Leonarda Laganovska mākslinieciskais temperaments allaž ir jūtami atšķīries no lokālajām kultūras tradīcijām un noskaņām. Mākslas dzīvē viņš ienāca padomju perioda beigās, agri apguva netradicionālās mākslas formas un organiski iekļāvās avangarda strāvojumos, viņš bija tuvs Hardija Lediņa līdzgaitnieks un domubiedrs. Leonards Laganovskis ir arī viens no retajiem tās paaudzes autoriem, kurš joprojām darbojas salīdzinoši aktīvi un izstādes organizē diezgan regulāri. Tomēr savu atšķirību viņš šķiet labi apzināmies un savos izteikumos par Latvijas mākslas dzīvi mēdz būt nesaudzīgs, nekautrējoties tai pārmest intelektuālu kūtrumu.
Artūra Virtmaņa kūrētā Leonarda Laganovska izstāde Tīrs griezums, kas notiek Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, piedāvā aplūkot senākus un nesenākus autora darbus, vairoties no kādiem tematiskiem kopsaucējiem un paskaidrojumiem – tik vien kā nosaucot to par best of the best izlasi.
Sākums un beigas
Iespējams, atšķirīgo no Latvijas mākslas kopainas veicinājis fakts, ka Leonards Laganovskis 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktīvi veidoja karjeru Vācijā, un vācu kultūras ievirze uz intelektuālām refleksijām arvien jūtama Leonarda Laganovska darbos atšķirībā no citiem viņa laikabiedriem, kuru daiļrade sliecas uz emociju, metaforu un poētisku tēlainību izteiksmi. Savas mākslinieciskās karjeras sākumā Leonards Laganovskis precīzi atbilda tam, ko tobrīd Rietumos gaidīja no kādreizējā sociālisma reģiona, – socārtiski sižeti, komunisma simbolu dekonstrukcija un refleksija par ģeopolitiskiem procesiem, kas padarīja māksliniekus par pārmaiņu aģentiem. Ne velti izstāde Tīrs griezums sākas ar "filmas beigām" uz Kremļa fona – padomju perioda beigas bija Leonarda Laganovska paaudzes sākums, kam joprojām ir liela ietekme uz viņa mākslas valodu un identitāti.
Leonarda Laganovska daiļradi raksturo izteikti konceptuāla mākslas valoda ar uzsvaru uz vārdu un attēlu savstarpējām attiecībām. Te gan ir jāprecizē, ka teksts viņa darbos lielākoties parādās nevis kā literāru nozīmju nesējs vai iemiesotājs, bet kā apkārtējās pasaules un ikdienas daļa. Leonards Laganovskis tekstuālus fenomenus apropriē kā redīmeidus, ko uzlādē ar jaunām nozīmēm un zemtekstiem. Tādējādi viņa daiļradē ienāk vēl kāda latviskajām tradīcijām neraksturīga īpašība – humors, kas saglabā gaumes robežas un nekļūst anekdotisks; tā uztverei ir nepieciešamas zināšanas un iztēle. Te, iespējams, vainojama Leonarda Laganovska tēva, rakstnieka un tulkotāja Jezupa Laganovska, ietekme – viens no viņa galvenajiem izteiksmes veidiem bija īsformas satīra. Jūtīgums pret apkārtējās pasaules absurdu raksturo lielu daļu pretpadomju kultūras, kam nācās meklēt piesedzošus zemtekstus un divdomību savas attieksmes paušanai.
Sistēmas dekonstrukcija
Izstāde Tīrs griezums nav gluži retrospekcija (tam pietrūkst detalizētākas pieejas materiālam un līdzsvarotākas dažādu laikposmu un mediju pārstāvniecības), taču tā veido pieklājīgu ieskatu visnotaļ plašajā Leonarda Laganovska daiļrades spektrā. Viens no tās pamatelementiem un kopsaucējiem ir dažādu noteikumu sistēmu dekonstrukcija. Tā ir gan padomju megasistēma, gan spēles un ielu nosaukumi kā noteiktu tradīciju summa, gan arī vizuālās reprezentācijas nosacījumi. Tas, ka arī vizuālo un māksliniecisko Leonards Laganovskis redz kā sistēmu, nevis tās pretstatu, sasaucas arī ar manu sajūtu, ka māksla kā domāšanas brīvības izpausme mūsdienās tomēr ir reducējusies līdz jaunu, visbiežāk slēptu nosacījumu sistēmai, kas arvien mazāk atšķiras no tām jomām, kam ir bijis ierasts mākslu pretstatīt. Ironija par šo mākslas stāvokli jaušama arī vairākos Leonarda Laganovska darbos un pašā izstādes nosaukumā, kas atsaucas uz director’s cut kā režisora autonomo filmas versiju.
Daudzi no tiem ir pašrefleksija par mākslu kā profesiju un nozari, arī uzsverot vai pētot plašākas attiecības starp varu un mākslu, piemēram, Puškina tēls Leonarda Laganovska darbos aktualizē mūsu nesenās diskusijas par Krievijas dižgaru pieminekļiem Latvijas kultūrtelpā. Leonards Laganovskis nekļūst didaktisks, drīzāk skatās uz šīm norisēm kā mūsdienu pasaules vizuālo gramatiku, ko piefiksē savas mākslas valodas loģikā. Darbs Avārijas gadījumā zvanīt (2023), kurā redzami dažādu mūsdienu kultūras un politikas "varas personību" telefona numuri, šķiet viens no spēcīgākajiem izstādes darbiem, kas negaidītā veidā vizualizē dažādas varas izpausmes: telefona numurs kā konkrēto cilvēku personiskās pieejas kods šķiet pārkāpjam viņa privātās telpas robežas, un uz brīdi es jūtos ieraudzījusi ko nepiedienīgu, svešiem skatieniem neparedzētu. Agrāk šādu iespaidu būtu atstājusi kāda privātos apstākļos tapusi fotogrāfija vai privātās dzīves aina, bet šodien daudz mulsinošāki šķiet abstraktie ciparu virknējumi (to autentiskumu gan neesmu pārbaudījusi). Telefona numuri kā konkrēto personāžu "portreti" lika apjaust, ka privāti attēli mūsdienās jau ir tiktāl ekspluatēti, pakļauti izrādes un publiska tēla performances nosacījumiem, ka telefona numurs šķiet kaut kas daudz intīmāks – un tāpēc neērtāks – par attēlu.
Leonarda Laganovska padomju perioda darbi būtu pelnījuši kādu īpašu izvērsumu postkoloniālā šķērsgriezumā, jo tie joprojām šķiet viens no oriģinālākajiem šīs estētikas piemēriem Latvijas mākslā, koncentrējoties tieši uz birokrātisko aparātu kā kontroles mehānismu (piemēram, darbs Kabineti, 1990). Sevišķi iedarbīgs paņēmiens būtu kādu paralēļu meklēšana ar mūsdienām, kad rodas un valda arvien jaunas birokrātijas formas, jo īpaši mākslas pasaulē, kurā mākslinieka profesija ir kļuvusi par ārkārtīgi administratīvu nodarbi. Taču ne mazāk svarīgi tas ir jaunajās XXI gadsimta fašisma formās, kurās birokrātija kalpo par tikpat izplatītu kontroles rīku, kā tas bija padomju impērijā.
Pret XXI gadsimta politisko ainavu Leonards Laganovskis šķiet izturamies maigāk, viņš vairāk pievēršas kultūrsociālajai realitātei un sev pašam kā mākslinieciskai būtnei. Milzīgajam mākslinieka parakstam ierādīta centrālā loma ekspozīcijas scenogrāfijā, tāpat kā viņa darbu materiāliem, kas kļūst gan par attēlojuma priekšmetu (Kadmijs oranžais, 2023), gan vizuāli efektīgu, burtisku radīšanas procesa vizualizējumu (Sarkanais paklājs, 2015– 2025).
Dzīves telpas kartēšana
Gan attēli, gan vārdi Leonardu Laganovski interesē kā sociālās aprites priekšmeti, kam piemīt konkrēta, taču mākslinieciski paplašināma kultūrvēsturiskā un šodieniskā slodze – darbu sērijās Nozīmīgas apskates vietas (2024) un Mērķa sasniegšana (2024) viņš reflektē par jaunām redzēšanas iespējām, kurās cilvēka ierastā anatomiskā redze pārklājas ar tehnoloģisko redzi. Šajās sērijās mākslinieks izmanto Google Maps ikonas un dronu skatpunktus, šādā veidā uz attēla realitāti pārnesot arī šo tehnoloģisko orientēšanās rīku radīto telpas izjūtu. Jāatzīst, ka tā arvien dziļāk iespiežas arī mūsu apziņā un uztverē un kļūst arvien grūtāk nošķirt, kurš no abiem ir dabiskāks pasaules redzēšanas veids. Dzīves telpas kartēšana un jaunu orientieru meklēšana ir vēl viena atkārtojumiem pakļauta Leonarda Laganovska tēma, iespējams, tajā atbalsojas viņa scenogrāfijas nodaļā iegūtā izglītība, darbs teātrī un grafiskajā dizainā. Telpas uztveres nosacījumi Leonardu Laganovski interesē gan kā vēl viena cilvēku ierobežojoša "sistēma", gan kā metafiziska kategorija, kurai var mēģināt pietuvoties caur psihoanalītiskiem jokiem (Freids kalnos, 2014–2025).
Dzīves ātrums nevienā radošajā nozarē nav saudzīgs pret mākslinieku. Taču citās mākslās tradīcijas un jauninājumi attīstās mērenā tempā līdz ar laiku, kurā dzīvo autors, savukārt vizuālā māksla šķiet mūždien vērsta uz nākotni, tā cenšas apsteigt savu laiku un arvien piedāvāt kaut ko jaunu un nebijušu. Tā arvien vairāk līdzinās modes industrijai ar tās sezonālajām tendencēm. Latvijas kultūrtelpā klasiķu klātbūtne jo sevišķi iztrūkst, veidojot vēsturisku vakuumu, turklāt nav runa tikai par vēsturisko parādību reprezentāciju. Tas viss mūs atradina no veselīgas un daudzveidīgas radošo ideju aprites. Leonards Laganovskis ir piemērs tam, kā mākslinieciskā doma var attīstīties, saglabājot savu sākotnējo pamatievirzi – ar līdzīgiem mākslinieciskiem rīkiem reaģēt uz dažādu laikmetu norisēm un pārmaiņām, nezaudēt precizitāti, asumu, tēlainību. Tas, ka par to ir jādomā kā par izņēmumu, nevis normālu mākslas procesu sastāvdaļu, nudien ir ironiski. Un vismaz daļēji par to ir arī izstāde Tīrs griezums, kas neuzkrītoši, bet nepārprotami pilina skatītājā skumīgu ironiju par mākslinieka likteni mūsdienu pasaulē. Lētie sporta apbalvojumu kausi ar uzrakstiem "no manis – man" instalācijā ar tādu pašu nosaukumu varbūt nav labākais izstādes darbs, taču tas precīzi kopsavelk tās noskaņu.
Leonards Laganovskis
Izstāde Tīrs griezums
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 18.I