Stāstu par Valmieras teātra jaunāko izrādi bērniem gribas sākt mazliet nenopietni – teātris konsekventi iet galvenā varoņa samazināšanas virzienā un pēc Sprīdīša piedāvā tikai piecus centimetrus garo Maksīti Pihelšteinieti. Taču arī citā ziņā režisora Toma Treiņa jaunākais iestudējums nosacīti turpina Reiņa Suhanova Sprīdītī piekopto estētiku – tā ir izrāde ar iespaidīgu vizualitāti, kas pārliecina skatītāju par teātra brīnumu un iztiek bez videoefektiem.
Latvijā pazīstamākie un populārākie Ēriha Kestnera (1899–1974) darbi radīti XX gadsimta 20.–30. gados, piemēram, Emīla un Berlīnes zēnu simtgade nav nemaz tik tālu – romāns rakstīts 1929. gadā. Savukārt Mazais cilvēks tapis ievērojami vēlāk – 1963. gadā. Kestneram ir solīda latviski izdoto grāmatu kaudzīte un gana bagātīgs inscenējumu saraksts teātrī, dažiem no tiem ir leģendas aura, kā tas gadījās ar Valda Lūriņa Emīlu un Berlīnes zēniem (1979). Atzīšos – tikai rakstot šo tekstu, uzzināju par 2008. gadā festivālā Homo Alibi rādīto Mārtiņa Eihes Mazo cilvēku, kā arī gadu vēlāk šī paša režisora iestudējumu Liepājas teātrī kā izbraukuma izrādi skolās un bērnudārzos. Par 10 eiro joprojām ir iespējams piekļūt režisora Ģirta Šoļa Liepājas Leļļu teātrī iestudētā Mazā cilvēka ierakstam.
Cirka brīnumi
Valmieras teātra jauniestudējuma galvenais magnēts ir vilinošā un noslēpumainā cirka pasaule, kas no notikumu fona izvirzās teju priekšplānā, vismaz tik ilgi, kamēr Maksītis parādās uz skatuves. Scenogrāfa Kristapa Kramiņa, kostīmu mākslinieces Martas Treines, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa, horeogrāfes Lindas Mīļās un komponista Ernesta Mediņa simbioze rada aizraujošu pasauli, kurā notiek spēle ar priekšmetu proporcijām, variējas klasiskā cirka vizualitāte, ēnu teātris, kā arī leļļu teātra elementi.
Toms Treinis kutina skatītāju pacietību, visai izvērsti, faktiski jau no foajē iesaistot darbībā divus impozantus kungus, kuri ilgstoši nespēj atrast vietu skatītāju zālē, – tie ir groteskā večuku veidolā ietērptie pašlaik jaunākie teātra aktieri Tomass Ralfs Ābolkalns un Kristaps Kristers Ozols. Viņu tēlotie doktors Hornbolstels un Skangala kungs ar savu skaļi juceklīgo darbošanos (rādot paraugu, kā nevajag uzvesties teātrī) uzdod izrādei to draisko toni, kādā tā turpinās arī tālāk, un tieši viņu iesaistīšanās cirka izrādē uz skatuves beidzot nogādā arī Maksīti.
Taču līdz tam kādu brīdi vēl jāgaida, jo cirka direktors Brauzeveters Krišjāņa Stroda nedaudz melanholiskajā izpildījumā piesaka vairākus numurus, vienlaikus virzīdams uz priekšu arī vēstījuma nodaļas. Režisors ar komandu ir centies bez sarežģītiem tehniskiem palīglīdzekļiem radīt priekšstatu par cirka pasauli visā tās dažādībā, vienlaikus iepazīstinot arī ar trupas dalībniekiem, kuru savstarpējo attiecību peripetijas, piemēram, mīlas mokas, ietekmē sižetu. Te ir arī braucoša mašīnīte un liela lelle zēna lomā, kas izplūdina robežas starp realitāti un spēli.
Kad spēlē beidzot iesaistās Maksītis – burvju mākslinieka Jokusa fon Pokusa neredzamais asistents –, izrādes centrs novirzās uz viņu, kaut arī ne tikai, jo būtisks ir Fokusa un Rozes Marcipānes attiecību stāsts. Maksītis vienlaikus ir maza lelle un dzīvs aktieris, attiecīgi tiek dublēti arī atsevišķi scenogrāfijas elementi, piemēram, jau par hrestomātisku šī sižeta kontekstā kļuvusī sērkociņu kastīte – Maksīša gulta. Kārlim Dzintaram Zahovskim piemīt dabiska spēja pārliecināt, ka arī pilna auguma cilvēks vienlaikus var būt mazais cirka mākslinieks, un no viņa staro maza zēna zinātkāre un alkas pēc cilvēciska siltuma, ko viņam spēj sniegt tēva vietā esošais Jokuss fon Pokuss. Aigars Apinis šajā lomā rāda mazliet nogurušu darbarūķi ar krietnu sirdi. Viņa ilgas pēc mīļotās tiek remdētas, lai arī Ievas Esteres Barkānes atveidojumā Roze ir manierīga dāmīte ar franču (?) akcentu, un šis tēls uzrāda uzkrītošas paralēles ar Silmaču Zāru.
Vai Maksītis ir mākslinieks?
Nedaudz diskutabls šai stāstā ir Maksīša statuss. Viņš, izmantojot savu mazo augumu, palīdz triku organizēšanā, pārvietojot priekšmetus un aksesuārus tā, ka to īpašnieki neko nemana. Vai tā ir māksla vai tikai veiklība, izmantojot auguma priekšrocības, paliek neatbildēts, un bērnu izrādes formātā šajā pārdomu virzienā arī īsti nav jēgas iet. Vienlaikus aktualizējas tēma par mākslinieka godaprātu un attiecībām ar naudu – kad rodas iespēja, ka Maksīti varētu pārsolīt un aizvilināt citas cirka trupas, viņš tomēr paliek pie Fokusa fon Pokusa.
Izrādē ir vairāki tēli, kas darbojas nevis pēc sadzīviskas loģikas, bet atbilstoši nedaudz izkāpinātajai cirka atmosfērai, kaut arī nav cirka trupas locekļi. Te ir jāmin Eduarda Johansona viesnīcas direktors Hinkeldejs un Rūda Bīviņa viesmīlis, tā pat ir jāatgriežas pie recenzijas sākumā minētajiem jaunajiem aktieriem. Tehniski pārliecinoši nospēlēt runājošu manekenu, kuru staipa pa skatuvi kā īstu manekenu, nav nemaz tik viegli, bet Tomass Ralfs Ābolkalns to izdara nevainojami. Savukārt dumjo laupītāju duetā spilgtāka loma ir Kristapam Kristeram Ozolam, kura Oto ir tik smieklīgi muļķīgs, ka nav šaubu par to, ka Maksītis no viņa aizbēgs. Klintai Reinholdei un Gerdai Emburei tikušas lomas, ko var nosaukt par atbalsta personālu, – dejotājas un policistes, taču arī šādā formātā ir svarīgi, lai katrs aktieris būtu savā vietā.
Ēriha Kestnera varoņi dzīvo reizē reālā pasaulē, kurā svarīgi ir nopelnīt naudu, un pašu radītā brīnumu vidē, kurā patverties un rādīt savus priekšnesumus. Tā šaurā smeldzes stīdziņa, kas atgādina, ka pasaule nepavisam nav ideāla, ienāk ar zēna tēlu, ko izrādē atveido lelle, un varbūt visi skatītāji līdz galam nemaz nepievērš uzmanību, ka šis zēns savā būtībā ir cita Kestnera varoņa – Antona – līdzinieks.
Izrāde Mazais cilvēks apliecina gan saturiskas vērtības, proti, ka ķermeņa izmēram nav nozīmes, ja sirds un prāts ir savā vietā, gan Valmieras teātra aktieru ansambļa nemainīgi atbildīgo attieksmi pret bērnu izrādēm. Šis nav Joahima Meierhofa romānā Var krist arī augšup (un JRT izrādē Kritiens augšup) aprakstītais gadījums ar Džungļu grāmatu Ulmā, kad trešās šķiras režisors ar salasītu aktieru saujiņu izmisīgi mokās ap jau tapšanas procesā ienīstu bērnu izrādi. Latvijā mēs kopumā esam jau gana daudzus gadus pasargāti no šādas attieksmes, un Toma Treiņa jaunākā izrāde ir tam apliecinājums.
MAZAIS CILVĒKS
Valmieras teātrī 22.IV–19.V
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 24