Pirmā godalga Eiropas čempionātā pieaugušo līmenī drīzāk bijusi veiksmīga apstākļu sakritība, ne likumsakarība, vaļsirdīgi atzīstas Latvijas šāvējs Lauris Strautmanis, taču tā viņam devusi jaunu motivācijas devu un, cerams, uzlabos arī finansiālos priekšnoteikumus, lai attīstītu junioru vecumā gūtos panākumus. Tukumnieku pārķeru pēc atgriešanās no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku, kas viņam kļuvusi par īpašu pilsētu, jo pirms diviem gadiem viņš tur nesa Latvijas delegācijas karogu pirmo Eiropas spēļu atklāšanā.
Vai, braucot uz Baku, zināji, ka esi gatavs cīnīties arī par godalgu?
Taisnība, ka uz Eiropas čempionātu nebraucu ar domu, ka noteikti jācīnās par medaļu. Tieši šīm sacensībām nebiju tik nopietni gatavojies, lai uz to tiešām varētu mērķtiecīgi iet. Tomēr priekšsacīkstēs labi izšāvu un sapratu, ka veicas. Pēc pamatsacensībām redzēju, ka esmu ticis finālā, bet tur jau ir kā hokejā «bullīšos» – tā zināmā mērā ir veiksmes spēle, bet vajadzīga arī pārliecība par saviem spēkiem. To ieguvu ar veiksmīgām šāvienu sērijām kvalifikācijā.
Kāpēc nebiji tik nopietni gatavojies?
Neesmu profesionālis un sportu apvienoju ar pamatdarbu, tāpēc ikdienā trenēties nesanāk tik bieži, kā varbūt vajadzētu. Pirms Eiropas čempionāta aizvadīju nedēļu ilgu treniņnometni Igaunijā, kur izdevās pagatavoties mazliet nopietnāk, bet nācās atprasīties no darba, lai uz turieni varētu aizbraukt. Igaunijā varēju trenēties divreiz dienā un vēl veikt fiziskās aktivitātes starp treniņiem. Ikdienā tik daudz nav iespēju trenēties. Arī, lai aizbrauktu uz Baku, darbā bija jāņem atvaļinājums.
Kurā brīdī noticēji tam, ka medaļa ir aizsniedzama?
Sacensību gaitā. Bija labas šāvienu sērijas. Pirmā bija laba, otrā – ne pārāk. Trešajā, ceturtajā, piektajā jau šāvieni izdevās daudz labāki. Tad arī rezultāts parādījās. Baigi negaidīju, ka būs tik ļoti labs tas rezultāts, taču kā astotais iekļuvu finālā.
Pārsvars pār devīto vietu bija viens punkts – cik daudz tas ir šaušanā?
Tas ir ļoti maz. Visu sacensību gaitā sešdesmit šāvienos vienu reizi deviņnieka vietā iešauj astoņniekā, ir punkts mazāk. Ja tā dēļ jāpaliek devītajam, vari tikai domāt, kur bija tā vaina.
Ja pareizi saprotu, finālā nemaz tik daudz nepietrūka arī līdz otrajai vietai?
Tā ir. Otrā vieta bija diezgan tuvu, bet par to tik ļoti nepārdzīvoju, jo ir prieks arī par trešo vietu. Otrā... Tā būs ar laiku. Jāturpina trenēties, jāskatās, kā būs ar finansiālo atbalstu, ar vietu Latvijas Olimpiskajā vienībā. Man pašam šis panākums noteikti dos vēl lielāku motivāciju turpināt darboties.
Pēc Eiropas čempionāta medaļas izcīnīšanas varētu pavērties arī kādas jaunas iespējas, kaut vai finansiālā ziņā?
Es pats pie sevis ceru, ka tā būs, bet ne no manis tas ir atkarīgs. To noteiks tas, cik veiksmīgi to izdosies pasniegt potenciālajiem atbalstītājiem. Tas īsti nav mans lauciņš. Ar tām lietām vairāk nodarbojas treneris.
Cik ļoti ietekmē tas, ka 50 metru distance ar mazkalibra pistoli, kur izcīnīji šo medaļu, vairs nebūs olimpiskā disciplīna?
Visdrīzāk, šajā vingrinājumā būs mazliet zemāki rezultāti, taču tā joprojām būs Eiropas un pasaules čempionāta disciplīna, lai gan tajā vairs nesacentīsies olimpiskajās spēlēs un Pasaules kausā.
Vai to var saukt par tavu disciplīnu?
Jā, manas disciplīnas ir desmit metru distance ar pneimatisko pistoli un piecdesmit metru ar mazkalibra pistoli. Ar tām es strādāju, kopš vispār šauju. Pneimatikā ir iespēja tikt uz olimpiskajām spēlēm. Tur Eiropas čempionāts bija gada sākumā.
Kā tajā veicās?
Tur gan nebija spīdošs rezultāts [komandu sacensībās 10. vieta – aut.], mazliet nepaveicās, bet tas jau ir aizmirsts.
Kas mainījies pusgada laikā?
Pats esmu diezgan daudz mainījies. Varētu pat teikt, ka dzīves uztvere un attieksme pret visu ir stipri mainījusies. Tas gan ir saistīts vairāk ar privātām lietām. Tas kaut kā palīdz darboties un iet uz priekšu arī sportā. Patiesībā jau pamatdarbs paņem ļoti daudz laika, tāpēc nesanāk pietiekami daudz laika treniņiem un ir pagrūti spriest par pašreizējo sagatavotību. Atzīstu, ka šoreiz vairāk paveicās, nekā biju baigi gatavs šim panākumam. Varētu teikt, ka šobrīd strādāju uz veciem pamatiem.
Ar ko ikdienā nodarbojies?
Strādāju apsardzē.
Arī ar ieročiem iznāk darboties?
Tā varētu teikt. Pats arī domāju kārtot ieroču atļauju, lai iegūtu pats sev personisko deviņu milimetru ieroci.
Tas ir treniņu nolūkā?
Nē, bet ar to ir ļoti daudz priekšrocību. Esmu Zemessardzē, kur arī daudz sacensību ar lielākiem kalibriem. Tur labi startējam kopā ar tēti un brāli. Šaušana jau man ir asinīs – gan ieroči, gan laba šaušana.
Šaušanai pievērsies pēc tēva piemēra?
Tieši tā. Bērnībā izmēģināju dažnedažādas lietas, tostarp mazliet pamēģināju arī šaušanu, bet vairāk tai pievērsos kādu trīspadsmit līdz piecpadsmit, īsti vairs neatceros, gadu vecumā. Pēc divus gadus ilgiem treniņiem bija pirmie lielie panākumi Latvijas mērogā – jaunatnes olimpiādē. Tad bija vēl citi, kas lika neatmest tam ar roku un turpināt nodarboties ar šaušanu. Par tādu izrāviena brīdi varētu saukt pasaules junioru čempionātu Granadā [2014. gadā], kad komandu sacensībās izcīnījām zeltu. Tas bija lūzums uz augšu ne tikai motivācijas ziņā, bet arī ļāva tikt Latvijas Olimpiskajā vienībā, iegūt lielāku atbalstu un visu pārējo.
Ilgus gadus šaušana Latvijā saistījās ar Afanasija Kuzmina vārdu – vai uztver sevi kā sava veida viņa pēcteci?
Bērnībā, kad sāku šaut, nemaz īsti nezināju, kas tas Afanasijs īsti ir, bet, vairāk pievēršoties šim sporta veidam, sapratu, cik stiprs ir tas vārds. Daudzi jau saka, – vajadzētu turpināt viņa iesākto ceļu, bet redzēsim, kā tas izvērtīsies.
Tev jau piemērs nav tik tālu jāmeklē, jo tēvs ir bijis pat PSRS čempions!
Jā, tas ir viņa lielākais panākums, kas ir ļoti augsts sasniegums. Ļoti sīki gan viņa sasniegumu vēsturi neesmu pētījis.
Cik sarežģīti nesenam junioram ir ielauzties šaušanas elitē, zinot šāvēju ilggadību sportā? Eiropas čempionātā uz goda pjedestāla tev tomēr līdzās bija kungi ar lielu pieredzi!
Ja par pjedestālu Baku, mums pa vidu stāvošais ukrainis Pavlo Korocilovs ir vēl jaunāks par mani. Principā gan tā ir, ka pieredze nāk ar gadiem, un galvenais ir izturēt un noturēties šajā sportā tik ilgi, lai tā kļūtu par priekšrocību. Jāatzīst, ka mūsu valstī ir pagrūti ar samērā nepopulāru sporta veidu izsisties un augstā līmenī noturēties.
Vai ir iespēja iegūt arī kādus līdzekļus bez valsts atbalsta?
Ar sponsoriem ir grūti, jo būtībā nevienam tu tāds šāvējs neesi ļoti vajadzīgs. Tas nav sporta veids, kuram daudzi seko līdzi. Daudzi ieciklējas vairāk uz komandu sporta veidu atbalstu. Cik esmu gājis pie potenciālajiem atbalstītājiem, parasti esmu saņēmis atbildi, ka individuālos sportistus neatbalstām.
Tāda tendence ir tikai pie mums vai arī citās valstīs?
Pieaugušo līmenī ir sportisti, kuriem ir savi sponsori. Tās pašas šaušanas firmas atbalsta. Kaut vai uzdāvina ieroci vai nosponsorē patronas.
Cik dārgs ir šaušanas sports?
Nav no lētajiem, bet neteiktu arī, ka ļoti dārgs. Hokejā forma izmaksā krietni vairāk. Šeit ir vajadzīga pistole, patronas, un vari šaut un piedalīties sacensībās. Patiesībā jau man, gatavojoties sacensībām, sarežģītāk ir atrast laiku treniņiem, ne līdzekļus to saorganizēšanai. Nav jau arī tik traki.
Vai liela nozīme ir tam, cik moderna ir pistole?
Protams, tas ietekmē daudz. Es pats kādreiz šāvu ar 1935. gadā ražotu pistoli, ar kuru bija sarežģīti sasniegt labu rezultātu, bet, kad nopirkām jaunas pistoles no Šveices, uzreiz bija jūtama atšķirība. Bija pavisam cita strādāšana.
Precīzāk šauj?
Tā ir vieglāka, ērtāka, ar garāku stobru, tāpēc var teikt, ka arī precīzāk šauj.
Kas ir nākamais mērķis, uz ko tēmēsi?
Jau nākamajā gadā ir jāsāk gatavoties cīņai par tikšanu uz Tokijas olimpiskajām spēlēm. Atskaites punkts būs nākamā gada pasaules čempionāts, kuram, ceru, būs iespēja stingrāk gatavoties.