Nesenajās ārpolitikas debatēs, kas Saeimā notika ceturtdien, 29. janvārī, jūs lietojāt tādu valdošās partijas politiķim un NDK vadītājam visai tiešu valodu, kādu mēs vairāk dzirdam no analītiķiem, bet kādu saprotamu iemeslu dēļ nevar atļauties prezidents, premjere, ārlietu ministre un mūsu diplomāti. Uzstādot diagnozi, kas tad mūs ir novedis pie globālās nestabilitātes, jūs līdzās Krievijas agresijai minējāt arī ASV īstenoto jauno ārpolitiku.
Latvijas politiķiem šobrīd ir ļoti grūti, jo ir ļoti zems atbalsts un sabiedrība pārsvarā ziņas iegūst no portāliem, kur mēs uzklikšķinot katras piecas minūtes jau ieraugām jaunu virsrakstu, līdz ar to jebkas, kas parādās kā izteikums no Trampa kunga puses vai kā ieraksts viņa soctīklā, automātiski tiek pārvērsts ziņā, turklāt nevis vienkārši ziņā kaut kur ārpolitikas sadaļā, bet galvenajā virsrakstā. Un, protams, jebkura ziņa, kas šķiet kaut kādā veidā Krieviju atbalstoša, tiek uztverta kā apdraudējums Latvijai, līdz ar to Trampa kunga popularitāte Latvijā ir krietni iedragāta. Tad nu, ņemot vērā, ka ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris, politiķiem nākas pasvīst. Un no šī izrietoši te jau ārpolitikas debatēs izskanēja, ka tad Latvijai jāizvēlas starp ASV un Eiropu, kas ir pilnīgi nepareizi – novēršamies no Amerikas un strādājam tikai Eiropā. Nu, neder tas! ASV ir daļa no globālās drošības nodrošināšanas ne tikai mūsu reģionā, bet visā pasaulē, jo tādas spējas, kādas ir ASV, nav nevienai valstij pasaulē, arī ne Eiropas Savienībai kopumā. Mums var patikt Tramps, var nepatikt Tramps, bet ASV ir svarīgs partneris Latvijai, un mums ar viņu ir jāstrādā. Tāpēc arī valsts amatpersonas attiecīgi reaģē. Un diplomātija ir tāda lieta, ka bieži vien ir jānoklusē tas, ko varētu pateikt privāti.
Šī nepieciešamība diplomātiski laipot, no vienas puses, un politiķu jūtīgums pret sabiedrības noskaņojumu, kur kritiski vērtējumi par kārtējiem Trampa izteikumiem vai rīcību, laikam arī lielā mērā radīja skandālu ap Mieriņas kundzes parakstīto atbalsta vēstuli Trampa miera prēmijai, par ko Valsts prezidents dažas dienas vēlāk pateica, ka nekādā pretrunā Latvijas ārpolitiskajām un drošības interesēm jau ar to netika nonākts.
Redziet, ja Saeimas spīkere, kas ir otrā augstākā amatpersona valstī, pieņēma tādu lēmumu, tad nav jābaidās, ko tu esi izdarījusi, un tad arī ir vieglāk paskaidrot, ka viņas priekšstatā ASV ir mūsu stratēģiskais partneris – un tā tas arī ir – un viņa uzskatīja, ka tādā veidā palīdz Latvijai. Ja kāds klausījās Mieriņas kundzes runu Saeimas ārpolitikas debatēs, kur viņa ceturtdien skaidri šo savu lēmumu pamatoja, tad šis pamatojums izklausījās jau pavisam citādāk nekā tas, kas pirmajā brīdī, kad šī vēstule noplūda – "es tikai izmēģināju parakstu". Jau tobrīd bija skaidri jāpasaka tas, ko viņa pateica ārpolitikas debatēs – jā, es parakstīju, jo šo vēstuli saņēmu no sava kolēģa, ASV Pārstāvju palātas spīkera Džonsona, es pieņēmu šādu lēmumu un to pamatoju. Un tur daļa varētu nepiekrist, jo, kā jau es teicu, Latvijas sabiedrībā Tramps nav tas populārākais ASV prezidents vai kādas valsts politiķis. Līdz ar to bija tas atsitiens. Skaidrs, ka ziņojumi par to, kas pie mums notiek, tiek rakstīti. Jautājums – vai kāds viņus lasa Vašingtonā?
Cerams, ka ne.
(Smejas.) Šajā gadījumā – jo mazāk uzmanības mums pievērš, jo labāk mums, protams.
Bet objektīvi šī problēma ar ļoti atšķirīgu informatīvo telpu, kur vienā politiķi laipo, un, kā redzējām, ar Mieriņas vēstules skandālu arī cits citu cenšas gāzt iekšā, no otras puses, sabiedrība portālos lasa analīzi par Trampa administrācijas vadītajām Ukrainas miera sarunām, kas lielākoties nemaz neizskatās Ukrainas interesēs.
Jā, bet arī pats Tramps nav gatavs uzspiest tādu mieru, kas galīgi nav pieņemams ukraiņiem. Man liekas, arī ukraiņi kopš tās bēdīgi slavenās pirmās vizītes, kas kļuva slavena ar Zelenska pamācīšanu Baltajā namā, ir ļoti mācījušies, kā strādāt ar ASV. Ukraiņi zina, ka Krievijai šāds šobrīd apspriestais miera līgums ir neizdevīgs, krietni neizdevīgāks nekā Ukrainai, zinot to, ka Krievija tieši iekšpolitisku iemeslu dēļ par 99%, visticamāk, nav gatava to parakstīt. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka Putina galamērķis ir Ukrainas kapitulācija un politiskā režīma maiņa, kas nekad nebūs iekšā tajā dokumentā, bet to, es gribētu teikt, arī amerikāņi, arī Tramps nepieņems, un to savukārt nesaprot Krievija. Krievi domā, ka viņiem ir kaut kādas spēka kārtis šajās sarunās, bet nav viņiem nekādas kārtis, un Ukraina spēlē ļoti gudri, jo arī viņiem ir nepieciešams pārgrupēties. Un Ukrainai ir arī daudz draugu, kuriem ir labas attiecības ar Trampu un vairākiem cilvēkiem viņa administrācijā, tajā skaitā ar valsts sekretāru Marko Rubio, tādēļ viņi bieži runā Ukrainas interešu vārdā. Līdz ar to es par šīm sarunām nebūtu tik pesimistisks, un, kā jau es teicu, krieviem jebkas, kas ir mazāks par Ukrainas kapitulāciju, ir grūti pieņemams, tāpēc, visticamāk, Trampam beigu beigās nāksies atzīt, ka tā ir Krievija, kura norāvusi šīs sarunas.
No Latvijas un Eiropas skatpunkta raugoties, visapdraudošākais šajās sarunās bija brīdis, kad parādījās, bet ātri pazuda – vismaz oficiāli – iespēja, ka ASV varētu atzīt kādas Ukrainas okupētās teritorijas kā Krievijai piederošas. Šis gan izraisītu tālāku eskalāciju, un Krievijai būtu rokas vaļā, jo tā atrastu pamatojumu jaunai agresijai, piemēram, kāds apdraud krievvalodīgos iedzīvotājus vai kā tamlīdzīgi.
Ir uzskats, kas saskan ar jūsu paša Saeimas ārpolitikas debatēs atzīto par ASV jauno ārpolitiku kā daļu no globālās nestabilitātes izraisītāju – ka Putins, ja viņam ir nodoms militāri testēt NATO vienotību, to darīs iespēju logā, kuru paver Trampa otrās prezidentūras termiņi.
Jā, es ārpolitikas debatēs teicu par ASV ārpolitiku un globālo nestabilitāti, bet tajā pašā laikā mans secinājums bija, ka visi uz šo varas maiņu ASV skatās kā uz krīzi, bet tā ir vēsturiska terapija Eiropai, kas piespiedusi beidzot pamosties un sākt runāt spēka valodā, ko saprot arī Kremlis. Jo Eiropa un mēs kā tās daļa nevar turpināt business as usual pieeju, tā it kā nekas nebūtu mainījies. Un ir izmērāmas lietas, kas rāda, ka pagrieziens ir noticis, piemēram, kaut vai tas, ka 155 milimetru artilērijas lādiņu ražošanas jauda Eiropā ir pieaugusi no apmēram 200 tūkstošiem lādiņu, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, līdz vairāk nekā diviem miljoniem lādiņu 2025. gada beigās. Eiropas Savienības valstu lēmumi, uzņemoties atbildību par Eiropas drošību, ir acīmredzami, un Latvija te ir pirmrindniece, kas, protams, ir labi arī mūsu attiecībām ar ASV. Lai gan tas, ko es novēroju – bieži vien Eiropas valstu politiķi, lai iekšpolitiski pamatotu izdevumu celšanu aizsardzībai, atsaucas uz apdraudējumu Baltijai, biedē ar potenciālu Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs, argumentējot, ka tādā gadījumā viņiem būs jānāk mums palīgā, un mūsu mediji tālāk pārpublicē šos paziņojumus, kas ir domāti iekšpolitiski, savu sabiedrību nosliekšanai par labu tam, ka tiek vairāk tērēts aizsardzībai, principā tā netieši piedaloties Krievijas propagandā, kas ir ieinteresēta iebiedēt un šķelt mūsu sabiedrību.
Tā tas varētu būt – jā, bet iekšpolitika jau ir tikai viens iemesls, kāpēc ir šādas draudu aplēses, pat nosaucot laika rāmi, kad Krievija varētu būt gatava militāri izaicināt NATO. Ir jau citi aspekti, kas šādu risku analīzi padara reālistisku.
Jā, bet ir tikai viens milzīgs "bet" – tas, ka Krievija ir iestigusi karā Ukrainā un visi kaujasspējīgie resursi atrodas tur. Un no tās informācijas no sarunām par nosacījumiem, kas jau ir publiska, mēs arī redzam, ka pamiera gadījumā Ukraina prasa tiesības paturēt vismaz 800 000 lielu armiju, kas nozīmē, ka Krievija no Ukrainas nevarēs pilnībā atvilkt spēkus. Krievija, protams, neuzticas pati sev, kur nu vēl Trampam. To, kas Krievijai ir izdevīgi, piemēram, atsevišķus Trampa soļus vai izteikumus attiecībās ar Eiropu, tā iztulko par labu sev, jo tad piepildās viņu plāns par Rietumu pasaules sašķelšanu vai vismaz iedomu, ka to ir izdevies sašķelt. Bet es gribu atgriezties pie tā, ko, man šķiet, bieži nepietiekami ņem vērā – ka tur ir zināms pamats, kādēļ Trampa vēlētāji un viņa administrācija realizē to ārpolitiku, ko mēs uztveram kā vēršanos pret Eiropu. ASV daudzu gadu garumā ir pieaudzis parāds un iekšpolitiski jau labu laiku valda uzskats, ka daļēji šis parāds veidojies, jo ASV kopš Otrā pasaules kara beigām rūpējas par Eiropas drošību un Eiropa bez ASV savu drošību nevar nodrošināt, kas daļēji arī atbilst patiesībai. Un, salīdzinot ar ASV, Eiropa ir ļoti labi sociāli nodrošināta, kas, pēc daļas amerikāņu vēlētāju domām, ir netaisnīgi, tādēļ Eiropai pašai jāuzņemas šī atbildība, ko Eiropa, paldies dievam, arī dara.
Tas viss, Grenlandes problēmu ieskaitot, jau nav no jauna radies, vienkārši savā otrajā prezidentūrā Tramps ar šo daudz agresīvāk iet uz priekšu, un arī viņa milzīgais atbalsts ir apklusinājis kritiķus Republikāņu partijā. Tagad mēs redzam, ka kopējais sabiedrības atbalsts krītas, it īpaši neatkarīgo vēlētāju vidū, kuri nepieder ne vienai, ne otrai partijai un bez kuru atbalsta nav iespējams uzvarēt. Līdz ar to tie republikāņi, kuri nāk no apgabaliem, kuros šis atbalsts krītas krietnāk, sāk sajusties drošāk. Jo vismaz līdz pagājušā gada rudenim pietika ASV prezidentam savā sociālajā tīklā ierakstīt kaut ko sliktu par kādu republikāņu kandidātu, lai viņa izredzes tikt ievēlētam vai pārvēlētam samazinātos vai nokristu teju līdz nullei. No tā republikāņu iekšējie kritiķi ļoti baidījās, bet tagad situācija ir mainījusies – mēs redzējām, ka vismaz attiecībā uz Grenlandi bija vairāku republikāņu senatoru un kongresmeņu paziņojums, ka viņi neatzīs Grenlandes teritoriālu pievienošanu. Līdz ar to šī Trampa ārpolitika nav tik vienkārša, tā ir jāskata caur ASV iekšpolitikas sarežģījumiem.
"Ja kāds Eiropas galvaspilsētās atkal sāks runāt par atgriešanos pie parastās lietu kārtības jeb business as usual sadarbībā ar agresoru, šajā gadījumā ar Krieviju, mums pienākums ir būt tiem, kas šos sapņus sagrauj"– tā jūs teicāt ārpolitikas debatēs, bet vienlaikus valdība trijstūrī – aizsardzības ministrs, satiksmes ministrs, premjere – nespēj pieņemt nekādus lēmumus par sliežu demontāžu no Krievijas. Varbūt tāpēc, ka arī mūsu valdībā kāds domā kategorijās "aiznākammēnes noslēgs pamieru, vēl pēc gada viss sāks atgriezties pie ierastās lietu kārtības un tās demontētās sliedes būs jāliek atpakaļ, pēc kā mēs tad izskatīsimies"?
Es ļoti ceru, ka ne. Vienkārši jebkuram šādam lēmumam jābūt balstītam uz drošības apdraudējumu. Ja tāds ir, tad tādu atzinumu dos cilvēki, kuri strādā ar drošības jautājumiem, Nacionālie bruņotie spēki, starp citu, arī cilvēki, kuri izvērtē un ir atbildīgi par NATO aizsardzības plānu ieviešanu, kur ir pateiktas konkrētas lietas, cik gataviem mums jābūt, kuram kas ir jādara un cik ilgā laikā tam jānotiek.
Vēlreiz – mēs bieži paļaujamies uz portālos rakstīto, kur te viens izbijis ģenerālis kaut ko pasaka, te kāds valdības pārstāvis, piemēram, Vācijas aizsardzības ministrs, kaut ko pasaka, bet kopumā es varu pateikt arī no tās informācijas, kādu mūsu drošības dienesti sniedz NDK – šāda apdraudējuma pašlaik nav. Un arī nevar būt, jo, atkārtošos, Krievijai visas kaujasspējīgās vienības ir iestrēgušas Ukrainā.
ASV Tieslietu ministrija piektdien, 30. janvārī, publicēja tā dēvētos Epstīna failus, kur, izrādās, satraucošā gaismā parādās arī Latvijas vārds saistībā ar jaunu meiteņu vervēšanu seksuālu pakalpojumu sniegšanai ietekmīgiem cilvēkiem no politikas un biznesa aprindām. Vai šī tēma nonāks NDK un Nacionālās drošības padomes dienaskārtībā? Ir tur iekšpolitisku satricinājumu potenciāls?
Redzot, kādas figūras tur parādās, un te es domāju, piemēram, Slovākijas premjerministra Roberta Fico nacionālās drošības padomnieku, bijušo ārlietu ministru Miroslavu Lajčāku, kurš pēc sarakstes ar Epstīnu jau atkāpās – tas parāda, cik tālu tie taustekļi iet. Un manā pārliecībā tās ziņas, ka Epstīns ir strādājis Krievijas interesēs, ir ļoti pārliecinošas.
Būtu bijis savādi, ja Krievijas specdienesti neizmantotu cilvēku, kura biznesa profils bija saistīts ar kompromātu vākšanu par ietekmīgiem cilvēkiem.
Te nu es pilnīgi piekrītu. Un šādā gaismā tas viss parādās pilnīgi citādāk. Līdz šim ASV, īpaši MAGA kustībā (Trampa atbalstītāju nometnē – red.), bija sazvērestības teorijas, ka Epstīns varbūt nemaz nav cietumā izdarījis pašnāvību, bet nogalināts kādu ietekmīgu ASV cilvēku interesēs, tagad mēs uz to varam paskatīties citādāk – varbūt tie taustekļi sniedzās tālāk un tas ir bijis kādas citas valsts, teiksim, Krievijas, interesēs izdarīts. Bet tas viss būtu jāatklāj profesionāļiem izmeklēšanas gaitā. Tas, kas visvairāk varētu interesēt ne tikai žurnālistus, bet arī izmeklēšanas iestādes, ir šis te e-pasts par to, ka 2001. gadā Epstīns ir saņēmis ielūgumu no Latvijas premjerministra.
Tālaika premjers Andris Bērziņš šādu faktu jau ir noliedzis vai vismaz neatminas. Un tas formulējums epastā ir nekonkrēts, neminot, kad un no kura konkrēti premjera ielūgums saņemts.
Jā, tāpēc es arī neminu vārdus, minu tikai gadu. Bet izmeklēt šo būtu vērts, lai atklātu kaut kādas saites, sadarbību. Es tāpēc šo piemēru ar Fico padomnieku tieši nacionālās drošības, ne kādā citā jomā arī piesaucu. Jo šis piemērs parāda, cik tālu šie taustekļi stiepās. Un sarakste jau ir tikai aisberga redzamā daļa, visticamāk, ir daudz kas cits. Protams, NDK sēdēs mēs dienestiem jautāsim arī šo, bet mazākais, kas būtu jādara – jāveic pārbaude par faktiem. Un tad ir jautājums – kur tagad ir šie cilvēki?
Epstīna darbība izvērtās gadiem un saiknes ar Krieviju tur ir neapstrīdamas, arī Krievijas ietekme uz viņu. Līdz ar to ir svarīgi izmeklēt, kādas Epstīnam ir bijušas saites ar Latviju, vai tās ir bijušas ar tolaik pie varas esošajiem un kur viņi tagad atrodas. Galu galā, varbūt kāds var vairs nebūt ministrs, bet gadiem ilgi bijis kāds padomnieks. Es uzskatu: tā kā mēs tur parādāmies, tad šis nav gadījums, kad mēs varam uz to visu noskatīties no tālienes kā uz kaut ko, kas notiek ASV. Tas ietekmē arī mūsu drošību. Svarīgi ir noskaidrot šos cilvēkus un to, vai viņiem joprojām ir kāda teikšana Latvijas politikā, vai varbūt viņi raujas pie varas, bet kaut kādā veidā ir bijuši saistīti ar Epstīnu.