Kā vērtējat zinātnisko institūciju starptautisko vērtējumu, kas notika pērn, aptverot 2019.–2024. gada posmu? Vai LU rezultātos iezīmējas kāpums? Vai bija kādi pārsteigumi?
Starptautisko ekspertu vērtējums bija ļoti vajadzīgs, tomēr man bija sajūta, ka tas ir nedaudz par ātru. Tas tāpēc, ka 2024. gada pavasarī rektora amatā stājās Gundars Bērziņš un arī es pievienojos viņa komandai. Mūsu uzdevums bija pabeigt iekšējo institucionālo konsolidāciju, un ar jauno fakultāšu sastāvu sākām darbu 2024. gada vasarā. Jau 2025. gada pavasarī bija jāiesniedz LU pašvērtējums ekspertiem. Lai gan mums nebija dots daudz laika, mērķtiecīgi darbojāmies pie tā, lai parādītu, kas jaunajā struktūrā būs. LU pārstāv trīs lielie zinātniskie institūti, kam ir autonoms statuss, – Cietvielu fizikas, Literatūras, folkloras un mākslas un Matemātikas un informātikas, kā arī sešas fakultātes. Eksperti augstu novērtēja labi sakārtoto menedžmenta struktūru, kurā noteikta skaidra atbildība un izaugsmes tendences. Lielais ieguldītais darbs atmaksājās, un to mēs redzējām arī rezultātos. Iepriekšējā reizē četri klasteri ieguva trīs balles, bet pārējie – četras, savukārt šajā reizē visi seši – četras. (Tādi rādītāji ir vēl Rīgas Stradiņa universitātei.) Protams, katrai fakultātei iezīmējas jomas, kur vajag vairāk piestrādāt, tostarp attiecībā uz ilgtspējīgu stratēģiju un starptautisko konkurētspēju. Tas nav viegls uzdevums, ņemot vērā plašo studiju programmu piedāvājumu, kas konfliktē ar šauro specializāciju, ko institūti var atļauties. Jāatzīst, man ne visai patika tas, ka ekspertu vērtēšanas metrika dažādās nozaru grupās bija mazliet atšķirīga. Tā humanitārajās zinātnēs uzslavēja, ka reizēm startējam starptautiskos projektos, taču medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātei – ka nepietiekami tiek koordinēti Eiropas mēroga projekti. Tāda pieeja neveicina vienlīdzīgu atbalsta sistēmu visām fakultātēm.
Literatūras, folkloras un mākslas institūts jau otro reizi saņēma kopvērtējumā piecas balles. Vai vēl citi ir pietuvojušies šai latiņai? Šķiet, ka Cietvielu fizikas institūts, kas īstenoja vērienīgo modernizācijas projektu CAMART2, būtu pelnījis augstāko vērtējumu.
Jā, šis projekts ir devis Cietvielu fizikas institūtam pamatīgu attīstības atvēzienu, un viņi nav apmierināti, ka vērtējumā tas neatspoguļojas. Man šķiet, tas ir tāpēc, ka dabaszinātnēs, tāpat kā medicīnā un dzīvības zinātnēs, kur pētniecība pēc būtības ir globāla, iegūt piecnieku ir grūtāk. Taču kopumā redzam, ka zinātnes universitātes ir spēcīgi nozares spēlētāji.
Pērn LU tika pievienota Banku augstskola (BA), kļūstot par struktūrvienību. Kā tajā ir ar pētniecību?
BA, protams, šī joma ir mazāk attīstīta, ja salīdzinām ar jebkuru mūsu fakultāti. Taču tas ir saprotami, ņemot vērā akcentu, kuru tā lika savā darbībā, proti, tuvināt studijas uzņēmējvidei. BA ir daudzas labas iestrādnes, ko var izmantot, sasaistot pētniecību un industriju. Tas, ka BA veidojam par biznesa skolu, nepaģēr tās darbību virzīt uz zinātnes izcilību. Līdz ar to fokuss ir uz tās stipro pušu atbalstu.
Vai tagad var teikt, ka LU konsolidācija ir pabeigta? Varbūt ir plānota kāda «ārējā»? Pērn lielākais notikums šajā jomā bija Organiskās sintēzes institūta un Biomedicīnas pētījumu un studiju centra apvienošanās.
Tas viss notika uz viena viļņa – ar ES Atveseļošanas fonda atbalstu. Domāju, ka universitātes iekšienē tuvākajā laikā reformu nebūs. Jāļauj jaunajām fakultātēm, akadēmiskajam personālam iestrādāties, jo jebkuras strukturālas pārmaiņas nojauc ierastos komunikāciju ceļus. Tā, lai ir laiks radīt un tas nav jātērē neskaidrību risināšanai. Runājot par kopējo augstākās izglītības un pētniecības vidi – skatīsimies. Šodien (20.05.) ir plānots viens IZM seminārs par to, kādas prioritātes ir iezīmētas nākamajam plānošanas periodam. Līdz ar to jāvērtē, ko vēl uzlabot augstskolu ekosistēmā. Manuprāt, labu risinājumu var iegūt, nevis fiziski konsolidējoties, bet tematiski – ar sadarbības mehānismu palīdzību.
Kā šobrīd ir ar zinātnes finansējumu – vai tā joprojām pamatā barojas no starptautiskajiem projektiem? Kāds ir nacionālo programmu pienesums?
Finansējuma diversifikācija notiek veiksmīgi. To var salīdzināt ar krēslu, kam viena kāja ir Valsts pētījumu programma un Fundamentālo un lietišķo pētījumu programma (FLPP). Vēl divas kājas ir struktūrfondu atbalsts un starptautiskie projekti. Ceturtā – līgumpētījumi ar industrijas piesaisti.
Attiecībā uz nacionālo atbalstu – zinot bāzes finansējumu gan studijās, gan zinātnē un aizsardzības jomas prioritātes, skaidrs, ka tas ir ierobežots. Tāpēc mēģinām piesaistīt līdzekļus no dažādiem avotiem. Taču gribētos, lai nacionālais finansējums augtu, jo tas ietekmēs to, kāda būs sabiedrība un ekonomika nākotnē.
Nereti tiek veltīti pārmetumi Latvijas nespējai jēgpilni apgūt ES naudu. Vai to zināmā mērā var attiecināt uz augstskolām?
Tas šobrīd ir procesā. Ar mērķtiecīgu atbalsta sistēmas paplašināšanu fokusējamies uz ES pētniecības un inovāciju programmu Apvārsnis (Horizon Europe) un citu programmu pieteikumiem. Mums izdevies teju divreiz audzēt to skaitu. Te liela loma ir LU Inovāciju un akselerācijas centram un Zinātnes departamentam. Sekmības rādītājs, piemēram, Apvāršņa programmā, ir līdzīgs kā citiem, proti, aptuveni 10%. Mēs mudinām institūtus pieteikties projektiem pat tad, kad cerības iegūt to atbalstu nav lielas. Kāpēc? Jo tas dod iespēju komunicēt ar spēcīgiem partneriem un atrast idejas, ko var kopā attīstīt. Varam palepoties, ka trīs Latvijas pieteikumi ieguva finansējumu Marijas Sklodovskas-Kirī jaunajā aktivitātē Choose Europe for Science, kuras budžets – 20 miljoni eiro. Viens no trijiem ir LU kontā, otrs – RSU, trešais – OSI. Gribu uzsvērt, ka finansējumu ieguva tikai 16 projekti, tāpēc – trīs Latvijai ir liels panākums. Tikai Francijai vēl izdevās saņemt atbalstu trim pieteikumiem.
Atgriežoties pie FLPP – tās finansējums ir stipri ierobežots. Tikai ap 10% projektu pieteikumu var cerēt uz atbalstu. Vai LU izdodas dabūt kādu pīrāga gabalu tik sīvā konkurencē?
Mums kā lielai institūcijai ar tās lielo projektu portfeli ir vairāk izdevības to iegūt. Tas rādītājs ir ap 40–45%. Redzam, ka augsti novērtēto pieteikumu atbalsta procents kopumā ir 8–9%, un tas ir mazāk nekā Eiropas projektos.
Pirms dažiem gadiem taču FLPP piedzīvoja būtisku finansējuma pieaugumu.
Jā, tā bija. Tika atbalstīts vairāk augstas kvalitātes projektu pieteikumu. Taču – tā kā pieauga finansējums, palielinājās arī pieteikumu skaits, un galu galā iespēja tiem saņemt zaļo gaismu saruka. Ja nemaldos, pērn tika iesniegti ap 700 pieteikumu. Jūnija sākumā redzēsim, cik liels tas veiksmes procents būs šogad. Katrā ziņā jārēķinās, ka liela daļa ieguldītā darba un laika būs iztērēti pa tukšo.
Turpmāk FLPP tiks skaidrotas arī sabiedrības domas par to, pie kā zinātniekiem vajadzētu strādāt? Nule LZP veiktajā aptaujā 60% respondentu kā galveno minējuši veselības aprūpi, jaunus medikamentus un jaunas ārstniecības metodes. Vai zinātniekiem būtu jāņem vērā sabiedrības viedoklis?
FLPP ir vienīgā augšupvērstā programma, kurā pētnieks var pieteikt pats savu pētniecības ideju, nevis pildīt pasūtījumu. Eiropas līmenī tāds ir Eiropas Pētniecības padomes grants, kurā Latvijas sekmības līmenis ir ļoti zems. Viens no retajiem veiksmes stāstiem ir LU tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa, kurai izdevās iegūt šādu grantu. Mazie panākumi liecina, ka mums trūkst iedīgļu lielām un ambiciozām idejām. Neesmu pārliecināts, ka sabiedrības iesaiste palīdzēs tās radīt un eksperti to ņems vērā. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka sabiedrības viedoklis ir būtisks, un tieši Valsts pētījumu programma būtu tā, kur uz to varētu likt uzsvaru. Piemēram, uz drošību, gatavību krīzēm, sabiedrības noturības jautājumiem. Mums ir daudz lietu, kas jādara aizsardzības jomā.
Kā ir ar humanitāro un sociālo zinātņu jomu – cik lielas ir tās pētniecības iespējas? Ja atceramies, ka pirms trim gadiem vēsturniece Ineta Lipša atteicās no balvas, lai pievērstu uzmanību krīzei vēstures pētniecībā Latvijā.
Gribētu teikt, ka situācija ir stabila. Vairākas programmas tajā virzienā ir bijušas. Taču šobrīd tās beidzas, bet jaunās nav sākušās, līdz ar to būs pārtraukums pusgada garumā. Un tas rada problēmas pētniekiem. Universitāte var un mēģina menedžēt, kā arī cenšas pierādīt IZM pievienoto vērtību, ko dod šie pētījumi. Mūsu valodnieki bija salīdzinājuši situāciju Lietuvā un Igaunijā, kur finansējums ir lielāks, tur pētījumu iespējas plašākas. Valsts finansētās pētījumu programmas ļauj nodrošināt ar darbu nelielu daļu zinātnieku. Par attīstību to diez vai nosauksi.
Kā sokas sadarbība ar Latvijas Zinātnes padomi (LZP), kas nu jau sešus gadus ir IZM tiešās pārvaldes iestāde?
Pozitīvi vērtējams tas, ka LZP ir audzējusi savu sastāvu – cilvēku loks, kas strādā ar zinātni, ir lielāks. Līdz ar to atbalsts nozarei ir lielāks. Tur, kur es redzu izaicinājumu, – daudz resursu tiek veltīts nevis lietām pēc būtības, bet, ja tā var teikt, matu skaldīšanai. Sak, vai visi čeki ir kārtībā, vai atskaite pareizi noformēta. Daži kolēģi, kas nesen strādājuši ASV un atgriezušies Latvijā, iepleš acis, saskaroties ar regulējumu rāmi, kas mums ir šausmīgi ciets. Piemēram, ja tev vajag vēl pusgadu, lai piestrādātu pie projekta, vai varbūt gribi pamainīt pētniecības virzienu, un to var izdarīt par tam atvēlēto finansējumu, tas ASV netiek liegts. Pie mums tas nav iedomājams, jo LZP katram projektam nosaka rezultatīvos rādītājus, kuri tad tiek izvētīti, pieturoties pie skaitļiem. Ja ir paredzētas četras zinātniskās publikācijas, bet projekta laikā redzam, ka divas var salikt kopā un iegūt augstākās raudzes publikāciju, varētu domāt – kāpēc gan tā nerīkoties? Bet tad rodas jautājums – vai LZP šādu soli atbalstītu, jo četri taču nav trīs?
Te būtu jārunā par birokrātijas mazināšanu, vai ne?
Tieši tā. Šeit es saredzu potenciālu tā mazināšanai. Savulaik, apvienojot LZP, kur gaisotne bija brīvāka, un Valsts izglītības attīstības aģentūras pētījumu daļu, kur dominēja birokrātiskāka pieeja, jaunajā LZP formātā tika pārņemta birokrātiskākā tradīcija. Manā ieskatā lielāks akcents būtu jāliek uz to, kā mēs ar tām programmām, kas mums ir, varam izdarīt vairāk. Var jau teikt, ka jāsāk pašiem ar sevi. To arī darām. Esam iekustinājuši pirmos centralizētos finansējuma mehānismus – Attīstības programmu ar lielu ietekmi, kas ir stratēģiska iniciatīva, kuras mērķis ir risināt valstij un tautsaimniecībai būtiskus izaicinājumus, veicinot pētniecības izcilību. Pusgada garumā mums bija nelieli pilotprojekti, bet tagad sākas triju gadu periods, kurā 16 projektos kopumā investējam 4,25 miljonus eiro.
Runājot par augstāko izglītību un pētniecību, bieži vien raugāmies Igaunijas virzienā, it īpaši uz Tartu Universitāti, kas ir reģionālais līderis. Vai joprojām esam uz šī fona krietni bālāki?
Ar Tartu Universitāti mums ir laba sadarbība, piemēram, doktorantūras programmās. Šogad 19.–21. jūnijā uzņemsim igauņus un lietuviešus Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos Gaudeamus. Protams, igauņi redz, ka viņi spēlē globālāk atpazīstamā telpā. Taču tas, ka viņi nav galvaspilsētā, bet mēs esam, ir mūsu priekšrocība. Jāteic, ka mums ir citas kvalitātes, kas reitingos ne tik labi atspoguļojas, tomēr ir izredzes pakāpties augstāk. Tartu veiksmes stāsts netapa vienā dienā, tam pamats bija izšķirošās reformas (augstskolu konsolidācija) 90. gados. Nenoliedzami viņiem finansējums ir būtiski lielāks, kas atspoguļojas sniegumā.
Jūsuprāt, Latvijā arī bija jārīkojas agrāk un izlēmīgāk attiecībā uz augstskolu konsolidāciju? Vai esam šobrīd optimāli sakārtojuši šo jautājumu?
Tas vienmēr ir sarežģīts process, kas ietver daudzas specifiskas lietas. Uzskatu, ka ekosistēmas formāts ir pareizākais. Mēs saskārāmies ar to, ka divām institūcijām, kas ir dzīvojušas katra savu dzīvi, jāspēj vienoties par kopējo nākotnes redzējumu. Tas ir diezgan grūti izdarāms, jo ir lietas, kas darītas atšķirīgi. Ja sāc sadarboties un atrodi savstarpējo papildināmību, un pēc tam domā, vai vajag konsolidēties, tas ir jēgpilnāks modelis, nekā uzreiz ķeries pie konsolidācijas. Tam labs piemērs ir trīs mūsu institūti, kuri ir ar lielu autonomiju, bet ir lietas, ko darām kopā. Viena no tām – pieteikumi grantu projektiem, kur startējam kopā. Te arī iezīmējas kopīgs darbs ar citām zinātņu universitātēm, tostarp ar jauno doktorantūras modeli.
Labāk būt lielai institūcijai, kāda ir LU, vai mazākai, kāda ir Vidzemes Augstskola?
Nekad neesmu bijis mazas augstskolas formātā ne studiju, ne darba pieredzē. Lielām organizācijām izaicinājums ir efektivitāte. Ja tās nav, tad labāk ir būt mazam un ātram. Taču – ja esi liels un sakārtots, atbalsta iespēju klāsts personālam ir daudz lielāks. Mēs, piemēram, varam nodarbināt vienu cilvēku, kurš strādā ar Marijas Sklodovskas-Kirī pēcdoktorantūras grantiem, proti, viņš seko līdzi tam, lai pētnieki tiem piesakās, lai zinātniskie vadītāji ir informēti par tiem. Mazā institūcijā nekad to nevarēs atļauties. Mums ir tā iespēja specializēties.
Doktorantūras skolas. Kā veicas ar to ieviešanu dzīvē?
Man šķiet, ka kopumā ļoti veiksmīgi. Gan doktoranti un jaunie doktori, gan akadēmiskais personāls atzīst, ka beidzot ir kāds, kas tur rūpi par šo jomu. Līdz tam bija viens cilvēks, kas to vilka. Nu ir atbalsta komanda, kas pie tā strādā un seko līdzi izglītības komponentēm – lai to piedāvājums būtu pārdomāts. Tāpat arī labbūtībai – lai doktoranti, kam ir sarežģīts uzdevums, īsā laikā var izstrādāt ko tādu, ar ko varam lepoties, neiekristu akačos, kas nereti iznirst jauno pētnieku priekšā. Jāņem vērā, ka šobrīd augstskolām ir daudz lielāka atbildība, gatavojot doktorantus, proti, netērēt lieki laiku, bet vienlaikus – nepazaudēt kvalitāti. Tas viss ir gana sarežģīti, jo mums nācies risināt dažādus būtiskus jautājumus īsā laika posmā – gan īstenot iekšējo konsolidāciju, gan ieviest doktorantūras skolu, gan strādāt pie jaunā akadēmiskās karjeras modeļa. Sarežģīti tas bija arī tāpēc, ka nodarbinātības modelis bija jāievieš esošā finansējuma ietvaros. LU tas bija īpaši sāpīgi, jo puse doktorantu ir humanitārajās un sociālajās nozarēs, kur vēsturiski vienam šīs jomas doktorantam finansējums bija niecīgs, proti, ap 6000 eiro uz vienu vietu. Tikmēr citās jomās vidējās vienas doktorantūras vietas izmaksas LU bija 9000 eiro. Veidojot jauno modeli, lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu, nācās samazināt studiju vietu skaitu. Taču tagad viena doktoranta izmaksas (atbalsta serviss) ir diezgan līdzīgas. Infrastruktūras un citus tēriņus piefinansējam no citiem avotiem. Tomēr uzskatu, ka jautājumu par finansējumu prasītos pārskatīt.
Cik jauno zinātnieku pērn ieguva doktora grādu? Un cik šogad varētu būt?
Pērn laikam bija neliels iekritiens – bija ap 40, iepriekš tie bija ap 70, un ceram, ka šogad atkal šis skaitlis būs augšā, sanāks pat 80 vai 90. Jāatgādina, ka doktora diplomu pasniedz sešas nedēļas pēc promocijas darba aizstāvēšanas. Katrā ziņā investīciju kāpums šajā jomā veicina doktorantu vēlmi neapstāties pusceļā uz grāda iegūšanu. To mēs mērķtiecīgi veicinājām gan ar Atveseļošanas fonda līdzekļiem, gan doktorantūras grantiem.
Vai tas ietekmē arī akadēmiskā personāla ataudzi? Kā vispār vērtējat jauno akadēmiskās karjeras modeli?
Jaunais akadēmiskās karjeras modelis paredz, ka no 2029. gada otrā līmeņa studiju programmās iesaistītajam akadēmiskajam personālam vajadzēs doktora grādu (izņemot tiem, kas ir praksē bāzēti pasniedzēji).
Patlaban Saeimā steidzamības kārtā tiek skatīts jautājums par akadēmiskās karjeras modeli, un es uz to raugos pozitīvi. Ir vēl lietas, kur šis tas jāprecizē, taču kopumā tas sakārtos sistēmu, modernizējot un padarot to dinamiskāku. Piemēram, nevajag sešu gadu periodu, lai izvērtētu un varētu pakāpties karjerā uz augšu. Jāmin arī tenūrgaita…
Šis vārds lasītāju, kas nestrādā augstākajā izglītībā, var samulsināt. Ko nozīmē tenūra?
Tenūra ir starptautiski atzīta akadēmiskās karjeras sistēma, kas vērsta uz izcilību. Tā garantē pētniekam vai pasniedzējam pastāvīgu amata vietu (beztermiņa) un akadēmisko brīvību pēc noteikta pārbaudes laika sekmīgas izpildes. Tas ļauj augstskolai piesaistīt un noturēt augsta līmeņa zinātniekus, dodot iespēju uzņemties lielākus riskus un ambiciozākus mērķus. Šobrīd LU šajā statusā ir deviņi profesori. Maz vai daudz? Tas ir niecīgs skaits. Citās valstīs tas ir pamata nodarbinātības veids. Pēc idejas asociētie profesori un profesori pēc diviem vērtēšanas periodiem tiek ievēlēti uz beztermiņa laiku, kas pielīdzināms tenūrai. Gribu uzsvērt, ka tas nozīmē pilnas slodzes darbu – 40 stundas nedēļā, pildot visus daudzveidīgos profesora pienākumus – vadīt kursus, veikt pētniecības darbu un daudz ko citu.
Tenūrgaita nozīmē trepītes, kas jāpārvar, lai iegūtu tenūras statusu.
Jaunais institucionālās akreditācijas modelis – vai tam būs kāda ietekme uz pētniecību vai tas vairāk ir vērsts uz studiju vietām un to sadali?
Jā, atslēgas vārdi ir studiju vietas, studiju kvalitāte. Vienīgā frāze, kas attiecas uz pētniecību, ir – līdz 2028. gadam jātiek skaidrībā, vai zinātniskā kapacitāte atbilst starptautiskajiem standartiem. Citiem vārdiem sakot – spēcīga pētniecība ir pamats labām studijām.