Intervijā KDi pirms pašas veidotā jubilejas iestudējuma ar labsirdīgi aicinošo nosaukumu Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa? Ieva Puķe uzsver, ka mēs esam būtnes, tīras no pagātnes, bet, rakņājoties pagātnē, atrodam sevi tagadnē (20.11.2025.). Gandrīz pēc trīsdesmit sezonām Valmieras teātrī aktrise uzrunā publiku viens pret vienu, atklājot savas vecāsmātes bioloģes Veltas Bodnieces (1914–1983) pierakstīto dzīvesstāstu, ko lauzījuši laikmeta grieži un padomju sadzīves nebūšanas. Aktrise šajā tekstā atrok savas saknes, bet tam ir lielāka kultūrvēsturiskā nozīme, jo tā ir vēl viena dokumentāla liecība arī par latviešu tautas mokošo XX gadsimta vēsturi, kurā atpazīstam māju atstāšanu, neticamas izglābšanās, uzaugšanu klaidā un tomēr – atgriešanos atpakaļ savā zemē.
Tā ir pusotra stunda miera, līdzsvara un gaišas skaidrības, kas izstaro no kosmiski melnās telpas teātra jaunajā black box tipa zālē, – to galvenokārt nosaka piezemētā intonācija, kaut gan aktrisei neviens nepārmestu arī ambiciozāku radošo atvēzienu. Iejūtīgs un uzticams pavadonis ir bijis Emīls Zilberts, kurš veidojis liego muzikālo noformējumu. Tajā ir sakombinēti Georga Pelēča mūzikas fragmenti – taustiņu un stīgu tīrie pieskārieni.
Priekškars uz svešu dzīvi
Izrāde ir pieteikta kā lasījums, un tāda tā arī ir. Ieskatīšanās scenārijā, kas novietots uz statīva zāles malā, vai tā pārlapošana, aktrisei sēžot pie vēsturi pieredzējuša galda, ir izrādes uzbūves pamatā. Ieva Puķe reizēm nesteidzīgi pārvietojas no viena zāles gala līdz otram. Tai priekšā balti caurspīdīgs audekls, ko izrādes ievadā aktrise sapņaini atver kā priekškaru uz svešu dzīvi, bet mirkli pirms tam viņa, visa melnā, ir it kā iznirusi no tumsas. Atlasa blūze sasaucas ar Ievas Puķes mātes Svetlanas Bless kostīmu viņas pēdējā lomā turpat Valmieras teātrī izrādē Mātes un meitas (2012), kurā stāstu par uzticēšanos svešiniekam abas izspēlēja duetā. Arī tā jau ir vēsture.
Aktrises meita Katrīna Puķe ir tukšās telpas askētiskā noformējuma autore – bez dažiem jau minētajiem rekvizītiem spēles telpas centrā no griestiem nokarājas rāmis, kurā redzam vecāsmātes attēlu un retušētas apcerīgas Latvijas pelēcīgās dabas ainavas. Darbības vietas ar koncentrētiem staru kūļiem iezīmē Gata Priednieka funkcionālais gaismu risinājums.
Ieva Puķe skatītājiem sevi piesaka kā savu vecomāti Veltu Bodnieci, bet teksts, kaut arī lasīts pirmajā personā, nepārprotami ir iestudēts. Tas ir kā cita cilvēka, nevis personīgās dienasgrāmatas lasījums, tāpēc mazliet mulsina izrādes ne gluži konsekventais skatpunkts, lai izdibinātu, kas ir tā būtne mūsu priekšā. Taču īpaši ir brīži, kad aktrise ierunājas savā balsī, jo tajos atsedzas nepastarpināts cilvēciskums ārpus rūpīgi pieskatītām zilbēm, piemēram, atceroties, kā viņas māte, izdzirdējusi durvju zvanu, vienmēr ir cerējusi ieraudzīt tā arī nekad nesatikto tēvu pārkāpjam pāri slieksnim.
Vienubrīd izrādes gaitā uzskaitīto faktu apjoms ir uzaudzēts pamatīgi un tā vien šķiet, ka aktrise mūs ved uz kādu sev vien zināmu kulmināciju, bet tā neiestājas – Veltas Bodnieces dzīvesstāsts turpinās, viņas trauksmainajā dzīvē notiek jauni pavērsieni, un ne reizi vien viņa par mata tiesu izglābjas no nāves. Apbrīnojamā kārtā no skatuves nevar novērst acis – Ievas Puķes spēja noturēt publikas uzmanību tikpat kā bez jebkādiem palīglīdzekļiem nav apšaubāma. Aktrise brīvi valda pār tekstu, meistarīgi ietur pauzes, ieskatoties apdrukātajās lapās, publikā un distancē starp sevi un skatītāju tribīni, variē ar tempu un ritmu, visumā lietišķajā pētnieces intonācijā vietumis iezogas emocijas un arī pa smeldzīgi ironiskai notij. Profesionālais instrumentārijs ir noregulēts kā seismogrāfs, un, šķiet, arī sirds un prāts joprojām alkst izaicinājumu. Tāpēc aktrisei var tikai novēlēt jaunas ietilpīgas lomas, kuru dzelmē nolaisties prasmīga režisora iedrošinātai un iznest tur apslēptos dārgumus krastā.
Mirklis un mūžība
Šoreiz varētu vēlēties vairāk inscenējuma, ja atskaita improvizētu deju tukšuma skavās, un mērķtiecīgāku visas skatuves telpas izmantojumu, jo tagad vienā vienīgā epizodē aktrise atkāpjas dibenplānā un, apsēdusies uz izgaismota krēsla, nolasa vecāsmātes brāļa pēdējo vēstuli no apcietinājuma. Taču šī ir autentiska ģimenes pieredze pašrocīgā aranžējumā, tāpēc jebkuri iebildumi, bez šaubām, ir viegli atmetami. Ja arī tekstā vietumis izskan vērotājam no malas šķietami neobligātas detaļas, ir jāatzīst, ka bez tām šis dzīvesstāsts vairs nebūtu patiess.
Izrādes uztvere noteikti ir saistāma ar katra skatītāja paša attiecībām ar Ievas Puķes lomām, it sevišķi, ja kāda no tām ir spējusi pierādīt teātra īstenības pastāvēšanu, kā Ļubova Raņevska Oļģerta Krodera iestudētajā Antona Čehova lugā Ķiršu dārzs (2009) – sen gaidīta labā feja, kura dzirkstošā jūsmā kā vēja nesta pūka virpuļo pa galdiem un krēsliem, kas vēl atgādina par ūtrupei nolemtās muižas dižo pagātni, un, lai cik sāpīgi būtu vēlāk pamosties, piespiež noticēt ilūzijai, ka rūpju māktā šodiena ir tikai šķitums un rīt būs atkal jauna diena…
Aktrise izrādi sāk un noslēdz ar tēlainiem vārdiem no Ingas Ābeles romāna Paisums, kura galvenā varone Ieva atvadās no savas mīļomes, pusmūžā atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem un apcerot cilvēka vietu iepretī mūžībai, ko piepilda meži, mākoņi un paaudzes pirms viņas. Viņa stāsta, ka mirušas fotogrāfijas, laika apvazātas papīru driskas un citi sīkumi pierāda, ka esam taču dzīvojuši. Ja vien tev ir ko atcerēties, tu esi dzīvojis, lai arī būtu vēlējies ko citu, ko vairāk.
Un tad aktrise atkal aizvelk balto šķidrautu un tāpat kā uznākusi nemanāmi nozūd atpakaļ telpas tumsā, it kā vēlreiz atgādinot par teātra netveramo matēriju. Tas eksistē tikai tapšanas mirklī un tālāk – skatītāju atmiņās, kuras jau pēc noskatīšanās mēdz ar mums spēlēties.
VAI TU ATCERIES, KĀ PIEDZIMA TAVA VECMĀMIŅA?
Valmieras teātra Jaunajā zālē 5.II plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 26