Labklājības ministrija (LM) ir piedāvājusi divus iespējamos minimālās mēneša darba algas apmērus nākamajam gadam. Ministru kabineta Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība nosaka atsauces vērtību – 46% no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās vidējās bruto darba samaksas par pēdējiem 12 mēnešiem, līdz ar to minimālā mēneša alga 2027. gadam būtu nosakāma 835 eiro apmērā. Savukārt 2024. gadā noslēgtā trīspusējā vienošanās starp valdību, darba devējiem un arodbiedrībām (ziņojums Par valsts budžeta ieņēmumu un nodokļu politikas pārskatīšanu 2025.– 2027. gadā) paredz 820 eiro mēnesī. Attiecīgi arodbiedrības rosina nākamgad minimālo algu celt līdz 835 eiro mēnesī, bet darba devēji – līdz 820 eiro.
«Faktiskā vidējā bruto darba samaksa par 2025. gadu pārsniedz Finanšu ministrijas iepriekš prognozēto. Arī minimālās mēneša darba algas apmēram būtu jābūt augstākam, nekā paredz vienošanās, jo Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība paredz tās sasaisti ar vidējo darba samaksu,» uzskata LM Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis.
Priekšā diskusijas
«Situācijas sarežģītums slēpjas tajā, ka LM ir nolēmusi piedāvāt abus variantus, kaut gan pēc Ministru kabineta noteikumiem būtu jāpaceļ minimālā alga līdz augstākai summai – 835 eiro. Pēc atbildības LM sniedz šo projektu Ministru kabinetā par minimālās algas apmēru nākamajā gadā,» teic Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) tautsaimniecības eksperts Mārtiņš Svirskis. LBAS skatījumā LM ir jāuzņemas šī atbildība.
«Vienošanās nav nekāda likuma norma, kas regulē minimālo algu. Mēs, protams, gribētu cienīt šo vienošanos, bet darba algas ir augušas straujāk, tāpēc gribētu pieturēties pie normatīvajiem aktiem,» uzsver M. Svirskis.
Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs aicina pieturēties pie vienošanās. «Straujāks minimālās algas pieaugums palielina uzņēmumu darbaspēka izmaksas laikā, kad daudzi uzņēmumi jau saskaras ar augstām energoresursu, finansēšanas un nodokļu izmaksām. Tas var mazināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju eksporta tirgos, veicināt cenu pieaugumu un inflācijas spiedienu, samazināt uzņēmumu spēju investēt, kā arī palielināt ēnu ekonomikas riskus atsevišķās nozarēs. Vienlaikus jāņem vērā, ka uzņēmumu situācija dažādās nozarēs un reģionos būtiski atšķiras, tādēļ administratīvi straujš algu kāpums ne vienmēr atbilst reālajai ekonomiskajai situācijai,» teic K. Gorkšs.
Viņš arī atzīmē, ka minimālās algas paaugstināšanas jautājums nav skatāms atrauti no publiskā sektora atalgojuma sistēmas reformas. Latvijā būtiska daļa publiskā sektora amatalgu ir sasaistītas ar vidējās darba samaksas izmaiņām, tāpēc straujāks minimālās algas kāpums rada papildu spiedienu paaugstināt atalgojumu publiskajā sektorā kopumā. Tas rada būtisku fiskālo ietekmi uz valsts budžetu laikā, kad aktuāli ir jautājumi par publisko izdevumu samazināšanu, valsts pārvaldes efektivizāciju un ierobežotu fiskālo telpu.
«Vidējās algas pieaugumu pēdējos gados lielā mērā ietekmējuši inflācijas procesi, darbaspēka deficīts un publiskā sektora algu kāpums, nevis vienmēr produktivitātes pieaugums. Tādēļ automātiska minimālās algas piesaiste noteiktai procentuālai attiecībai pret vidējo algu neveido pilnvērtīgu ekonomisko izvērtējumu. Privātajā sektorā algu pieaugumu nosaka uzņēmumu faktiskās iespējas, eksporta tirgu situācija un produktivitāte, nevis administratīvi noteikta formula,» argumentē K. Gorkšs.
Nedrīkst būtiski atpalikt
«Ir svarīgi nodrošināt, ka minimālās algas attiecība pret vidējo algu būtiski neatpaliktu no 46%, īpaši apstākļos, kad inflācija šim un nākamajam gadam tiek prognozēta augstāka nekā iepriekš. Minimālā alga ir viens no instrumentiem ienākumu nevienlīdzības mazināšanai starp strādājošajiem. Turklāt, ja atpaliekam no šīs 46% atzīmes vienu, divus vai vairāk gadus, pēc tam var nākties minimālo algu celt straujāk, kas tikai pastiprinātu minimālās algas celšanas negatīvos riskus – piemēram, algu skalas saspiešanu, mazāk rentablo uzņēmumu darbības pārtraukšanu, darbinieku atlaišanu. Paaugstinot minimālo algu līdz 835 eiro, tās kāpums nākamajā gadā veidotu 7,1%. Lielāks kāpums gan šobrīd nebūtu vēlams, ņemot vērā, ka kopējā algu izaugsme ekonomikā bremzējas (sagaidāms, ka šogad un nākamgad vidējās algas kāpums valstī nepārsniegs 7%), darba ražīgums aug lēni un uzņēmumu pelnītspējas rādītāji ir kļuvuši pieticīgāki, mazinot spēju būtiski celt kopējo algu līmeni,» skaidro Swedbank vecākā ekonomiste Agnese Buceniece.
Vērtējot iespējamās minimālās algas izmaiņas Latvijā, arī Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane aģentūrai LETA atzīmē, ka strauja vidējās algas kāpuma periodā minimālās algas savlaicīga pārskatīšana veicinātu šo izmaiņu pakāpenisku ietekmi uz ekonomiku. Ja lēmumi tiktu atlikti, tas radītu nepieciešamību minimālo algu straujāk palielināt citos periodos, kas uzņēmēju pielāgošanos mainīgajām prasībām padarītu sarežģītāku.
«Ministru kabineta noteikumos ir iekļauta 46% atsauces vērtība, un tā ir zema salīdzinājumā ar citām valstīm, kas šobrīd ir pārņēmušas šo direktīvu. Lielākā daļa pieturas pie rekomendētajiem 50%. Mēs jau esam uzstādījuši sev zemākus kritērijus, un nepieturēties pie tiem ir diezgan nepieļaujami,» uzskata M. Svirskis. Ir indikācijas, ka šie Ministru kabineta noteikumi atkal varētu tikt pārskatīti, ņemot vērā citu Eiropas valstu augstākos kritērijus un arī Latvijā palielinot 46% atsauces vērtību.
Skatāma komplektā
Būtisks neto minimālās algas pieaugums ir iespējams, ja paaugstina gan bruto minimālo algu, gan neapliekamo minimumu. LBAS minimālo algu piedāvā palielināt kontekstā ar neapliekamo minimumu, ceļot to līdz 590 eiro, kad minimālā alga ir 835 eiro, lai saglabātu plānoto proporciju.
«Lai minimālās algas celšanai būtu līdzvērtīga pozitīva ietekme uz mazāk atalgoto darbinieku ienākumiem, neapliekamais minimums būtu jāpalielina proporcionāli minimālās algas pieaugumam – ar nosacījumu, ka pabalstu politika un pārējie ar atalgojumu saistītie nodokļi saglabājas nemainīgi. Paaugstinot nepaliekamo minimumu līdz 590 eiro, darbiniekam bez apgādājamiem neto alga veidotu aptuveni 85% no bruto algas, kas ir līdzvērtīgi šībrīža situācijai,» teic A. Buceniece.
Trīspusējā vienošanās pie 820 eiro mēnešalgas nākamgad paredz neapliekamo minimumu 570 eiro apmērā. Vienošanās noteikta minimālā alga arī 2028. gadam, dodot iemeslu tālākām diskusijām