Ziemas olimpiskās spēles ar nelietību, kas tika nodarīta pret Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču, kurš uz savas ķiveres vēlējās godināt Krievijas agresoru nogalinātos ukraiņu sportistus, kā arī piekāpšanās agresorvalstu pagaidām vēl tikai paralimpiskajām komandām atstāja lepnumu par latviešu sportistu stāju, bet nelabu pēcgaršu par mūsu sporta funkcionāru pozīciju. Olimpiāde beigusies, un viss aizslaucīts aizkrāsnē, vai tomēr būs vispusīga izvērtēšana?
Šī tēma noteikti nav noņemta no dienaskārtības, bet te gan ir skaidri jāspēj novilkt līnijas, kurā brīdī politiķi var izteikt savu viedokli un kur viņiem ir jāizsaka savs viedoklis, bet kur tas ir pašas sporta sabiedrības vērtību kompasa jautājums. Jo, kā mēs redzējām olimpisko spēļu laikā, gan tās darbības attiecībā uz Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču, gan kopumā šīs diskusijas par mūsu funkcionāriem un to, kā tika pieņemti dažādi lēmumi, man ir nesaprotamas, un no valsts puses gan Valsts prezidents, gan izglītības ministre un Saeima ar savu paziņojumu pauda tam nosodījumu. Tad jautājums ir, kāpēc no vadošo sporta organizāciju puses šeit bija klusums, kas realitātē tā arī bija, un publiski, vismaz pēc manā rīcībā esošās informācijas, šis nosodījums tādā stingrā veidā netika pausts. Šeit ir jautājums sporta veidu federācijām, kas ievēl konkrētus personāžus, kuri tad pēc tam pārstāv tās starptautiski un ir runas personas. Mums ir jāsaprot, ka valsts tiešā veidā nevalstisko organizāciju darbībā nevar iejaukties, jo šeit tad mēs riskētu, ka mūsu sportisti tiek vispār izslēgti no olimpiskās aprites. Manuprāt, tajās robežās, kur bija nepieciešama politiķu pozicionēšanās, tas tika izdarīts, un tas nosodījums ir pausts pietiekami skaļi un skaidri. Tagad es teiktu, ka bumba ir sporta sabiedrības laukuma pusē, bet ko viņi ar šiem signāliem iesāks. Ir skaidrs, ka arī pēc olimpiādes politiķiem un sporta organizācijām būs jāstrādā kopā, risinot dažādus ikdienas jautājumus, un te ir jārod atbilde, vai organizācijas un sporta federācijas grib ieklausīties tajā, ko saka valsts amatpersonas, vai viņas grib dzīvot atsevišķu dzīvi atrauti no tā, kāda ir valsts politika. Ietekmes sviras uz nevalstiskām sporta organizācijām valstij ir ierobežotas, un pēdējais, ko valstij gribētos, ir nodarīt pāri saviem sportistiem. Te jāsaka, ka savas pārliecības izrādīšana no pašiem sportistiem ir tikai atbalstāma un neviens nesodītu sportistus, ja viņi paustu savu viedokli pret agresorvalstu sportistu piedalīšanos, gluži otrādi - mēs pat šos sportistus atbalstītu. Instrumenti jau valstij ir ierobežoti, lielākoties tikai finansiāli. Tas, kas ir valstiski jāsaprot, - kādā veidā tad turpināt atbalstīt olimpisko kustību kā tādu un izvērtēt, cik veiksmīgs šis atbalsts ir bijis līdz šim. Bet tas, ko politiķiem nevajadzētu darīt, - iejaukties tajā, ko pašas sporta federācijas ievēl par saviem vadītājiem, jo tad tas kļūst par bīstamu precedentu. Tādēļ atkārtošu, ka bumba ir sporta federāciju pusē, jo viņi jau beigās paši ievēl tās savas sejas - visas olimpiskās federācijas balsojot ievēl Olimpiskās komitejas vadītāju, visas federācijas ievēl Sporta federāciju padomi, neaizmirsīsim arī šo organizāciju. Tas ir komplicēts jautājums, nav tā, ka valsts pateiks, kā būt, tur ir jābūt dialogam.
Man tikai izklausās, ka jūs ļoti diplomātiski norādāt uz nepieciešamību sportistiem apsvērt, vai dažās olimpiskajās sporta federācijās un organizācijās nav nepieciešams sarīkot apvērsumu!
Nu, es teikšu tā, no manas puses noteikti nebūtu korekti ne aicināt uz apvērsumiem, ne tādus paredzēt, jo šeit būtu tā līnija, kur politiķiem nebūtu jāiejaucas. Bet tas, kas man liktos tikai normāli, - zinot, ka pavasarī ir plānota Olimpiskās komitejas ģenerālā asambleja, kurā ir aicināti piedalīties visu federāciju pārstāvji, lai gan par amatpersonām, es saprotu, netiek plānots lemt, ir atvērta iespēja katram kāpt tribīnē un diskutēt. Mazākais, ko varētu darīt, un tas būtu tikai normāli, ja federāciju pārstāvji kāptu šajā tribīnē un runātu par to, kas bija pareizi, kas nepareizi, ko izdarījām olimpiskajās spēlēs un ko tad tālāk darām, kā tālāk dzīvojam. Tā būtu tikai normāla lietu kārtība. Šajās organizācijās ir biedri ar balsstiesībām, kuriem jāsaprot, vai viņu pārstāvji ir rīkojušies apmierinoši un kādi ir tālākie secinājumi.
Arī man un, domājams, sabiedrībai kopumā ir palikuši daudzi neatbildēti jautājumi un radušās jaunas bažas, bet es negribu ietekmēt jūsu atbildi, tos uzskaitot, man šķiet svarīgi nofiksēt, kuri momenti jums ir noformulējušies kā problemātiski, kas prasa paskaidrojumus.
Tad man ir jāsadala pa daļām. No iesaistītajiem - šīs Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas amatpersonām, kas paši ir latvieši, - es tā arī īsti neesmu saņēmis konkrētu atbildi, kāda tad bija viņu ietekme šī lēmuma pieņemšanā, jo šobrīd publiski ir izskanējis, ka «mēs jau tur īsti neko nevarējām ietekmēt». Bet nav arī īsti paskaidrots, kāds tad bija tas process, kā nonāca līdz tam, ka Ukrainas sportists Heraskevičs tika diskvalificēts. Tas notika nevis brīdī, kad viņš ir veicis pārkāpumu, bet viņš turpretī tika noņemts jau pirms starta. To man bija iespēja pārrunāt ar Daini Dukuru, un viņš teica, ka tas vispār ir bezprecedenta gadījums, jo varētu vēl pieļaut, ka kaut kā tiek izskaidrots, ka sportists nobrauc ar šādu ķiveri un par to diskvalificēts. Otrs neatbildētais jautājums attiecas uz Starptautisko Kamaniņu sporta federāciju, un es to gribētu pavērst nedaudz plašāk. Es gribētu no federācijas prezidenta Fogeļa kunga saprast, kāpēc bija dažas federācijas, kuras spēja pat ar šo starptautiskās arbitrāžas tiesas lēmumu tomēr šo procesu pastiept garāku, lai šie agresorvalsts sportisti tomēr nevarētu kvalificēties olimpiskajām spēlēm, bet kamaniņu sportā tajā pašā laikā tas bija iespējams. Kā mēs redzējām, atsevišķi agresorvalsts sportisti piedalījās kamaniņsporta startos, kā arī būtu pirms tam piedalījušies Pasaules kausa Siguldas posmā, ja vien nebūtu nācis Ārlietu ministrijas lēmums, ka mēs agresorvalsts sportistus Latvijā neielaižam. Man tomēr prasītos skaidrojums, kādēļ viņa vadītajā federācijā šis process virzījās tik raiti uz priekšu. Kas attiecas uz Latvijas Olimpisko komiteju, tad neesmu viņus pēc olimpiādes īsti dzirdējis, un man tomēr prasītos viņu skaidrojums, kā tad mēs ilgtermiņā rīkosimies šajā problēmā, jo man pašam ir bijušas sarunas ar Ukrainas pusi un politiskā līmenī mēs esam kontaktā, bet gribētos sporta organizāciju līmenī dzirdēt, kas tiks darīts, lai nepieļautu agresorvalsts sportistu atgriešanos zem saviem karogiem, kā tas tagad jau ir paralimpiskajās spēlēs. Kopumā ir dzirdēts daudz kas, ka viņi vispār varētu atgriezties apritē. Kāda tad ir Latvijas Olimpiskās komitejas pozīcija un ko viņi ir darījuši starptautiski, es nezinu. Vai viņi ir meklējuši partnerus pie līdzīgi domājošām komitejām, lai neļautu šim lēmumam tapt vai vismaz to bremzētu? Vai ir bijušas kādas darbības, vēstules, komunikācija, vai ir konkrēts rīcības plāns, vai mūsu Olimpiskā komiteja uzskata «kā nolems vairākums, tā arī būs»?
Varbūt tādēļ, ka esmu tālu no sporta un rakstu par politiku, bet es tomēr domāju, ka ne tikai man šī visa skandāla rezultātā bija liels pārsteigums, cik augstus un ietekmīgus amatus Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā (IBSF) ieņem latvieši, tostarp ir viens no septiņiem viceprezidentiem šīs organizācijas izpildinstitūcijā, kas vispār sastāv tikai no deviņiem locekļiem. Runa ir par viceprezidentu juridiskajos jautājumos Mārtiņu Dambergu. Arī kādreizējais bobslejists Gatis Gūts vada veselas divas šīs federācijas komitejas - bobsleja un skeletona. Savukārt mūsu Einārs Fogelis ir Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) prezidents. Vai tāda ietekme tiešām ir izskaidrojama tikai ar Latvijas tradicionālajiem panākumiem šajos sporta veidos un to, ka mums ir Siguldas trase?
Ja mēs runājam tieši par Starptautisko Bobsleja un skeletona federāciju, tad tas ir skaidrs, ka latvieši vēsturiski ir bijuši vieni no skaļākajiem un pozitīvā ziņā trakākajiem, kas ir šo sporta veidu attīstībā ielikuši sirdi un dvēseli. Te var minēt gan nu jau bijušo [sportistu un] funkcionāru Zinti Ekmani, kurš bieži cīnījās ar vāciešiem par dažādām tehnoloģiskām niansēm, tāpat Daini Dukuru, kuru es ļoti cienu. Turklāt, atklāti runājot, tā ilgtspējīgi ar šiem sporta veidiem nemaz tik daudzas valstis nenodarbojas, ir valstu grupa, kas tur ir pārstāvēta, bet tā noteikti nav lielāka par 10-15 valstu komandām, kas regulāri piedalās šo sporta veidu pasaules posmu sacīkstēs. Tā kā šī pēctecība gan bobslejā, gan skeletonā mums ir bijusi, tad loģiski, ka latvieši tiek novērtēti kā profesionāļi.
Tas, ko es nemācēšu komentēt, ir, kā šajās organizācijās nolemj, kurš būs prezidents, kuri būs viceprezidenti, kā notiek izvirzīšana kongresam ievēlēšanai. Ja mūsu Bobsleja un skeletona federācija ir nominējusi Damberga kungu, tad manā rīcībā tiešām nav informācijas, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo konkrēto juristu, bet tas noteikti būtu jājautā federācijai, kādi ir viņu kritēriji un kārtība, kādā viņi virza savus pārstāvjus starptautiskās federācijas valdē.
Bet tā kopaina izskatās slikti un rada daudz jautājumu, jo, piekritīsiet, Krievijai tradicionāli ir bijusi liela ietekme šajos trīs sporta veidos, mēs visi labi atceramies arī Gazprom reklāmas bobsleja sacensību posmos, un pat pēc sankcijām tā ietekme ir arī neformāli saglabājusies. Mēs lieliski zinām, ka latviešiem ir slava kā lielākajiem nemiera cēlājiem, atklājot Krievijas metodes (atcerēsimies kaut vai dopinga skandālu Sočos, kur mūsējie bija lielākie cietēji!) un tagad atbalstot Ukrainu. Vienlaikus Krievija nav izmantojusi savu kaut neformālo ietekmi, lai aizšķērsotu ceļu latviešiem uz tik augstiem amatiem. Tagad mēs redzam, ka šie mūsu funkcionāri starptautiskajās sporta organizācijās nekādi nav ietekmējuši pret ukraiņiem negodīgos lēmumus ne saistībā ar skeletonista Heraskeviča diskvalificēšanu, ne atļauju Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atkal startēt zem saviem karogiem kaut vai paralimpiskajās spēlēs. Bet, kad šis viss ir jāskaidro, mūsu funkcionāri slapstās apkārt. Tā kopaina kaut kā neiet kopā un liekas visai aizdomīga.
Jā, es saprotu, ko jūs sakāt, un es piekrītu, ka tas kādā brīdī liek uzdot jautājumus. Bet es negribu spekulēt. Visticamāk, lai saprastu, kā tad tas viss tur īsti ir, būtu nepieciešams izpētīt šo organizāciju valdes sēžu protokolus vai stenogrammas un saprast, kā tad ir īsti balsojuši mūsu pārstāvji dažādos ar agresorvalstīm saistītos jautājumos. Piekritīsiet, ka viena lieta ir, ja viņi neko nav teikuši un ir tikai klusējot piekrituši, un cita lieta, ja viņi ir vērsuši uzmanību uz to, ka šīs agresorvalstis nedrīkst piedalīties, bet šajās organizācijās palikuši mazākumā. Te mēs atkal nonākam pie tā, ka ir trūcis tā skaidrojošā darba, jo arī man nav atbildes uz šiem jautājumiem. Tas nozīmē, ka mūsu pārstāvji vai nu nav sapratuši, ka ir nepieciešams komunicēt ar cilvēkiem, vai arī nav uzskatījuši to par nepieciešamu…
…vai arī viņiem ir ko slēpt…
… vai arī viņiem ir ko slēpt, un tur tad viņiem katram būtu jāatbild par sevi, kā tad beigu beigās īsti ir.
Bet tad to atbilžu gūšanai būtu jāpaliek sabiedriskā līmenī, caur medijiem, vai jūs saredzat, ka IZM vai Saeimas Sporta apakškomisija, teiksim, varētu uzaicināt visus šos sporta funkcionārus un pieprasīt skaidrojumus?
Nu, sarunas vienmēr ir nepieciešamas, un šādas sarunas ne ar visiem nosauktajiem, bet ar to pašu Fogeļa kungu, piemēram, mums ministrijā bija pirms gadu mijā Siguldā paredzētā Pasaules kausa posma kamaniņu sportā. Mēs lūdzām viņam izmantot savas ietekmes sviras [Fogelis ir Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) prezidents], lai nepieļautu šo agresorvalstu sportistu atgriešanos, lai viņi nevarētu startēt arī olimpiskajās spēlēs [dalība šajā posmā bija izšķiroša, lai kvalificētos dalībai olimpiādē, - red.]. Kā mēs redzējām pēc iznākuma, vai nu mūs negribēja sadzirdēt, vai arī nevarēja to izdarīt, korekti būtu, ja Fogeļa kungs pats uz to atbildētu. Solīt viņš neko nesolīja, viņš skaidroja, ka ir sarežģīti procesi starptautiskajā organizācijā un ir starptautiskās sporta arbitrāžas lēmums, tādēļ, ja Latvija nevēlas, lai šie sportisti startē Siguldas posmā, tas ir jārisina mums pašiem iekšpolitiski, ko mēs arī, saprotot, ka nekādu sadarbību sagaidīt nevaram, atrisinājām, nepielaižot šos agresorvalsts sportistus kamaniņbraukšanas Siguldas posmam. [ārlietu ministre Baiba Braže (JV) 14 krievu sportistus iekļāva melnajā sarakstā, liedzot viņiem vispār iebraukšanu Latvijā, - red.]
Tad jums IZM nav kalendārā ieplānota tikšanās ar Fogeli, ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Raimondu Lazdiņu un pārējiem zemāka ranga funkcionāriem, un jūs šo visu atstājat sabiedriskam noregulējumam caur citiem - nevalstiskiem – formātiem?
Šobrīd ir skaidrs, ka ar LOK vadību dažādos līmeņos tāpat nāksies kaut kad tikties, jo ar olimpiskajām spēlēm jau sporta dzīve Latvijā nebeidzas. Bet kopumā man no sākuma prasītos šis sporta nozares iekšējais dialogs, jo, manuprāt, gan IZM, gan izglītības ministre [Dace Melbārde (JV)], gan Ministru prezidente [Evika Siliņa (JV)], gan Valsts prezidents [Edgars Rinkēvičs] un Saeima ir pietiekami skaidri pauduši savu nostāju par to, kas notika olimpiskajās spēlēs, un tālāk jau sporta nozarei ir iedots kaut kāds laiks pašai to izdiskutēt. Tad jau varēsim sēsties pie galda un izdiskutēt, kā tad mēs dzīvojam tālāk. Nāk jaunie olimpiskie cikli, un faktiski gatavošanās gaidāmajām olimpiskajām spēlēm sākas nākamajā dienā pēc iepriekšējās olimpiādes beigām.
Es uz visu šo mūsu apspriesto nespēju skatīties šauri tikai kā uz ētiskas dabas problēmu un neveiklību mūsu politiķiem, kad mūsu sportisti un politiķi demonstrē vienu pozīciju, bet par sporta funkcionāriem paliek neatbildēti jautājumi. Šī man izskatās pēc ļoti veiksmīgas Krievijas hibrīdoperācijas, kas ir vēl viens solis ceļā uz tās sporta atgriešanos apritē (un mēs zinām, ka Kremlim sports ir ārpolitiskais un propagandas ierocis). Nākotnē Kremlim ir visas iespējas pateikt: «Bet kā, redz, kur Ukrainas lielākie draugi un atbalstītāji latvieši starptautiskajās sporta organizācijās mūsu atgriešanos ir leģitimējuši, ja jau pat viņi neiebilda, tad par ko ir runa?» Līdz ar to ir jautājums, vai jūs kā IZM parlamentārais sekretārs un tas politiskais burbulis, kurā jūs esat, šo vispār apzinās arī kā mūsu nacionālās drošības jautājumu?
Es saprotu jūsu jautājumu un gribu teikt, ka pilnīgi noteikti tas ir arī valsts drošības jautājums, un tā uz to mēs arī skatāmies. Neieslīgstot detaļās, arī šie lēmumi par konkrētu sportistu neielaišanu Latvijā tomēr ir pieņemti, konsultējoties ar valsts drošības iestādēm. Bet svarīgi ir sagaidīt šo Ukrainas gala pozīciju, kā viņi uz to visu skatās. Es pats pēdējās nedēļās arī esmu runājis ar Ukrainas sporta ministru [Matviju Bidniju], lai saprastu, kādi būs viņu rīcības algoritmi, ja tiešām Krievijas un Baltkrievijas sportisti varēs atgriezties šajā starptautiskajā apritē. Ja ukraiņi paši pasaka, ka grib sasist tos krievus sporta laukumos, no mūsu puses tad nedaudz pazūd tā loģika šajos pasākumos nepiedalīties. Savukārt, ja Ukrainas pozīcija būs, ka, ja atgriežas šie sportisti, kamēr nav panākti izdevīgi miera nosacījumi un izbeigts karš Ukrainā, viņi nepiedalās sporta forumos, kuros ir šo agresorvalstu pārstāvji, tad es uzskatu, ka mums ir jāseko šim Ukrainas piemēram.
Tas, ko jūs sakāt, ir skaidrs, bet es gan šo nacionālās drošības jautājumu biju domājusi nedaudz citā kontekstā. Proti, vai nebūtu jāizvērtē, kā un kāpēc mūsu sporta funkcionāri tiek pie amatiem starptautiskās sporta organizācijās, kurās ir liela Krievijas ietekmes ekspozīcija, un, kā intereses viņi de facto tur pārstāv?
Es domāju, ka pārbaudīt vienmēr ir vērts, bet es arī pilnībā uzticos mūsu drošības dienestiem un zinu, ka viņi seko līdzi šādiem apdraudējumiem, tajā skaitā arī sportā. Es esmu pilnīgi pārliecināts - ja būs tiešs apdraudējums Latvijas drošībai arī caur sporta prizmu, tad viņi arī attiecīgi rīkosies un veiks sarunas ar konkrētiem personāžiem.
Es jau vienā no saviem jautājumiem noformulēju, ka, manuprāt, tas kaitējums jau ir nodarīts gan mūsu valsts reputācijai, gan iekšējai un ārējai vienotībai pozīcijā pret Krieviju.
Šeit mēs nonākam pie mūžsenās patiesības, ka ikkatrs no mums, kurš ir latvietis, pat, ja varbūt neskaitās oficiāli kā Latvijas deleģēts pārstāvis, kaut kādā veidā tomēr pārstāv savu valsti. Būsim godīgi, šie cilvēki jau nav ielikti no Latvijas puses kā valsts pārstāvji konkrētā federācijā, viņi ir vienkārši Latvijas pilsoņi, kas ir ievēlēti konkrētas federācijas kaut kādā amatā. Šeit ir pirmkārt katra individuālā atbildība, un tālāk jau, ja tas tiešām kļūst par drošības risku, kā jūs minējāt, tad attiecīgi dienestiem ir jārīkojas.