Gatavojot vizuālo noformējumu šīgada lielajam Eirovīzijas dziesmu konkursam izraudzītās Latvijas pārstāves Atvaras dziesmai Ēnā, Aivars Čivželis jeb Papa Chi (saukts arī par Čižiku) kopā ar komandu jau devies uz Vīni. Atvaras uzstāšanās gaidāma dienu pirms šī SestDienas numura iznākšanas – 14. maijā, otrajā pusfinālā, kura noslēgumā arī noskaidrosies, vai Latvija šogad kvalificēsies finālam. Tas ies gaisā 16. maijā.
Kādā otrdienas pēcpusdienā vēl tepat Rīgā Čižiks atrod laiku sarunai, paralēli gatavojoties arī latviešu mūzikas Lielo koncertu cikla piektajam izlaidumam, kas notiks 30. maijā Mežaparka Lielajā estrādē. Šos koncertus Čižiks veido kopā ar seno cīņubiedru Gustavo no pirmās Latvijas hiphopa grupas Fact laikiem 90. gados.
Aivars Čivželis ļoti veiksmīgi darbojies kā reklāmas un mūzikas klipu režisors – četri darbi ieguvuši Zelta mikrofonus kā labākie. Taču pēdējos gados viņš vairāk pievērsies pasākumu režijai un lielu skatuvju vizualizāciju veidošanai Prāta vētras, Gustavo un Mumij Troll koncertos. Ik gadu – arī jau minētajos Lielajos koncertos, kuru apmeklētājiem ir iespēja kļūt par kora dalībniekiem, dziedot dažādu laiku latviešu dziesmas līdzi solistiem uz skatuves. Tās konstrukcija vienlaikus ir arī ekrāns, kurā kā špikerī lasāmi dziedamie vārdi. Un vēl viena šī raksta varoņa radošā izpausme ir svilpošana, ko viņš kopā ar orķestri dara katra Lielā koncerta ievadā, – tā esot viena no lielākajām sirdslietām. Otra – multeņu ierunāšana.
Esam atraduši gana klusu vietu, agrāk pazīstamu kā Robert’s Books, kas nu pārtapusi par Ex libris, saglabājot kafejnīcas un grāmatu veikala hibrīda formātu.
Tās terasē piesēžam parunāties par svarīgākajām lietām dzīvē. Protams, viena no tām ir mūzika.
Muzons man ir tik svarīgs, ka es nevaru to klausīties fonā. Meitiņa klausās, bet es pats vairs ne. Kaut ko darot vai braucot mašīnā, neklausos neko. Ja klausos, tad apsēžos un tiešām klausos.
Esmu piefiksējis, ka labu mūziku var sadzirdēt pat no sūdīgiem skaļrunīšiem. Kvalitāte tur līdzīga kā kādreiz, kad mūziku ķērām ar radio, jo citur dabūt nevarēja. Pats sēdēju ar VEF Spīdolu šķūņaugšā un klausījos Luksemburgas vai Varšavas radio, Amerikas balsi un Sevas Novgoridceva mūzikas raidījumus no Londonas. Skanēja draņķīgi, bet tā mūzika mūs sasniedza.
Toreiz jau skaidrs – tad te bija mūzikas bads. Tēvs stāstīja, ka viņus – veselu kompāniju – sauca par vienas dejas tusētājiem, jo šie arī ne uz ko vairāk necerēja, kā ieiet uz īsu brīdi ballītē. Menti uzreiz dzina ārā, jo dejoja šie pārāk ārzemnieciski – visādus tur rokenrolus. Esot bijuši baigie «stiļagas», kas centušies pēc Preslija izskatīties. Tēvam pat bijuši no automašīnu riepām protektori pie zolēm pielīmēti, lai kurpes dejojot tik ātri nenodilst. Meta ārā, jo bija mākslīgi jāuztur tas informācijas deficīts, bet tagad mūsdienās – kāds vairs deficīts? Pilnīgi pretēji! Stūķē iekšā no visām pusēm! Bet vai pieticīgā kvalitātē var, piemēram, ārtroku klausīties?
Jā! Biju pie Klāsa Vāveres Meksikā, un viņš, kaut arī melomāns, mūziku klausās no mucveida bluetooth tumbiņas, jo ierakstu kolekciju nav turp aizvedis. Tāpēc klausās, kas pieejams digitāli.
Un digitāli ir pieejams viss, ha-ha-ha! Es arī biju tur ciemos. Askētiski, bet mīļi un jauki viņi tur dzīvo.
Sanmigelas pilsētiņa jau arī tāda klusa un mierīga – amerikāņu pensionāri tur pērkot mājas, ja paveicas, apprec kādu meksikānieti un dzīvo laimīgi.
Tā vide ir forša! Es gan vairāk Kubas džeks esmu. Man tā patīk Kubas muzons! Bet tikko mani Amerikā neielaida – ja tu esi bijis Kubā, tev nedod vīzu, jo tā skaitās teroristu valsts. Bija tā kā Padomju Savienības laikos – tevi intervē četras stundas, jāizpilda anketa...
Arī Kanādā, kur pārsēdos, jautāja, vai esmu bijis Kubā. Atbildēju, ka arī tikai tranzītā, un likās mierā. Toreiz Havanā bija vairākas stundas jāgaida, bet nekur tālu negāju. Tikai ap lidostu mašīnas pabildēt – no piecdesmitajiem tur izcili saglabājušies amerikāņu limuzīni, no septiņdesmitajiem – krievu volgas un moskviči.
Mūsu rafiņi arī. Bet tagad tur ir dulli! Biju pagājušogad – pusi laika tur nav elektrības. Tu esi kaut kādā svešā vietā mazā pilsētiņā un pilnīgi melns visapkārt. Tikai tādi kvadrātiņi ielas malā spīd, kur šie sēž un mobilajos skatās. Bet Kubas muzons man ārkārtīgi patīk! Zini, biju uz filmu Dižais skaistums/La grande bellezza – režisors ir Paolo Sorrentīno, tas tāds jaunais (jau relatīvi), bet nu «grandmāsters»! Viņam tāda gaume uz muzonu ir! Pat ja es no tās filmas kaut ko līdz galam nesapratu, muzonu viņš tur salicis tādu, ka es pēc tam trīs dienas sēdēju mājās krēslā un to klausījos. Nekur ne uz kādiem darbiem nevarēju aiziet. Vienkārši klausījos un pārkārtoju savas dzīves kvalitātes. Atmetu šādas tādas idejas – to es vairs nedarīšu, ar to vairs nenodarbošos... Tas vienkārši izšāva korķus! Tāpēc es nevaru klausīties vienkārši tā, starp citu. Baigi, baigi iekšas pārkārto! It īpaši, ja tas ir randoma muzons – tas jau ņem un visu pārkārto bez tavas paša gribas, lauž tavu konstrukciju... Nē, man tas nepatīk, bet tā filma tik ļoti trāpīja! Iesaku jebkuru viņa filmu. Sorrentīno māk salikt klasisko mūziku – tādu riktīgi smagu – kopā ar kaut kādu nedzirdētu indī un vēl pa virsu ielikt popsu, piemēram, Macarena (nodungo dziesmu – aut.), kas kopā izklausās tik «kruta»! Līdzīgi kā Tarantīno – arī riktīgi māk un izjūt. Laikam jau tam tādai tai uzvārda galotnei jābūt...
Nu jā – Tarantīno arī atlasa mazzināmus sešdesmito gabalus, un tie kļūst aktuāli.
Tāpat arī Klāss Vāvere māk kompilēt gabalus savās šūpuļdziesmu izlasēs. Kā īsti dīdžeji!
Barakam Obamam arī ir izlase spotifajā un vēl citiem estētiem. Un tas latviešu režisors – Oskars Rupenheits, kurš taisīja Kriminālās ekselences fondu, – arī «rubī muzonā» riktīgi. Tāpēc vecās dziesmas kļūst populāras pat jauniešu vidū.
Nu, arī mēs to cenšamies ar Lielo koncertu darīt – restaurēt seno un vērtīgo. Tas Lielais koncerts mums šogad būs jau piektais – jubileja. Rukājam sviedros, gatavojamies – darbs baigais, bet ārkārtīgi mīļš. Iedomājies, šogad ir trīsdesmit septiņi skaņdarbi! Un man tur katram jāuztaisa klips. Pats esi bijis uz kādu?
Uz otro vai trešo. Patika, ka dziesmu vārdi ekrānā un cilvēki var dziedāt līdzi.
Tā koncepcija tieši tāda mums bija – galvenais šajos koncertos ir skatītājs. Un katrs ir korists, bet milzīgā skatuve ir tikai tāds milzīgs špikeris, lai tu varētu dziedāt līdzi. Tas riktīgi strādā! Tu pat vari negribēt dziedāt, bet tik un tā dziedāsi līdzi, jo tev nav variantu, ja redzi vārdus un visi apkārt jau dzied… Kad PND uzstājās, skrēju skatīties, kas notiek, uz sēdvietām, kur sēž ģimenes un gados vecāki cilvēki. Zini, kā, – bija bišķiņ bail, jo tur, redz, tie vārdi: eu, tu skaistā meitene, kāpēc tev nav grebene, silikona pupi... Domājām, kā cilvēki reaģēs uz kaut ko tādu, bet visi tik un tā dziedāja līdzi. PND pēc tam rakstīja, ka bija vērts vairāk nekā divdesmit gadu ākstīties, lai sagaidītu šo mirkli. Tas bija tik kaifīgi! Es riktīgi apraudājos, kad 25 tūkstoši to dziedāja līdzi kā himnu.
Latvietis pēc dabas ir visai noslēgts cilvēks, tomēr izdziedāties lielā bariņā patīk, lai dabūtu sev to piederības dozu, kuru viņš ikdienā nedabū. Tur ir kaut kas svarīgs, vitāli nepieciešams latvietim – izkāpt no savas viensētas un sajust vienam otru. Mums paliek vieglāk, sanākot tādā barā sadziedāties – vai tā būtu Jāņu nakts, Dziesmu svētki vai Lielais koncerts.
Redzēju, ka šogad arī Māra Šverna un Baložu pilnu pagalmu dziesma Vēstules būs.
Riktīgi forši! Man katru gadu tā indī un underground sadaļa ir īpaši svēta – tur taču ir tādas ogas, kas jāceļ ārā un jāparāda masām, liekot dziedāt līdzi. Un dzied arī!
Kājas šai saiknei gan jau aug no jaunības un slavenā Āgenskalna ūdenstorņa, kur Baloži deviņdesmitajos bāzējās. Un, cik atceros, arī Fact sākumā tur rakstījās.
Jā, mūsu pirmais ieraksts bija Tornī, kaut pārējiem tur mūsu amerikānisms toreiz nelikās īsti godājams. Tika uzskatīts par seklumu un parodēšanu. Bet beigu beigās viņi teica, ka tik atbildīgs un kvalitatīvs ieraksts tur vēl neesot bijis. Tas netika izdots, bet gribētos tagad dzirdēt.
Arī pasaulslaveni mūziķi visādus savulaik izbrāķētos vai demo ierakstus izdod. Man ir divas tādas P. Dž. Hārvijas plates – patīk labāk par oficiālajiem ierakstiem. Latvijas hiphopa vēsturei jūsu agrīnos ierakstus tāpat vajadzētu publicēt.
Es arī saku Gustavo, ka vajag, bet viņš negrib. Un es viņu saprotu. Mēs esam līdzīgi. Neskatāmies atpakaļ. Vispār! Maucam tik tālāk. Tiklīdz tu sāc skatīties atpakaļ, tas ir kā enkurs. Sāc gadus skaitīt vai vēl kaut ko tur... Atcerēties, ka ir bijis foršāk. Fact ir pofig uz pagātni. Viss vēl priekšā.
Tomēr uzstāties kopā ar Ozolu un Gustavo pēc ilgiem gadiem esat atsākuši.
Jā. Tagad paretam kaut ko darām. Bija arī jauna dziesma – Tagad tikai sākās. Nu jau jāsaka – relatīvi jauna. Bet vecās dziesmas tik un tā neizpildām.
Vēl tev bija tas hiphopa / drum and bass projekts Krata ar DJ Dubru un citas paaudzes reperi Edavārdi.
Tas mums bija tāds jautrs eksperiments, bet es pat nepaspēju ieskrieties un iesildīties, kad viss jau beidzās. Zini, kā? Tagad mums ir tāds vecums, kad atrast to savu mūža draugu ir sarežģīti. Vai tev ir nesen uzradušies jauni draugi? Nu, tādi īsti.
Ja sāk aizdomāties – laikam nav gan tādu, kam var tāpat vien bez vajadzības piezvanīt. Toties, satiekoties ar sen neredzētiem cilvēkiem, gadās, ka pēc piecām minūtēm viss atkal ir kā kādreiz. Paliek vienīgi tas pats pagātnē atgriešanās jautājums – vai pats to vairs gribi, jo esi mainījies un gan jau tas otrs arī.
Kaut kāda sinerģija arī tagad varbūt ar kādu rodas, bet tad tu vienā brīdī saproti, ka tomēr nē un tas drīzāk bijis kaut kas tāds garāmejošs. Nu jā – mēs ar Krata pamēģinājām, kaut kādi «bērni» (domāti muzikāli kopdarbi – aut.) mums tur dzima, līdz sapratām, ka nav kopīgas perspektīvas. Vienojāmies, ka beidzam. Bet ar DJ Dubru gan mēs kaut ko vēl padarīsim kopā! Bija riktīgi daudz koncertu ar Krata – visu Latviju izbraukājām. Visforšākais bija Cēsīs – tur ir tāds klubiņš, kam pagalms lielāks nekā telpas iekšā. Rīgas ielas galā pie strūklakas.
Fonoklubs?
Laikam! Tur bija riktīgi kaifīgi! Kad ir daži metri no skatuves līdz pretējai sienai, tur ir bombīšana – tu esi aci pret aci ar klausītāju, un tas ir pavisam cits «pauers»! Tev ir riktīgs dialogs, un tu redzi tā klausītāja acīs, kā viņš riktīgi ēd enerģiju, ko tu viņam dod, un, kad tu redzi, ka viņam garšo, arī pats vari dot vēl divreiz vairāk. Bet, kad priekšā masa, piemēram, aizejot pie Gustavo vai Ozola kaut ko piedziedāt, tu vairs neredzi cilvēkus, bet kaut kādus pikseļus. Tad jau labāk ir būt otrajā pusē, kur visi dzied līdzi.
Reiz stāvēju Prātā vētras koncī, palīdzot viņiem skatuvi taisīt, – tur bija 45 tūkstoši laikam. Pat uztraukuma nav, jo tev neliekas, ka tie ir cilvēki, bet kaut kāds milzīgs kosmoss...
Tu tām Prāta vētras koncerta projekcijām arī pats biji iefilmējies – dejoji pa mašīnām. Tas tik forši un graciozi tev sanāca! Kā riktīgam šovmenim...
Ha-ha-ha-ha-ha!! Jā, tur man pazūd visi rāmji, un es pārvēršos par kaut kādu rūķi. Tādu estrādes rūķi. Ha-ha-ha...
Bet tev jau arī tā balss, kādā Fact repoji, bija kā rūķim. Baudījumam pietika ar to, kā izklausījās tavs balss instruments.
Jā, kaut kas man tur ir tāds (nodemonstrē savu balsi). Bet toties tai Lielajā koncertā es svilpoju kopā ar publiku. Mums ir tāda tradīcija katru gadu – es iesāku koncertu, svilpojot ar simfonisko orķestri. Cilvēks, kurš izdomāja Lielo koncertu, – Olafs Saulriets – teica, ka man vajag svilpot un tai jākļūst par tradīciju. Es teicu: yes, davai, es gribu! Un tagad katru gadu es svilpoju – tas man ir tāds riktīgs laimes mirklis! Tāds bija mans sapnis, kas vienkārši ņēma un piepildījās. Pēc tam skrienu kaifot pūlī, jo visu esmu izdarījis – man ir princips neatstāt uz konci nekādus darbus.
Bet svilpošana man ir asinīs. Pagājušogad saorganizējām pasaules rekordu svilpošanā lielajā koncī – kādi 20 tūkstoši cilvēku svilpoja ar mani.
Grupā Fact biji bundzinieks. Tagad pie bungām piesēdies?
Nē! Es visu laiku dabūju no čaļiem bietē par to, ka slikti bungas spēlēju. Bet tā normāla lieta. Respektīvi, sevi cienošs rokeris, kuram baigi gribas slīpēt visu, vienā brīdī kļūst par «šujmašīnu». Viņš vairs nav klausāms būtībā. Un mums bija līdzīga situācija – čaļi gribēja kaut kādu attīstību, bet viņi gāja hiphopā iekšā, bija tendēti iet prom no dzīvajiem instrumentiem, bet man gribējās palikt... Tur bija tāds konflikts, ka mums jāattīstās, bet man neattīstās kaut kā tās bungas... Ja nemaldos, tad The White Stripes Džeks arī bāra Megiju, ka viņa sūdīgi sit bungas. Beigu beigās viņš sāka ar citiem spēlēt. Un sausais atlikums: tas, ko viņš tagad spēlē, man ir pofig. The White Stripes spēlēja slikti, bet tur bija dzīvība un garša iekšā, dramaturģija un patiesība.
Mēs šo ar Gustavo izrunājām nesen, un es saku: vecīt, bet tagad taču tu piekrīti, ka vajadzēja maukt pa tizlo, toties tas būtu patiesi, nevis kaut ko slīpēt? Viņš saka: jā, tagad, kad esmu palicis gudrāks, es to redzu, bet toreiz likās, ka ir baigi jāattīstās... Man patika, ka asinis pa gaisu šķīda, jo es vienmēr kaut kā nepareizi situ – rokas strīķējās pret biksēm. Tie, kas tuvāk, redzēja, ka tās asinis šļakstās riktīgi… Forši! Reizēm mēģinu noklausīties Fact albumu, ko Igaunijā ierakstījām. Agrāk nespēju tikt līdz galam – neinteresēja un nepatika. Bet nesen noklausījos – wow, baigais avangards! Tāds frīkšovs – bija pat lepnums kaut kāds.
Šodien noskatījos vienu no tevis sen veidotajiem klipiem – Prāta vētras dziesmai Ogles. Ļoti patika, kā tur mūsu bērnībā populārās galda spēles Cirks varoņi atdzīvojas.
Tur bija interesanti – Aija (Prāta vētras menedžere Aija Auškāpa – aut.) teica: izdomā klipu, kas būs efektīvs ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā. Tas bija, kamēr vēl Krievijā viss bija relatīvi normāli, lai varētu sadarboties. Tāpēc izmantoju to spēli, domājot, ka gan jau tā ienākusi pie mums no turienes un ir padomju spēle. Izrādījās, ka neviens krievs nesaprot, kas tā par spēli. Saka, ka baigi forši, bet nesaprot, jo tā izrādījās populāra tikai pie mums. Patiesībā tradicionāla – tūkstoš gadu veca – indiešu spēle. Viņiem tā ir ar čūskām un ziloņiem, bet te kāds meistars uztaisīja cirku padomju stilā.
Tavā vertikālajā videoklipā Dona dziesmai Es nāktu mājās un arī Atvaras Eirovīzijai veidotajā dziesmas Ēnā vizualizācijā kaut kas ņirb un lido – tā laikam izplatīta metode, lai izskatītos iespaidīgi.
Tai vertikālajā ir baigais storijs... Mākslinieki bija sataisījuši traukus, ko var pret galvu šķaidīt, bet kaut kur nokļūdījās. Un Donam ar vāzi pārsita galvu – asinis pa gaisu... Ātrā palīdzība aizveda. Ārprāts! Bija traki. Man gribējās uz baznīcu iet momentā, kaut neesmu baznīcas džeks. Nezināju vairs, kur likties. Vēlāk citā dienā nofilmējām – Dons ar cepuri, jo sašūta galva. Kaut arī esmu ļoti uzmanīgs un vienmēr griežos pie pašiem labākajiem, reizēm gadās kļūdas un kaut kādas neparedzētas lietas.
Bet Atvaras klipā tie ir kristāli, kas tur lidinās pa gaisu. Eirovīziju vadīs Swarovski īpašniece – tā ir tikai laimīga sakritība, bet mēs tur lidinām kristālus! Vai nav kolosāli?
Tā jau ir puse no uzvaras. Kas tai Eirovīzijā īsti notiks uz skatuves? Tur būs tikai Atvara?
Jā. Un ēna. Vispār jau Eirovīzija nav radīta publikai uz vietas. Klātienē tu tur redzi šķūni, kur strādnieki visu laiku kaut ko nēsā. Tur ir augstas, pat hiperaugstas pilotāžas «prodakšens». Tie daudzie Eirovīzijas fani tur ir aplausiem un gavilēm, nevis lai baudītu pasākumu. Tur viss domāts televīzijai, nevis cilvēkiem uz vietas. Tāpēc arī es atļāvos tur piedalīties. Tas, ko tu redzi pirms tam, nepavisam nav tas, kas būs gala rezultātā.
Eirovīzija vispār ir pārvērtusies par tādu kā Expo. Katra valsts brauc parādīt, ko var. Tur vairs nav vietas askētismam. Nav nekādu Džoniju Kešu vairs. Cilvēks šortos uz krēsla ar ģitāru – laikam vienīgi Eds Šīrans šodien tāds palicis. Mūzika vairs nav tikai mūzika. Jābūt šovam. Riktīgi priecājos, ka aizbraukšu pastrādāt tajā super mega profesionālajā vidē – visskatītākajā mūzikas raidījumā pasaulē. Pamācīšos, lai mūsu pašu Lielajā koncertā pēc tam varētu kaut kā vēl vairāk izpausties. Līdz šim jau esmu piepildījis ambīciju uzlikt tur tik lielu LED ekrānu, kāda pie mums nekad nav bijis. Un man izdodas to komandai izdīkt, lai būtu tā lieluma sajūta. Nav pareizi taisīt koncertu Mežaparkā, ja tev tā skatuve paliek par tādu maziņu neko. Tai jāatbilst Mežaparka cēlumam manā uztverē.
Iepriekš Eirovīzijā esi bijis iesaistīts?
Nē, es pat nekad nebiju redzējis Supernovu. Neesmu Eirovīzijas auditorija. Tikai pēdējās divas redzēju, jo ļoti labi draugi taisa tādus vakarus, kur kopā skatās un kā sportam seko līdzi. Kad Atvara piezvanīja un piedāvāja, apskatījos tās Supernovas – kas tur bijis, kas noticis. Un teicu: ok!
Vēl nesen tādu Atvaru nebiju pamanījis, līdz pērn viņa parādījās Zelta mikrofona un Gammas balvas vērtēšanas sarakstos.
Arī man šī bija pirmā dziesma, ko no viņas dzirdēju. Atvaru nezināju kā mūziķi, bet kā blogeri, kura intervēja citus mūziķus. Lai Dievs dod viņai nervus un olas!
Man patīk, ka Atvara dzied latviski. Ko pats par to domā?
Es šai dziesmā uzreiz saklausīju potenciālu, ka būs! Un tas man arī iedeva baigo atbildību. Protams, māžoties tur nevarēs un būs arī jāpacenšas. Man liekas, ka dziedāt Eirovīzijā latviski ir riktīgi forši, kaut Atvara ir bijusi angļu valodas skolotāja un varētu arī angliski – bet nevajag! Latviski ir interesantāk. Un viņa ir malacis – baigi strādīgs cilvēks. Tādi jau arī ir tie mūziķi, kuri izpelnās vislielāko uzmanību. Bet gan jau tā ir visās jomās, vai ne? 80% ir menedžments, un tas reālais produkts ir tikai ballīte.
Gaidot Supernovas fināla rezultātus, vēroju Atvaras saspringto sejas izteiksmi. Viņa pat uzkliedza dusmīgu «NU!» vadītājiem, ka velk garumā to spriedzi.
Jā, viņa ir spridzeklis – neko netur sevī. Kas iekšā, to mauc ārā. Bet es arī biju riktīgā stresā tai pauzē. Nekad nebiju iesaistījies mākslas sportā, kur ir vinnētāji. Ar Fact reiz piedalījāmies kādā festivālā, bet tolaik mums bija pie kājas, kas tur vinnēs. Bija forši vienkārši maukt. Bet ar mākslu sportā es nekad nebiju piedalījies, un man nepatika, ka es to daru. Tad tu sāc domāt par saviem sāncenšiem – ko viņi uztaisījuši, vai tas ir labāk nekā tev? Man tas liekas aplami. Bet, kad tu sajūti, kā visi tie adrenalīni uz tevi iedarbojas – gluži kā narkotikas! Tas mani norija – apēda tas sporta žanrs. Iegāju azartā, bet vienalga neesmu par to – tik ļoti, ļoti narkotiski tas ir... Un es neesmu par narkotikām.
Bija īpatnēji piedalīties kaut kur pirmo reizi dzīvē un arī vinnēt. Tas arī bīstami – sakāps vēl galvā… Tagad uz divām nedēļām tur jābrauc un jārukā. Man paralēli Lielais koncerts – būs ārprātīgi daudz darba pie kompja. Uz vietas man tur sēdēs džeki un visu darīs – studija Shade, ar kuriem es visu taisu – gan Atvarai, gan Lielajam koncertam. Sēdēsim zūmā un rukāsim uz vairākām skatuvēm vienlaicīgi.