Izved Lielvārdes jostu pastaigā

Karīna savā pamatojumā ir tieša un katram solim pārspīlētu jēgu nemeklē: – Kāpēc Čīle? – Tāpēc, ka man tur ir paziņas. – Kāpēc Lielvārdes jostas motīvi? – Jo izskatās skaisti. Tomēr, lai nonāktu līdz savu pēdu atstāšanai tālajā zemē, šādi tādi sagatavošanās darbi, protams, bija veicami. Ar grafiti panka Banksy paņēmieniem viņa nav uz "tu", tieši pretēji – patīk lietas darīt legāli, tāpēc akcepts no baltās sienas īpašniekiem saņemts vēl pirms okeāna šķērsošanas. Arī pēc Vinjas del Maras pilsētā esošās mājas saimniekiem tālu nav jāmeklē, tie ir kāda Karīnas paziņas ģimenes locekļi. Sākotnējais plāns, kurš paredzēja, ka pirmās skices taps vēl Latvijā, aizņemtības dēļ piedzīvoja krahu. Taču sagadījās, ka, ieradusies Čīlē, māksliniece saslima un nu laika īstenot ieceri bija gana. Uzmetums, kā jau vēsta pats vārds, bija ļoti aptuvens, bet jau tad tas mājas īpašniekiem gāja pie sirds, un pati māksliniece apgalvo, ka dzīvē izskatījās vēl labāk. "Ka es zīmēšu ornamentus, zināju jau no sākta gala. Biju redzējusi vietējos zīmējumus, un man šķiet, ka mūsu ornamenti atšķiras, jo tie ir ārkārtīgi grafiski, ziemeļnieciski un nes līdzi raksta tīrību," viņa paskaidro savu izvēli. Turklāt, lai gan Latviju no Čīles šķir vairāk nekā 10 000 kilometru, daļa mūsu rakstu zīmju sastopama arī tur – vēsturiski austajās segās un apmetņos. Kopējais darba apjoms mērāms četrās dienās. Ota pie sienas likta gan rīta pusē līdz ar pirmajiem saules stariem, gan nakts laikā, kad ceļvedis bija laternu gaisma: "Sākumā bija doma, ka taisīšu tikai divas daļas no sienas, jo sapratu, ka vairāk nepaspēšu. Kad tas bija izdarīts, redzēju, ka izskatās nepabeigti, un man nāca palīgā mūziķis Felipe Naranjo, ar kuru iepazinos vēl Latvijā. Sadalījām darbu, un tas tika paveikts līdz galam." Nekāds īpaši smalkais vēstījums zīmējumā nav jāmeklē, taču māksliniece neslēpj, ka lepojas ar savu darbu jau tā krāšņajā Dienvidamerikā. Vinja del Mara atrodas desmit minūšu brauciena attālumā no Valparaiso – pilsētas, kurā sienu zīmējumu kultūra izkopta tiktāl, ka daži grafiti pat izpelnījušies aizsargājama objekta statusu. Karīna teic, ka, lai skaistumu skatītu, tālu nav jāmeklē – tie ir visapkārt, atliek vien atvērt acis un ļauties. Par Latviju, zīmējot sienu, nācies stāstīt gluži vai katram otrajam, kurš, ejot garām, nekautrējies izteikt atzinīgo "muy bien"."Man gan interesantāk bija dzirdēt, ko par mums stāsta paši čīlieši, kas te bijuši. Kā vienu no pirmajām lietām viņi vienmēr min faktu, ka latvieši ir izmērījuši savu lielāko akmeni. Kā par pārsteigumu – tas nemaz neesot tik liels. Pilnīgu šoku sagādā Dziesmu svētku video demonstrācija, tas esot prātam neaptverami, kā tādas cilvēku masas spēj vienoties kopīgā skanējumā. Viņus fascinē Latvija. Francija, Itālija – tās pazīst visur –, taču Baltija šķiet ārkārtīgi eksotiska un neapgūta teritorija," māksliniece dalās dzirdētajā. Vietējie interesējoties arī par padomju laikiem, taču tad Karīna pati bijusi vēl tikai bērns, un viss, kas piebilstams, esot, ka šodien ir labāk.  ļoti labiVisu rakstu par to, kā Lielvārdes jostas motīvi aizceļoja līdz pat tālajai Čīlei, lasiet žurnāla SestDiena 20.-26.maija numurā!