Izskatās, ka arī šogad izglītības nozares kontekstā būs gana daudz diskusiju un viedokļu atšķirību. Piemēram, nozares organizācijas nav sniegušas saskaņojumu valdības noteikumu projektiem attiecībā uz Programmu skolā. Kas tam bijis par iemeslu?
Būtībā aizvakar bija saskaņošanas termiņš, bet neviena no nozares vadošajām organizācijām šos projektus nav saskaņojusi, turklāt šoreiz šādu nostāju paudušas arī virkne privātās izglītības iestāžu.
Un ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji nav līdz galam izvērtējuši visus aspektus. Reforma tiešām ir svarīga, un tā paredz arī daudz ieguvumu, par ko arī esam runājuši, piemēram, ka beidzot tiks atrisināta gadiem pastāvējusī problēma, ka cilvēkiem nevarēja samaksāt par visu paveikto darbu tādu apstākļu dēļ, ko viņi nevar ietekmēt, piemēram, demogrāfisko situāciju. Taču situācija, ka neviena nozares nevalstiskā organizācija nav saskaņojusi dokumentus, parāda, cik tās sarunas ir bijušas kompromisos balstītas, cik daudz joprojām ir neskaidrību. Jo mums aizvien ir virkne jautājumu, priekšlikumu, kas nav ņemti vērā, un tas parāda sarunu un darba kvalitāti no IZM puses.
Taču diskusijas un viedokļu apmaiņas notika. Sanāk, ka visas šīs darba sanāksmes ir palikušas bez rezultāta…
Ir daļa viedokļu, kas ņemti vērā, bet tie, es teiktu, vairāk ir tāda kosmētiska rakstura, veicot precizējumus, lai nebūtu pārpratumu, interpretāciju, lai normatīvi būtu korektāk uzrakstīti, piemēram, nianses, kas attiecas uz izglītības iestādēm pierobežā. Bet ir ļoti daudz citu būtisku jautājumu, kas tomēr nav iekļauti, kaut vai, piemēram, no LIZDA skatpunkta, par metodiķu, kuri ir direktoru vietnieki, darba samaksu, tāpat arī par izglītības iestāžu administrāciju, kuriem skolā ir arī piecgadnieki un sešgadnieki, kas ir obligātais sagatavošanas posms. Neparādās, ka tas ietekmēs arī viņa [administrācijas darbinieku] atalgojuma grupu, un viņam sanāk – no vienas puses, tev ir jāatbild par šo obligāto sagatavošanas posmu, bet tavā darba algā tas neatspoguļojas. Vai arī, piemēram, attiecībā uz administrācijas darba samaksu, ja skolā ir speciālās izglītības klases, proti, nevis runa ir par speciālo skolu, bet ja ir atļauta šādas programmas īstenošana – arī tas taču prasa no visas skolas komandas papildu ieguldījumu, darbu. Mēs runājam par iekļaujošās izglītības veicināšanu, redzam, cik daudz skolas komandai šajā jomā ir jādara, bet tajā pašā laikā šis jautājums arī līdz galam nav atrunāts.
Tāpat redzam, ka ir pašvaldības, kurās ir noteikts nesamērīgs skolēnu skaits vidusskolas posmā. Mēs esam norādījuši, ka tur nevar būt noteikts tāds pats skolēnu skaits kā lielajās valstspilsētās. Proti, mēs šajā gadījumā prasām pārskatīt prasības – nevis 120 skolēni vidusskolas posmā, bet 90, taču arī šī nianse netiek ņemta vērā. Tajā pašā laikā privātskolām ir šis samazinātais skolēnu skaits, turklāt ievērojami – uz pusi mazāks. Tad ir jautājums – kā tad sanāk? Ja ir privātais mācību iestādes dibinātājs, tad viņam vidusskolas posmā var būt 60 skolēni, bet, ja dibinātājs ir pašvaldība, tad pat noteiktos novados – nevis Pierīgā, Rīgā, bet novados – ir jābūt 120 skolēniem.
Un ir vēl virkne jautājumu, par kuriem joprojām nav panākta vienota izpratne.
Taču teorētiski – lai gan nozares organizācijas savus saskaņojumus nav devušas, valdība šos projektus tāpat var virzīt tālāk uz apstiprināšanu, vai ne?
Var, bet iedomājieties, ko tas nozīmēs politiķiem! Ja ir tik būtiska reforma… Mums izglītības nozarē ir nesamērīgi daudz nacionāla līmeņa reformu, kuras ir ar labu idju, bet ar ļoti sliktu realizāciju. Un mēs kā LIZDA nepiekritīsim, ka ir kārtējā šāda reforma, kas paredz risināt konceptuālas problēmas, bet ar tik daudzām nepilnībām. Reformai ir jābūt kvalitatīvai, jo tā ir būtiska un sen gaidīta reforma, ko prasījām jau iepriekšējam Saeimas sasaukumam. Mēs nevaram atļauties kārtējo zemestrīci nozarē, to ir bijis pārāk daudz.
Bet, ņemot vērā, ka šogad ir Saeimas vēlēšanu gads, kā jums šķiet – vai tas šajā situācijā varētu nozarei nākt par labu, ka ierēdņi un politiķi varētu ņemt vērā?
Tikai tas arī glābs, nekas cits. Es nekad neesmu noliegusi, ka mēs kā arodbiedrība to izmantojam, bet – ko lai dara, ja mūsu politiskā kultūra ir diemžēl tāda, ka mēs esam spiesti šos mirkļus izmantot? Man personīgi tas nepatīk, un to esmu arī teikusi, bet, ja citu valodu nesaprot, nu tad arodbiedrības izmanto tās metodes, kuras ir visiedarbīgākās.
Šobrīd notiek arī gana karstas diskusijas par to, lai atgūtu piemaksas tehniskajiem darbiniekiem izglītības iestādēs iepriekšējā apjomā – tās tika samazinātas no 30% uz 20%. Tas attiecas uz pirmsskolas iestādēm vai tas ir plašāks laukums?
Tas ir plašāks. Te ir runa par piemaksām par papildu darbu, kad cilvēkiem ir jāaizvieto sasirgušie kolēģi vai kad rodas kāda vakance. Šis samazinājums tika noteikts uz gadu budžeta taupīšanas nolūkos. Attiecīgajos valdības noteikumos ir noteiktas arī izņēmuma grupas, uz ko neattiecas ierobežojums, bet mums nozarē ir situācija, ka uz pedagogiem neattiecas atlīdzības likums un pedagogiem attiecīgi valdības noteikumi nosaka, ka viņiem var būt piemaksa līdz 30% par papildu pienākumiem. Taču janvārī pieņemtie valdības noteikumi attiecas uz tehniskajiem darbiniekiem, līdz ar to šodien situācija ir tāda, ka, piemēram, skolā skolotājam piemaksa var būt līdz 30%, bet viņa kolēģim, tostarp arī skolotāja palīgam jeb auklītei pirmsskolā – līdz 20%. Mēs kā arodbiedrība respektējam, ka ir virkne profesiju, kurās tomēr var darbu intensīvāk darīt – tās ir intelektuālās profesijas, bet fiziskā darba darītājam tomēr šādu iespēju ir daudz mazāk – ja viņam ir jāiztīra telpa, tad tas viss ir jāiztīra un nevar aizvietošanas gadījumā tikai pusi klases telpas izmazgāt vai palīdzēt pusei no bērniem. Tādēļ rosinām šai darbinieku grupai – fiziskā darba veicējiem – atjaunot piemaksas apjomu līdz 30%. Attiecībā uz pārējām darbinieku grupām mēs uzskatām, ka tomēr ir iespēja pārskatīt savu darba procesu, kaut vai, piemēram, kaut kādā mērā izmantot mākslīgā intelekta iespējas, ko auklīte, sētnieks vai pavārs diemžēl nevar savā darbā izmantot. Tāpēc mēs par viņiem iestājamies.
Un kāda ir situācija – ir sastaptas valdības gaiteņos un kabinetos dzirdīgas ausis?
Es jums pateikšu, kā ir. Aizkadrā visi saka: mēs ar jums, mēs par jums; ja kāds šo jautājumu pieteiks dienaskārtībā, mēs neiebildīsim, bet būtībā šobrīd sūta viens pie otra – no valdības ēkas mūs sūta uz Saeimu, no Saeimas – uz valdību, būtībā mētājot mūs kā karstu kartupeli. Tāpēc šobrīd mēs par šo jautājumu runājam gan ar valdības, gan parlamenta pārstāvjiem. Esam arī atklāti pateikuši, ka mazliet vēl nogaidīsim… Tagad redzēsim, kas notiks nākamnedēļ, jo mums saka, ka šo jautājumu esot plānots izskatīt jaunnedēļ koalīcijā. Paskatīsimies, vai izskatīs, bet, ja neizskatīs, tad 25. februārī notiks LIZDA padomes sēde, kuras darba kārtībā būs iekļauts šis jautājums, un tad arī lemsim, kā rīkoties tālāk atkarībā no konkrētās situācijas. Jo mēs kā arodbiedrība esam vienmēr izjutuši tehnisko darbinieku atbalsta plecu visās protesta akcijās – vai tā ir parakstu vākšana vai gājiens, streiks vai pikets, un šī ir tā reize, kad pedagogu saime nāk palīgā saviem kolēģiem tehniskajiem darbiniekiem.
Vai lēmumu pieņēmēji neiedomājas, ka šādā situācijā attiecīgie darbinieki būtībā var vienkārši nepiekrist par šādu samaksas apjomu uzņemties papildu pienākumus? Jo tomēr, zinot šo darbinieku atalgojuma līmeni, tie 20% no atalgojuma, kas turklāt vēl ir «uz papīra», pastāv taču varbūtība, ka cilvēks izrēķinās, ka viņam vienkārši nav nekāda reālā ieguvuma no papildu darba veikšanas…
Te man jums jāsaka tā: līdz ar šādas situācijas rašanos ir savā ziņā laime nelaimē – līdz mums šobrīd nonāk daudz vairāk informācijas, cik nekorekti ir arī paši darba devēji – ka bieži vien tiek arī savā ziņā izmantota situācija. Jo ir gadījumi, kad tiešām tehniskajam darbiniekam par papildu pienākumiem ir jānosaka piemaksa līdz 30%. Taču ļoti daudzi darba devēji grēko – un šo mēs arī šķetināsim un lūgsim Valsts darba inspekcijai pievērst tam lielāku uzmanību –, kur reāli ir jāmaksā kā par virsstundām un daudzi ir izmantojuši šo iespēju [maksāt piemaksu līdz 30%], un jāsaka – pat tad, kad nauda ir, lai samaksātu kā par virsstundām, taču šī nianse ir tikusi interpretēta kā piemaksa. Līdz ar to arī šajā jomā mēs redzam plašu darbalauku, lai novērstu nekorektas situācijas apmaksas jautājumos.
Bet, ja runājam par politiķiem, kuri pieņēma šo lēmumu par piemaksu apjomu, mēs atļāvāmies pat kaunināt un norādīt, ka ir jāņem vērā, kur var darbu intensīvāk darīt un kur nevar. Un šis skar zemāko ienākumu saņēmējus, un īpaši tagad, redzot, ka visi apstākļi sakrīt – ir apkures sezona, ir slimošanas – sanāk, ka šādā vissmagākajā periodā tiek saņemta tāda trieciendeva un ir pat reālas situācijas, kur kāds kolēģis ir nopietni saslimis decembrī un citam kolēģim viņš ir jāaizvieto ilgāku laiku, bet decembrī izdotajā rīkojumā par aizvietošanu bija noteikta 30% piemaksa un skolas direktors tagad ir spiests grozīt rīkojumu, janvārī nosakot 20% piemaksu. Draugi mīļie, nu tiešām? Vai neviens tajos varas gaiteņos neaizdomājās par šādām situācijām? Bet nu redzēsim – ja nesadzirdēs, tad lemsim par tālāko rīcību. Mēs nesamierināsimies ar to, ka cilvēkiem, bez kuru darba nevaram iztikt, par šādiem papildu pienākumiem ir samazināta samaksa.
Jums arī turpinās, kā var noprast, gana asas diskusijas par skolotāju palīgu mēnešalgu grupas pārskatīšanu. Pagaidām nav sekmējies arī panākt, lai IZM sasauktu attiecīgas darba grupas sanāksmi, lai jautājumu sāktu risināt. Jums ir skaidrība, kāpēc tas tā ir?
Tur zināms objektīvais iemesls ir – mēs panācām, ka izveido darba grupu, bet nesen ir mainījies ministrijā atbildīgais darbinieks, proti, departamenta vadītājs. Viņi mums solīja, ka sanāksme notiks šajā nedēļā, taču nesasauca gan, paužot: ja sasauksim, informēsim vismaz divas nedēļas iepriekš.
Šajā jautājumā mēs neesam uz vienota izpratnes viļņa arī ar pašvaldībām, bet tas ir loģiski, jo pašvaldībām tas paredzētu papildu izdevumus. Tāpēc mēs veicām aptauju, kurā konstatējām, ka ir jāpārskata profesiju klasifikators attiecībā uz pienākumiem un izglītības prasībām šiem cilvēkiem. Mēs izanalizējām arī normatīvos aktus, un arī manis minētā aptauja pierāda, ka lielai daļai auklīšu jeb skolotāju palīgu tiek uzdoti darba pienākumi, kas ir pretrunā normatīvos noteiktajam. Proti, šie darbinieki nedrīkst būt ar bērniem, ja blakus nav pedagoga, likums to neļauj. Mēs jau to zinājām pirms aptaujas, tomēr gribējām saprast, cik lielā mērā tas notiek, tostarp tad, kad audzinātājas slimo vai ir sanāksmēs, kursos vai kāds studē. Un mēs redzam, ka ir daļa skolotāju palīgu, kuriem ir tikai uzkopšanas pienākumi, bet lielākajai daļai ir jāiesaistās pedagoģiskajā procesā, un bez viņām iztikt nevar – to atzīst arī pašas audzinātājas un administrācija, bet normatīvais akts, kas reglamentē viņu darba samaksu, ļauj viņām maksāt minimālo algu. Protams, var maksāt arī nedaudz vairāk, bet būtībā auklītes ir iekļautas tādā mēnešalgas grupā, kas ir nesamērīga pret tiem pienākumiem un atbildību. Arī Labklājības ministrijas pārstāvju ieskatā ir nepieciešams pārskatīt profesiju klasifikatoru, veicot attiecīgas izmaiņas. Tāpēc šobrīd gaidām, kad IZM sasauks darba grupu un vai būs kāda virzība šajā jautājumā.
Noslēgumā gribu pajautāt – kāds vispār jums ir skatījums uz šo gadu kopumā? Aizvien paies karstās diskusijās un cīniņos? Vai tomēr pedagogu saime skatās cerīgi, ka sasāpējušās un aktuālās lietas tiks risinātas, situācija kļūs labāka? Vai arī rēķināties, ka aizvien būs jādzīvo ugunsgrēku dzēšanas režīmā?
Ugunsgrēka režīms patiesībā turpinās. Es teikšu tā: komunikācija kā tāda ir kļuvusi labāka, bet problēmu risinājumi, es cerēju, būs labāki. Vienmēr jau tajā sadarbībā būs, ko uzlabot, taču jāatzīst, ka joprojām viss notiek ļoti lēni, smagnēji, vienmēr ir atrunas, ka trūkst cilvēkresursu… Bet kur tad to netrūkst?! Esmu pārliecināta – ja grib, var izdarīt dinamiskāk, ātrāk. Tomēr ja jāraksturo, vai būs viegls vai grūts – es cerēju, ka būs vieglāks, bet, redzot, kādā tempā virzās aktualizēto problēmjautājumu risināšana, no kuriem daļa pat neprasa nevienu papildu eiro, bet tikai sakārtot normatīvus un novērst pretrunas starp dažādiem normatīvajiem aktiem, es teikšu: mums ļoti, ļoti pietrūkst dinamikas. Protams, nedrīkst arī sasteigt, lai neciestu kvalitāte. Es tiešām cerēju, ka šogad mēs vairāk varēsim koncentrēties uz LIZDA iekšējo jautājumu risināšanu, bet patlaban aizvien pieredzam ugunsgrēkus vienu pēc otra nacionālā līmenī.