Austras balvu saņēmušā drīmpopa un šūgeiza grupas Tribes of the City 2019. gada albuma Rust and Gold sekotājs Evidence of Embrace februārī Liepājā sagaidīts ar koncertiem Angārā Rīgā un Fontaine Palace. Drīz klausītājiem būs iespēja dzirdēt Tribes of the City Rīgas klubā Depo 14. maijā. Grupa uz skatuves aizvien ir skaļa un lieliska, par spīti tam, ka trīs tās sākotnējie dalībnieki – vokāliste Ksenija Sundejeva ar jaunajā albumā iegūtu eņģelisku trauslumu balsī, tai asi kontrastējošo ģitārsienu mūrnieks Sergejs Jaramišjans un sitaminstrumentu pavēlnieks Ints Barkāns – pārsvarā uzturas katrs citā valstī.
Ksenija Sundejeva sarunā ar KDi uzsver, ka radošajā procesā ir svarīgi ielikt kaut kādu personīgu daļu no sevis: "Mikroklimats kolektīvā tiešām ir svarīgs. Vismaz man tas vienmēr ir bijis svarīgs. Tā nav tikai tīri tehniska sastrādāšanās."
Pēdējos gados tu dzīvo ārpus Latvijas.
Tam, ka dzīvoju ārzemēs, noteikti ir savi plusi. Bija brīži, kad es regulāri atbraucu uz Latviju, un tad mēs vienmēr ieplānojām kādu tikšanos vai nu studijā, vai mēģinājumu telpā. Vokālus jaunajam albumam Evidence of Embrace pārsvarā ierakstīju mājās Berlīnē – man tur ir savs setapiņš. Savukārt Sergejs Jaramišjans, varētu teikt, to visu virza. Viņam ir neapturama enerģija iekšā un arī skaidra vīzija. Pie bungām joprojām ir Ints. Mums kādreiz bija brīnišķīgs taustiņnieks, bet viņš jau sen vairs nespēlē ne ar mums, ne ar kādu citu. Ir Sergeja pieaicinātie mūziķi – taustiņinstrumentālisti Aleksejs Siverenko, Kristofers Knesis un Deniss Paškevičs. Savukārt Andrejs Vasiļjevs, kurš mums agrāk bija otrais ģitārists un jau kādu laiku komponē Zviedrijā liela datorspēļu uzņēmuma mūzikas departamentā, arī mums ir diezgan daudz palīdzējis, vienā dziesmā piedaloties ar veselu orķestri un citās arī ar basa tēmām.
Grupas Tribes of the City pašreizējā sastāva dalībnieki Ints Barkāns (no kreisās), Jānis Liepiņš, Sergejs Jaramišjans, Ksenija Sundejeva un Ivars Pommers. Foto – Ralfs Kazāks
Andreju savulaik regulāri satiku, kad viņš strādāja mūzikas skolā netālu no manām mājām, bet tas arī jau bija sen. Īpaši pēc tiem Covid-19 gadiem nevar vairs saprast, kas noticis pirms diviem un kas – pirms sešiem gadiem.
Jā, man līdzīgi. Tagad esmu Vācijā jau divpadsmit gadu – tieši 21. janvārī es iekāpu mašīnā un aizbraucu uz Berlīni.
Tas notika pēkšņi?
Mani vienmēr vilka uz turieni. Allaž ir patikusi Berlīne – tur man sanāca būt biežāk nekā citur ārzemēs. Mācījos maģistrantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā un sapratu – kāpēc nepamēģināt Erasmus praksi? Atradu grafiskā dizaina ilustratora prakses vietu vienā radošā aģentūrā un pusgadu tur nostrādāju. Pa to laiku visa mana privātā dzīve apmeta lielu kūleni, un es paliku tur.
Jau iepriekšējais Tribes of the City albums iznāca pēc desmit gadu pārtraukuma. Toreiz koncerts notika bez tavas piedalīšanās.
Tas nebija tā, ka es negribēju piedalīties. Kaut kādā 2017. gadā es iegāju absolūtā veselības krīzē – tā to varētu nosaukt. Man vienkārši nebija iespējas fiziski piedalīties tajā koncertā. Es arī nebiju īsti spējīga tajā brīdī kritiski pieņemt lēmumu, vai tas ir OK, ka grupa spēlē bez manis, vai ne? Man bija ar sevi vienkārši tik daudzas lietas jārisina, ka šķita – labāk, lai ir vismaz kaut kādā formātā, lai tas albums, kuru mēs tik ilgi esam veidojuši, nonāk pie publikas.
Man bija žēl arī puišu – jutos vainīga par to, ka viņi tur gadiem spēlējuši, mēģinājuši, tik daudz ieguldījuši enerģijas un tagad pat nevar nospēlēt koncertu. Nebija skaidrs, vai es kādreiz atgriezīšos. Vispār, kas ar mani būs, nebija skaidrs. Mēs visi sajutām, ka reakcija uz to bija tāda ne pārāk saprotoša. Mēs arī tajā brīdī neko daudz nepaskaidrojām. Varbūt tas arī bija iemesls?
Man tajā brīdī nebija nekādu resursu kaut ko kādam paskaidrot, jo pašai bija pārāk daudz neskaidrību. Ja ir onkoloģija, visiem tā bilde ir aptuveni skaidra – pietiek pateikt to vienu vārdu. Man nebija onkoloģijas, bet bija gan fiziskas, gan mentālas problēmas. Viena ar otru bija tādā ķēdē. Nav skaidrs, kas bija pirmais. Kur bija ola, un kur – vista.
Parasti jau ir kaut kādi iemesli, kāpēc tas notiek. Piemēram, cilvēks nedara to, ko viņš gribētu darīt, vai blakus atrodas cilvēki, kuri krīt uz nerviem.
Nē, tādā ziņā viss bija absolūti pretēji. Man bija partneris līdzās, bija ģimene. Varbūt emigrācija uzjundīja kaut kādas trauslās vietas? Tās tika vēl vairāk iedragātas, nezinu, identitātes krīze – varbūt tas bija kaut kāds trigeris? Rīgā man bija kaut kāds savs burbulis, man bija kultūras dzīve, es piedalījos projektos, bet, kad pārvācos uz Berlīni, mani tur neviens nepazina.
Nākot uz interviju, atcerējos, ka tu paralēli dziedāšanai grupā ne vien veidoji brīnišķīgus videoklipus – Instrumentu dziesmai Kvikmyndir un Satellites LV dziesmai Vai tu domā –, bet arī piedalījies kā aktrise Rolanda Ūdra filmā Džonija trīs vēlēšanās.
Oi, par to man nav komentāru! Vēl toreiz nofilmējos Jāņa Norda Amatierī.
Jā, jā, jā! Tur bija arī Edgars Samītis un Mārtiņš Mielavs. Tā bija laba filma.
Tā bija forša pieredze. Pārvācoties uz Berlīni, es vairs nebiju nekas. Labi, es biju mākslas maģistre, bet man tāpat tur ilgi neizdevās iesakņoties – valodas barjera, un viss kaut kā notika tik ātri. Visas tās pārmaiņas, kuras es gribēju un kuras es tā kā pati aicināju savā dzīvē. Man ir dažādas teorijas – varbūt es beidzot sajutos tik droši savās mājās un attiecībās ģimenē, ka kaut kādi vecie dēmoni, kaut kādas traumas izlīda? Man sākās ēšanas traucējumi, jo tā vismaz bija lieta, ko es spēju kontrolēt. No ārpuses tā izskatījās kā obsesīva nodarbošanās ar sportu un tajā pašā laikā izvairīšanās no ēdiena. Protams, iekšā tas process bija daudz sarežģītāks un tā pašas noliegšana, ka man ir jebkādas problēmas, arī bija daļa no tās problēmas, kas beigās samilza. Tāds bija sākums tam visam.
Vai varētu teikt, ka Tribes of the City jaunā albuma dziesmu teksti ir par tavu pieredzi?
Jā. Parasti es rakstu tekstus tad, kad vismaz pamatmelodija jau ir ierakstīta un kad esmu dzirdējusi muzikālo pamatu. Tad tu vienkārši ļauj ratiņiem griezties. Dažas dziesmas nāk ļoti viegli, ja kaut kas jau ir virspusē, kāda tēma man jau ir bijusi prātā vai čaulā un to uzreiz var viegli nosmelt, pie citām bija ļoti ilgi jāsēž, jo man ir kaut kāds savs standarts – ir jābūt noteiktai sajūtai par tekstu, lai sapratu, ka tas ir īstais.
Es varu arī tā sintētiski sarakstīt – OK, tur šis rīmējas ar to, it kā fonētiski izklausās labi, bet absolūti nav nekādas emocionālās sajūtas. Smeļoties iedvesmu savā pieredzē, es nevaru neko samelot – tas sanāk visgodīgāk. Man arī pašai ir interesanti klausīties tādu mūziku un vārdus, kuri ir personīgi un pašam māksliniekam kaut ko nozīmē.
Pēc sešu gadu pauzes grupa Tribes of the City ir atgriezusies ar savu piekto studijas albumu Evidence of Embrace
Vakar, skanot jūsu albumam, iegāju citā telpā un no turienes ļoti pēc Cocteau Twins izklausījās. Pēc tam ieraudzīju, ka pēdējai dziesmai iekavās rakstīts Cocteau – nodomāju, ka varbūt tā ir kaverversija.
Nē, nē, tas nav kavers. Tai dziesmai ļoti ilgi nebija nosaukuma, un vienkārši tā bija tāda asociācija. Mums vajadzēja kaut kā to kompozīciju saukt. Bet īstenībā man pašai arī sākumā bija līdzīga reakcija, kad to pirmo reizi izdzirdēju – vai tā gadījumā nav Cocteau Twins dziesma? Šķita, ka es pat atceros tās vārdus – ieguglēju dziesmu, kurā ir šie vārdi, bet tai tomēr ir cita melodija. Kaut kā mistiski! Mēs visi, protams, ļoti mīlam Cocteau Twins.
Jums laikam visiem ir līdzīga tā muzikālā bāze, no kā cilvēks un viņa domāšana veidojas. Tas, kā viņš saprot mūziku un ko mēģina izdarīt mūzikā pats, protams, ir atkarīgs no tā, kam viņš ir gājis cauri, ko dzirdējis un uzsūcis sevī.
Es domāju, ka man, Sergejam un Jānim Liepiņam (basists, kurš spēlē arī Bēdu brāļos – U. R.) visvairāk ir līdzīga gaume. Ar Ivaru Pommeru (otrā ģitāra – U. R.), es domāju, mums arī ir diezgan liela saskarsmes platība jeb virsma. Savukārt Ints, man šķiet, ir visatšķirīgākais. Mēs katrs kaut ko pienesam no sava redzējuma, un arī diskusijās rodas kaut kas jauns.
Tu domā Vācijā palikt arī turpmāk vai kaut kā velk atpakaļ? Droši vien tas ir atkarīgs arī no tā, ko grib abi bērni, jo tu vairs nevari visu izlemt tikai pēc sava prāta.
Piecpadsmit gadu vecais puika Latviju mīl, viņam šeit dzīvo tētis. Viņš brauc brīvlaikā pie Gata (Gatis Zaķis – U. R.), un viņam šeit patīk ar riteni braukāt pa pilsētu no viena gala līdz otram, skatīties un iepazīt visu. Latvija viņam vispār ir ļoti īpaša, un es pieļauju iespēju, ka viņš kādreiz arī varētu šeit padzīvot. Ja runāju par sevi – nu, pagaidām neizskatās. Teiksim, esmu ļoti atvērta un strādāju grafiskā dizaina jomā ar klientiem no Latvijas. Esmu ļoti atvērta arī muzikāliem projektiem – te ir tik daudz kolosālu mūziķu. Man šeit patīk, bet Berlīne sniedz kaut ko citu, aizpildot daļu manas dzīves. Mana ģimene ir tur, un manas mājas arī šobrīd ir tur.
Lidojot uz Rīgu, katru reizi esmu pārsteigta, cik tuvu ir abas pilsētas. Man nav sajūtas, ka tās būtu tūkstoš kilometru attālumā. Man šķiet, ka tās ir kā tāda Liepāja un Rīga. Bet tur tā kultūras telpa ir tik pārbagāta! Un tas koncertu lērums.
Vai daudz ej uz koncertiem?
Diezgan daudz pēdējā laikā. Palaimējās tikt uz Radiohead decembrī. Biju arī uz The Smile – fantastiski! Tagad vispār visas tās vecās grupas pēkšņi aktivizējušās. The Smashing Pumpkins, Slowdive, vasarā būs The Cure. Jāķer, kamēr ir iespēja.
Tas ir ne tikai ar vecajiem. Uzrodas kāda jauna grupa, kas baigi forši spēlē, bet tagad viss tik ātri mainās, kāds kaut kur aizbrauc, tur rodas citas prioritātes, un pašam tas vairs nav interesanti, pat ja citiem patīk. Tāpēc jāķer koncertos tagad, nevis jāgaida, kamēr kļūs vēl labāki.
Vai paliks tik lieli, ka tu vairs nevarēsi viņus redzēt tik intīmā gaisotnē. Man patīk mazie koncerti. Berlīnē ir kolosāls kultūras kvartāls Silent Green bijušās krematorijas vietā. Tur notiek ļoti daudz eksperimentālās mūzikas koncertu.
Tās telpas sienas gan jau arī piesūkušās ar...
...sērām? Bet tā nav smagnēja telpa. Jaudīga vieta. Ļoti iesaku! Tur esmu piedzīvojusi vienu no labākajiem koncertiem savā mūžā – Mount Eerie. Tāds eksperimentāls mūziķis. Viņam no vēža bija nomirusi sieva, un Mount Eerie sarakstīja viņai veltītu albumu. Viņš to izpildīja kupola zālē tajā bijušajā krematorijā – visi bija noraudājušies pilnīgā katarsē no tā skaistuma.
Vai pašai skatuves pietrūkst, kad ilgi nav iespējas uzstāties?
Nē, uzstāšanās nav mana mīļākā nodarbe. Es varu uz skatuves justies labi, bet kā kuru reizi. Tas nav kaut kas tāds, pēc kā es nenormāli tiecos. Varbūt vienkārši neesmu vairs pie skatuves pieradusi? Man ļoti patīk radīt mūziku. Ļoti patīk dziedāt – tā ir mana stihija. Bet uzstāšanās...
Tā tev sagādā mokas?
Nē, nē, bet vienkārši katru reizi tā ir tāda atbildība, ka tu esi uz skatuves, cilvēki ir atnākuši, un viņi no tevis kaut ko gaida. Visvairāk man sagādā stresu koncertu tehniskā puse – tas, kāda skaņa ir uz skatuves. No tā tik daudz kas atkarīgs, vismaz man. Tā kā balss nav instruments, ko tu vari vienkārši fiziski pagriezt skaļāk, tad sākas konkurence starp balsi un pārējiem instrumentiem – ģitārām un bungām, kuras mūsu grupā ir ļoti skaļas.
Studijas ierakstā tu to visu vari sagriezt tādā proporcijā, kā nepieciešams, un es varu dziedāt tik klusu, cik man vajag, lai dabūtu to izteiksmi, ko es vēlos šai dziesmai. Bet koncertā savukārt ir spiediens, un šķiet, ka mūsu grupas pirmā desmitgade mani kaut kā traumēja, jo es mūždien koncertos mēģināju pārkliegt pārējo grupu, un tas bija fiziski grūti. Nekad neskanēja tā, kā pēc maniem standartiem tam būtu jāskan. Es vairs nekontrolēju situāciju, viss man ir par skaļu, mana balss kaut kur iegrimst tajā visā un tā kā slīkst.
Jā, tavai balsij ir jābūt dzirdamai. Bet ir mūzika, kurai ir jāiedarbojas uz klausītāju ne tikai ar ritmiem un melodijām, bet arī lai ar to skaņas bliezienu tevi kārtīgi noslāna. Grupai Tesa arī nosaukums atbilstošs – tā mūzika tevi noteš kārtīgi. Kā pirtī vai kādā citā rituālā.
Vai Mona De Bo agrāk – atceries? Spīķeros koncertā pat apmetums no griestiem bira. Man jau arī tas blieziens ir vajadzīgs. Es tikai nesaprotu, kāpēc tas ir tehniski tik sarežģīti? Mums bija brīnišķīga pieredze, Berlīnē spēlējot. Mēs tikai vienu reizi esam spēlējuši Berlīnē, un tas bija neilgi pirms pirmā lokdauna 2020. gadā. Vienai radiostacijai bija dzīvā programma, un mūs diezgan spontāni uzaicināja tur uzspēlēt. Tas bija kolosāli! Tie skaņotāji ar tādu izpratni un vieglumu visu noregulēja. Tas tiešām bija koncerts, ko es ļoti izbaudīju, kaut arī tās bija tikai pāris dziesmas.
Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā es jūtos uz skatuves, un skatītājiem ar to nav nekāda sakara. Viņiem tas nav jāzina un jājūt. Pirms pusotra mēneša beidzot piepildīju savu mūža sapni – aizlidoju uz My Bloody Valentine koncertu Glāzgovā. Mani pārsteidza, ka grupa spēlēja milzīgā arēnā un tā bija pilna līdz malām, bet Latvijā taču tikai reti kurš vispār zina par tādas apvienības pastāvēšanu. Tā bija ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Fiziskās skaņas ietekmē visi tavi orgāni vibrē un smadzenes arī, tas viss ieved transa stāvoklī. My Bloody Valentine vēl ir tās cilpas, kuras visu laiku atkārtojas dažās dziesmās. Es sapratu – jā, tas ir tāds rituāls, kaut kāda šamaņu balle. Nezinu, kā paši mūziķi nav vēl zaudējuši dzirdi, spēlējot tik skaļi.
My Bloody Valentine koncertā festivālā Pukkelpop arī es pirmo reizi mūžā izmisīgi stiepu roku pēc ausu aizbāžņiem.
Glāzgovā tos deva jau pie ieejas. Tur bija milzīgs uzraksts – "It’s Going To Be Very Loud". Būs ļoti skaļi!
Kā tev pašai šķiet – vai jūsu jaunais albums ir kaut kāds jauns posms Tribes of the City darbībā? Parasti ir tā – ja cilvēks kaut ko jaunu ir uztaisījis, viņam pašam ir jābūt sajūtai, ka tas ir vērtīgāks par iepriekš paveikto.
Jā, man noteikti ir tāda sajūta. Nezinu, vai tā ir kaut kāda pilnīgi jauna dimensija, kurā mēs esam iegājuši, bet man šķiet, ka esam gājuši daudz dziļāk un plašāk nekā iepriekš. Gan muzikāli, gan tekstu ziņā, dziedāšanas un vokālās pieejas ziņā. Jā, man ir pārliecība par šo albumu, ka tas ir labs. Mēs atļāvāmies arī mazliet paeksperimentēt. Albumā ir dziesma, kurā teksta praktiski nav, – Take Up Space. Tā ir mana dziesma, ko es pati sarakstīju. Tās pirmo versiju, kura šogad iekļauta arī eksperimentālās mūzikas kasetē, ko izdeva viens amerikāņu leibls, es ierakstīju pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem mājās. Kad pārrakstījām to albumam, iesaistījās visa grupa. Es šajā kompozīcijā vokālos slāņus sabūvēju citu citam pāri – kopā tur ir vairāk par divdesmit slāņiem.
Man arī pašai ļoti interesēja pamēģināt kaut ko jaunu, nevis pieturēties pie tās klasiskās struktūras – pants un piedziedājums. Šī bija mana debija, un man ir vēl ieceres. Mums ar to pašu leiblu ir plāns par manu solokaseti, bet tam vajadzēs droši vien vēl vismaz gadu. Citi runā par jaunā gada apņemšanos, un šī tagad ir mana apņemšanās – atrast laiku un telpu pievērsties manam mazajam soloprojektam.