Tā tas ir bijis vienmēr - par bērniem strīdas organizācijas, lemj ministrijas, bet bērnu vecākiem, kā parasti, neviens neko neprasa un nejautā. Tā ir arī tendence, kas līdz šim ir bijusi mūsu valstī - neiesaistīt vecākus bērnu izglītības procesa organizēšanā. Mēs - vecāki, vēl joprojām jūtamies paši kā padomju skolas bērni - mūsu vietā visu nolemj, tai skaitā, arī vērtības.
Nepieslienoties nevienam no krasajiem viedokļiem par nieka bilžu grāmatiņu, kas ministrijai izmaksājusi ap 6000 latu, atļaušos paust savu viedokli kā mamma, kā vecāks, kam patreiz viens bērns ir pirmsskolas, bet otrs - sākumskolas vecumā. Divu dēlu mamma, ar visai brīviem, kā man pašai šķiet, uzskatiem bērnu audzināšanā.
Manā ģimenē mīlestība starp tēti un mammu nav slēpjama lieta. Bērni zina, ka vecāki ir tuvi, apskaujas, dala glāstus gan viens otram, gan bērniem. Brīvība un atvērtība sarunās arī ir vērtība ģimenē - mums nav tematu, par ko nerunājam vai ko slēpjam no bērniem. Arī problēmas - darba dzīvē, veselībā, ģimenes lietās.
Ja bērniem ir jautājumi, uz tiem tiek atbildēts. Mēs neveltam speciālas stundas vai audzinošas sarunas lietām, kas ir dabiskas - kāds ir sievietes un vīrieša ķermenis, kādas ir tā funkcijas, kā rodas bērni, kas ir cilvēki ar citu orientāciju vai kāpēc pasaulē ir tādas vai šādas sociālas problēmas - dzeršana, narkomānija, bandītisms. Mēs runājam par dzīves jēgu, par mīlestību, par patiesību un par egoismu - kā mācīties pieņemt tos, kuri mums nepatīk, un kāpēc tas dažkārt ir tik grūti.
Tikai tāpēc, ka mums mājās ir šīs atklātās sarunas kā dabiska ikdienas dzīves sastāvdaļa, kur bērni piedalās pieaugušo dzīvē un otrādi, es neiebilstu, ja skolā sāktu vairāk stāstīt par dzimumu atšķirībām, lomām, vērtībām, veselību, seksualitāti - attiecīgā bērnam saprotamā un ne-stresainā veidā. Es arī zinu, ka tajā skolā, kurā mācās mans lielākais bērns, šīs lietas izstāstītu bez lieka uztraukuma. Mani diez vai interesētu, kādas grāmatas izmanto skolotāja - es uzticos viņai, jo viņa ir ļoti forša un sakarīga dāma! Un, ja man rastos kādi iebildumi, tie individuāli tiktu ņemti vērā - jo skola uzklausa vecākus un vecāki iesaistās.
Taču tik tikko mans četrgadīgais sāka iet bērnudārzā - Montesori, privātajā. Viņš knapi vēl māk uzvilkt sev kājās zābakus, aiz pirmā satraukuma pat aizmirsis, kā jāēd zupa. Viņu bērnudārzā visvairāk interesē dzīvais kāmis un šinšilla. Nespēju iedomāties, kā viņam varētu interesēt dzimumu lomas maiņa, vai iejusties Noriņas ādā. Viņš, manuprāt, nesaprastu par ko ir runa šajā Labklājības ministrijas izdotajā grāmatā, jo vēl ir maziņš un knapi apzinās sevi. Jā, man viņš vēl ir ļoti mazs!
Turklāt, es zinu, ka tad, kad viņam būs pats pirmais jautājums, kā atšķiras meitenes no zēniem, un kāpēc zēniem ir krāniņš, bet meitenēm nav, es viņam momentā to izstāstīšu - pati! Vai to izdarīs tētis. Dabiski, līdzsvaroti, atbilstoši mūsu ģimenes vērtībām.
Mēs esam tradicionāla ģimene, ar brīviem uzskatiem, ka katram cilvēkam ir tiesības uz laimi un sapratni. Dzīve mēdz būt grūta, un mīlestība un savstarpēja cieņa ir galvenās vērtības, kas ļauj tikt pāri grūtībām.
Es nekādā ziņā negribētu laist savu bērnu pirmsskolas izglītības iestādē, kas uz savu galvu lems par to, kādas vērtības, vienalga - vai tās tiktu pasniegtas caur reliģiskiem rituāliem vai liberālu seksuālo audzināšanu, pasniegt manam bērnam.
Ja šāda audzināšanas stunda būtu paredzēta manu bērnu pirmsskolā vai skolā, es gribētu pirms tam par to zināt - kaut vai, lai man atsūta ziņu e-klasē, kā tas parasti notiek mūsu skolā par audzināšanas jautājumiem vai kādām īpašām nodarbībām. Es noteiktu atbalstītu veselības mācības kursa ieviešanu, un sākot ar pirmsskolu - ar metodiskiem materiāliem, izglītojošām videofilmām, interaktīviem testiem, kas bērniem palīdzētu izprast gan savu ķermeni, gan veselību, gan attiecības ar vienaudžiem. Patiesi, veselības mācību vajadzētu arī pašiem vecākiem, lai arī viņi seko līdzi un spēj runāt, izskaidrot, pārņemt dažas labas lietas no saviem veselības ziņā gudrajiem bērniem arī savā pieaugušo dzīvē.
Diemžēl mūsu valstī nekam nepietiek ne politiskās gribas, ne līdzekļu, ne stingri nosprausta mērķa. Ir sajūta, ka notiek sporādiskas, fragmentāras aktivitātes. Tiek izdots buklets, ik pa pāris gadiem kāda grāmatiņa, izdrukāts kāds plakāts vai ievietota skopa informācija ministrijas mājas lapā.
Šīs aktivitātes nelīmējas kopā vienotā veselumā - dažkārt nav skaidrs, kura ministrija par kādu ar bērniem saistītu jautājumu atbild. Vai par izglītību atbild Izglītības ministrija visos līmeņos? Bet kāda tad saistība ir Veselības ministrijai vai Labklājības ministrijai ar bērnu audzināšanu skolās? Cik man zināms, neviens no ministriem, izņemot Veselības ministri, neatbalstīja veselības mācības ieviešanu skolās. Nav arī saprotams, kāpēc par bērnu traumatismu informē Labklājības ministrija, bet ar kampaņām nenodarbojas Veselības ministrija? Un ko par to visu saka Izglītības ministrija,kas ļauj ikvienam doties iekšā bērnudārzos vai skolās un nodarboties ar "vērtību" ieaudzināšanu?
Ja ir tukša niša, to var piepildīt ar jebkādu saturu. Kamēr izglītības sistēmā neatradīsies vieta normālai veselības mācībai, līdz galam neizplānotas, vecākiem neizskaidrotas kampaņas radīs vien kašķus, bet bērni, kā vienmēr, neko daudz no tā neiegūs.
No savas bērnības atceros vissuperīgāko rotaļu - kāpām kokos, šāvām ar bultām un spēlējām sētā futbolu! Bija arī visai forši pamētāties ar kastaņiem uz kaimiņu puikām. Ar lellēm nespēlējos, bet izaugu par tipisku, tradicionālu sievieti, kam patīk gatavot ēst un ikdienā valkāt tikai kleitas...