Ar kādu noskaņojumu, ambīcijām un cerībām devies uz olimpiskajām spēlēm, kas tev 20 gadu vecumā bija jau otrās?
Ja godīgi, nebiju sev uzlikusi nekādas gaidas. Devos ar mērķi izbaudīt atmosfēru, un man galvā bija doma, ka, ja iekļūšu trīsdesmitniekā, tas jau būs ļoti labs sasniegums. Nevarēju iedomāties, ka spēšu uzrādīt tik augstvērtīgu rezultātu un izcīnīt savas visu laiku augstākās vietas (skaitot arī Pasaules kausa sacensības – aut.).
Kā tagad redzi, cik ļoti palīdzēja tas, ka debiju piedzīvoji jau pirms četriem gadiem distanču slēpošanā kā desmitās klases skolniece?
Iepriekšējās olimpiskās spēles ne tik daudz iespaidoja, jo tas tomēr bija cits sporta veids. Es vairāk teiktu, ka palīdzēja mana līdzšinējā pieredze biatlonā, esmu Pasaules kausā startējusi jau iepriekš, un šeit it kā nekas nemainās – jā, nozīmīgums it kā lielāks, bet dalībnieki tie paši, ar kuriem sacenties vienmēr, tikai apkārtne nedaudz citādāka. Šajās divās sezonās, kopš startēju Pasaules kausā, esmu iekrājusi diezgan labu pieredzi un pārliecība par sevi man ir ļoti augusi.
Tomēr tavā pirmajā startā, jauktajā stafetē, kur Latvija pirmoreiz šajā disciplīnā trasē devās šobrīd optimālajā sastāvā, tu pēdējo posmu saņēmi desmitajā vietā, noslēdzošajā šaušanā ieslēpoji kā devītā, bet... soda aplis. Ko secinājāt, kas notika ar tavām un Renāra Birkentāla kājām stāvus šaušanā? Baiba Bendika intervijā pauda, ka neatceras, kad iepriekšējo reizi stāvus šaušanā tik ļoti trīcējušas kājas, bet Renārs priecājās, ka bija tikai viens soda aplis.
Lūk, šajā pirmajā startā gan es izjutu spriedzi. Man līdz šim nebija bijusi pieredze braukt pēdējā etapā, tāpēc jutu diezgan lielu atbildību. Pēdējā šaušanā ar piecām patronām sašāvu četrus un sākās tāds stress, ka pat nevarēju ielādēt papildpatronu. Konkurentes, ar kurām atbraucu kopā, jau bija aizslēpojušas, un tad tiešām neizdevās mentāli izturēt spriedzi un nācās slēpot soda apli, kas man ir neraksturīgi. Tomēr šis starts pirmo stresu noņēma un uz nākamajiem jau jutos pārliecinātāka. Jā, protams, augstkalne dod savu efektu, ir diezgan grūti, un kājas piedzenas, tomēr kāju trīcēšanu tajā stafetē es norakstītu tikai un vienīgi uz stresu.
Turpinājumā sekoja individuālās distances, kur tev 36. vieta 15 kilometros, 16. vieta sprintā, 11. vieta iedzīšanā, aizverot 19 no 20 mērķiem, kā arī 23. vieta masu startā.
Iedzīšanas distancē paveicu maksimumu. Es nevaru izskaidrot, kas tieši mainījās, kā sagatavojos tam startam, vienkārši ir labākas un sliktākas dienas. Tā bija no labajām dienām, kad galva sakārtojās.
Izteicies, ka dienu pirms dāmu stafetes gan ir bijusi sliktā diena.
Pēc iedzīšanas biju diezgan izsmelta, jo tomēr sprints un iedzīšana notika divas dienas pēc kārtas. Bija spēku izsīkums, un nejutos vairs tik labi. Kad atrodies savā labākajā formā, imunitāte kļūst švaka, ļoti viegli kaut kas pieķeras. Tomēr nākamajā dienā jau atkal bija daudz labāk.
Starp citu, iedzīšanā startēji četras sekundes aiz Baibas. Mums, diletantiem, šķiet, ka varējāt pirmo apli braukt kopā, viena otru vilkt, bet Baiba aizslēpoja prom. Kopumā biatlonā nekad nav iespējams kaut kā distancē palīdzēt savam draugam?
Ir iespējams sastrādāties kopā, bet mums tomēr ir atšķirība ātrumā, Baiba ir daudz ātrāka par mani. Es arī sapratu, ka iedzīšanā vairāk koncentrēšos uz šaušanu, tāpēc pirmos apļus veicu mierīgāk, zināju, ka pēdējais aplis būs svarīgāks, un pataupīju spēku tam. Pirmos divus trīs apļus braucu savā tempā, un man diezgan daudzi gāja garām, bet koncentrējos uz savām sajūtām un neskrēju citiem pakaļ, kā iedzīšanā tas bieži vien tiek darīts.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!