Kritiķis ir iecietīgāks par skatītāju un arī par teātra cilvēkiem, uzskata teātra kritiķis, Spēlmaņu nakts žūrijas loceklis, Dienas žurnālists Atis Rozentāls: «Esmu bijis žūrijā ar dažiem režisoriem un dzirdējis, kā viņi analizē izrādes, tie vērtējumi ir daudz skarbāki.» Darba latvju teātra kritiķiem pietiks, jo, saka Rozentāls, atšķirībā no daudzām citām nozarēm Latvijas teātros atjaunošanās notiek. Dienā Atis intervē un kritizē citus, šoreiz SestDiena intervē viņu pašu, tai skaitā izvaicājot arī par atjaunošanos teātra kritikas jomā. No cita Dienas kritiķa Normunda Naumaņa (1962–2014), kura balvas kandidāts viņš pagājušajā gadā bija, Atis Rozentāls joprojām mācās stilu un pašpārliecinātību par tiesībām uz savu viedokli.
Mēdz teikt, ka senāk bites bija saldākas un medus lielāks. Vai latviešu teātrī tev ir tādas lietas, kas senāk, bērnībā, jaunībā, bija, bet ko šodien tur vairs neatrodi?
Pats mans fokuss ir pamainījies. Jo teātrī tev ir jāiet līdzi tam, ko redzi. Nu, vienu lietu varu pateikt, bet tai nav sakara ar bērnību: agrīnais Alvis Hermanis man patika ļoti, vēlīnais ne tik ļoti. Man pietrūkst tā, kas bija Hermaņa pirmajā izrādē Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, – kad izeju no zāles ar sajūtu, ka esmu iepazinis pilnīgi jaunu estētisku pasauli, ko iepriekš nepazinu. Jo vairāk skaties, jo retāka ir iespēja redzēt kaut ko iepriekš neredzētu. Bet šīs sajūtas trūkums ir objektīvs, mūsdienās ir šausmīgi grūti ienākt mākslā ar kaut ko tik ļoti jaunu, lai tas būtu agrāk neredzēts. Droši vien Hermanis tajā brīdī, 90. gadu sākumā, uz pasaules fona arī nebija kas tāds, ko neviens agrāk nav redzējis, bet mēs nebijām redzējuši. Viņš atbrauca no Amerikas un pavēra mums tādas estētikas logu, kādā nebijām skatījušies – ka tā var spēlēt teātri.
Tātad, lai gūtu baudījumu no mākslas, pirms tam ir jāpadzīvo mucā?
Gūt baudījumu mākslā jau var arī no meinstrīma. Ja ir kvalitatīva tradicionāla izrāde, nav obligāti jāgaida kaut kas jauns. Piemēram, Pētera Krilova režisētais Ilgu tramvajs ir formas ziņā ļoti tradicionāla izrāde, bet novatoriska tādā ziņā, ka Blanšas tēls tur ir daudz skarbāks, nekā mēs līdz šim esam redzējuši, Maija Doveika tur pēdējā cēlienā tiešām jūk prātā, un tas ir tas, kas tevi satricina. Mākslas kairinājumi patiesībā var nākt no visādām pusēm. Galvenais, lai tie būtu, lai būtu kāds impulss, kas tevi kaut kādā veidā aizķer.
Vienā recenzijā ierakstīju, ka nav nekā briesmīgāka par normālu izrādi – ja izrāde ir ļoti laba, tev ir, par ko rakstīt, ja slikta, arī ir, par ko rakstīt, bet ko rakstīsi par normālu? Baidos tagad citēt Bībeli, ka Dievs izspļaus remdenos, bet principā remdenība nestrādā. Ir jābūt kādam āķim, uz kā uzāķēt skatītāju. Jo ir arī gadījumi, kad cilvēkam kaut kas aktīvi nepatīk, bet viņš par to nepatiku man pēc nedēļas stāsta tik ārkārtīgi kaismīgi, ka saprotu – tā izrāde kaut kur viņā ir palikusi. Nesen man viena sieviete stāstīja, kā pirms nedēļas Dailē skatījusies Orākulu un cik ļoti viņai tas nepaticis – bet viņas reakcija vēl pēc nedēļas bija ļoti dzīva un kaismīga. Tātad tā izrāde uz tevi iedarbojas arī tad, ja tev nepatīk tas, kā tā iedarbojas.
Vai varētu būt, ka izrāde tiek apzināti taisīta slikta, lai izraisītu šādu reakciju?
Orākuls ir laba izrāde. Runa nav par labumu un sliktumu, apzināti jau neviens sliktu netaisa. Tev var sanākt vai nesanākt, izrāde var būt slikta, ja esi kaut kādā veidā pārrēķinājies kā mākslinieks. It kā visi klucīši ir, bet rezultāta nav.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 30. janvāra - 5. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!