Šobrīd aizvien dienaskārtībā ir jautājums par pasažieru sabiedriskajiem pārvadājumiem, aizvien nav nekādas skaidrības, cik lielā mērā tie tiks nodrošināti un kā tas ietekmēs ikvienu iedzīvotāju, jo īpaši reģionos. Aizvien lasām, ka domstarpības par šo jomu nerimstas starp pārvadātājiem un Satiksmes ministriju. Turklāt jāatceras, ka adekvātā apjomā pieejams sabiedriskais transports, īpaši reģionos, ir ļoti svarīgs faktors iedzīvotājiem. Nemaz nerunājot jau par regulāri lasāmo informāciju, ka dažādu iemeslu dēļ atcelti autobusu reisi. Būtībā iedzīvotāji, kuriem nav personīgā auto, šobrīd nevar justies droši, ka vajadzīgajā laikā nokļūs darbā, pie ģimenes ārsta, mācību iestādē. Kas mums īsti notiek šajā jomā? Pārņem sajūta, ka nevienu augstajos kabinetos sēdošo šī problemātika tā pa īstam neuztrauc.
Faktiski situācija ir tāda, ka sabiedriskā transporta finansēšanas modelis joprojām balstās uz valsts budžeta iespējām, nevis pieejamības principu, un tas ir tas, kas apdraud šo [transporta pakalpojumu pieejamības] nepārtrauktību. Šobrīd satrauc maršrutu tīkla samazinājums, jo īpaši tas, kas notiek Rīgas un Vidzemes reģionā, – un šeit ekonomiskais pamatojums nu nav redzams. Un jums ir taisnība par riskiem attiecībā uz iedzīvotāju mobilitātes iespējām. Droši vien arī iepriekš noteiktās kvalitātes prasības nav īsti samērīgas, piemēram, ka pārvadātāja rīcībā esošo autobusu vidējam vecumam jābūt līdz četriem gadiem, – varbūt tas sadārdzina šo jomu, un tas arī būtu jāvērtē... Varbūt šādi un tamlīdzīgi kritēriji ir tas faktors, kas kavē kvalitatīvu pakalpojuma pieejamību mazapdzīvotās teritorijās. Tāpat arī dati par pasažieru plūsmu, tostarp skolēnu pārvadājumiem, kas tiek izstrādāti, bet kas šodien vēl īsti pilnīgi nav, – arī tas apgrūtina plānošanu nākotnē. Tāpat aizvien faktiski nav ilgtspējīga darbības mehānisma pakalpojuma «transports pēc pieprasījuma» nodrošināšanai – manuprāt, tas varētu būt nevis kā pamata process, bet kā papildu mehānisms, kas šobrīd tiek plānots Eiropas Savienības finansējuma ietvaros. Un šeit jāatgādina – pērn decembra sākumā tikāmies ar satiksmes ministru, kurš tobrīd teica, ka viņš iesaldē šo [sabiedriskā transporta tīkla] samazinājumu, un tādu ziņu viņš būtībā nodeva pašvaldībām. Protams, LPS notiek regulāras tikšanās ar Satiksmes ministrijas pārstāvjiem, un jau aprīlī notiks gadskārtējās sarunas par nākamo gadu plāniem, tāpēc LPS ar valdes lēmumu noteicām, ka līdz šīm sarunām nepieciešams izstrādāt un arī publiskot komercpārvadājumu vadlīnijas, jo ir nepieciešama ļoti skaidra un saprotama pozīcija, kādi būs valsts pasūtījuma, tarifu noteikšanas principi, datu nodošanas prasības, drošība, pieejamība u. tml., – tam visam ir jābūt izvērtētam. Tāpat jābūt maršrutu tīkla izvērtējumam (kur ir šīs pasažieru plūsmas), skolēnu pārvadājumu jautājuma izvērtējumam. Protams, tajā brīdī, kad ministrs saka, ka viņš iesaldēs [konkrētus procesus], tālāk nekas netiek samazināts, bet, šķiet, pērn septembrī Vidzemē bija izsludināta lote, kas tika izsludināta jau ar samazinājumu, tāpēc aicinājām pārskatīt šīs lotes iepirkuma rezultātus un izvērtēt, kā tas ietekmēs iedzīvotāju mobilitāti, piekļuvi izglītībai (kur arī ir samazinājums), veselības aprūpei (mēs dzirdam, ka slimnīcas tiek plānots optimizēt) un kā tas ietekmēs piekļuvi darbavietām. Tāpēc jāsaprot arī, kāds finansējums ir nepieciešams, un tad ir jautājums – vai valsts redz, kā šie cilvēki dzīvo šajās teritorijās, vai neredz. Jautājums ir par ilgtspējīgu transporta modeli un regulējumu Rīgas metropoles zonai – šeit arī tas samazinājums, kas bija plānots līdz 30%, – ir vajadzīgs izvērtējums, kā tad tas izskatīsies. Jo ir jāatrisina Rīgas metropoles jautājums – kur plānots iedzīvotāju skaita pieaugums –, proti, lai cilvēki brauktu ar sabiedrisko transportu, tam ir jābūt nodrošinātam, nevis viņiem būtu jāmeklē iespēja pārvietoties ar privāto transportu un jārada papildu slodze transporta sistēmai gan Pierīgā, gan Rīgā. Savukārt par reģioniem jautājums ir – kur nav pilna ekonomiskā pamatojuma vai pilnīga izvērtējuma, ir jāpabeidz visi šie izvērtējumi, un tad mēs varam pieņemt lēmumu. Es uzskatu, ka Satiksmes ministrijai ir jāvirzās pa šo ceļu. Attiecīgi – ja būs šie dati, mēs jau sarunās varēsim konkrēti diskutēt par tālāko rīcību.
Būtībā jau pašvaldības, visticamāk, zina reālo situāciju attiecīgās vietvaras teritorijā. Cik lielā mērā tiek prasīts un ņemts vērā tieši pašvaldību viedoklis, veidojot visus šos nākotnes plānus? Jo viens ir – kaut ko spriest Rīgas centrā siltos kabinetos, bet otrs – reāli uz vietas redzēt, kādas tieši ir attiecīgās vajadzības. Šobrīd ir sajūta, ka joprojām pastāv atrautība starp valsts centru un reģioniem. Tā pati pierobeža, kas vismaz uz papīra valsts līmenī ir definēta kā ļoti būtiska valsts daļa.
Kādreiz plānošana bija reģionos, tad to centralizēja Autotransporta direkcijā. Protams, ir arī reģionos strādājoši speciālisti, bet te ir jārunā ar konkrētām pašvaldībām par konkrētiem maršrutiem. Varbūt var atrast tiešām tādus, kas ir mazāk efektīvi un kas būtu vai nu samazināmi, vai slēdzami. Piemēram, Ādažu novads bija gatavs iesaistīties sarunās un pateikt, kurš risinājums viņu skatījumā ir pareizāks, bet tas ir tas ceļš, pa kuru jāiet, – runāt ar konkrētām pašvaldībām, reģioniem, plānot, kas ir vajadzīgs iedzīvotājiem, – kur ir satiksme, plūsma, bet kur to nav. Vēlreiz uzsvēršu – vispirms izvērtēšana: tīkla vērtējums, pasažieru plūsmas, izmaksas, skolēnu pārvadājumi, alternatīvu risinājumu piedāvājums. Ir mums ministrija, tai pakļautās institūcijas, kam ar to ir jānodarbojas. Un pašvaldības var nākt tikai un vienīgi palīgā, ja kaut kas ir vajadzīgs.
Pagājušajā nedēļā Rīgas pašvaldība pieņēma šā gada budžetu. Kāda ir kopējā situācija – vai pašvaldībās lielākajā daļā ir pieņemts budžets? Un kādas prognozes un secinājumus, balstoties uz šiem budžetiem, pašvaldības var izdarīt, jau skatoties uz šo gadu kopumā? Kas mums vietvarās ir gaidāms? Būs vieglāk, grūtāk vai bez izmaiņām?
Parasti mēs par pašvaldību budžetiem runājam septembrī, oktobra sākumā, kad tiek apstiprināts vienošanās un domstarpību protokols starp valdību un Latvijas Pašvaldību savienību, kurā tiek iekļauti arī atšķirīgie viedokļi. Tas, ka kopumā pašvaldībām ir vidēji 6% ieņēmumu pieaugums, – tas patiesībā ir ļoti mazs pieaugums, un runāt, ka laikā, kad visiem ir samazinājums, pašvaldībām vienīgajām ir pieaugums, manuprāt, nav īsti pareizi. Jo mēs šeit runājam nevis par domju priekšsēdētājiem, deputātiem, administrāciju, bet gan par teritorijām – kādi līdzekļi tur nonāk. Un laikā, kad pašvaldības tomēr jau pēdējos sešus septiņus gadus domā, kā ietaupīt līdzekļus, gan samazinot štatus, gan optimizējot iestādes, gan slēdzot tās – visi šie procesi joprojām notiek –, protams, arī pašvaldību iespējas samazinās. Pirms gada pašvaldību budžetiem bija ieņēmumu pieaugums 10% apjomā, bet jāatceras, ka šie 10%, kas pienāca klāt finansējuma ziņā, 70% pašvaldību vispār nedeva iespējas finansēt tos papildu uzdevumus, ko valsts jau bija noteikusi, neparedzot papildu finansējumu. Savukārt šogad šie minētie 6%, kas pienāk klāt... minimālā alga jāpaaugstina, tāpat pārējam atalgojumam nepieciešams finansējums, un rezultātā te arī tā nauda [6% pieaugums] pazūd. Kā mēs zinām, pieaug dažādu pakalpojumu izmaksas, pērn septembrī vēl domājām, ka sociālo pakalpojumu izmaksas pieaugs par kādiem 10– 15%, bet šobrīd redzam, ka reālā situācija ir varbūt pat vairāk nekā 30%. Mēs redzam, kā pieaug ēdināšanas izmaksas... Un tas, kā jau teicu, attiecas nevis uz administrāciju, bet uz pilnīgi visu, kas notiek konkrētās pašvaldības teritorijā. Attiecīgi – tad pašvaldība sabalansē šīs lietas, līdzekļi attīstībai (kā liecina daudzi signāli no pašvaldībām, kas ir plānojušas attīstībai) cietīs, bet tas process nevar būt bezgalīgi ilgs, zinām, ka drošībai ir nepieciešams finansējums, kam arī ir jānonāk teritorijās un jākalpo iedzīvotāju interesēm. Šobrīd, ejot uz vēlēšanām, ir ļoti rūpīgi jādomā (kā mēs zinām, priekšvēlēšanu laikā dažādi solījumi var būt), lai nākamajos gados nebūtu tāda situācija, ka cieš kopumā visa Latvijas teritorija. Jo – ja nāksies samazināt atbalstu uzņēmējdarbībai pašvaldībā, kas rada arī nodokļus, mēs kopumā iesitīsim arī pa kopējo valsts maciņu. Ir jābūt iespējai attīstīt un būvēt, lai būtu darba vietas. Tas viss ir ļoti saistīts, un pašvaldībās tajā pirmajā līmenī tas viss tiek darīts, un to nedrīkst traucēt.
Minējāt izmaksu pieaugumu pašvaldībām. Lai gan, kopumā skatoties, nodokļu likmes būtiski nav celtas, tomēr nodokļi degvielai pieauguši, tas attiecīgi rada ķēdes reakciju cenu pieaugumam citās jomās. Arī ziema šogad ir aukstāka nekā iepriekšējos gados, tas attiecīgi rada lielākas izmaksas par siltumenerģiju. Kā vērtē vietvaras – vai nepastāv risks, ka vismaz gada pirmajā ceturksnī var pieaugt cilvēku lūgumi pēc palīdzības? Jo cenas aug it visam, sākot ar pārtiku, siltumenerģiju u. c.
Ietekmē pilnīgi visu. Ja runājam par 6% ieņēmumu pieaugumu pašvaldību budžetos, ņemot vērā inflācijas apjomu, pieaugums faktiski ir teju inflācijas līmenī. Protams, šajā situācijā atbilstoši noteiktajiem kritērijiem pašvaldības iedzīvotājiem palīdzību sniedz un sniegs arī turpmāk – tiem, kuri nonākuši grūtībās. Bet [palīdzības lūgumu] pieaugums, domāju, būs kritiskāks no Rīgas attālākās pašvaldībās, kur ir mazāks atalgojums, mazāki ieņēmumi mājsaimniecībām un, iespējams, būs nepieciešams arī lielāks palīdzības apjoms. Tomēr jāsaka – mēs visu laiku esam runājuši par to, ka šādās situācijās ir nepieciešama arī valsts iesaistīšanās.
Kāda ir reālā situācija atkritumu apsaimniekošanas jomā? Par šī pakalpojuma nesaprotamo dārdzību man ir stāstījuši vienā otrā pašvaldībā dzīvojošie, tēlaini par šo pakalpojumu noteikto maksu vērtējot zelta cenā. Te gan, protams, nianse, ka ne jau pašvaldība nosaka šos tarifus, kas turklāt ir diezgan atšķirīgi dažādos reģionos. Cilvēkiem nav saprotams, kāpēc vienam cena ir 10 eiro par deklarēto personu, kamēr citam seši eiro... Sanāk – bizness ir bizness un mēs tur neko nevaram izdarīt? Vai tomēr valstij būtu jāsāk šo jautājumu risināt? Jo iedzīvotājs ir spiests maksāt tik, cik viņam tiek prasīts, un viņam nav nekādas izvēles...
Šis patiesībā būtu plašākas sarunas temats. Bet iespējams, tas saistāms ar to, kas šobrīd skan publiskajā telpā un ir ļoti populārs – ka visu atdot privātajam sektoram un publiskās kapitālsabiedrības ir sliktas, bet privātais tikai sapratīs, kā vajag samazināt [izmaksas]. Atkritumu izvešana ir regulējams pakalpojums. Esmu jau paudis, ka nav normāli, ka ir mēģinājumi visu laiku nopirkt manā skatījumā labāko atkritumu apsaimniekošanas sabiedrību ZAAO, kas darbojas Vidzemē, – visu laiku. Bet kā sliktāks var pārpirkt labāku? Labi, ka ir noturēts tas pasākums {pārdošana nav notikusi]. Tad vēl pavisam nesen saņēmu informāciju – vairākas Pierīgas un arī Rīgas pašvaldība norāda, ka vēlas tiešā ceļā uz Getliņu izgāztuvi vest savus atkritumus, kur attiecīgi notiktu atkritumu šķirošana, tostarp novirzot pārstrādei šķirojamos atkritumus. Bet ko dara privātās kapitālsabiedrības – piemēram, viena no tām ir izveidojusi savu atkritumu šķirošanas sistēmu – izlasa tikai labumu un tad aizved uz Getliņiem un nodod glabāšanā [pārējos atkritumus], kur nekāda labuma vairs nav, un attiecīgi Getliņos turpina veidoties sadzīves atkritumu pieaugums. Bet valstiski domājot – kāpēc norvēģi nav atdevuši privātajiem šīs lietas, kāpēc stratēģiski nozīmīgās kapitālsabiedrības neatdod [privātajiem] ne atkritumus, ne ūdensapgādi, bet patur sev? Tāpēc, ka te tā peļņa [pelnīšanas vēlme] nav tik milzīga, viņi skatās, lai sistēma kopumā strādātu. Privātajam acīmredzot mērķis ir gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Un te daļēji varbūt ir apslēpta tā atbilde uz jūsu jautājumu.
Atgriežoties pie pašvaldību budžetiem un attīstības. No jūsu iepriekš paustā saprotu, ka ierobežotā finanšu apjoma dēļ pašvaldībām nāksies atteikties no attīstības projektiem. Noteikti, ka ne jau pavisam, bet saprotu, ka arī šajā gadā jārēķinās, ka naudas ir tik, cik ir, un pašvaldībās nebūs iespējams realizēt visus projektus, kas nepieciešami un iecerēti.
Es droši vien nedaudz pārfrāzētu jūsu teikto tādā veidā, ka tiešām investīcijas attīstībā būs, bet pašu līdzekļu samazinājums ir visās pašvaldībās. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, daudz vairāk vērtēs, kur tieši ieguldīt, bet kopumā tās teritorijas, domāju, iegūs mazāk. Un, ja pašvaldības iegūs mazāk, arī valsts kopumā iegūs mazāk. Tagad tiek runāts, ka mums jāapgūst visi pieejamie ES fondu līdzekļi, un tad šeit arī vērtējam, lai tie [līdzekļi] būtu pēc iespējas efektīvāki, apgūstamāki, saistību apjomi virknei pašvaldību nav zemi, kādreiz mēs runājām par aizņemšanās iespējām, bet tagad tās aizņemšanās iespējas arī vairs nav tik lielas. Tāpēc tie savi līdzekļi pašvaldību līdzfinansējumam ir vajadzīgi, bet ar tiem katru gadu nodrošināt vajadzības tik daudz, cik nepieciešams, kļūst aizvien problemātiskāk.
Un noslēdzot, kā vispār varam skatīties uz šo gadu kopumā – OK, grūti būs, un ar to jārēķinās, bet tomēr – šis gads vietvarās, reģionos vismaz stabils varētu būt? Vai varam rēķināties, ka gads nebūs ar milzīgām svārstībām dažādās jomās, bet daudz maz stabils?
Pašvaldību ieskatā labi ir tas, ka ir šī vienošanās ar valsti – ka ieņēmumi, kas ir apstiprināti pašvaldību pusē, tie arī būs. Un tie budžeti, ko pašvaldības apstiprina un saplāno (vienalga, cik tas ir sarežģīti un grūti), – tas arī būs. Manuprāt, tā ir laba vienošanās ar valsti, ko pēdējos gados mums izdevies kopīgi panākt. Tas ir pozitīvi.