Rakstīt grāmatu par Aspaziju nav viegls uzdevums. Ingas Ābeles Mīlamā, iespaidīgi biezs vairāku gadu darbs, ir mēģinājums paskatīties uz šo it kā labi zināmo, bet sarežģīto personību no citas puses un vienlaikus vēl viena spoža variācija par tēmu "vēsturisks romāns".
Protams, domājot par Aspaziju, pirmais impulss ir domāt par viņas attiecībām ar Raini, lielā mērā mūsu kultūras vēsturē viņa ir ienākusi tieši kā Raiņa dzīvesbiedre un atbalstītāja. Pēdējos gados arī arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība šo viņas lomu pārskatīt: līdzīgi kā citas izcilas sievietes, viņa ir tikusi nostumta sava slavenā dzīvesbiedra ēnā, lai gan ir labi zināms, ka Raiņa panākumi ir lielā mērā arī Aspazijas darbs. Viens ceļš, kā "pārrakstīt vēsturi", ir redzams, piemēram, Natālijas Jevsejevas monogrāfijā par mākslinieci Aleksandru Beļcovu (Aleksandra Beļcova. Neputns, 2014). Tas atsedz sievieti kā personību un vienlaikus skaidri apraksta viņas dzīvesbiedra (Beļcovas gadījumā – slavenā mākslinieka Romāna Sutas) egocentrisko un bieži vien negodīgo attieksmi, noniecinot Beļcovas sasniegumus, reizēm pat parakstot viņas darbus ar savu vārdu un absolūti neiebilstot un pat kultivējot sabiedrībā izplatīto viedokli, ka no mākslinieku pāra tieši viņš ir izcilākais, talantīgākais, pat ģeniālākais, kamēr Aleksandra ir labākajā gadījumā mūza. Šāds vēsturiskās netaisnības labošanas darbs noteikti būtu vietā arī Aspazijas gadījumā.
Tomēr šāds taisnīga sašutuma virzīts darbs par Aspaziju nestu sev līdzi citas problēmas. Nē, ne tikai acīmredzamo "tauta sašūmēsies par to, ka ļaunās feministes noniecina dižgaru Raini" – cilvēki, kuri vēl joprojām idealizē Raini, ir godam nopelnījuši izšūpošanu no šiem priekšstatiem. Problēma ir dziļāka. Pirmkārt, ja būtu iespējams atšķetināt un nodalīt Aspazijas reālo ieguldījumu latviešu literatūrā, tāda nostāja prasītu arī uzdot jautājumus "kas būtu Rainis bez Aspazijas" un "kas būtu Aspazija bez Raiņa", uz kuriem ir gandrīz neiespējami atbildēt, ņemot vērā to, cik cieši ir savijusies viņu dzīve un talants. Otrkārt un galvenokārt, šāda Aspazijas nodalīšana un "saulītē iecelšana" gandrīz neizbēgami novestu pēc viņas vērtējuma atbilstoši tiem pašiem kritērijiem, kuri ir piemēroti dažādiem kultūras dižgariem, – kādi ir šī cilvēka sasniegumi, cik daudzkārt izcilāks šis cilvēks ir par visiem pārējiem, kādu slavu un atzinību ir pelnījis, kamēr citi labākajā gadījumā ir uzskatāmi par otrā vai trešā plāna spēlētājiem. Tas ir, turpinātu tās pašas vecās hierarhiskās "kurš par kuru dižāks" shēmas, kuras ir saindējušas gan atzīto, gan neatzīto autoru dzīvi, noliekot slavu un atzinību augstākā vērtē par radošumu, bet radošumu liekot virs rūpēm, sadarbības vai ikdienas laimes.
Garu izsaukšana
Inga Ābele ir izvēlējusies radikāli citu ceļu, kas lasīšanas sākumā pārsteidz, bet ar laiku savaldzina un pārliecina. Viņas pieeja atšifrēta grāmatas beigu daļā: "Raugoties no attīstības viedokļa, katra dzīvība ir iepriekšējo audžu summa un nākošo sakne. [..] Personība ir daudzu spēku sintēze, nemiera garu valdzinātāja, samērs. Daudz priekšteču sakausēti kopā, enerģijas skaitļi vairojas, top ģēnijs. [..] Un tie, kuros personība ir atmodusies, sadzird slepeno šalkoņu un zina, ka viņi sevī nes neskaitāmu dzimumu skaņas, kuru valodu tie vairs nepazīst, no kuru ciešanām un priekiem tie nekā vairs nezina, kuru putekļi jau sen izputējuši un pārvērtušies un kuri tomēr ir dzīvi ar savu pēdējo noslēpumu..." (533. lpp.) Tāpēc izcilas personības būtība ir nevis viena cilvēka individuālais, nošķirtais stāsts, kas rūpīgi atdalīts no citu snieguma, bet tieši otrādi – paaudžu paaudzēs savīts, pat uzausts raksts. Šādā stāstā nozīme ir katras personības spēkam, radošumam, izturībai, pastāvībai, rūpēm un rūpēs balstītai ētikai, arī dziļai apziņai par taisnīgumu un katras dzīvības tiesībām uzplaukt savā patībā.
Tāpēc Ingas Ābeles romāns sākas ar audējām, rakstītājām dziļā Kurzemes pagātnē, kura ir drīzāk mītiska nekā vēsturiski skaidri apzināta. Viņa izseko septiņiem avotiem, kuri glabāti septiņās pūralādēs, kas piederējušas gan vēsturē zināmām sievietēm (kā fon Rekes dzimtai), gan teju nezināmām dāmām (piemēram, Aspazijas brāļameitai, adoptētajai meitai Virēnai Rozenbergai), gan, piemēram, pavisam nedzirdētai vanadznieka meitai Annei, audējai un rakstu glabātājai. Viņas saista nevis asinsradniecība, bet drīzāk dziļa un nelokāma izturība, ētisks un estētisks kodols. Varbūt drīzāk viņas var skatīt kā uz stellēm uzmestus velkus, kuriem cauri rakstā vijas audi.
Teju neizbēgami romāns iegūst metafizisku nokrāsu – tas pēc būtības ir garu izsaukšana, un šāda mistiska un abstrahēta gremdēšanās jautājumos par laiku un dvēseli aizņem lielu daļu grāmatas teksta, jo īpaši sākumdaļā. Kopīgais pavediens reizēm kļūst grūti uztaustāms vai pat pazūd, bet tad atkal tiek ievīts lielajā audeklā, veidojot stāstu par sievietēm, kuras, bieži vien nemanāmas vai piemirstas, ietekmē cilvēku vai pat tautas dzīvi cauri gadsimtiem.
Cieņpilna distance
Aspazija šajā romānā gandrīz nav atspoguļota, lielākoties par viņu stāstīts caur ietekmēm un citu cilvēku stāstiem; gluži kā fantasmagorisks tēls viņa parādās, bet nav līdz galam izzināma. Ingas Ābeles – autores un arī rakstītājas – vieta šajā darbā ir klātesoša, bet cieņpilnas distances iezīmēta. Viņa it kā saka: viss, ko mēs varam pateikt par izcilu personību, ir tikai par šo personību pateiktais, mēs zinām, ko citi par viņu saka, bet vai mēs piekļūstam būtībai? Ja jā, tad tikai ar intuīcijas palīdzību, bez pretenzijas uz vienu objektīvo patiesību. Mēs varētu piekļūt Aspazijai, lasot viņas tekstus – vēstules, dienasgrāmatas un dzeju –, bet arī šo tekstu interpretācija ir tāds pats subjektīvs, empātisks un caur dzīvesstāstu domājams darbs.
Savā ziņā Mīlamā atzīst savu bezspēcību lielas personības aprakstīšanā. Taču, no otras puses, šo romānu var uztvert arī kā apliecinājumu, ka, lai izprastu vienu personību, ir jāsaskata un jāizprot viss lielais raksts, kuru veido ne tikai šī cilvēka dzīves gadi, bet arī gadsimti pirms un pēc tam, un ne tikai tuvākie cilvēki, bet arī citi vēsturiski mezglu punkti. Šis darbs pēc būtības ir nepaveicams – gan pagātnes miglainuma, gan nākotnes neizzināmības dēļ. Bet darba process – šajā gadījumā gan grāmatas rakstīšana, gan tās lasīšana – uztur kultūras, zināšanu un vērtību rakstu, kas kļūst saskatāms personības dzīvē.
Skaidrs, ka Mīlamā nav viegla lasāmviela, tā nav arī ātra lasāmviela. Romāns ir arī lēni un ar apdomu rakstīts: ar mīlestību pret valodu un sieviešu likteņiem, ar rūpīgu un saudzīgu attieksmi pret materiālu, kas ir ne tikai veidojams, bet arī veido rakstītāju un potenciāli lasītāju. Grāmatas lasīšana pieprasa koncentrēšanos un laiku, arī laiku starp lappusēm un fragmentiem, bet sniedz reto baudu iegrimt tekstā, šifrēt tā valodu un izteiksmi, atrast saikni starp romāna personāžiem, notikumiem un jau zināmiem faktiem un laiku pa laikam sajust, kā dziļumā sakustas vēl vārdā nenosauktas emocijas, kaut kas nepasakāms, bet teju vai tektoniski īsts un svarīgs.