Minoties pa Rīgas ielām uz VEF Kultūras pili, kurā 30. martā notika grupas Z-Scars divdesmit piecu gadu jubilejas koncerts, atmiņā pārcilāju laikus, kad tā tikko parādījās. Kādudien zvanīja no Dienas redakcijas caurlaides un ziņoja, ka uz interviju esot atnākusi kāda mūziķu grupa. Sarunāts nekas nebija, bet pie durvīm mani sagaidīja Andris Kivičs ar kolektīva biedriem, kuru pārliecība par savu nenovēršamo pienesumu Latvijas mūzikai bija tik dzelžaina, ka aicināju viņus iekšā, un intervija patiešām notika, jo viņiem arī bija ko teikt. Kolēģis Sandris Vanzovičs atceras, ka grupa ap to laiku lauztin lauzusies arī ietekmīgā Radio SWH jauno grupu raidījumā Priekšnams.
Bezjēdzīga pretošanās
Visticamākais, šī mērķtiecība un pārliecinātība par sevi grupas līderim bija uztrenēta veiksmīgās basketbolista karjeras laikā, un viņam nebija vajadzīgi caursitēji menedžeri kā citiem, pēc dabas trauslākiem un vieglāk ievainojamiem māksliniekiem. Pēc pirmās popularitātes iegūšanas apvienība Z-Scars jau ar vērienu svinēja savu gada jubileju – tika noorganizēts pamatīgs koncerts ar vairāku tolaik aktuālu Latvijas grupu piedalīšanos. 2002. gadā Andra Kiviča ansamblis pārliecinoši uzvarēja Dzintaru koncertzālē notikušajā jauno grupu konkursā Tu esi pamanīts, balvā iegūstot iespēju ierakstīt vienu dziesmu profesionālā studijā. Rezultātā Tu tuvojies sev kļuva par 2003. gada populārāko dziesmu, Latvijas Radio 2 aptaujā Muzikālā banka apsteidzot Prāta vētras hitu Plaukstas lieluma pavasaris.
Dziesma Tu tuvojies sev patiešām ir ļoti veiksmīgs poproka grāvējs gan ar lipīgu melodiju un skanējumu, gan tiešumu tekstā, jau ar pirmās frāzes ("bēgot no manis, vai tu tuvojies sev...") jautājumu dodot mājienu, ka pretošanās ir bezjēdzīgs strupceļš. Andris Kivičs ar grupu, kurā no sākotnējā sastāva viņš palicis vienīgais, tieši ar šo dziesmu arī sāk savu jaunāko koncertu – kā kāršu spēlmanis, kurš jau pirmajā gājienā izmet savu lielāko trumpi. Pateicoties bundziniekam Mārim Ozoliņam no Oranžajām brīvdienām un basistam Oskaram Bahmanim, kurš ikdienā apmācot lidmašīnu pilotus Zviedrijā, kā arī virtuozajam soloģitāristam Reinim Briģim, koncerta skanējums ir ļoti jaudīgs. Kā grupai Jumprava savulaik esot teicis apskaņošanas meistars Edmunds Zazerskis, kad viņš sāka rūpēties par tās koncertu tehnisko nodrošinājumu, – ja ir laba skaņa, klausītājiem jebkura mūzika patiks.
Tumsā un miglā
Z-Scars koncertā patiešām ir bauda klausīties arī turpmākās dziesmas, kurās nepārprotami jūtams Andra Kiviča rokraksts, tomēr līdz lielākajam hitam, kurā sakoncentrējusies visas šī autora daiļrades esence, tiem neaizsniegties. Vai katrā no dziesmām atkal un atkal gribas sagaidīt tieši "to piedziedājumu", kura melodija ir par pantu vēl himniskāka un izdziedātajiem vārdiem pat nav nozīmes. Tie varētu būt jebkādā, pat nesaprotamākajā valodā, tāpēc tādu "bla-bla-bla" frāzi kā "Bet tu esi tagad šodien un te, un tas, ko tu redzi, ir tava pasaule" visīstenākie fani var skaldīt līdzi kā mantru, spīdinot savu telefonu lukturīšus un ar kustībām zīmējot ar tiem pašu izdomātas figūras kā tādus slepenus vēstījumus kādam tālam sabiedrotajam tumsā un miglā.
Vai katrā pauzē starp dziesmām skan komandas līdera komentāri viņam raksturīgajā vienkāršībā un naivumā. Andris Kivičs ne mirkli necenšas izlikties gudrāks, nekā viņš patiesībā ir. Viņš atceras dažādus savas raibās biogrāfijas faktus, kas šajā gadījumā itin labi iederas, jo pēdējos gados par viņu vairāk runā kā nereti ar saviem izteikumiem un darbībām skandalozu dzeltenās preses varoni, nevis par populāru mūziķi vai visai veiksmīgu televīzijas intervētāju, par kādu viņš savulaik arī bija kļuvis.
Koncertam ir divas daļas, un tā galvenais varonis iesaka publikai starpbrīdī ne vien iegādāties parakstītos jubilejas albumus, bet arī neliegt sev iespēju nobaudīt kādu stiprāku dzērienu, lai zālē atgrieztos jau citā garastāvoklī. Izskan dažas jaunas dziesmas, kas nav ne par matu sliktākas, ne labākas par jau zināmajām, un Andra Kiviča uzticamais klausītāju pūlis gavilē. Tuvojoties beigām, Andris vēl divas reizes izpilda Tu tuvojies sev, tādējādi nevienā mirklī atšķirībā no citiem māksliniekiem līdzīgos gadījumos nemēģinot apstrīdēt, ka tieši tā ir viņa mūža lielākā dziesma.
Jau palicis uz skatuves viens, Andris Kivičs sveic zālē klātesošo mūziķi un žurnālistu Jāni Žildi, nospēlējot fragmentu no agrīnas Satellites LV dziesmas un aicinot visus apmeklēt arī šīs grupas drīz gaidāmos koncertus. Sirsnīgi un koleģiāli. Visi vienā laivā.