Kārlis Vērdiņš pašlaik ir viens no plašāk zināmajiem un noturīgākajiem Latvijas dzejniekiem, un viņa jaunākais krājums Nekas dzejas lasītājam rada apmēram tādu pašu priecīgu sajūtu kā ik gadu atkārtojošies svētki: tajā ir kaut kas zināms un kaut kas jauns, tas ir nemainīgs un vienlaikus pastāvīgi turpināms. Tas atgriežas ne tikai "pats no sevis", bet arī tāpēc, ka tam ir vieta, kur atgriezties.
Rīmes vieglums
Kopš debijas krājuma Ledlauži 2001. gadā Kārlis Vērdiņš ir sarakstījis vēl vienpadsmit dzejas krājumu, četrus no tiem bērniem. Viņš ir arī ražīgs atdzejotājs un daudzu dzejas krājumu redaktors. Kārlis Vērdiņš ir divkāršs filoloģijas zinātņu doktors, pasniedzējs un literatūrkritiķis, Normunda Naumaņa balvas laureāts mākslas kritikā. Nupat iznākušais dzejoļu krājums Nekas ar savu gandrīz nevērīgo nosaukumu saka: "nu, nekas jau tāds", tas turpina iepludināt Kārļa Vērdiņa vārdu mūsu sabiedriskajā telpā nevis kā pārsteidzošu fenomenu, bet kā pašsaprotamu kultūras vērtību. It kā vairāk nekā divdesmit piecu gadu ilga darbība literatūras jomā, autoram nezaudējot asumu un kvalitāti un mūždien atrodot kādu jaunu gājienu, ko izspēlēt, būtu "nekas tāds". Vēl jo vairāk šāda pašsaprotamības sajūta varētu rasties tiem viņa lasītājiem, kuri Ledlaužu iznākšanas gadā pat vēl nebija dzimuši.
Nepretendējot uz pilnvērtīgu Kārļa Vērdiņa dzejas pārskatu, ir jāiezīmē galvenās līnijas. Jau Ledlaužos ir skaidri jūtama mīlestība pret valodu. Tolaik – galvenokārt ironiski "rīmēti" panti, kas atsauc atmiņā, piemēram, Māra Melgalva dzeju. Atskaņas un stingrās formas līdztekus elegantai, lakoniskai dzejprozai pazib gandrīz visos krājumos lielākoties ar ironisku nokrāsu, kas vispār ir raksturīga Kārļa Vērdiņa dzejai.
Sākotnēji ironija bija galvenokārt vērsta pret trauslo un jūtīgo lirisko "es", pakāpeniski aizvien biežāk šī ironija vēršas pret sevi sabiedrībā vai arī pret mūsdienu sabiedrību vispār. No pašaizsardzības ("es jau neko, es tikai rakstu pantiņus un pats apzinos, cik tie kusli") ironija pamazām kļūst par apvalciņu rūgtai un asai patiesībai, kuru citādi nebūtu iespējams ne norīt, ne sagremot. Jokojoši ironiskā rīmēšana latviešu dzejā vispār bieži tiek izmantota sabiedrības kritikai, spilgts piemērs ir Ilmāra Šlāpina krājums Es nemāku, komatus (Neputns, 2019). Jaunākajā Kārļa Vērdiņa izpildījumā ironija var kļūt tik neganta, ka apzināti klabošās atskaņas to padara vēl skarbāku. Dzejolī Amerika (68.–69. lpp.) šādās rīmēs ielikta Amerikas – neskartas zemes, vesela kontinenta – koloniālās izvarošanas aina, un rīmes vieglums liek lasītājam justies kā garāmgājējam, kas izdomājis nosist laiku un izklaidēties, šo vardarbīgo aktu vērojot no malas.
Kvīras erotikas motīvi
Spēja vērot no malas, zināma distancētība no notiekošā ir viens no Kārļa Vērdiņa dzejas galvenajiem motīviem. Tā bieži rada komisku efektu, un parasti tas ir sirsnīgs komisms, kas ļauj ar mīlestību paskatīties uz visādiem dzīves pabērniem, neveiksminiekiem, lūzeriem, atstumtajiem, arī tiem, par kuriem diezgan skaidrs, ka paši vien viņi sev tās ziepes savārījuši. Šis princips darbojas arī Kārļa Vērdiņa bērnu dzejā, jo īpaši krājumā Tētis (Liels un mazs, 2016), kurā vietām pat ļoti asa sociālā kritika ir pasniegta ar mīļumu un ironiju. Telpā starp novēroto, bieži vien nepievilcīgo ainu un iejūtīgo dzejnieku Kārlis Vērdiņš atstāj vietu sarunai ne tik daudz par bērniem, cik par pieaugušo bieži vien neviennozīmīgo vietu bērnu dzīvē.
Citā reģistrā distance darbojas Kārļa Vērdiņa konceptuālajos darbos, visizteiktāk krājumā Gatavā dzeja (Neputns, 2020), kurā, izmantojot gandrīz tikai ready-made tekstus, autors veiksmīgi atkāpjas no visiem priekšstatiem par dzeju kā "radošu" darbību. Sirsnīgā smaida, rotaļīgās vārdu spēles vai konceptuāli veidotā rāmējuma nomierinātais lasītājs var pat nepamanīt dzejoļus, kuros distancēšanās kļūst par disociatīvu aizsargreakciju, ledainu mūri ap emocijām, kuras tīrā veidā nav iespējams izturēt.
Kārlis Vērdiņš ir arī viens no nedaudzajiem atklāti kvīrajiem autoriem mūsu literatūrā. Jau pirmajā krājumā ir dzejoļi, kurus pieklājīgā sabiedrībā interpretēja kā poēziju vai neminēja vispār to homoerotiskā satura dēļ. No skapja durvju pavēršanas 2001. gadā līdz krājumam Nekas, kurā kvīras erotikas motīvi šļakstās pāri malām, turklāt visnegaidītākajos brīžos, ir noiets garš ceļš. Kārlis Vērdiņš pamazām un arvien tiešāk atklāj geju kopienu kā daļēji nošķirtu, bet allaž klātesošu pasauli, nevairoties no tās nepievilcīgajiem aspektiem un cilvēcisko attiecību sarežģītības. Krājumu lasot, es reizēm pieķēru sevi pie atvieglota secinājuma, ka ar mums kā sabiedrību tomēr viss vēl ir labi, ja mums ir šāda dzeja, – un tad pieķēru sevi pie tā, ka jau atkal visa saruna par kvīriem ir novelta uz kvīru pleciem. 'Labi, ka mums ir Vērdiņš," tātad varam gulēt mierīgi, mūsu sabiedrība ir iekļaujoša.
Zināt ir stilīgi
Kārlis Vērdiņš ir ilgi strādājis, veidojot sava liriskā "es" tēlu, kurš ir sastopams arī krājumā Nekas. Tas ir skumjš pasaules vērotājs, kuram nekur īsti nav vietas, pat ne dzejolī Nekas (9. lpp.). Tas ir smalks un atjautīgs raksturu pazinējs, kurš iezīmē visdažādākos tipāžus – no skolas "tizleņiem" (19. lpp.) līdz vidusšķiras namamātei (27. lpp.) un mūžīgajiem tirdziņpārdevējiem (22.–23. lpp). Tas ir profesionāls intelektuālis, kurš birokrātiskā dokumentā izmanto atbildību par mūsdienās aizmirsto latviešu kultūras mantojumu, lai pamatotu vismaz nedēļu ilgu plostošanu (71.–73. lpp.), un vienlaikus iedzīvina šo mūsu mantojumu neskaitāmās atjautīgās parafrāzēs par mūsu literatūras un folkloras klasiku. Tas ir kosmopolītisks gejs, kas var mūs instruēt par īstajām vietām Odesā (64. lpp.). Tas ir labs patēriņa kultūras zinātājs, kurš var ieteikt īsto apakšveļu, ar kuru "jūsu izcilnis" atgādinās "Abrenes apriņķa austrumu robežas kontūru" (31. lpp.), tā vienlaikus ceļot gan nacionālo, gan vīrišķo pašapziņu. Līdz šim viņš no mums neko neprasīja: regulāri parādījās, izklaidēja, atkal un atkal pārliecināja, ka zināt ir stilīgi un dzejot ir stilīgi, un latviešu valoda arī ir stilīga.
Taču, šķiet, krājumā Nekas viņš sāk no mums arī kaut ko prasīt. Tā, piemēram, garajā sonetu vainaga imitācijā Ohola, oholiba aiz apzinātās pretīguma estētikas un svētās/padauzas tropa slēpjas ass pārmetums politiskajām staigulēm un oportūnistiem. Ubagu dzeja atsakās ironiski samierināties ar ubadzību kā status quo. Tā atsakās samierināties ar pilsonisko sabiedrību, kura rātni dumpojas "no plkst. 13 līdz 15" un klausa organizētājiem, kuri ir skaidri pateikuši: "aicinām dumpoties tikai par norādītajām tēmām / kategoriski aizliegts dumpoties ārpus nožogotās teritorijas", "būsim savstarpēji iejūtīgi un atsaucīgi / saglabāsim pieklājību gan cits pret citu / gan policistiem un armijas specvienībām." (52. lpp.)
Mūsu liriskais varonis ilgu laiku ir bijis varonīgi pacietīgs, bet nu, šķiet, viņa pacietība pamazām gaist. Ar krājumu Nekas pašsaprotamā mūsdienu kultūras vērtība iezīmējas arī kā tāda, kas ir jāsargā un jāturpina, aktīvi nodrošinot tai vietu politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā vidē.