas apvieno dažādas civilizācijas, kultūras un teātra formas," viņš piebilst.
"Šodien ir īpaši svarīgi redzēt, kā Vāgners atspoguļojas dažādās kultūrās un civilizācijās ar to dažādajām ticībām un vērtību sistēmām," uzsver režisors Kirils Serebreņņikovs. Attēlā – skats no izrādes Reinas zelts. Foto – Frols Podļesnijs
Pasaules teātra paraugs
Tetraloģijas iestudējumā režisors Kirils Serebreņņikovs ir iecerējis radīt "pasaules teātri, kurā dažādu Āfrikas, Āzijas un Amerikas tautu mākslas iedvesmotie tēli veido jaunu ticību". "Pagātne un nākotne sadalās mozaīkas gabaliņos, kurus savieno Vāgnera mūzika," savu ideju raksturo režisors.
Iestudējuma darbība risinās postapokaliptiskā pasaulē pēc kādas lielas katastrofas. Cilvēce lēnām sāk atjaunoties un meklē veidu, kā turpināt dzīvot, atklājot jaunu eksistences formu. Katra Gredzena daļa aiznesīs skatītājus uz citu kontinentu. Reinas zelta norises vieta ir Āfrikas tuksnesis ziemā. Nākamgad Valkīrā tiks uzburta Meksikas vide pavasarī. Zīgfrīds aizvedīs uz Indiju ārkārtīgi karstā vasarā, savukārt Dievu mijkrēšļa drāma sasniegs kulmināciju Japānā rudenī.
Kirils Serebreņņikovs turpina: "Katra Gredzena opera ietvers citu kontinentu un citu kultūru. Vāgners būs globāls. Šodien ir īpaši svarīgi redzēt, kā Vāgners atspoguļojas dažādās kultūrās un civilizācijās ar to dažādajām ticībām un vērtību sistēmām. Es vēlos apvienot Vāgnera mūziku ar kodiem, kuri ir saistīti ar dažādām kultūras grupām. Vāgners vairs nepieder tikai Vācijai vai Austrijai, bet visai pasaulei. Šis Gredzens daudzos aspektos ir pasaules teātra paraugs. Šī ideja labi iederas Zalcburgā, bet es šo darbu vispirms uztveru kā teātra formu, kas aptver visu pasauli. Mēs runājam par jaunu sākumu pēc globālas katastrofas. Mēs atklājam agrākas civilizācijas paliekas un kultūru drupas. Tagad viss ir pārkārtots. Savstarpēji mijiedarbojoties, esošie elementi rada jaunu kombināciju. Cilvēki veido ciltis un rada jaunu reliģiju, izgudrojot sev jaunus dievus un atverot jaunu telpu, kurā dzīvot."
Šis projekts ir ambiciozs un izaicinošs. Pēc Reinas zelta pirmizrādes režisora radošās komandas virzienā jau tika izteikta asa kritika, jo dažādu Āfrikas simbolu un rituālu fragmentu izmantojums mūsdienās tiek interpretēts kā kultūras apropriācija. Par ekstraordināru notikumu izrādi pārvērš maestro Kirila Petrenko, Berlīnes filharmonijas orķestra un solistu sniegums – muzikāli šis Reinas zelts ir nenovērtējams.
Izrādē Reinas zelts tiek izmantoti dažādi Āfrikas simboli un rituālu fragmenti. Iestudējumā piedalās dejotāji no Kongo, Mali un citām Āfrikas valstīm. Foto – Frols Podļesnijs
Katra dziedātāja sapnis
Kirils Petrenko ir diriģents stāstnieks, kurš veido caurspīdīgu, aizraujošu un tēlainu skanējumu. Solistu ansamblī viņš ir iekļāvis dziedātājus, kuri ienes svaigas vēsmas. Daudzi no viņiem Reinas zeltā dzied pirmo reizi vai arī šīs lomas ir atveidojuši samērā reti. Votāna tēlā Zalcburgā debitē baritons Kristiāns Gerhāers, kura specializācija ir kamermūzika. Šī izvēle tiek traktēta kā atbilde Herbertam fon Karajanam, kurš savulaik Zalcburgā dziedāt Votānu uzaicināja leģendāro kamermūzikas interpretu Dītrihu Fišeru-Dīskavu. Kristiāna Gerhāera Votāns ir ļoti humāns, pat poētisks dievu valdnieks. Šī partija ir mākslinieka eksperiments, ekskluzīva Lieldienu dāvana publikai – Gredzena turpinājumā Zalcburgā Votānu dziedās baritons Kristofers Maltmens.
Reinas zeltā savu vokālo un dramatisko talantu apliecina baritons Lī Melrouzs Alberiha tēlā. Loges lomā žilbina tenors Brentons Raiens. Erdu izjusti un jaudīgi atveido kontralts Džasmina Vaita. Milžus Fazoltu un Fafneru iespaidīgi tēlo basbaritons Le Bu un baritons Patriks Geti. Votāna sievas Frikas lomu aizkustinoši izpilda mecosoprāns Katriona Morisone. Katram dziedātājam diriģents Kirils Petrenko ļauj parādīt sevi no vislabākās puses, tāpēc ar viņu sapņo strādāt visi mūziķi.
Zalcburgas Lieldienu festivāla koncertprogrammas virsotne – Gustava Mālera Astotās simfonijas atskaņojums maestro Kirila Petrenko vadībā. Foto – Monika Ritershausa
Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents festivālā vadīja arī Gustava Mālera grandiozās Astotās simfonijas atskaņojumu. Diriģenta Daniela Hārdinga vadībā skanēja Jozefa Haidna oratorija Pasaules radīšana, savukārt Tugans Sohijevs diriģēja Hektora Berlioza Fantastisko simfoniju, Johannesa Brāmsa Koncertu vijolei, čellam un orķestrim (solo spēlēja vijolnieks Noa Bendikss-Bolglijs un čellists Brino Delplērs) un Maksa Bruha Pirmo vijoļkoncertu (soliste Žanīna Jansena). Tugans Sohijevs Zalcburgā piedalījās arī izglītības projektā Be Phil Orchestra, kurā Berlīnes filharmonijas orķestra solistiem tika aicināti pievienoties 75 amatiermūziķi, lai kopīgi sagatavotu Mocarta un Dvoržāka mūzikas programmu.
Tugans Sohijevs diriģē Berlīnes filharmonijas orķestri Zalcburgas Lieldienu festivālā. Foto – Monika Ritershausa
Harmonisks tandēms
Diriģents Kirils Petrenko un intendants Nikolauss Bahlers kopā ir strādājuši Bavārijas Valsts operā Minhenē. Viņu vadībā šis teātris ir iekarojis goda vietu opermākslas virsotnē – Petrenko un Bahlera laikā izrāžu mākslinieciskā kvalitāte bija visaugstākajā līmenī, un katrs iestudējums liecināja, ka opera mūsdienās ir visaktuālākais mākslas veids, kas cilvēkiem palīdz saprast sevi un pasauli sev apkārt.
Nikolauss Bahlers bija Bavārijas Valsts operas intendants no 2008./2009. gada sezonas līdz 2020./2021. gada sezonas beigām. Kopš 2020. gada viņš ir Zalcburgas Lieldienu festivāla direktors, kopš 2022. gada – arī tā mākslinieciskais vadītājs. Maestro Kirils Petrenko, kurš kopš 2019./2020. gada sezonas ir Berlīnes filharmonijas orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, bija Bavārijas Valsts operas muzikālais līderis no 2013./2014. gada sezonas līdz 2019./2020. gada sezonas beigām. Viņu tandēms klasiskajā mūzikā ir patiesi harmonisks, tāpēc daudzi gaida brīnumus arī no Kirila Petrenko un Nikolausa Bahlera Zalcburgas Lieldienu festivāla – viņu vadībā tas nevar būt nekas ordinārs.
Zalcburgas Lieldienu festivāla intendants Nikolauss Bahlers (no kreisās) un Berlīnes filharmonijas orķestra galvenais diriģents Kirils Petrenko. Foto – Lēna Laine
Kirils Petrenko, kā zināms, intervijas nesniedz. Savu dalību publicitātes pasākumos viņš ir minimizējis, lai koncentrētos mūzikai. Tāpēc KDi nevarēja palaist garām iespēju uzdot dažus jautājumus Zalcburgas Lieldienu festivāla vadītājam Nikolausam Bahleram, kurš ir liela autoritāte un ļoti ietekmīga personība mūzikas un teātra pasaulē.
Kā jutāties, atkal strādājot kopā ar Kirilu Petrenko pēc vairāku gadu pauzes?
Sajūta ir tāda, it kā mēs nekad nebūtu šķīrušies. Jau ilgus gadus mūsu saikne ir tik spēcīga, ka tagad mēs vienkārši turpinājām kādreiz iesākto. Kirils Petrenko nospēlēja lielu lomu tajā, lai Berlīnes filharmonijas orķestris atgrieztos Zalcburgas Lieldienu festivālā.
Kā viņš ir mainījies, un kā jūs esat mainījies pēdējos sešos gados, kad nestrādājāt kopā tik cieši?
Manā vecumā cilvēks vairs daudz nemainās, un arī Kirils faktiski nemainās. Viņš vienmēr ir bijis pārliecināts par to, ko dara pie diriģenta pults. Kirils nekad nav pieļāvis kompromisus, bet viņa raksturs ir patīkams, viņš ir galants un laipns. Viņš allaž aizrauj mūziķus sev līdzi un ved viņus sev zināmajā virzienā, tādējādi panākot to, ko uzskata par pareizu šajā konkrētajā brīdī.
Ko jūs kopīgiem spēkiem vēlaties panākt šajā festivālā? Kādas ir jūsu galvenās idejas?
Pirmkārt, Nībelunga gredzena iestudēšana pati par sevi ir liela ideja un spēcīgs žests. Tas ir projekts, kas vienmēr ir saistīts ar laika ritējumu, – kopā ar daudziem cilvēkiem jūs dodaties šajā ceļojumā. Otrkārt, Kirils Petrenko vēlas šeit pievērsties arī XX gadsimta repertuāram. Tāpēc 2028. gada festivālā tiks iestudēta Arnolda Šēnberga opera Mozus un Ārons. Kirila mērķis vienmēr ir skatīties no šodienas perspektīvas uz mūziku un interpretāciju.
Kāda ir lielākā atšķirība starp operas teātra un festivāla vadību?
Festivālam ir jābūt atvērtam. Vēl viena īpašība, kas man ļoti patīk Zalcburgas Lieldienu festivālā, ir tā, ka nekur citur nav iespējama tāda intensitāte kā šeit, – es runāju gan par klausītājiem, gan par māksliniekiem. Darba apstākļi te ir apbrīnojami, un visi koncentrējas galvenajam – orķestra un kora mūziķi, dziedātāji, procesā iesaistītie mākslinieciskie un tehniskie spēki. Tas pats attiecas uz publiku – tā ir uzmanīga un noskaņojusies tam, ko dzirdēs. Kad esat Vīnē vai Londonā, jums tur ir darīšanas, jūs kārtojat daudzas lietas un pa ceļam varbūt pamanāt, ka vakarā var noklausīties Tanheizeru vai Traviatu, bet Zalcburgā jūs ierodaties speciāli uz festivālu – jūs veidojat sev programmu un gatavojaties mūzikas uztveršanai. Jūs gūstat pavisam citādu pieredzi.
Vai jūs varētu paskaidrot, ko domājat ar vārdiem "festivālam ir jābūt atvērtam"?
Pirmkārt, tā ir mūzikas interpretācija – veids, kā mēs lasām partitūru un pasniedzam to klausītājiem. Klasiskajā mūzikā strādājam ar darbiem, kuri radīti pirms viena vai diviem gadsimtiem vai senāk. Festivālam šajā ziņā ir jābūt drosmīgākam savā interpretācijā, mūsu pieeja materiālam nedrīkst būt ikdienišķa. Esmu pārliecināts, ka festivālam ir jāsavaldzina klausītāji un jāparāda viņiem kaut kas tāds, ko viņi nav gaidījuši. Mūsu vīzijai ir jābūt mūsdienīgai.
Kā centīsieties būt drosmīgi nākamajos festivāla gados?
Mūsu topošais Nībelunga gredzens neaprobežojas tikai ar vācu mitoloģiju, es šo iestudējumu varu nodēvēt par "globālo Gredzenu" – tāda ir režisora Kirila Serebreņņikova ideja, un to atbalsta diriģents Kirils Petrenko. Nībelunga gredzena stāsti aptver visu pasauli, tiem ir visdažādākās saknes. Vāgners ir interesējies gan par indiešu, gan arābu mūziku. Kad režisors Patriss Šero savā slavenajā iestudējumā Baireitas festivālā pārcēla Nībelunga gredzena darbību no mītu pasaules uz industriālās revolūcijas laiku, tas izraisīja šoku, jo bija kaut kas pilnīgi jauns (šis iestudējums Baireitā tika demonstrēts no 1976. līdz 1980. gadam, to diriģēja Pjērs Bulēzs – J. J.).
Kad cilvēki dzird, ka Zalcburgas Lieldienu festivālā Reinas zelta darbība risinās Āfrikā, viņiem tas šķiet pārsteidzoši. Noskatoties izrādi, viņi saprot, ka tās elementi – ūdens, zelts, vara – ir cieši saistīti ar operas sižetu un tam visam ir sakars ar mūsu dzīvi. Tāpat Gredzenam ir sakars ar Latīņameriku un Japānu... Tas ir interesants virziens, kurā mēs dodamies šajā iestudējumā. Skaistākais mākslā ir tas, ka tu nekad nezini, kur nonāksi. Tā ir vislielākā mākslas atšķirība no izklaides, kurā rezultāts bieži vien ir paredzams. Ar savu darbu mums ir jāaizkustina cilvēki. Jā, dažreiz sāp, kad mūs aizkustina. Tā ir daļa no mākslas, un mums ir atļauts to darīt.
Vai plānojat parādīt Nībelunga gredzenu kā pilnu ciklu, kad visas tetraloģijas daļas būs iestudētas?
Es to ļoti vēlētos. Mums būs jānoskaidro, vai tas ir iespējams. Festivālā izdarīt to nav viegli. Kad būs iestudēta tetraloģijas pēdējā daļa Dievu mijkrēslis, mums būs gatavs pilns Gredzens. Taču tajā brīdī kopš Reinas zelta pirmizrādes būs pagājuši četri gadi, visiem mēģinājumiem būs jānotiek no jauna... Man ir ideja par pilna cikla izrādīšanu, un mēs skatīsimies, vai to būs reāli īstenot.
Rodas sajūta, ka Zalcburgas Lieldienu festivālā viss ir iespējams. Vai jūsu iespējas šeit ir gandrīz neierobežotas, vai tomēr daži faktori jūs ierobežo?
Nav labi, ja mākslu nekas neierobežo. Vēsture parāda, ka Šekspīrs, Moljērs un Mocarts ir cīnījušies ar dažādiem ierobežojumiem. Šī cīņa kļūst par radošuma daļu. Protams, man ir ierobežojumi – laika ierobežojumi, budžeta ierobežojumi... Tā ir daļa no spēles, un zināmā mērā šie ierobežojumi mani motivē.
Nākamgad Zalcburgas Lieldienu festivāls svinēs 60 gadu jubileju. Ko nozīmē būt veiksmīgam festivālam XXI gadsimtā?
Es nevaru konkrēti atbildēt uz šo jautājumu, bet domāju, ka mēs to tikko piedzīvojām desmit festivāla dienās. Mēs redzējām, ka cilvēki ir zinātkāri, dodoties klausīties Reinas zeltu un Mālera Astoto simfoniju.
Ir grūti noformulēt atbildi teorētiski, jo māksla, it īpaši teātris, ir komunikācija. Kad skatītāji dodas mājās pēc izrādes vai koncerta, viņiem vajadzētu zināt, kāpēc viņi šeit ir bijuši, ko ir gaidījuši un ko ieguvuši, vai viņi ir ieinteresēti atgriezties nākamgad. Šīs ir detaļas, kuras priekšlaicīgi mums nevajadzētu pārāk daudz analizēt. Mums ir jāanalizē savs darbs, bet skatītāji izlemj paši. Viss, ko mēs šeit darām, ir piedāvājums. Mēs ar jums sarunājamies orķestra mēģinājuma laikā un dzirdam oboju. Arī šī obojas skaņa ir piedāvājums un aicinājums.
Berlīnes filharmonijas orķestris festivālā piedalās operas izrādē un sniedz simfoniskās mūzikas koncertus. Orķestra mākslinieki ir dzirdami kamermūzikā. Festivāla programmā esam integrējuši laikmetīgo deju un elektroniskās mūzikas vakaru. Varbūt nākotnē būs arī teātris – tematiskā sasaistē ar festivāla galveno ideju. Mēs neesam liels festivāls, un mums nav ambīciju veidot teātra sadaļu. Programmai ir jābūt vienotai. Tagad nereti var pamanīt, ka festivālos un citos mākslas notikumos tiek veidota pavirša satura dramaturģija. Mums ir pamatota katra pasākuma klātbūtne programmā.
Skats no horeogrāfa Damjena Žalē un tēlnieka Kohei Navas veidotās laikmetīgās dejas izrādes Planet [wanderer], kura tika iekļauta 2026. gada Zalcburgas Lieldienu festivāla programmā. Foto – Rahi Rezvani
Kā publika var saprast, ka tas, ko tai piedāvā, ir paviršas satura dramaturģijas produkts?
Tas ir jāizlemj pašiem skatītājiem. Viņiem tas ir jāizjūt. Mēs vienmēr cenšamies izdarīt visu pēc iespējas labāk. Jo vairāk centies, jo labāk tev sanāk. Jo vairāk piedzīvo neveiksmes, jo labāks kļūsti. Tas ļoti atbilst teātra būtībai.
Vai jums ir daudz sapņu, ko jūs vēlētos īstenot festivālā?
Jautājums ir – ko vēl šī dzīve man ļaus izdarīt. Parasti cilvēki manā vecumā jau ir pensijā, bet es strādāju katru dienu līdz plkst. 2.30. Viens no maniem sapņiem bija iestudēt Nībelunga gredzenu kopā ar Kirilu Petrenko. Viņš ir diriģējis Gredzenu Meiningenē, Baireitas festivālā un Minhenē, bet šeit viņam ir iespēja izveidot iestudējumu no paša sākuma, kopā ar savu orķestri, kas nav operas orķestris.
Man ir sapņi, kurus apspriežu ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Vakar man bija saruna ar mākslinieci Marinu Abramoviču par dejas un performances projektu. Ar sapņiem ir tā – kad dodies gulēt, tu nezini, ko redzēsi sapņos. Kad pamosties, varbūt tu to zini.
Kādas pašlaik ir lielākās problēmas opermākslas pasaulē? Kas jūs pašu visvairāk uztrauc?
Bīstamākā tendence ir komercializācija. Dažreiz jūs klausāties festivālu un operteātru direktorus, kuri uzstājas sezonas izziņošanas preses konferencē, un viņi runā par skaitļiem, par vietu aizpildījumu, bet jūs neko nedzirdat par vīziju un idejām. Vissvarīgākais ir saturs, nevis skaitļi. Pieļauju, ka mēs arvien vairāk vērosim šo komerciālo virzienu operā. Mums no tā ir jācenšas izvairīties.
Vēl viens aspekts, kas mani dara bažīgu, ir tas, ko ar mums dara tehnoloģijas. Lielpilsētā, braucot metro vai autobusā, jūs pamanāt, ka neviens neskatās apkārt, neviens neskatās pa logu un uz citiem, – visi skatās savos tālruņos. Kā šie cilvēki skatīsies teātri, ja viņi nav atraujami no tālruņiem? Mums ir svarīgi uzturēt šo dzīvo, nepastarpināto teātra mākslas un koncerta pieredzi. Mūsu zālē ir 2400 skatītāju, viņi šeit ierodas ar vienu mērķi un klausās simfoniju. Varbūt katrs dzird kaut ko savu, pavisam citu nekā viņa blakussēdētājs. Galvenais, ka notiek komunikācija.
Informācija: osterfestspiele.at