Maija vidū ir plānota Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas vadītāju, Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru Sji Dzjiņpinu. Taču, ņemot vērā D. Trampa paziņojumu mainīgumu un ģeopolitisko nestabilitāti, ieteicams sekot aktuālajai informācijai par šo vizīti.
Viens no ieplānotajiem ASV un Ķīnas līderu tikšanās dienaskārtības jautājumiem ir ASV un Ķīnas sadarbība tirdzniecībā un abu valstu ārējās tirdzniecības politika. Aktuāla tēma ir arī Tuvo Austrumu konflikta ietekme uz kopējo pasaules ekonomisko drošību.
Atšķirībā no ASV, kas XXI gadsimtā darbojas ar pieaugošu ārējās tirdzniecības deficītu, Ķīna darbojas ar pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci. XXI gadsimta sākumā Ķīnas eksports par 30–40 miljardiem eiro pārsniedza importu, savukārt 2024. gadā Ķīnas eksporta un importa starpība bija jau 913 miljardu eiro par labu eksportam.
Ārējā tirdzniecība
2024. gadā ar Ķīnu vislielākais ārējās tirdzniecības deficīts bija ASV (332 miljardi eiro) un Honkongai (252 miljardi eiro), tālāk sekoja Indija (95 miljardi eiro), Nīderlande (67 miljardi eiro), Meksika (66 miljardi eiro), Vjetnama (58 miljardi eiro), Apvienotā Karaliste (55 miljardi eiro), Singapūra (44 miljardi eiro), Taizeme (35 miljardi eiro) un Polija (32 miljardi eiro).
2024. gadā visas Baltijas valstis no Ķīnas vairāk importēja nekā uz šo Āzijas lielvalsti eksportēja.
Savukārt vislielākā eksporta un importa starpība (pozitīva bilance) ārējā tirdzniecībā ar Ķīnu 2024. gadā bija Taivānai (132 miljardi eiro), Austrālijai (65 miljardi eiro) un Šveicei (44 miljardi eiro). Pasaules pirmajā desmitniekā ar lielāko profītu ārējā tirdzniecībā ar Ķīnu 2024. gadā vēl iekļuva Brazīlija (41 miljards eiro), Dienvidkoreja (33 miljardi eiro), Omāna (23 miljardi eiro), Irāka (21 miljards eiro), Čīle (19 miljardu eiro), Kongo Demokrātiskā Republika (16 miljardu eiro) un Katara (15 miljardu eiro). 11. vietā bija Peru (14 miljardu eiro), tad sekoja Angola (13 miljardu eiro) un Krievija (13 miljardu eiro). Tās ir valstis, kuras labi pelna no ārējās tirdzniecības ar Ķīnu.
Importa virzieni
2024. gadā vislielākais preču imports no Ķīnas bija ASV (485 miljardi eiro), tad sekoja no Ķīnas ar muitas robežu nodalītais Honkongas autonomais apgabals (269 miljardi eiro) un Vjetnama (150 miljardu eiro).
Lielāko Ķīnas importa pircēju desmitniekā vēl iekļuva Japāna (140 miljardu eiro), Dienvidkoreja (135 miljardi eiro), Indija (111 miljardu eiro), Krievija (107 miljardi eiro), Vācija (99 miljardi eiro), Malaizija (93 miljardi eiro) un Nīderlande (84 miljardi eiro).
Lietuva ar 1,83 miljardus eiro lielu importu no Ķīnas bija 107. vietā pasaulē, Latvija ar 0,8 miljardus eiro lielu importu ierindojās 134. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 0,75 miljardus eiro vērtu importu bija 136. vietā.
Vislielākais importa īpatsvars no Ķīnas pret kopējo valsts importa apjomu 2024. gadā bija Togo un Kirgizstānai. Domājams, ap 80% no visām šo valstu importa precēm ienāk no Ķīnas. Diemžēl Ķīnas publiskotā ārējās tirdzniecības statistika ievērojami atšķiras no Togo un Kirgizstānas oficiālās statistikas. Piemēram, Ķīnas uzrādītais eksporta apjoms uz Kirgizstānu 2024. gadā bija lielāks par Kirgizstānas oficiāli publiskoto importa apjomu minētajā gadā no pilnīgi visām pasaules valstīm.
2024. gadā imports no Ķīnas veidoja lielāko daļu no visa importa Mjanmā (74%), Ziemeļkorejā (70%), Ganā (56%), Krievijā (55%), Kambodžā (53%), Tanzānijā (52%) un Tadžikistānā (52%), bet gandrīz pusi – Panamā (48%) un Kazahstānā (47%).
Baltijas valstis 2024. gadā bija starp 20 pasaules valstīm ar vismazāko Ķīnas importa īpatsvaru no valsts kopējā importa. Lietuvai tie bija 4,4% (176. vieta pasaulē), Latvijai – 3,8% (179. vieta pasaulē), bet Igaunijai – 3,6% (182. vieta pasaulē). Tomēr šie skaitļi neatspoguļo reālo Ķīnas preču importa daļu Baltijas valstīs, jo daudzās nelielajās valstīs, tostarp arī Baltijas valstīs, Andorā, Luksemburgā, Bosnijā un citās, Ķīnas imports ienāk ar citu, lielāku valstu vairumtirgotāju starpniecību. Piemēram, Latvijas pircēju veiktie Ķīnas preču pirkumi no internetveikala, kas ir reģistrēts Polijā, statistikā parādīsies kā imports no Polijas, nevis kā imports no Ķīnas.
Vidēji pasaulē 14,7% no visa importa nāk no Ķīnas. Ģeogrāfiski vislielākais Ķīnas importa apjoms 2024. gadā ienāca Āzijas (26,1%) un Dienvidamerikas valstīs (25,1%). Gandrīz ceturto daļu no visa importa Ķīnas preces veidoja arī Āfrikas (24,4%) un Okeānijas (23,9%) valstīs. Savukārt Eiropas Savienībā (ES) Ķīnas preču daļa kopējā importā bija tikai 7,8%.
Ilgstoši visapjomīgākais Ķīnas preču pārdošanas virziens bija citas Āzijas valstis, tomēr pēdējo 20 gadu laikā vislielākais Ķīnas importa pieaugums bija vērojams Āfrikā (no 8,5% 2005. gadā līdz 24,4% 2024. gadā), Dienvidamerikā (no 6,6% 2005. gadā līdz 25,1% 2024. gadā) un Okeānijas valstīs (no 8,2% 2005. gadā līdz 23,9% 2024. gadā).
Atšķirības valstu izdevumos par importu no Ķīnas uz vienu iedzīvotāju ir saistītas ar valstu ekonomikas un ārējas tirdzniecības apgrozījuma lielumu. Lai gan 24,4% no visa Āfrikas importa 2024. gadā nāca no Ķīnas, tomēr vidējie Āfrikas valstu izdevumi par importu no Ķīnas bija tikai 109 eiro uz vienu iedzīvotāju. Savukārt ES dalībvalstu vidējie izdevumi par importu no Ķīnas 2024. gadā bija 1060 eiro uz vienu iedzīvotāju, lai gan Ķīnas preču īpatsvars ES kopējā importā bija tikai 7,8%.
Vislielākie izdevumi par importu no Ķīnas bija Māršala salās (vairāk nekā 130 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju), bet tas ir saistīts ar Ķīnas preču piegādēm Māršala salās reģistrētajiem kuģiem. 2025. gadā Māršala salās reģistrēto kuģu tonnāža veidoja 12,5% no pasaules kopējās tirdzniecības kuģu flotes. Otrs lielākais Ķīnas importa apjoms bija Hongkongai (35,8 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju), kas, lai gan ir nodalīta ar muitas robežu, ir daļa no Ķīnas.
Ja neņemam vērā šīs īpatnības, 2024. gadā vislielākie izdevumi pasaulē par importu no Ķīnas bija Singapūrai (12 134 eiro uz vienu iedzīvotāju), Maltai (6530 eiro uz vienu iedzīvotāju), Apvienotajiem Arābu Emirātiem (5571 eiro uz vienu iedzīvotāju), Makao (5338 eiro uz vienu iedzīvotāju), Bermudu salām (4927 eiro uz vienu iedzīvotāju), Nīderlandei (4679 eiro uz vienu iedzīvotāju), Taivānai (2975 eiro uz vienu iedzīvotāju), Bahamu salām (2930 eiro uz vienu iedzīvotāju), Slovēnijai (2661 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Malaizijai (2629 eiro uz vienu iedzīvotāju).
Lietuva (635 eiro uz vienu iedzīvotāju) bija 66. vietā, Igaunija (547 eiro uz vienu iedzīvotāju) bija 74. vietā, bet Latvija (428 eiro uz vienu iedzīvotāju) – 88. vietā, un tas ir ievērojami mazāk par ES vidējo (1060 eiro uz vienu iedzīvotāju) līmeni. Vidēji pasaulē izdevumi par importu no Ķīnas 2024. gadā bija 406 eiro uz vienu iedzīvotāju. Niecīgs (zem 20 eiro uz vienu iedzīvotāju) imports no Ķīnas uz vienu iedzīvotāju bija pasaules nabadzīgākajām valstīm Čadai, Sudānai, Sīrijai, Dienvidsudānai, Malāvijai, Centrālāfrikas Republikai, Nigērai un Burundi.
Eksports uz Ķīnu
2024. gadā vislielākais preču eksporta apjoms uz Ķīnu bija Taivānai (201 miljards eiro), tad sekoja Dienvidkoreja (168 miljardi eiro) un ASV (153 miljardi eiro). Lielāko eksportētāju uz Ķīnu desmitniekā vēl iekļuva Japāna (144 miljardi eiro), Austrālija (130 miljardu eiro), Krievija (119 miljardu eiro), Brazīlija (108 miljardi eiro), Malaizija (102 miljardi eiro), Vjetnama (91 miljards eiro) un Vācija (88 miljardi eiro). Indonēzija (66 miljardi eiro) bija pasaulē 11. lielākā savas produkcijas eksportētāja uz Ķīnu. Arī Saūda Arābijai bija nozīmīgs preču eksporta apjoms (53 miljardi eiro) uz Ķīnu.
Igaunija ar 0,3 miljardus eiro lielu eksportu uz Ķīnu bija 115. vietā, Latvija ar 0,26 miljardus eiro lielu eksportu bija 118. vietā, bet Lietuva ar 0,2 miljardus eiro lielu eksportu – 125. vietā.
2024. gadā pēc eksporta uz Ķīnu īpatsvara pret valsts kopējo eksporta apjomu pirmajā vietā pasaulē bija Mongolija. 87,2% no visa Mongolijas eksporta saņēma Ķīna. Vismaz pusi no sava eksporta uz Ķīnu piegādāja Kirgizstāna (74,8%), Zālamana salas (73,2%), Turkmenistāna (71,7%), Eritreja (61,3%), Ziemeļkoreja (60,7%), Dienvidsudāna (60,5%), Sjerraleone (60,1%), Nigēra (59,9%), Kongo Demokrātiskā Republika (57,4%) un Kongo (57,2%), bet gandrīz pusi – Mjanma (47,3%), Zambija (46,9%), Taivāna (45,9%) un Angola (45%).
Vērtējot pasaules reģionu aspektā, visvairāk uz Ķīnu eksportē Austrālijas un Okeānijas reģions – Austrālija un Klusā okeāna valstis. 2024. gadā 38,8% no visa Okeānijas valstu eksporta saņēma Ķīna. Vidēji no Dienvidamerikas valstīm Ķīna saņēma 28% no visa eksporta, bet vidēji no Āzijas valstīm – 16% eksporta. Savukārt 2024. gadā Ķīnas daļa visu Āfrikas valstu eksportā bija 18%. Vidēji 3,9% no ES dalībvalstu eksporta 2024. gadā saņēma Ķīna.
Krietni zem ES vidējā līmeņa ir Baltijas valstu eksports uz Ķīnu. Igaunija 2024. gadā Ķīnai piegādāja 1,7% no sava eksporta (143. vieta pasaulē), Latvija – 1,4% (148. vieta pasaulē), bet Lietuva – 0,5% (182. vieta pasaulē).
Pēdējo 20 gadu laikā vislielākais eksporta pieaugums Ķīnas virzienā bija vērojams no Dienvidamerikas (no 7,1% 2005. gadā līdz 28% 2024. gadā), Okeānijas (no 13,9% 2005. gadā līdz 38,8% 2024. gadā) un Āfrikas valstīm (no 10% 2005. gadā līdz 18,1% 2024. gadā).
Vislielākos ienākumus, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, no eksporta uz Ķīnu 2024. gadā ieguva Taivāna (8616 eiro uz vienu iedzīvotāju), Katara (6482 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Šveice (5665 eiro uz vienu iedzīvotāju), tad sekoja Omāna (5412 eiro uz vienu iedzīvotāju), Singapūra (4889 eiro uz vienu iedzīvotāju), Austrālija (4796 eiro uz vienu iedzīvotāju), Bruneja (4210 eiro uz vienu iedzīvotāju), Mongolija (3602 eiro uz vienu iedzīvotāju), Dienvidkoreja (3246 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Īrija (3119 eiro uz vienu iedzīvotāju). Apvienoto Arābu Emirāti ar 3077 eiro uz vienu iedzīvotāju bija 11. vietā, bet Malaizija ar 2881 eiro uz vienu iedzīvotāju – 12. vietā.
No pasaules reģioniem vislielākos ienākumus no eksporta uz Ķīnu 2024. gadā saņēma Okeānijas valstis (3173 eiro uz vienu iedzīvotāju).
Jāatzīmē, ka ievērojamus ienākumus no eksporta uz Ķīnu gūst trīs autonomas teritorijas, kuras nav patstāvīgas valstis. 2024. gadā Grenlandes ienākumi no eksporta uz Ķīnu bija 6125 eiro uz vienu iedzīvotāju. Iespējams, tieši šis apstāklis bija viens no ASV prezidenta Donalda Trampa argumentiem, izsakot bažas par Grenlandes ekonomisko drošību nākotnē. Grenlandiešu ienākumi no eksporta uz ASV 2024. gadā bija gandrīz desmit reižu mazāki, bet 2023. gadā simtos reižu mazāki, salīdzinot ar ienākumiem no eksporta uz Ķīnu. Te gan jāpaskaidro, ka Grenlande savu eksporta ģeogrāfisko struktūru oficiāli neatklāj, tāpēc te minēti Starptautiskā Tirdzniecības centra International Trade Center dati.
2024. gadā Jaunkaledonijas (Francijas kontrolē esoša autonomā teritorija netālu no Austrālijas ar ievērojamu niķeļa rūdas ieguvi) ienākumi no eksporta uz Ķīnu bija 2486 eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Fēru salu (teritorija ar plašu autonomiju Dānijas sastāvā) ienākumi – 2347 eiro uz vienu iedzīvotāju.
ES dalībvalstu vidējie ienākumi no eksporta uz Ķīnu 2024. gadā bija 553 eiro uz vienu iedzīvotāju. Gan Igaunijas ienākumi no eksporta uz Ķīnu 2024. gadā (226 eiro uz vienu iedzīvotāju un 72. vieta), gan Latvijas ienākumi (142 eiro uz vienu iedzīvotāju un 83. vieta), gan Lietuvas ienākumi (68 eiro uz vienu iedzīvotāju un 102. vieta) bija ievērojami mazāki par ES vidējo līmeni.
Vidējie Āfrikas valstu ienākumi no eksporta uz Ķīnu 2024. gadā bija 71 eiro uz vienu iedzīvotāju, savukārt vidējie Dienvidamerikas valstu ienākumi – 451 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Jāatgādina, ka ASV ir definējušas savu mērķi – noteikt Rietumu puslodi un abas Amerikas par savu ekonomisko interešu sfēru.
Amerikāņu mērķis
Pašreizējā ASV Nacionālās drošības stratēģijā ir ieskicēts tas, ka paši amerikāņi apzinās – milzīga stratēģiskā kļūda, kuru ASV pieļāva pēdējās desmitgadēs, bija tā, ka Rietumu puslodē bez pretdarbības no ASV puses ienāca konkurenti no Austrumu puslodes. Tas pašlaik ASV liek atrasties neizdevīgā situācijā un nākotnē varētu stratēģiski kaitēt ASV interesēm. To amerikāņi nevēlas pieļaut un uzskata, ka «ASV ir jābūt vadošajā lomā Rietumu puslodē» (ASV Nacionālās drošības stratēģija, 17. lpp.).
Tomēr gan ASV, gan arī amerikāņu sabiedrotajiem, kuru vidū noteikti ir Latvija, jāsaprot, ka ikviens ASV solis var izraisīt konkurentu atbildes rīcību, kas var izpausties arī kā jaunas ekonomiskas iniciatīvas, piedāvājot to, ko ASV kādā reģionā vairs neplāno veicināt vai attīstīt.