Profesija man ir laba, tajā nav griestu, nav robežu, vari tikai attīstīties, ja gribi. Es gribu, un attīstībā ir svarīgas gan augšupejas, gan lejupejas, – tā intervijā SestDienai brīdi pēc kovidpandēmijas teica Dailes teātra mākslinieciskais direktors režisors Viesturs Kairišs. Šobrīd viņš atrodas acīmredzamā radošā augšupejā – viņa un aktiera Kārļa Arnolda Avota spēlfilma Uļa/ Ulya iekļauta 79. Kannu kinofestivāla konkursa programmā Īpašais skatiens, 16. aprīlī pirmizrādi Dailē piedzīvoja Kairiša režisēts Krievijas izcelsmes amerikāņu rakstnieces un filozofes Ainas Rendas kulta romāns Pirmavots, top arī citas izrādes, oktobrī būs pirmizrāde Riharda Štrausa operai Rožu kavalieris… Tos, kuri izsaka bažas, vai aizraušanās ar tehnoloģijām Dailes lielajās izrādēs nepadarīs tās līdzīgas citu citai, Kairišs mierina: Pirmavotā video nebūs!
Pirms ķeramies pie Uļas un Ainas Rendas, gribu atgādināt, ka mūsu iepriekšējā intervijā, kas notika brīdi pēc kovidpandēmijas, tu tostarp teici, ka Latvijai būtu jāgatavojas Krievijas sabrukumam. Vai tagad nav vairāk jāgatavojas Krievijas iebrukumam?
Jāgatavojas abiem. Bet es neatceros, ko kādreiz kādam esmu teicis, jo, diemžēl vai par laimi, esmu spiests runāt bieži, tāpēc gribētu uzreiz teikt, ka neatbildu par to, ko kādreiz esmu teicis, – neatbildu tādā ziņā, ka es to neatceros. Bet, ja nopietni runājam par Krievijas problēmām, ir pat grūti prognozēt, kas mums būtu labāks – Krievijas iebrukums vai sabrukums, jo, iespējams, Krievijas sabrukums mūs tā pārslaucīs pāri tās pilsoņu karā, ka no Latvijas vienkārši nekas nepaliks pāri. Jā, tas ir ļoti diskutabls jautājums, bet, protams, mums ir jāgatavojas Krievijas iebrukumam.
Vai 2022. gada februārī, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, tev nebija sajūtas, ka nekam, ko tu dari, nu nav jēgas?
Nē, piedod, es vismazāk domāju, vai ir jēga tam, ko es daru. Šajā kontekstā tam nebija vispār nekādas nozīmes. Jā, es biju satriekts. Man tad turklāt bija kovids, pirmās diennaktis visu laiku biju ēterā, bet par sevi vispār nedomāju. Protams, man ir ģimene, bet arī tik tālu es nedomāju. Biju vienkārši satriekts, sabrucis, bet nedomāju neko.
Arī par to ne, vai ir jēga tam, ko mēs darām?
Nezinu, kas esam «mēs», bet es tad nedomāju, kāda jēga ir tam, ko es daru, kur nu vēl plašāk. Vienīgi man puspajokam bija tāda doma, ka varbūt nevajadzēja nākt uz Dailes teātri, jo, tikko mēs te atnācām, sākās kovids, kas tā līgani pārgāja karā. It kā ar šo simbolisko aktu tiktu atrauta vaļā Pandoras lāde. Bet, paga, kas tas vispār par jautājumu – vai ir jēga tam, ko mēs darām? Tam, ko mēs darām, ir jēga, bet dažos kontekstos tu par to nedomā, tu domā par tām šausmām, kas notiek, tad mazliet atkopies un turpini darīt to, kas tev jādara. Gribu uzsvērt: laikā, kas ir tik šausmīgi tumsonīgs un bezjēdzīgs kā tagad, protams, ir jādomā, lai tavai darbībai būtu kaut kāda saturiskā jēga arī tad, ja tu nespēj to definēt precīzi.
Otra lieta, runājot par Krieviju, ir tās spiešanās atpakaļ Eiropā arī ar nosacīto maigo varu, kā Venēcijas biennālē, olimpiskajās spēlēs.
Tā spiežas un spiedīsies, par to nevajag brīnīties. Tam jābūt gataviem, bet fundamentāli laba ziņa ir vēlēšanu iznākums Ungārijā. Es vienkārši esmu pārlaimīgs, nākamajā rītā pēc vēlēšanām, mēģinājumu iesākot, visus apsveicu. Tas ir ļoti labs faktors, tai skaitā arī pret Putina «maigo varu». Protams, Putina maigā vara spiežas pilnīgi visur, arī Latvijā, kur, būsim godīgi un uzdosim sev jautājumu, vai tā no šejienes vispār ir kaut cik izspiedusies un vai mēs to kaut cik kontrolējam. Tie ir ļoti būtiski jautājumi. Mēs to līdz galam nezinām.
Karš Ukrainā mums stipri palīdzēja tās ierobežošanā.
Noteikti palīdzēja, paradoksālā kārtā par to jābūt pateicīgiem, tāpat kā mēs paradoksālā kārtā varam būt pateicīgi Trampa politikai – tā piespieda Eiropu sākt domāt pašai par savu aizsardzību un par to, kas ir šis veidojums – Eiropa. Pozitīva reakcija ir jebkuras krīzes sastāvdaļa.
Tava un Avota filma tagad ir Kannu festivālā. Vai arī tur ir jūtama politika?
Protams, mēs ļoti labi atceramies Serebreņņikova preses konferenci Abramoviča aizsardzībai. Biju arī dzirdējis, ka manas filmas nevar tikt Kannās, jo tur ir pārāk liels krievu lobijs. Jā, Kannās vienmēr ir bijis ļoti liels krievu lobijs, maigā vara. Politika strādā gan agresīvā veidā uz iekšpusi, gan maigākā veidā uz ārpusi, gatavojot nākotni. Protams, diplomātija un nauda, kas strādā maigā veidā, lai normalizētu Krievijas klātbūtni, vienmēr ir ļoti būtiska. Zvjagincevs, kura filma šogad ir iekļauta konkursā, noteikti ir ļoti antiputinisks, tādā ziņā ceru, ka tur viss ir kārtībā.
Pats esi teicis, ka antiputinisks vēl nenozīmē antiimpērisks.
Jā, krievi ir ļoti impēriski, to mēs zinām. Arī tā saucamie labie krievi negrib valodu mācīties.
Ko tu no Kannām sagaidi?
Neko negaidu. Tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs, lai es tur vēl kaut ko gaidītu. Sajūsmā esmu.
Pats uz Kannām brauksi?
Manuprāt, nav iespējams nebraukt. Man, protams, nav laika, bet braukšu.
Gints Zilbalodis ar Straumi Kannās tika gandrīz kā debitants, kamēr tu – jau pieredzējuša un atzīta režisora statusā. Kāda ir atšķirība?
Atšķirība ir starp animāciju un spēlkino. Tā ir grandioza atšķirība. Spēlfilmā mēs lietojam mūsu valodu, mūsu aktierus. Tas ir kaut kas daudz sarežģītāks. Animācija ir kā mūzika, tā apriori ir universālāka valoda. Nebrīnos, ka latviešu animācijai ir ļoti lieli panākumi ilgstoši ne tikai tāpēc, ka tā ir laba, kas ir ļoti atzīstams fakts, bet arī tāpēc, ka tā ir universālāka valoda. Es no Straumes atšķiros ar pilnīgi visu (smaida).
Vai tu būtu gribējis Kannu festivālā tikt jau agrāk?
Teikšu tā: protams, es būtu gribējis tur nokļūt agrāk, bet man ļoti patīk, ka šis sapnis ir piepildījies. Šis sapnis un ambīcija man vienmēr paralēli ir bijuši. Protams, to vairāk uztvēru kā joku vai neadekvātu cerību, bet manā gadījumā tas tiešām vienmēr bija klātesoši. Nekad neesmu bijis Kannu festivālā, vienmēr teicu, ka tur braukšu tikai ar savu filmu. Jā, mans ceļš mākslā vienmēr ir bijis grūts, garš un sarežģīts. Vienmēr, gan vietējā, gan starptautiskajā līmenī, bet tas mani nekad nav atturējis no tā, ko es gribu darīt, un reizēm tas arī atalgojas.
Kā radās filma Uļa?
Pavisam vienkārši. Kad sāku strādāt par Dailes māksliniecisko direktoru, skatījos pēc jauniem talantīgiem aktieriem. Valmieras teātrī bija Kārlis Arnolds Avots. Uzaicināju viņu uz tikšanos, sāku lenkt, teicu, ka gribu viņu redzēt Dailē. Kārlis atklāja, ka viņa sapnis ir nospēlēt Uļu. Lai Kārli dabūtu Dailē, es uzreiz apsolīju: «Protams, kaut kad mēs uztaisīsim arī Uļu, nāc pie mums strādāt.»
Kārlis atnāca uz Daili, sāka strādāt, darba daudz, par tādu Uļu vispār aizmirsām. Tad filmējām filmu Janvāris. Kovidlaika garajās pauzēs Kārlis poļu operatoram Vojceham Staronam stāstīja par savu ideju spēlēt Uļu. Klausījos, kā viņš stāsta, un pēkšņi man likās: klau, tā nav izrāde, tas ir kaut kas lielāks, liekas, man jātaisa filma. Kā par izrādi es arī nekad nebiju par to nopietni domājis. Vārdu sakot, tobrīd man pēkšņi likās, ka to ideju ir vērts taisīt. Tad sākās milzu sarežģītais ceļš, kur, paldies Dievam, man pietika spēka to ideju aizstāvēt – tas nebija viegli.
Teici, ka ieraudzīji «tur ir kaut kas lielāks». Vai tas nozīmē, ka filma ir kaut kas lielāks par izrādi?
Tā nevar teikt, bet, lai veidotu filmu, vajag lielu ideju, jo tu pie tās strādā gadiem. Kārļa kontekstā es par Uļu kā izrādi nemaz nedomāju. Bet, kad sapratu, ka tā ir filma, sāku par to domāt. Kad pienāk tas brīdis, kad tu saķer zobratus, tālāk ir vienkārši jāstrādā un jāaizstāv tā ideja. Mums ļoti grūti gāja, no četrām kopprodukcijas valstīm tikai Latvija mūs atbalstīja uzreiz – pārsteidzošā kārtā, jo bieži man tā negadās. Pārējās valstis ilgi nebija atsaucīgas, lai gan mums bija panākumi ar Janvāri Varšavas festivālā. Beigās, kad jau redzēja materiālu, visas pēkšņi atbalstīja.
Kā Kārlis savu Uļas ideju pasniedza?
Acīmredzot viņam ir kaut kāda gara cilvēka identitātes krīze, viņš nezin kāpēc uztver sevi kā tādu milzu cilvēku, lai gan es neko tādu īpaši garu tur nesaskatu – slaids, patīkams jauneklis. Kāpēc viņš to grib, tas ir jāprasa viņam pašam. Man ilgus gadus bija vēlme to ideju pārairēt, lai taču paņem kādu lielu meiteni, kas to spēlēs, šis pārāk riskanti un nesaprotami. Kā sižets mani Uļa neinteresēja. Nevaru izskaidrot, kas man tajā iepatikās, ne mani starpdženderu lietas interesē, ne kas. Bet tur ir kaut kāds radikāls koncepts, un tas man patīk, tas to lietu padara tādu radikāli eksistenciālu, kas uzreiz atbilst tam, kas mani fascinē… Nezinu, es nemāku atbildēt uz daudziem jautājumiem, bet katrā ziņā, kad tu ieraugi filmu, tad sāc pie tās strādāt un tā lieta aiziet. Kas tur kuram sākumā bija, to ne vienmēr var identificēt.
Cik Uļā ir dokumentalitātes?
Mūsu komandas darba pamatā ir vēlme maksimāli mēģināt būt īstiem visā – gan stāstā, gan laikā. Pats Kārlis izdarīja fundamentālu darbu, apbraukāja visus cilvēkus, rakstīja pirmo scenāriju. Tur ir ļoti daudz interesantu detaļu. Es iepazinos ar visiem materiāliem, tikāmies arī ar Uļu, izbraukāju viņas dzimtās mājas. Mani trigeri tur ir staroveru pasaule. Es to pasauli pazīstu, vairākās filmās esmu tai pieskāries, un tas man uzreiz dod emocionālo pusi – kaut kādā veidā es šos cilvēkus zinu. Tas pats arī par tā laika Rīgu – skatījos gan Egona Spura fotogrāfijas, gan dažas no mana tēva bezgalīgajām tā laika fotogrāfijām, kas ir mana emocionālā atmiņa. Bet, protams, filma ir fantāzija, mums pat treneru vārdi nav īsti, izņemot Ļeņingradas Spartaka treneri Gelščinski. Tas, ka gan TTT treneris Raimonds Karnītis, gan Gelščinskis, ebreju izcelsmes galvenais Krievijas sieviešu basketbola treneris no Pēterburgas, bija atbraucis uz Uļas mājām, ir fakts.
Tu pats ar Uļu runāji. Kā viņa reaģēja uz filmas ideju?
Pirmkārt, es kā «nomenklatūras pārstāvis», kad viņa vēl strādāja Olimpiskajā komitejā, uzrunāju tās vadītāju Žoržu Tikmeru, kuru pazinu no reizēm, kad biju taisījis sporta balvas pasākumus. Žoržam šī ideja ļoti patika. Kārlis, kad vēl bija students, bija Uļai kaut kādas mīlestības vēstules rakstījis, nezinu, vai Uļa vispār saprata, kādā sakarā tās rakstītas. Katrā ziņā Kārlim ir fotogrāfija, kur viņš ir kopā ar Uļu.
Sarunās ar Uļu bija ļoti daudz smieklu un asaru. Viņa ļoti daudz raudāja, stāstīja… Nezinu, cik Uļa saprata no tā, ko mēs gribam un ko veidojam, bet kaut kā piekrita Kārlim un visu akceptēja.
Piekrita, ka viņu tēlos vīrietis?
Skaidrs, ka visus satrauc šis jautājums. Neko viņa par to neteica, pieņēma. Kārlis viņu bija aplidojis. Viņš tiešām ir ļoti jūtīgs un galants cilvēks, un arī patiess. Kad viņš uzzināja par Kannām, tad, liekas, pat aizbrauca ar puķīti pie viņas kapa. Tiešām ļoti sirsnīgs un godīgs cilvēks.
Uļa bija īpatnējs cilvēks. No staroveru ģimenes, sākumā, liekas, latviski neprata, viņas mamma pat lasīt nemācēja. No riktīgiem vēsturiskiem Latvijas staroveriem. Kļuva par ļoti lielu Latvijas patrioti vēl padomju laikā, kad nekas tāds nebija dienaskārtībā.
Tu pats redzēji, kā Uļa spēlē basketbolu?
Mana bērnības trauma ar Uļjanu Semjonovu ir pavisam konkrēta. Bija tāds laiks, kad TTT visas spēles uzvarēja. Reiz es, maziņš bērns, pamodos no miega, un tā bija viena spēle, kurā TTT nez kāpēc zaudēja. Es šausmīgi raudāju. Mans tēvs, interesantas dabas cilvēks, manu raudāšanu pēc tā TTT zaudējuma ierakstīja magnetofona lentē un tad reizēm atskaņoja man. Nu, viņam tāda dīvaina humora izjūta, skaidrs, ka viņš nenodarbojās ar emocionālo vardarbību, bet to epizodi es atceros. Jaunībā Uļu esmu redzējis arī trolejbusā. Pats tad trenējos basketbolā, un TTT spēļu skatīšanās bija super garlaicīga – vienkārši lēnas saspēles, kamēr Uļa aizskrien līdz pretinieku grozam, tad viņai iedod piespēli, viņa iemet un lēnām skrien atpakaļ. Man tad patika skatīties Valdi Valteru un citus foršus saspēles vadītājus.
Tajā pašā laikā TTT ir bijušas arī pāris citas ļoti garas spēlētājas, bet neviena nebija tik izcila kā Uļa.
Nav runas par vienkārši gara auguma sievieti, ir jābūt personībai, un Uļa bija personība. Lai kļūtu par tādu mega lieluma zvaigzni, vajag raksturu. Uļai bija vecticībnieku krampis. Viņa taču pēc tam bija pilnīga primadonna, pati maiņas izrīkoja, neklausīja treneri. Viņai bija tas ārprātīgais krampis, uzvarētāja psiholoģija – tev tā vai nu ir, vai nav. Tu vari būt garš un pat talantīgs, bet, ja tev nav uzvaras gribas un spējas koncentrēties un darīt maksimumu, un dot to regulāri, tad tev nav čempiona rakstura. Uļai tāds bija.
Vai Kārlis uzreiz akceptēja, ka viņa ideja tiks realizēta nevis izrādē, bet filmā?
Domāju, viņš bija pārlaimīgs, ka viņa ideja ieguva tādu mērogu. Protams, mums bija arī liels stress, kā to vispār varēsim izdarīt.
Vai filmā ir arī spēļu ainas?
Ir. Vēlreiz gribu pateikt paldies Dzintaram Dreibergam, kurš, kaut arī pats taisīja filmu par TTT, piekrita mums palīdzēt. Esmu viņam ārkārtīgi pateicīgs. Lai gan mūsu filma nav par basketbola kombinācijām, basketbola mums ir pietiekami. Es par to biju diezgan pārbijies, jo es sportu nefilmēju, kaut arī man patīk sporta dinamika. Mēs tomēr gribam tikt dziļāk stāstā, nevis uzfilmēt kaut kādus momentus, līdz ar to spēle kalpo tam, lai tiktu dziļāk psiholoģijā, nevis lai parādītu, kurš ātrāk vai skaistāk noskrien.
Vai Uļa pati kaut ko no filmas redzēja?
Nē, neko. Viņas aiziešana man bija liels pārsteigums, nekas neliecināja, ka tas gaidāms. Viņai bija viena kāja amputēta, bet viņa bija labā formā, un es vēl centos viņu pierunāt tikt uz Latgali, lai pēdējiem kadriem nofilmētu. Bet Uļa kategoriski bija pret.
Viņa pati tajā filmā nav filmēta?
Nav. Tā ir spēlfilma, autentisks stāsts, kam jāvar sekot līdzi jebkuram skatītājam, arī tam, kurš nezina Latvijas kontekstu par mūsu zvaigznēm – lai gan Uļa tieši bija starptautiski pazīstama. Tomēr mums uz to nav spiediena, tas ir universāls stāsts, nevis par kādu konkrētu situāciju. Protams, vienlaicīgi tas rāda arī gan dzīvi Padomju Savienībā, režīma apstākļus, gan sporta peripetijas. Tādā ziņā filma ir arī politiska, bet gribējās tikt kaut kādā poēzijā, dzejā. Tā kā mūsu komanda jau bija strādājusi, filmējot Janvāri, mums vairs nevajadzēja pierīvēties vienam pie otra, bija savstarpēja uzticēšanās. Mēs tiešām jau lidojām, jau sapņojām, to es ļoti labi izjutu, ka mēs vienkārši jau radām.
Par savu nākamo filmu tu jau domā?
Nedomāju, man vienkārši jau ir vairāki projekti. Bet par tiem stāstīšu, kad pienāks laiks.
Kad projekts būs apstiprināts?
Projekts tiek apstiprināts manā galvā, tad ilgi tiek domāts par to un ilgi tiek meklēts finansējums, neiet viegli ar šīm lietām. Piemēram, jau gadiem ilgi strādājam pie Alberta Bela Cilvēkiem laivās. Tas man ir sens sapnis, un Bels mani kādus piecus gadus mocīja: «Tu esi vienīgais, kas to varētu uzcept!»
Varbūt Cilvēki laivās arī ir materiāls, kas pateicīgāks filmai, nevis izrādei?
Zinu, ka tāda izrāde ir, es to redzēju, man ļoti patika. Bet es jau taisu filmu, tas būs kaut kas pilnīgi cits. Matīss Gricmanis šobrīd izstrādā scenāriju. Katrā savā nākamajā filmā ielieku kaut ko no iepriekšējās. Speciāli aizbraucu uz to vietu Nidā, kur gribu taisīt Cilvēkus laivās, un tur man ir daži kadri priekš Uļas.
Nu tad par tavu nākamo darbu, Ainas Rendas Pirmavotu, kam tūlīt pirmizrāde.
Jaukais stāsts ar Kannām mani uz kādām dienām izsita no ierindas, bet nu jau esmu atpakaļ… Nezinu, kas ar mani notiek, varbūt tie darbi un ieceres ir pārāk lieli tādai mazai personai kā es, bet es vienmēr iekuļos tajos un tad cenšos izķepuroties kopā ar aktieriem. Šis ir grandiozs romāns, kas man ļoti, ļoti patīk, bet tā apjoms ir milzīgs.
Kā tu iekūlies Pirmavota režisēšanā?
Izlasīju romānu.
Kas tev to ieteica?
Dārta Ceriņa. Viņa, liekas, bija noskatījusies Brutālistu Venēcijā. Es daudz lasu, bet pirms tam šo romānu nezināju. Izlasīju un biju burtiski satriekts – jāsaka, arī visi aktieri, kuriem liku to lasīt, bija līdzīgi satriekti. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs darbs, oda ideālismam tumsības laikmetā. Mums ir daudz strīdu, kādai jābūt mākslai, kādam jābūt cilvēkam, vai ģenialitātei ir jābūt, vai ir jābūt ideāliem, kas ir kompromisi… Man ļoti tuvas tēmas, kuras es pat negribot izjūtu. Man tas liekas ļoti svarīgi – šajā tumsības laikmetā būt ideālistam un cīnīties par kaut ko, tai skaitā par tik sarežģītu darbu veidošanu.
Aina Renda romānā šīs dažādās iespējas parāda caur varoņiem vai aģitē?
Viņa ir ļoti ideoloģiska.
Vai tas viņas romānu nepadara plakanu?
Protams, šo romānu var lasīt pilnīgi dažādi. Pirmkārt, tas ir nenormāli aizraujošs, otrkārt, tur ir ļoti daudz ideoloģijas. Renda bija ebrejiete, kas mukusi no boļševiku Krievijas…
Pirms simt gadiem caur Rīgu.
Jā. Šis romāns ilgstoši tika uztverts kā tāds labēji ideoloģisks, neoficiāli mazliet stigmatizēts. Vienlaicīgi tas ir bijis kulta romāns ļoti daudziem, ne tikai arhitektiem. To sauc arī par biznesa rokasgrāmatu, arī tādiem self made man kā Masks, Tramps un citi tāda veida džeki. Un romāna varoņu psiholoģija – ja tu esi strādājis pie Brunhildes un Zigfrīda attiecībām vai pie Lāčplēša un Spīdolas attiecībām, tu tās saproti dziļāk. Rendai ir arhetipiski attiecību slāņi, realitātē neiespējami mīlas stāsti. Tu vari šo romānu celt visaugstākajā plauktā un vari arī to noliegt un iznīcināt, bet tas ir satriecošs. Es daru to tāpēc, ka mani romāns ļoti uzrunāja un likās, tas ir kaut kas šobrīd arī sabiedrībai ļoti vajadzīgs. Mākslinieks un sabiedrība, mākslinieks un mediji, tas, kā sabiedrība iznīcina personības, kas drusku izceļas, kā tiek kopts viduvējības kults – šīs tēmas var pasniegt šā vai tā, bet tās nu gan nav plakanas. Tās ir ļoti konkrētas šobrīd, kā karš. Tas romāns ir intrigu un pretrunu pilns kā pati pasaule. Jautājums, kā tu uz to paskaties, bet tas utopiskais ideālisma tēls, mākslinieka ceļš – tas ir brīnišķi. To var noliegt, bet bez tāda ceļa nav jēgas, manuprāt, nodarboties ne ar ko, tai skaitā ar mākslu.
Izrādē tu esi pētnieks vai pārstāvi kādu no varoņu ideoloģiskajām pozīcijām?
Nepārstāvu. Mana vienīgā ideoloģiskā pozīcija ir ierakstīta Latgales kongresā, un ar šo savu pozīciju es Latvijas politikā esmu vienkārši tā kā lieks, jo te viss ir pilnīgi pretēji tam.
Kāda ir Latgales kongresa ideoloģija? «Kopā ar pārējām Latvijas daļām» taču.
Tas ir punkts, ko visi ļoti labprāt paņēma, bet punktu par valodas un kultūras autonomijas saglabāšanu vienkārši paslaucīja zem paklāja. Tas ir tieši tas pats kā attiecības starp krievu un ukraiņu valodu. Jūtu to kā dziļu kultūrtraumu, kas nekādi netiek risināta līdz šai dienai. Es dzīvoju laimīgs šajā valstī, būdams nelaimīgs, – tā es varētu teikt.
Vai tad latgaliešu dialekts ir tik atšķirīgs no latviešu literārās valodas kā ukraiņu valoda no krievu? Ja čiulis nesteidzīgi lasa čangaļu rakstus, viņš taču visu saprot (ja vien nemēģina lasīt Oskaru Seikstu).
Seiksts ir brīnišķīgs, bet es gribētu tikai teikt, ka nevajag aizliegt.
Kurš tad aizliedz?
Labrīt!
Vai Latgalē aizliedz?
Visur Latvijā. Vai tad tagad tas ir atļauts, ja to pat nemāca skolās obligātā veidā Latgalē? Manā skatījumā tas ir pielīdzināms aizliegumam.
Kur tad ir šķērslis?
To pētnieciskās žurnālistikas pārstāvim Zirnim vajadzētu noskaidrot – kur ir tie gadiem ilgie šķēršļi? Latgaliešu inteliģence to prasa regulāri. Latgaliešu parastajiem cilvēkiem, protams, tas ir tikai apgrūtinājums, tāpat kā latviešu parastajiem cilvēkiem ir apgrūtinājums latviešu gramatikas mācīšanās.
Kādi ir argumenti, lai Latgalē nemācītu latgaliešu valodu?
Nu, pirmkārt, teiks, ka nav resursu, nav vajadzības, nav pieprasījuma. Tāpēc, ka nav gribas, tāpēc, ka tādā pakārtotā veidā to bija nolemts likvidēt un pārveidot visus par latviešiem. Panāca to, ka no visapdzīvotākā latviešu novada Latgale pārvērtās par vismazāk apdzīvoto novadu un no latviešu novada par krievu novadu. Latvieši dzīvo Latvijā tādēļ, ka šeit ir mūsu kultūrvide, valoda tai skaitā. Loģiski, ka tāpat būtu jābūt ar latgaliešiem Latgalē.
Vai tur ir kaut kāds neizbēgamības elements?
Tikpat liels neizbēgamības elements kā latviešu tautas izzušana. Protams, no vienas puses, tas ir neizbēgami, bet, ja tu nepretojies neizbēgamajam, tad tu esi nožēlojams.
Kā teātris jūtas mūsdienās?
Uzskatu un ceru, ka mūsdienās teātris ir ļoti vajadzīgs. Mūsdienās cilvēki neiet uz baznīcām tik ļoti kā senāk, bet nepieciešamība pulcēties, kolektīvi iegūt kaut kādu pieredzi, manuprāt, ir ļoti svarīga. Plus šajā interneta laikmetā, kad ļoti daudzi strādā attālināti, tev vairs nav tāda komunikācija tik svarīga, bet pati nepieciešamība pēc komunikācijas ir. Un teātris dod šo iespēju, smejies vai raudi, bet rada kaut kādu kolektīvo sajūtu. Manuprāt, teātra loma kļūst aizvien svarīgāka. Latvijā teātra loma ir svarīgāka nekā politiķu loma, jo politiķu dēļ ļoti daudzi no Latvijas mūk projām, bet teātra dēļ ļoti daudzi paliek. Ja kāds politiķis atļaujas uzskatīt, ka viņš ir svarīgāks par vismazāko teātra darbinieku, tad viņš, pirmkārt, melo sabiedrībai, otrkārt, melo pats sev.
Gribi teikt, ka tu politikā nekad neiesi?
Nekad neesmu tā teicis. Domāju, ka es vienmēr esmu politikā. Katrs muļķis var pieteikties Saeimas vēlēšanās un tur iekļūt, būdams populārs, bet būt politikā ir ļoti svarīgi. Es esmu bijis politikā un būšu.
Ar kādām sajūtām tu kā vēlētājs gaidi Saeimas vēlēšanas rudenī?
Esmu fundamentālā un globālā izmisumā. Kādas ir manas pozīcijas šobrīd, kad, teiksim, puse Saeimas ir nobalsojusi par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam un otra puse – par Stambulas konvencijas likvidēšanu? Faktiski, ja es izslēdzu abus, tad, jāsaka, tur pat Rosļikovs nepaliek, par ko balsot.
Vai tad Varakļānu iedzīvotāji paši negribēja pievienoties Madonas novadam?
Un, ja Daugavpils krievi paši gribēs pievienoties Krievijai, mēs arī balsosim par? Vai vienmēr šie kultūrvēsturiskie jautājumi ir jāizšķir populistiskā veidā? Tas ir ļoti bīstami. Vai kaut vienam Varakļānu mīļajam latgalietim dzīve ir uzlabojusies? Esmu pārliecināts, ka ne, bet kultūrvēsturiski tam ir milzīga nozīme.
Alvja Hermaņa sarakstam paredzi panākumus vēlēšanās?
Viņiem ir saraksts? Es dzirdu tikai vienu cilvēku. Kas attiecas uz apgalvojumu, ka māksliniekiem nevajag iet politikā, – uzskatu, ka ir jāiet, ja tev ir, ko teikt. Konkrētajā gadījumā ir jautājums, vai tas ir, tā sakot, no skatuves noejošas drāmas karalienes izmisīgs pēdējais uznāciens vai tam ir kāds dziļāks pamats. To es nezinu. Katrā ziņā novēlu sev piedzīvot, ka tas nestu Latvijai kādu labumu, bet neticu ne cilvēkam, ne tām idejām. Bet negribu te veikt kaut kādu aģitāciju par vai pret, jo, ja es saku, ka kāds ir slikts, tad man jāpasaka, kurš tad ir labs. Tur jau ir tā problēma, tāpēc atbalstu to, ka cilvēki cenšas, un es būtu laimīgs kļūdīties un redzēt, ka viņu centieni ir patiesi vērsti Latvijas labā.
Kinozinātniece Valentīna Freimane, cildinot Hermani režisoru, ir rakstījusi, ka viņa iešana politikā būtu kaut kas šausmīgs.
Valentīna Freimane bija brīnišķīga kundze, tiešām gudra un fundamentāla, bet es daudz kur esmu nepiekritis viņas spriedumiem par dažādām kino parādībām pasaulē. Bet Latvijas politikas problēmas un iespējas ir pilnīgi citur.
Kura ir Latvijas politikas lielākā problēma?
Ko darīt. Kā vest šo valsti uz lielāku laimi. To varu teikt kontekstā arī par Ainas Rendas Pirmavotu – par ideālismu. Man ir vienmēr bijis strīds ar politiķiem, un es vienmēr fundamentāli uzskatu, ka man ir taisnība un viņi kļūdās. Jo politiķi saka: tagad mēs nevaram būt ideālisti, mums nedrīkst būt nekādas vīzijas, jo ir konkrēti apstākļi, mums ir jābūt tādiem tiešām viduvēji nožēlojamiem pragmatiķiem, jo nav citu iespēju. Es tad gribu pateikt: ja tev nav ideālu un vīzijas, tu nekad neizkļūsi no šī viduvējā pragmatisma purva.
Tikai ar vīziju to var, kā pats esmu redzējis Dailes teātrī. Tas pats attiecas kaut vai uz Uļas nonākšanu Kannās – tu gadiem ilgi vari uzturēt kaut kādu neiespējamu vīziju, par kuru citi varbūt tikai pasmiesies, bet, ja tu to tiešām kaut kādā ziņā attīsti, tad tā reizēm tevi aizved kaut kur tālāk nekā tad, ja tev vīzijas nav un tu tikai pieņem realitāti tādu, kāda tā ir. Respektīvi, kad tev nav nekādas cerības. Man liekas, mūsu politiķiem nav cerības, ka var būt labāk, nav ideālu. Pragmatisms ir nāvējošs, tas pierāda tikai savu bezspēcību, un, galvenais, tas atbaida talantīgus cilvēkus. Latvijā ir milzīga varas krīze, politiskās elites krīze, varbūt līdz galam neaptverta.
Kā režisors Kairišs šodien atšķiras no režisora Kairiša jaunībā?
Tu vari man prasīt, ar ko es atšķiros no režisora Kairiša pirms kāda laika, bet mana jaunība nav beigusies. Šī profesija nepieļauj vecumu neatkarīgi no tā, cik tev ir gadu. Domāju, atšķirība ir tāda, ka vienkārši aizvien labāk māku darīt savu darbu.