Pirms šīs intervijas vairākiem cilvēkiem teicu, ka man būs intervija ar vienu no visu laiku leģendārākajiem leģionāriem Latvijas sportā, un tavs vārds kā minējums par to, kurš tas būs, visos gadījumos bija ja ne pirmais nosauktais, tad trijniekā gan. Kā jūties, ka cilvēki Latvijā tevi joprojām šādi atceras?
Tas, protams, ir satriecoši un milzu gods. Salīdzinoši nesen saņēmu garu ziņu Instagram no jaunā vārtsarga Mikus Vecvanaga. Es viņu nepazinu, bet Mikus rakstīja, ka tad, kad viņam bija septiņi vai astoņi gadi, aktīvi fanojis par Dinamo un es biju iedvesma arī viņam pamēģināt spēlēt. Tagad viņš ir lielisks vārtsargs. Šī bija pirmā sezona, kad Mikus varēja pats radīt savu ekipējuma dizainu, izvēlēties krāsas un izskatu, un viņš to izveidojis, iedvesmojoties no krāsām, kādas es valkāju Dinamo 2010. gadā. Apskatot foto, mūsu formas izskatās principā identiski! Es tiešām ļoti novērtēju visus cilvēkus no Latvijas, un tas, kā mani atceras, ir neticami.
Kā pašam šķiet, kāpēc iemantoji tik lielu Latvijas fanu mīlestību?
Godīgi sakot, nezinu. Man vispār liekas, domāt, ka cilvēkiem tu ļoti patīc, varbūt ir arī tāds mazliet egoistisks pieņēmums. Tomēr par laiku Rīgā es tiešām tā domāju. Un arī es pats to tik ļoti izbaudīju. Patiešām, no pirmās dienas, kad ierados, līdz pat dienai, kad aizbraucu, turklāt gribēju palikt vismaz vēl uz divām sezonām, ja ne ilgāk.
Man šķiet, ka cilvēki sajuta, ar kādu azartu un degsmi es spēlēju. Tāpat centos pēc iespējas vairāk piedalīties arī dažādos pasākumos. Nekad neteicu nē, ja kāds vēlējās nobildēties vai palūdza autogrāfu. Ja mani satika, piemēram, tirdzniecības centrā vai restorānā, vienmēr centos būt ļoti laipns, īpaši pret bērniem. Un darīju arī citas lietas, ne tikai spēlēju hokeju. Man liekas, ka vienmēr, kad spēlētāji dara kaut ko papildus savam pamata darbam laukumā, cilvēkiem tas šķiet interesanti. Mana seja bija redzama diezgan daudzās vietās, bija mūzika utt. Tāpat mums arī bija labas sezonas, spēlēju Zvaigžņu spēlē. Vienmēr ir ļoti patīkami dzirdēt, ka mans laiks Rīgā atstājis pozitīvas atmiņas. Un te atkal var pieminēt to Mikus ziņu, tas viss dod ļoti labu sajūtu. Liekas, varbūt esmu kaut kā pozitīvi ietekmējis dažu cilvēku dzīvi.
Vēl tagad daudzi atceras, ka biji komandas atsaucīgākais spēlētājs, piemēram, pamatīgā salā pēc spēlēm ilgu laiku bildējoties ar faniem.
Man tas nāca viegli un dabīgi. Manuprāt, ja nodarbojies ar sportu un tev ir tāda platforma, tad zināmā mērā esi to parādā faniem – būt laipnam, cieņpilnam un veltīt viņiem nedaudz sava laika. Cilvēki tērē naudu un laiku, lai nāktu skatīties spēles, pirktu kreklus un visu pārējo. Tieši tāpēc man nav grūti atvēlēt 10 vai 15 minūtes, lai nobildētos. Turklāt es esmu kanādietis, es varu izturēt aukstumu! Nav jau tā, ka jūs dzīvojat Sibīrijā, tā ka nebija nemaz tik traki. Tas ir cieņas jautājums. Turklāt arī fani bija cieņpilni un jauki, tāpēc to ļoti izbaudīju.
Papildus lietas hokejam bija tava iniciatīva, vai arī komandas mārketinga nodaļa piedāvāja iespējas?
Komanda mani noteikti virzīja to visu darīt. Bet vienlaikus biju ļoti atvērts un pat ieinteresēts jebkurai šādai iespējai. Viss sākās pēc tam, kad manā dzīvoklī kāds žurnāls veidoja ko līdzīgu šovam MTV Cribs, apskatot, kā dzīvoju. Viņi atnāca uz dzīvokli, fotografēja un intervēja mani, līdz istabas stūrī ieraudzīja ģitāru. Uzreiz bija jautājums: «Tu spēlē ģitāru?» Atbildēju, ka ne gluži, tas ir neliels hobijs, joprojām mācos to darīt. Un viņi saka: paņem, paspēlē, mēs uztaisīsim dažas bildes žurnālam. Piekritu, kaut ko spēlēju. Izrādījās, ka viņi ne tikai bildēja, bet arī nofilmēja video un ielika to internetā. Tas vienkārši uzsprāga, ļoti īsā laikā sasniedza vairākus desmitus tūkstošus skatījumu. Visi pēkšņi pamanīja: ā, viņš ne tikai stāv vārtos, bet vēl arī muzicē! Pēc pāris nedēļām man piezvanīja, neatceros, vai kāds no komandas vai fanu kluba, un teica, ka grib, lai ierakstu dziesmu ar kādu grupu. Protams, piekritu, bet tolaik man nebija ne jausmas, kas ir Dzelzs vilks. Es tiešām neko par viņiem nezināju, bet apskatījos un sapratu, ka tā ir nopietna rokgrupa, kas spēlē diezgan smagu rokmūziku. Katrā ziņā tas nebija tas, ko es tajā laikā klausījos. Viņi saka: nāc uz studiju, pamēģinām kaut ko ierakstīt, redzēsim, cik labi dziedi.
Dzīvē bieži vados pēc principa «dari to stāsta pēc», jo, ja kaut ko neizdarīšu, tad nebūs pat stāsta, ko kādam pastāstīt. Un tieši tā arī sākās mans šī brīža ceļš mūzikā, ar ko nodarbojos joprojām. Un tā ir lieta, kas man dzīvē patīk vislabāk, – tas ir neiedomājami, kurp var aizvest pat vismazākās lietas. Dzelzs vilks man toreiz teica, lai atsūtu kādu ierakstu, lai viņi var dzirdēt, kā es izklausos, un viņi man uzrakstīs dziesmas. Pavisam nejauši izvēlējos un iedziedāju Kolbijas Kelē dziesmas Realize versiju un nosūtīju to grupai, domājot, ka pēc tam dziedāsim viņu dziesmas. Pēc kādas nedēļas vai divām bija laiks doties uz studiju. Kad tur ierados, viņi man saka: nē, mēs ierakstīsim tavu dziesmu. Es atbildu: kādu dziesmu?! To, ko tu mums atsūtīji, mums jau ir gatavs pilns aranžējums. Un tad es domāju: nopietni, šo dziesmu, kas man pat īsti līdz galam nepatīk? (Smejas.) Bet kas gan es esmu, lai iebilstu, un tā arī bija pirmā dziesma, ko ierakstījām. Ja godīgi, beigu rezultāts man ļoti patika. Daudzi pat man teikuši, ka šī versija bija labāka par oriģinālu. Atceros, ka fani to uzreiz paķēra un tad viss aizgāja kā pa ķēdīti: dziedāšana arēnā, ielūgumi uz dažnedažādiem pasākumiem. Man pat piedāvāja dziedāt KHL sezonas noslēguma balvu pasniegšanā, bet tas bija pēc sezonas beigām un vajadzētu lieku reizi lidot uz Krieviju, tāpēc atteicos. Bet, jā, tieši tik vienkārši viss uzsprāga un mūzika sāka dzīvot savu dzīvi. Pēc tam, lai vai kur es spēlētu, Jekaterinburgā, Doneckā vai Eiropā, visi vienmēr jautāja: «Tu arī te muzicēsi?» Uz ko atbildēju, ka varbūt vispirms pamēģinām uzvarēt dažas spēles un tad domāsim par mūziku. (Smejas.) Neticamas atmiņas! Es nekad mūžā nebūtu domājis, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kad Armands Simsons piedāvāja man spēlēt Arēnā Rīga ar Jāni Stībeli, biju tik nobijies! Bet jau atkal – stāsta pēc vajadzēja to izdarīt. Protams, tagad ir forši, ka man ir tādas atmiņas un pieredze. Tā ka jā – mana mūzikas karjera sākās tieši Rīgā. Tagad man ir arī grupa Amerikā, South of Center, un mums iet diezgan labi. Šobrīd Spotify ir pieejamas dažas mūsu oriģināldziesmas, bet būs vēl. Sekojiet līdzi jaunumiem!
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!