Daudzviet Eiropā īres mājokļu piedāvājums netiek līdzi pieprasījumam. Tas noved pie nesamērīgi augstām īres maksām.
Mājokļa un komunālo pakalpojumu rēķini ir lielākā izdevumu kategorija Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu mājsaimniecībām. Saskaņā ar ES statistikas biroja Eurostat jaunākajiem datiem, 23,6% no mājsaimniecību izdevumiem ES tiek tērēti mājoklim, ūdenim, elektrībai, gāzei un mājokļa apkures risinājumiem. Īpaši lielu daļu no iedzīvotāju ienākumiem īres maksas veido lielajās pilsētās.
Vislabāk – Briselē
Īres maksa ir ievērojams slogs minimālās algas saņēmējiem, jo nereti pat pārsniedz viņu ikmēneša ienākumus. Saskaņā ar Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) analīzi, kas balstīta uz ES statistikas datiem, divu guļamistabu dzīvokļa (divas guļamistabas, dzīvojamā istaba, virtuve un palīgtelpas) īres vidējā maksa daudzu ES dalībvalstu galvaspilsētās ir būtiski lielāka par minimālo bruto algu.
Visvairāk cieš Čehijas galvaspilsētas Prāgas iedzīvotāji, kuri saņem minimālo algu. Prāgā vidējā īres maksa ir 1710 eiro, savukārt minimālā alga Čehijā ir 924 eiro. Tas nozīmē, ka divu guļamistabu dzīvokļa īrei nepieciešama summa, kas atbilst 185% no minimālās algas.
Īres maksa ievērojami pārsniedz minimālo algu arī Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā (īres maksas attiecība pret minimālo algu ir 159%, respektīvi, īres maksa ir vairāk nekā pusotru reizi lielāka, salīdzinot ar minimālo algu), Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā (158%), Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā (154%), Grieķijas galvaspilsētā Atēnās (153%) un mūsu valsts galvaspilsētā Rīgā (151%). Tas nozīmē, ka minimālās algas saņēmējiem visa alga būtu jāiztērē īrei un joprojām būtu nepieciešama vairāk nekā puse no algas, lai to segtu.
Bruto minimālā alga nav pietiekama, lai segtu īres maksu arī Maltas galvaspilsētā Valletā (143%), Francijas galvaspilsētā Parīzē (138%), Igaunijas galvaspilsētā Tallinā (131%), Spānijas galvaspilsētā Madridē (125%), Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē (122%), Polijas galvaspilsētā Varšavā (117%), Īrijas galvaspilsētā Dublinā (113%), Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā (105%) un Lietuvas galvaspilsētā Viļņā (105%). Piemēram, Parīzē vidējā īres maksa par divu guļamistabu dzīvokli ir 2523 eiro, savukārt minimālā alga Francijā ir 1823 eiro. Madridē vidējā īres maksa par divistabu dzīvokli ir 1721 eiro, bet minimālā alga Spānijā ir 1381 eiro.
Turpretī Brisele izrādās labākā ES galvaspilsēta, vērtējot minimālās algas saņēmēju iespējas īrēt mājokli. Bruto minimālā alga tur pārsniedz īres izmaksas. Briselē vidējā īres maksa par divu guļamistabu dzīvokli ir 1476 eiro, bet minimālā alga Beļģijā ir 2112 eiro. Otrā labākā ir Berlīne, kur īres maksa veido 76% no Vācijas minimālās algas, kas, pēc jaunākajiem datiem, ir 2343 eiro.
Ja salīdzina ar īres maksu līmeni nevis galvaspilsētā, bet kopumā valstī, tad vidējie rādītāji veido labāku ainu. Daudzās valstīs minimālā bruto alga ir pietiekami liela, lai tās saņēmēji varētu atļauties īrēt mājokli ārpus galvaspilsētas.
Šajā ETUC salīdzinājumā analizēto 16 (no 27) ES dalībvalstu minimālās bruto algas daļa, kas nepieciešama īres maksas segšanai, svārstās no 33% Polijā līdz 61% Maltā. Dati par īres maksu valstī kopumā rāda, ka, piemēram, Polijā minimālā bruto alga ir 1139 eiro, bet vidējā īres maksa ir 376 eiro. Arī Francijā reģionos situācija minimālās algas saņēmējiem ir draudzīgāka nekā lielajās pilsētās – 1823 eiro minimālajā algā pret 695 eiro īrei. Arī Grieķijā minimālās algas saņēmējiem ir iespēja īrēt mājokli ārpus Atēnām: minimālā alga ir 1027 eiro, vidējā īres maksa – 408 eiro.
Taču kopumā ES dalībvalstīs augstās mājokļu izmaksas un zemās algas cilvēkus dzen nabadzībā un ekonomiku virza uz recesiju, uzskata ETUC ģenerālsekretāre Estere Linča.
"Atšķirība starp īres maksu un algu ir pilnīgi neilgtspējīga. Pievienojot tam augošās energoresursu un pārtikas izmaksas, pat strādājošiem cilvēkiem, kuri saņem algu, praktiski nepietiek naudas, lai nomainītu nepieciešamās mājsaimniecības ierīces vai apmeklētu zobārstu. Tas ir slikti ne tikai konkrētajiem indivīdiem, bet arī kopumā Eiropas ekonomikai. Ja strādājošiem cilvēkiem kabatā ir nauda, viņi to tērē reālajā ekonomikā. ES vairs nedrīkst pieļaut, ka nauda no iedzīvotāju kabatām tiek izsūknēta, izmantojot finanšu spekulācijas ar mājokļiem," uzskata ETUC ģenerāldirektore.
ETUC ieskatā ES līmenī ir jādomā gan par īres maksas pieauguma iesaldēšanu, gan par ieguldījumu palielināšanu sociālajos mājokļos. Savukārt ekonomikas eksperti par galveno iemeslu īres maksu pieaugumam uzskata to, ka pieprasījums pēc īres dzīvokļiem pārsniedz piedāvājumu, respektīvi, ES dalībvalstīs un it īpaši to galvaspilsētās ir vērojams īres dzīvokļu trūkums. Līdz ar to jāveicina jaunu īres namu celtniecība, taču tas prasa gudru, pārdomātu pieeju. Ja valsts administratīvi regulēs īres cenas, uzņēmēji nebūs ieinteresēti attīstīt īres dzīvokļu būvniecību.
Pamet lielpilsētas
Platformas European Data Journalism Network eksperti uzsver, ka cilvēkiem, kuri īrē mājokli, īres maksai nevajadzētu tērēt vairāk par 30% no saviem ienākumiem. Taču tas ir praktiski neiespējami mazo algu saņēmējiem, kuri vēlas dzīvot ES dalībvalstu galvaspilsētās un citās Eiropas lielpilsētās. Augstās īres maksas veicina to, ka Eiropas lielākās pilsētas ir spiesti pamest ne tikai zemu, bet pat vidēju ienākumu saņēmēji. Tas negatīvi ietekmē metropoļu pilsētvidi.
"Cilvēki, kuri vēlas īrēt mājokli un ir ar zemiem ienākumiem, ir jebkuras pilsētas ekosistēmas būtiska sastāvdaļa, bet viņu iespējas dzīvot lielpilsētās apdraud augošā īres maksa. Jaunieši, kuri ienāk darba tirgū, strādnieki, piemēram, apkopēji, spēlē svarīgu lomu pilsētas funkcionēšanā, bet viņi nevar dzīvot pilsētā, ja viņu nopelnītā alga nespēj segt pienācīga mājokļa īri viņu darbavietas tuvumā," norāda European Data Journalism Network.
Turklāt lielā daļā pilsētu nav iespējams uz centru braukt no lētākiem rajoniem sabiedriskā transporta nepilnību vai šādu lētāku rajonu neesības dēļ. Pat ja ir risinājums nokļūšanai darbā, ilgie braucieni var viegli atturēt cilvēkus no darba pilsētas centrā.
"Galu galā, kas tīrīs Eiropas pilsētas, ja apkopēji nevarēs atļauties dzīvot šajās pilsētās?" retoriski jautā eksperti.
Pret īstermiņa īri
Ekonomisti aicina apzināties arī to, ka daudzās pilsētās īres maksu augšupeju veicina tūrisms. Lai apmierinātu tūristu prasības, zeļ īstermiņa īres bizness, kas izmanto arī naktsmītņu rezervācijas platformas, to vidū, piemēram, Airbnb.
Īrei pieejamo mājokļu piedāvāšana tūristiem uz dažām dienām ir process, kas būtiski samazina ilgtermiņa īres piedāvājumu vietējiem iedzīvotājiem, kā arī būtiski paaugstina īres cenas. Turklāt mājokļu piedāvāšana īstermiņa īrei tūristiem veicina arī to, ka daudzas mājas brīžiem nav apdzīvotas, proti, tajās visu gadu nedzīvo pastāvīgi īrnieki.
Lai risinātu ar tūrismu saistīto īstermiņa īres problēmu, arvien vairāk Eiropas pilsētu ievieš ierobežojumus, nosakot maksimālo diennakšu skaitu gadā īstermiņa izīrēšanai. Dažas pilsētas iet vēl tālāk, piemēram, Barselona no 2028. gada novembra plāno ieviest pilnīgu īstermiņa īres aizliegumu.
Paralēli tam, ka mājokļi tiek īstermiņā izīrēti tūristiem, Eiropas lielākajās pilsētās īres cenas dzen augšup migrācija. Piemēram, Vācijas galvaspilsēta Berlīne, kā arī lielpilsētas Frankfurte un Hamburga piesaista daudzu nozaru darbiniekus no Vācijas reģioniem. Tas likumsakarīgi rada arvien lielāku pieprasījumu pēc mājokļiem. Pašlaik problēmai, kas saistīta ar to, ka mājokļu īres tirgū pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, optimālais risinājums vēl nav atrasts.
Reāls fakts ir arī tas, ka par valsts iekšējo migrāciju daudz vairāk situāciju pasliktina starptautiskā migrācija, kuras rezultātā ieceļo cilvēki no dažādām valstīm un ar ļoti atšķirīgu finansiālo iespēju līmeni un gan zemu, gan vidēju, gan ļoti augstu labklājību.
Dienvideiropā mājokļu īres cenas augšup dzen tā dēvētie digitālie nomadi, kuri nereti strādā attālināti, prot labi pelnīt un līdz ar to var atļauties par īri maksāt vairāk nekā vietējie iedzīvotāji. European Data Journalism Network norāda, ka digitālie nomadi īpaši ir iecienījuši Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, padarot īres cenas vietējiem portugāļiem teju nepieejamas.
Vēl izteiktāk ar turīgu ieceļotāju radīto problēmu īres tirgū saskaras Serbijas galvaspilsēta Belgrada, jo kopš 2022. gada, kad Krievija iebruka Ukrainā, uz Belgradu pārceļas bagāti krievi no Krievijas. Līdz ar to arī šajā pilsētā pēdējos gados ir ļoti būtiski pieaugušas īres cenas.
Situācija Latvijā
Latvijā pērn dzīvokļu īres maksas līmenis pieauga par 5–10%, vidējai īres maksai sasniedzot rekordu, proti, 938 eiro mēnesī, teikts nekustamo īpašumu kompānijas Arco Real Estate tirgus pārskatā.
Nemainīgi populāri mūsu valstī ir vidēji un labi remontēti divistabu dzīvokļi platībā no 45 līdz 60 kvadrātmetriem ar īres maksu no 11 līdz 15 eiro par kvadrātmetru, kas vidēji sasniedz no 580 līdz 780 eiro bez komunālajiem maksājumiem.
Arco Real Estate eksperti prognozē, ka šogad Latvijas īres tirgus turpinās attīstīties, ietekmējot gan pieprasījumu, gan piedāvājumu.
"Ņemot vērā inflācijas samazināšanos un EURIBOR likmju stabilizēšanos, Latvijā īres cenas varētu saglabāties salīdzinoši stabilas. Tomēr pieprasījums pēc energoefektīviem un labiekārtotiem mājokļiem, īpaši Rīgā un Pierīgā, palielināsies, un pieprasījuma kāpums šajā segmentā cenas varētu nedaudz celt," skaidro kompānija Arco Real Estate.
Vienlaikus vērts norādīt, ka Latvijas īpatnība salīdzinājumā ar vairākām citām ES dalībvalstīm ir tā, ka mūsu valstī ir ievērojami lielāks dzīvokļu īpašnieku nekā īrnieku skaits, kas skaidrojams ar padomju laikā būvētajās sērijveida mājās esošo dzīvokļu privatizāciju. Tomēr Rīgā pieprasījumu pēc īres dzīvokļiem uztur gan iekšējā migrācija – cilvēku pārcelšanās no Latvijas reģioniem uz galvaspilsētu –, gan studentu ierašanās, gan arī ārvalstu militārpersonu, proti, NATO karavīru, klātesamība.
Jāpiebilst, bankas Citadele un aģentūras Norstat šopavasar publiskotā aptauja rāda, ka 45% īrnieku Latvijā pēdējā gada laikā piedzīvojuši īres maksas pieaugumu. Aptauja arī rāda, ka 26% respondentu par mājokļa īri maksā līdz 300 eiro mēnesī, bet 10% respondentu – 301– 500 eiro mēnesī. Pēc šīs aptaujas datiem, tikai 3% respondentu par mājokļa īrei maksā 501–700 eiro mēnesī. Vairāk nekā 700 eiro mēnesī īrei atvēl tikai 1% aptaujāto, un visi šie respondenti dzīvo Rīgā.
"Īres tirgus Latvijā ir ļoti jutīgs pret iedzīvotāju pirktspēju," mudina ņemt vērā bankas Citadele mājokļu tirgus eksperts Artis Zeiļa.
Šāgada aprīlī Rīgā īrei bija pieejami 2820 dzīvokļi, un no tiem 970 bija dzīvokļi XX gadsimta otrajā pusē būvētajās sērijveida mājās, vēsta nekustamo īpašumu nozares kompānija Latio.