Teātris ir ļoti pateicīgs medijs ātrai reakcijai uz sabiedriskām aktualitātēm, jo priekškaru nobriedušai radošai domai ir iespējams vērt, arī pietaupot milzīgus resursus. Turklāt aktiera klātbūtnes efektam, ko nepastarpina citi materiāli kā vien cilvēka siltais ķermenis, ir liels iedarbības spēks. Šīs skatuves mākslas priekšrocības ne vienmēr tiek novērtētas.
Dailes teātris ar novēlošanos – pēc jau sen plānotas pirmizrādes atlikšanas – beidzot piedāvā angļu autora Marka Rozenblata lugas Milzis iestudējumu teātra Jaunajā zālē Gata Šmita režijā. Tās galvenais varonis ir bērnu grāmatu autors Roalds Dāls (1916–1990), kurš pēc neatkarības atjaunošanas ir kļuvis gana populārs arī Latvijā. Domājams, ka apdāvinātā meitene Matilde un šokolādes rūpnieks Villijs Vonka daudziem vairs nav sveši.
Morālā dilemma
Tāpat kā profesionāli komiķi mēdz būt depresīvi ikdienas dzīvē, tikpat paradoksālā kārtā rakstnieki, kuri savu darba mūžu velta jaunākās paaudzes lasītājiem, ne vienmēr ir harmoniski un bērna bezrūpīgajā priekā aizmirsušies onkuļi un tantes. Vietējā mērogā ataust atmiņā piemīlīgo un labestībā starojošo pasaku tēlu radītājas Margaritas Stārastes meitas rūgtuma pilnās rindas par attiecībām ar māti (Lilita Maija Klinkerte. Margarita Stāraste. Post Scriptum. 2017.). Izrādās, arī Roalds Dāls ir bijis kontroversāls. Turklāt viņa sakairinātais radošais gars ir pārsniedzis daiļliteratūras robežas, jo rakstnieks iesaistījies aktīvā polemikā par Izraēlas iebrukumu Libānā (1982), par pašaizsardzības un atbildības robežām starpvalstu attiecībās, kas noslēgusies ar viņa klaji antisemītiskiem izteikumiem. Līdz pat mūsdienām tas ir metis ēnu uz viņa atstāto mantojumu, autora radītos varoņus, sižetus un pat vārdu izvēli ar aizdomām liekot interpretēt caur viņa publiski paustās pārliecības prizmu.
Luga Milzis ir interesanta tāpēc, ka ieviestie fiktīvie tēli un notikumi reāla cilvēka dzīvē saasina konfliktu starp autoru un viņa darbu. Izrādes programmā ietvertajā intervijā ar Marku Rozenblatu Dārta Ceriņa retoriski atzīst: "Tu konstatē, ka cilvēks, ar kura darbiem esi uzaudzis, nav tikai balss grāmatā, bet arī reāls cilvēks, ar kuru tev šodien var saskanēt vai nesaskanēt viedoklis." Jautājums par to, vai autors ir šķirams no saviem darbiem, ir neatrisināma strīda avots. Atcelšanas piekritēji un liberāļi cīkstoties risina morālu dilemmu – vai drīkst jūsmot par darbiem, kurus radījušas nosodāmas personas, lai vai cik tie būtu oriģināli un tehniski meistarīgi realizēti.
Arī attēlotais Dāls ir griezīgu pretrunu pilns, ko pasvītro brīvdomīgi nevīžīgais stils ar greizām koka tupelēm kājās. Viņa nelāgajam raksturam ir ļauts izvirst, kad bailēs par pārdošanas kritumu pie viņa uz mājām atsūtītā amerikāņu izdevniecības jaunā censone mēģina rakstnieku pārliecināt mīkstināt savu politnekorekto retoriku un ne vien atvainoties, bet arī nožēlot to. Dāls nav tikai patmīlīgs, kašķīgs un piedevām augstprātīgs provokators, kurš faktiski nezina mēru, jo, šķiet, vienmēr ir dabūjis to, ko vēlējies. Kad rakstnieks izskaitļo, ka oponentes dēls ir nevesels, jo, būdams padsmitnieks, joprojām lasa mazajiem domātās grāmatas, viņš pārvēršas. Uzplēsis paša ģimenes pieredzes dziļās rētas, viņš viegli uz līdzenas vietas nodibina kontaktu ar jauno sievieti, it kā visa līdzšinējā vārdu apmaiņa būtu bijusi tikai business as usual. Ģirts Krūmiņš šajā varonī lielākoties demonstrē sev ierasti distancētu attieksmi, kas, iespējams, to vērš vēl ciniskāku, patiesākie brīži izrādē ir šie negaidītie atsalumi, kad starptautiskajai politikai nākas piekāpties cilvēcības priekšā.
Lielākoties skatuviskajā darbībā ir izdevies saglabāt tekstā iekodēto savstarpējo attiecību spriedzi. Tas laikam ir bijis Gata Šmita galvenais uzstādījums, jo, režisoram izvairoties iestudējumu apgrūtināt ar vēstījumu papildinošiem un uztveri iztrūcinošiem efektiem, izrāde ir ļoti tradicionāli veidota. Arī Rūdolfa Bekiča scenogrāfija neizceļas ar lielu izdomu. Uz skatuves ir mēģināts radīt naturālistisku remonta vidi, jo paralēli autora un izdevēja pārstāves ieilgušajam disputam tiek renovēts Dāla un viņa nākamās sievas kopīgais mājoklis, kas bez sāpošās muguras ir vēl viens rakstnieka sliktā garastāvokļa katalizators. Turklāt koka karkasi, plēves un pa vidu iemaldījušies daži sadzīviski priekšmeti atgādina pirms dažiem gadiem Londonas Karaliskajā galma teātrī tapušo iestudējumu.
Izšķirošā konfrontācija
Skatītāju interesi par izrādi var uzturēt ne tikai saturiskā aktualitāte, kas atgādina par vēstures atkārtošanos, bet arī aktieru atdeve. Janai Herbstai, kura teātrī ienāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, ambiciozā pārdošanas menedžere (kas svarīgi – ebrejiete) ir pirmā (!) tik nozīmīgā un raksturā sarežģītā loma, kurai, cerams, būs turpinājums, aktrisei pēc Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra nostiprinoties Dailes teātra aktieru ansamblī. Vietām jūtama uzspēle, un to var izskaidrot kā varones aizsargreakciju pret sava nepiekāpīgā pretinieka uzbrukumiem, bet izšķirošajā konfrontācijā viņa spēj akumulēt nepieciešamo enerģiju, lai pievērstu uzmanību savam viedoklim, kur spēkojas profesionalitāte, personisks aizvainojums, kolektīvā trauma, pašcieņa un paštaisnums. Jādomā, aktrisei palīdz Rūdolfa Bekiča lietišķi romantizētais kostīms no kičīgās astoņdesmito gadu garderobes.
Dāla topošo sievu varētu spēlēt dažādi. Kristīnes Nevarauskas versijā viņa pārāk labi pazīst Dālu, lai lieki tērētu spēkus viņa niķu apkarošanai, un pāris reižu viņa zaudē savaldību tikai tāpēc, ka jebkura cilvēka pacietībai ir robežas. Aktrise savu varoni vada bez drāmas, bet arī bez zemteksta. Un tiešām šķiet, ka viņa ar neizsmeļamu maigumu ilgojas pēc Dāla sabiedrības, lai vai kā dzīve tālāk iegrozītos. Līdzīgi Gints Grāvelis Dāla angļu izdevēju (arī ebreju) veido kā pragmatisku ar dzīves likumsakarībām samierinājušos mietpilsoni, kurš attiecībās ar Dālu ievēro principu – kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.
Otrajā plānā Madaras Viļčukas mājkalpotājai un vecajam dārzniekam, kuru atveido Jakovs Rafaļsons vai Juris Bartkevičs, ir Dāla padomdevēju funkcija, lai neitrālu novērotāju acīm ļautu viņam uzlūkot notiekošo. Taču izrādē rodas iespaids, ka Dāls savus secinājumus ir izdarījis jau laikus pats savā nodabā.
Lugas autors vēlas, lai tā sniegtu neērtu pieredzi, lai skatītājiem būtu grūti saprast, kur pašiem būt jautājumā par Dālu un viņa dzīvi. Režisors Gatis Šmits izrādes priekšvārdā raksta, ka, skatoties izrādi, tu neesi pārāk komfortablā vietā, jo nepārtraukti esi spiests meklēt un pārvērtēt. Var viņam piekrist – ja skatītājs uzticas un seko notikumiem, izrāde var aizvest tur, kur vēl neesi bijis. Jo tā ne tikai parāda viena notikuma atšķirīgos skatpunktus, bet arī tos emocionāli izdzīvo, ieskicējot, ko prasa šo dzīves patiesību pieņemšana. Taču otrā cēliena gaitā spriedze sāk atslābt, jo mazliet uz vietas sāk rotēt izrādes pieteiktā problēma, kas taču pārsniedz sadzīvisku strīdu.
Lugas un izrādes atvērtajam finālam galvenā varoņa pārgalvības dēļ ir grūti noticēt, jo sevišķi uz joprojām saspīlētā ģeopolitiskā fona. Noslēgumā Dāls sniedz vaļsirdīgu (?) interviju laikrakstam, it kā galīgi atspēlējoties par piedzīvoto sazvērestību, kura pakļauj ne tik daudz viņa uzskatus, cik šķietamo neaizskaramību, personisko brīvību. Viņa sāktā bīstamā spēle, par ko izrādes varonis pretstatā lugai ir visai gandarīts, tāpat vien nerimsies. Tāpēc jādomā, vai Dāla pārdrošā pozīcija netiek norakstīta uz bērnišķīgu neprātu, kas savukārt likumsakarīgi samazina arī konflikta dziļumu.
Milzis
Dailes teātra Jaunajā zālē 28.III plkst. 18, 2., 29.IV plkst. 19, 16.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40