Zanes Onckules kūrētā Kaspara Groševa personālizstāde Dzīvo ar/Domā par, kura notiek Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, plašsaziņas līdzekļos pozicionēta kā telpisks un procesuāls apziņas stāvoklis, jo tā nav ne izstāde, ne performance, ne akcija, bet gan dzīves uzmetums. Kaspars Groševs ne pirmo reizi vien saplūdina mākslas un tā dēvētās "ārpus mākslas" dzīves, vai pat drīzāk manifestē, ka to tradicionālā nošķiršana ir sveša radošo procesu iekšējai loģikai. Šajā žestā var manīt arī autoram tik būtisko pagrīdes un institucionāli atzītās mākslas saplūdināšanu – viņa darbošanās gan kā māksliniekam, gan kuratoram bieži aktualizē mākslinieka stāvokli sabiedrībā, stereotipus, mītus un ikdienas situācijas, kas ietekmē ne vien katra individuālā autora dzīves gājumu, bet arī plašāku mākslas lomu mūsdienu pasaulē.
Izstāde Dzīvo ar/Domā par šķiet vērojam pati sevi kā māksliniecisku subjektu, iesaistot vērojumā arī plašāku publiku un koķetējot ar tās vēlmi ieskatīties mākslinieka radošajā procesā, ko joprojām apvij brīnuma un noslēpumainības aura.
Kopā ar draugiem
Robežu atcelšana starp augsto un zemo mākslu, mākslinieciskajām identitātēm un ikdienas dzīvi, individuālo un kolektīvo radīšanu, protams, nav radikāli jauns žests, taču interesi par šo tēmu Latvijas mākslā esmu manījusi vairākās pēdējo gadu izstādēs. Mākslinieki uzsver radīšanas procesu kā būtisku daļu no izstādāmā satura un padara radīšanu un tai svarīgos blakusapstākļus par nozīmīgu vēstījuma daļu. Tāpat arī domubiedru un draugu darbu iekļaušana personālizstādes ietvaros ir atkārtojusies vairāku Latvijas mākslinieku izstādēs; tā ir rīkojušies Rūdolfs Štamers, Andris Eglītis, Darja Meļņikova un citi.
Sava radošā loka izcelšana Kaspara Groševa darbos ir atkārtojusies vairākkārt, taču šoreiz tā kļuvusi vairāk koncentrēta. Laikmetīgās mākslas centra Kim? izstāžu telpa ir pārvērtusies par mākslinieka dzīves telpu, tā ir sadalīta privātajā, viesu un darba zonā, kurā izstādes norises laikā uzturas arī pats mākslinieks. Jaunu darbu vietā ir jauns skatījums uz paveikto, taču to nevajadzētu dēvēt par retrospektīvu – kopsavelkoša pārskata vietā drīzāk ir centieni rekonstruēt ikdienas dzīvi kā mākslinieciskajai dzīvei svarīgu biogrāfisku impulsu. Mākslinieciskā sadarbība un draudzība ir viens no izstādes Dzīvo ar/Domā par – un tātad arī autora ikdienas dzīves – galvenajiem smaguma centriem. Tas sasaucas arī ar Kaspara Groševa kuratora darbību, bez kuras grūti iedomāties pēdējo gadu Rīgas kultūras dzīvi, – tieši caur viņa vadīto galeriju 427 mākslā ir ienākuši spilgtākie jaunās un "nesen jaunās" paaudzes autori.
Elēģisks eskeipisms
Šai hibrīdās formas izstādei piemīt arī smeldzīgāks apakštonis, ko sajūtu brīdī, kad mēģinu aptvert tās nozīmi iepriekšējo Groševa izstāžu un darbu kontekstā. Daudzu viņa būtiskāko darbu elements ir bijis savas personīgās telpas būvēšana, piemēram, instalācija Cita istaba (2020) Cēsu Mākslas festivālā, kurā viņš rekonstruēja pusaudžu gadu ieslēgšanos mūzikas un mākslas pasaulē, tāpat arī Zilā līča māja (2022) kopā ar Evitu Vasiļjevu Cēsu Mākslas festivālā, kas kartēja savu radošo loku, un Café de Paris (2024) TUR telpā, kas imitēja Parīzes kafejnīcas noskaņu kā pārvēsturisku māksliniecisko tropu. Lai arī katra no šīm telpām pieteica atšķirīgas privātā un publiskā robežas, tās visas raksturo elēģisks eskeipisms, vēlme noslēgties no ārpasaules un patverties paša veidotajās drošības saliņās.
Vēlme pēc māju sajūtas Kaspara Groševa darbos ir izpaudusies arī mazāk telpiskos līmeņos, piemēram, izstādē Vecais vīrs iet mājās (2021, galerija Editorial, Viļņa) glezniecību papildināja burvīgs Kaspara Groševa rakstīts teksts par noslēpumaina tēla mājupceļu, kurā mājas eksistē un vienlaikus neeksistē: "Vecais vīrs neko neved līdzi un ved visu; viņš nes savu un savu domu svaru, ko tikai spoki dzirdējuši skaļi izteiktu. Vai kāds viņu gaida? Vecais vīrs nezina. Viņš vienkārši vēlas nokļūt mājās un tad redzēt. Ejot gandrīz neviens viņu nepamana, tikai dažas vāveres un vecs alnis. Vīrs nezina, ka ir daļa no pasakas."* Arī pārvākšanās kastes izstādē Velni un pelni (2019) Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā izstaroja pazudušā dēla sindromu, mūžīgo atrašanos ceļā un dīvainos starpposmos.
Jūtīgums pret ārpasauli
Kā daudzkārt pierādījies, visskarbākais cinisms un asākā ironija bieži vien nāk no visjūtīgākajiem pasaules iemītniekiem. Lai arī Kaspara Groševa darbos klasiskie romantisma vētras un dziņu naratīvi nav atrodami, tos tāpat caurstrāvo jūtīgums pret ārpasauli. Jo sevišķi viņa glezniecības sirreāli absurdie tēli sārtu nokrāsu mutuļos, kuros mākslinieks fiksē iespaidus, notikumus, ikdienas nejaušības, prāta un neprāta stāvokļus. Tie ir vienlaikus mitoloģiski un grafiski mūsdienu urbānās mākslas tēli, ko tikpat viegli var iedomāties kādā arhetipiskā laiktelpā – pasaku un videospēļu ikonogrāfijas saplūsmē, kurā iezogas arī narkoestētika un medicīniski izmainītu apziņas stāvokļu noskaņas. Taču tas viss plūst ar vieglumu un rotaļību, un, tiklīdz Kaspara Groševa darbos sāk iezīmēties pārāk liela konkrētība, tā pārtrūkst pusvārdā. Tas ir nojaušams arī lakoniskajos, bieži vien nepaplašinātajos, it kā aprautajos teikumos viņa darbu aprakstos.
Mākslinieks ir viens no trauslākajiem sabiedrības elementiem. Izstādes mājas iekārtojums, telpu skaidrais zonējums noteiktās funkcijās pauž zināmu stabilizēšanos un daudz drošāku "māju" sajūtu, kas vairs nav tikai istaba vai stūris. Iespējams, tas ir arī samierniecisks žests, kas apvieno Kaspara Groševa daudzās radošās identitātes. Laikā, kad ārpasaule mums uzspiež hiperaktīvu ekstraversiju, liek būt sociāli produktīviem un noderīgiem, viņa izstāde ar vieglu, nekaitīgu ironiju un bez liekas didaktikas atgādina par vienkāršām pamatlietām, bez kurām nav iespējama ne mākslinieciskā, ne jebkāda cita dzīve (vai dzīves). To savstarpējās attiecības mākslinieks pārkārto jaunās kombinācijās, savelkot jaunus tīklus starp pagājušo, tagadējo un iecerēto, to, kas ir pirms publiskā, un to, kas paliek pāri, kad skatītājs atgriežas mājās.
Kaspars Groševs
Izstāde Dzīvo ar/Domā par
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 7.VI