MAN pieklātos sākt ar jautājumu, cik apmierināta ar jauno valdību ir Nacionālā apvienība (NA), bet līdz tam mēs vēl tiksim. Es gribu zināt, vai arī jums ir sajūta, kas ir daudziem – ka Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts – AS) kā premjerministrs ir uz palikšanu, vismaz uz ilgāku laiku nekā tikai līdz Saeimas vēlēšanām.
Man jau šķita, ka tas ir tikai laika jautājums un Evikas Siliņas absolūti neideoloģiskajai koalīcijai agri vai vēlu bija jākrīt. Cita lieta, ka es gaidīju to daudz ātrāk, bet tas notika vēlāk, nekā tam loģiski bija jānotiek. Tas, ka jauno valdību izveidoja tik ātri, man mazliet bija pārsteigums, es domāju, ka Vienotība vēlēsies ar kaut kādiem taktiskiem gājieniem palielināt savu spēku. Bet tas, ka tas notika, bija loģiski. Cita lieta, kādu ietekmi notikušais tagad atstās uz nākamo ciklu, un to tomēr lielā mērā noteiks vēlēšanu rezultāti. Katrā ziņā šāda veida četru partiju koalīcija ir ideoloģiski vairāk saprotama – tā ir centriski labēja. Vai viņiem pēc vēlēšanām izdosies turpināt darbu kaut kādā formā, tieši tādā pašā sastāvā vai mazliet mainītā, vai tā būs tā pati valdības koalīcija un tas pats premjers – to es nezinu, tas atkarīgs arī no tā, kā viņiem izdosies šos mēnešus nostrādāt.
Viss, protams, nav tik vienkārši un viennozīmīgi, bet šobrīd šķiet, ka AS un Kulbergam iespēja šajos apstākļos uzlikt savu valdību tik īsu brīdi pirms vēlēšanām dod milzīgas priekšrocības.
Nē, nu tas varētu dot milzīgas priekšrocības, ja valdības starts šajos mēnešos ir ļoti veiksmīgs, bet mēs ļoti labi zinām, ka citreiz tas nepalīdz – kā Latvijas ceļš ar visu Andri Bērziņu kā premjeru netika pāri 5% slieksnim (8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā, iegūstot 4,9%, nedaudz pietrūka iekļūšanai parlamentā – red.). Es nedomāju, ka šis būs tas gadījums, kad tik slikti nostartēs. Bet skaidrs, ka būt premjera partijai pirms Saeimas vēlēšanām ir arī liela atbildība, līdz ar to, ja vēlētājam, kurš ir tāds mainīgāks, nevis konkrētās partijas pamatvēlētājs, kaut kas nepatiks, viņš var arī nenobalsot. Ja ir tā, ka tie koalīcijas apveidi veidojas no partijas, kas ir guvusi labāko rezultātu, tad arī premjeram jānāk no tās.
Bet Jaunā Vienotība (JV2) jau arī vairs nav tādā stāvoklī, lai spētu veiksmīgi pret AS izspēlēt kārti "Paskatieties, kādi viņi ir neprašas, lai kā mūs kritizēja, mēs tomēr bijām profesionāļi!".
Nē, nu viņi nevar to izdarīt, jo arī paši ir iekšā šajā koalīcijā. Tas arī bija tas, ko es domāju, iepriekš sakot, ka esmu pārsteigts, cik ātri izdevās šo valdību izveidot. Es neticēju, ka Vienotība tik ātri un vienkārši piekritīs uz divreiz mazāku ministru pārstāvību jaunajā valdībā. Bet droši vien Rīgas pils bija ļoti spēcīga pret Vienotību un ļoti ātri viņus nostādīja ļoti konstruktīvā pozīcijā.
Jūs domājat, ka noteicošā bija Valsts prezidenta steidzināšana, nevis Vienotības iekšējā situācija, vājums, frustrācija?
Es tiešām domāju, ka tur ir bijusi prezidenta loma. Jo sākumā man likās, ka Vienotība ies to ciklu, mēģinot nodemonstrēt, kā jūs teicāt, ka "šitie te neprašas mēģina vēl kaut ko citu izveidot, pēc tam vēl ar Šlesera balsīm mēģinās taisīt mazākuma valdību, un tad mēs viņiem un visai sabiedrībai parādīsim, cik viņi ir slikti, vēl sliktāki par mums". Bet šis nebija tas gadījums.
Nu, šis laikam vairāk bija tas Evikas Siliņas scenārijs, kad viņa mēģināja pierunāt Vienotību vilkt garajā, bet partija ļoti ātri viņu pameta vienu. Tad vēl bija nedēļas nogales cīņa par aizsardzību un ārlietām, un viss strauji beidzās ar kompromisu no abām pusēm.
Tā man izskatās, ka viņa ļoti strauji zaudēja pozīcijas pret pārējiem, jo vēl pavisam nesen izskatījās, ka viņa ir tā noteicošā, bet nu jau acīmredzami tā nav.
Jūs domājat, tā bija Vienotības pēdējā kauja vai pa šiem četriem mēnešiem viņi var pārgrupēties ap Baibu Braži?
Nu, Vienotības jaunajam premjera kandidātam būs interesanti. Vai viņš saprot, ka, tiklīdz viņam neizdosies, tā arī viņu izmetīs no gaisa balona (smejas), es atvainojos, kā lieko balastu. Jo kopš Valda Dombrovska laikiem katrs viņu premjers Vienotībai ir centies līdzēt, lai kā viņiem būtu gadījies ar skandāliem. Labi, bijušais premjers Krišjānis Kariņš pats to savu valdību nogāza, jo viņam bija citi mērķi, bet citādi tā Vienotības attieksme pret cilvēkiem, kuri konkrētajā posmā viņus faktiski izglābj kā partiju, nav bijusi pateicīga, kaut vai ar to pašu Kariņu 2018. gadā, jo Vienotība jau bija uz robežas, ka tam slieksnim vairs pāri netiks.
Jā, nu tā vēl pirms nedēļām divām, trim no Bražes kundzes atbalstītājiem varēja dzirdēt, ka viņa, par spīti visām teorētiskajām durvīm, ko tas varētu veiksmes gadījumā pavērt, nemaz tā neraujoties uzņemties šo lomu. Bet tagad neko darīt – partija viņai ir izcīnījusi ārlietu ministres amatu, un Valdis Dombrovskis jau arī viņas vietā nenāks partiju glābt.
Valdis Dombrovskis nenāks, un tas arī nebūtu Latvijas interesēs, man jāsaka. Valdis ļoti labi pozicionējas Eiropā. Skaidrs, ka komisāriem jāstrādā visas Eiropas labā, bet katrs jau tomēr palīdz savai valstij, un par Valdi es nevaru teikt neko sliktu šajā ziņā.
Mums nu jau labu laiku nav bijusi situācija valdībā, kad ārlietu ministrs nenāk no premjera partijas. Ja tur vēl pieskaita personības, ambīcijas un spējas sadarboties, tam varētu būt ietekme kaut vai uz Latvijas interešu pārstāvību diskusijās par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu 2028.– 2034. gadam, kur pozīcijas izstrādi koordinē Ārlietu ministrija, bet jāaizstāv būs Ministru prezidentam?
Latvijā tā ir izveidojies, ka visas ar Eiropu saistītās lietas tiek uztvertas gandrīz kā tādas iekšpolitiskas lietas un Ārlietu ministrija visos šajos jautājumos spēlē dominējošo lomu iepretim nozaru ministrijām un pat Finanšu ministrijai.
Ja AS nāktu ar savu ārlietu ministru, mēs zinām, sarunās vienubrīd figurēja Edvarda Smiltēna vārds, Latvijas pozīcijā tas neko daudz nemainītu?
Nē, nē! Nu vienīgi, ja Braže kļūst par Vienotības premjera kandidāti un kaut kādu politisku iemeslu dēļ pēkšņi vēlētos spēlēt noteicošo lomu Latvijas prioritāšu noteikšanā ES daudzgadu budžetam, kas būs šīs valdības jautājums. Ja Eiropas Komisija vēlas 2026. gadā pabeigt diskusijas par pamatskaitļiem, attiecībām un prioritātēm, ņemot vērā, ka nākamgad Francijā būs prezidenta vēlēšanas, tad, ja Braže vēlas parādīt zobus pret premjera pozīciju starp premjera cilvēkiem un ārlietu dienestu, kas ar šīm lietām nodarbojas, tad tur var sanākt sadure tīri politisku iemeslu dēļ, jo tuvojas vēlēšanas. Tīri veselīgi tas nav, bet redzēsim. Iespējams, viņi atradīs saprātīgu risinājumu, ko premjers varēs Eiropadomē prezentēt daudzgadu budžeta izšķirošajās sarunās.
Kas to teorētisko sadursmi varētu izraisīt?
Lai parādītu varu, teiksim, par prioritātēm. Lielā cīņa Eiropas lielajos jautājumos vienmēr ir bijusi caur premjera biroju un ārlietu ministra biroju, es vēl atceros no nacionāļu premjera Guntara Krasta laikiem (ārlietu ministrs tad bija Valdis Birkavs no Latvijas ceļa – red.) un daudzām citām situācijām sen, sen. Tur nav tik vienkārši. Ārlietu dienests Latvijā ir spēcīgs šajos jautājumos ierēdniecības ziņā un līdz ar to arī politiskajā ziņā. Jautājums, vai tā politiskā puse ārlietu dienesta ierēdniecisko neizmanto tajos politiskajos akcentos – tad ir, kā ir. Tas var ietekmēt, ko Latvija iegūs šajās sarunās. Ir ļoti svarīgi, lai šoruden Latvijas pozīcija, ko pēdējā sarunu raundā uzmest Eiropadomes galdā, būtu ļoti pārdomāta, un tas nav vienkārši, jo skaidrs, ka politiskās intereses būs daudziem. Es ar to domāju interešu grupas un nozares Latvijā.
Bet tas Latvijas pozīcijas gala ziņnesis tomēr būs Kulbergs.
Es piekrītu, bet viņam jāņem vērā arī koalīcijas sabalansējums un tās iestrādnes, kas jau ir, jo Latvijas diplomāti jau to augsni ir gatavojuši sarunās ar citu valstu diplomātiem, lai premjeru līmenī Eiropadomē tas aizietu jau ļoti smērēti, ja tā var teikt. Līdz ar to pēdējā brīdī premjeram darīt ko citu, nekā ārlietu dienests pirms tam ir labu laiku iepriekš gatavojis, cenšoties panākt citu valstu atbalstu Latvijas prioritātēm, nebūtu veiksmīgi. Es zinu, ka Kulbergs to zina, pat ja viņa valdībai gluži nepaveiksies un šīs gala sarunas Eiropadomē notiks novembrī (jau pēc Saeimas vēlēšanām Latvijā – red.), bet ja šī valdība nostartēs labi, kas nozīmē, ka jauno valdību varētu sastādīt ātri un šī valdība pamatā paliek ar jaunu mandātu. Savukārt, ja tas vēlēšanu rezultāts būtu negaidīts, citādāks, nekā mums šodienas sarunā šķiet, un viņš pēc vēlēšanām neturpina, nu tad Kulbergam būs mazliet sarežģītāk, tad viņam būtu pozīcija jāsaskaņo ar topošo premjeru, ja nekas nemainās arī ar prognozi, ka noslēdzošās sarunas Eiropadomē ir novembrī. Tad, ja koalīcija mainās, Ārlietu ministrijai ir lielāks trumpis nekā premjeram.
Izskatās, ka te premjerministra biroja personālijām un spējām arī būs jābūt augstā līmenī un Kulbergam jāskatās, ko viņš izvēlas par padomdevējiem.
Jā, tā gan ir paša premjera izvēle, bet es esmu mazliet pārsteigts par tām ziņām, kas nāk par premjera izvēlētajiem politiskajiem padomdevējiem.
Paskaidrojiet! Jo ir nomainījušās paaudzes, atmiņas un asociācijas, tagad ir ļoti īpatnēji, ko katrs politikas vērotājs soctīklos vai konkrēts medijs īsti domā, kritiski izsakoties par jaunās valdības biroju amatpersonām.
Jūs par Mareku Gruškeviču runājat? (Kulbergs viņu izraudzījies par sava biroja vadītāju – red.)
Es gribu saprast, par ko jūs runājat!
Es par Gruškeviču, kas ir paša premjera izvēle. Esmu pietiekami ilgi Latvijas politikā un apmēram varu salikt lietas.
Jums ir jautājumi par personālijām vai viņu bekgraundu?
Vairāk par bekgraundu, par tām saiknēm, kas ir. Jo mēs esam neliela valsts, īpaši politikā un biznesā cilvēki cits citu zina un spēj salikt tās lietas kopā. Tas nenozīmē, ka es te saredzu kādu milzīgu risku, bet tas ir tāds gājiens, kas izraisa jautājumus. Arī par jauno finanšu ministru Māri Kučinski, kuru es ļoti cienu, bet tas Vītols, kurš tur tagad ir piesaistīts… (LTV ziņoja, ka darbam finanšu ministra birojā izraudzīts ekonomists Guntars Vītols no Andra Kulberga vadītās biedrības Latvijas Restarts – red.) Tad viņš iet pie tiem, tad pie citiem, un viņam par visu ir viedoklis, un par visu ļoti kritisks. Nu nezinu.
Vītola retorika rada iespaidu, ka viss ir slikti un visi ir muļķi, izņemot viņu pašu, vai komunisti savā ekonomikas izpratnē.
Jā, nu politikā šādi nedrīkst komunicēt, tas ir neiespējami. Es jau nevaru teikt, ka viņš nav zinošs finansēs, bet tas veids, kā tas tiek pasniegts, ir diezgan brutāls. Tā nevar komunicēt nopietnā politiskajā spēkā. Tā ka redzēsim – vai viņš kaut kā mainīsies un nomierināsies, redzot, ka ir atradis politisko spēku, no kura varbūt startēs arī vēlēšanās.
Es pirms mūsu sarunas pārlasīju interviju, kuru jūs man sniedzāt pērn decembra sākumā, kad uz valsts budžeta pieņemšanu gaisā virmoja iespējami scenāriji Siliņas valdības maiņai, un tā ir bijusi pravietiska. Jūs tur pat nosaucat amatu sadales principu, kas ir pamatā Kulberga valdībai, proti, nevis proporcionāli mandātu skaitam Saeimā, bet katram partnerim vienāds. Pat par nākamo premjeru jūs runājat kā par tādu, kuram būtu jānāk no malas, no uzņēmējdarbības vides. Kulbergs nav nevienā partijā, ir biedrībā, bet Saeimā ievēlēts no AS. Tas ir pietiekami "no malas" šai situācijai?
Viņš, protams, ir neitrālāks nekā citi tā sava bezpartijiskā statusa dēļ, bet viņš ir Saeimas deputāts, un šis nav tas scenārijs, kuru es decembrī biju domājis. Tad es runāju par ļoti kritisku situāciju, kurā Valsts prezidentam ir tāda veida kandidāts, kurš piekrīt un redz, kā nostrādāt šo laiku līdz vēlēšanām. Tad tie partiju premjera kandidāti būtu brīvāki uz vēlēšanu laiku, tagad ir savādāk. Es nesaku – sliktāk, bet savādāk.
Kā jūs to domājat – būtu brīvāki?
Tādā ziņā, ka viņi arī varētu vadīt kādas ministrijas tajā valdībā, ja premjers būtu tehniskais un pats nestartētu uz vēlēšanām, bet kā biznesā līdz vēlēšanām uzņemtos īstermiņa valdības vadīšanas projektu un darītu to, cik vien labi spēj. Tagad ir savādāk, nekā jūs iesākāt interviju – šī valdība pie veiksmīga darba var būt modelis nākamajai valdībai.
Jūs minējāt Valsts prezidenta lomu tajā, ka šo valdību izdevās izveidot, turklāt vēl tik ātri. Es klāt neesmu stāvējusi, bet ir bijuši iekšpolitiski notikumi, kuros man prezidenta iesaiste ir likusies izšķiroša. Bet vismaz tajā, ka Vienotību tik ātri izdevās pielauzt, iespējams, tiešām ir liela prezidenta loma arī. No šāda aspekta raugoties, mēs četrus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām esam ieguvuši jaunu valdību – konservatīvāku, centriskāku. Partijas, kas ir jaunajā koalīcijā, īpaši jau AS, ir ieguvušas priekšrocības startam vēlēšanās. Sabiedrība, kurai līdzšinējā valdība bija apnikusi, arī, iespējams, nolaida tvaiku. Jautājums – vai ar šiem visiem soļiem un iznākumu Valsts prezidents ir kļuvis šai konservatīvajai savā vairumā koalīcijai pieņemamāks? Viņš piestāv šādai koalīcijai? Jo atceramies, ka 2027. gada pavasarī jaunajai Saeimai būs jālemj par jaunu prezidentu vai esošā pārvēlēšanu! Un uz pirmo termiņu Edgaru Rinkēviču izvirzīja Jaunā Vienotība, kas, visticamāk, būtiski zaudēs ietekmi nākamajā Saeimā.
Es, pirmkārt, nezinu, cik tieši daudz viņš ietekmēja valdības sarunu procesu, tik daudz informācija man nav. Es tikai izdarīju loģiskus secinājumus no tā, kā izšķirošajos brīžos mainījās Vienotības pozīcija. Es ļoti ceru, ka prezidents izdarīja izsvērtu soli, nedomājot tikai par savu otru termiņu, bet arī par valsts pozīcijām šajos nebūt ne vienkāršajos laikos. Un abi vektori var arī saplūst tajā, ka viņš var turpināt darbu arī otrajā termiņā, jo viņš būs savu lomu nospēlējis valstij ļoti sarežģītā situācijā, sperot ļoti loģisku gājienu, nedomājot tikai par savu otro termiņu, bet arī par to, kā jaunā valdība, kura strādās, cerams, arī pēc vēlēšanām ļoti ilgu laiku, varētu ātrākā tempā īstenot to, ko ideoloģiski neloģiska koalīcija, kāda bija pirms tam. Es uz šo pašreiz skatos kā uz prezidenta racionālu soli.
Tad, lai cik izšķiroša vai mazāk izšķiroša bija prezidenta loma šīs valdības tapšanā, kaut vai tādēļ vien, ka viņš valdības sastādīšanai nominēja Kulbergu, principā palielina viņa izredzes uz otro termiņu pat par spīti tam, ka viņa sākotnējo izvirzītāju - Vienotības - ietekme sarūk?
Jā, jā! Jo viņš jau, es domāju, analizē arī no šī aspekta, domājot par otro termiņu, ka viņš saprot - Vienotības rezultāts vēlēšanās jebkurā variantā, izveidojot šo īstermiņa valdību, nebūs tāds, kāds tas bija pirms četriem gadiem.
Mēs varētu pamazām pāriet pie tā, ko šī jaunā situācija nozīmē NA. Skaidrs, ka viens, ko Evika Siliņa centās izdarīt ar šo neizdevušos politisko manevru - atlaist aizsardzības ministru Andri Sprūdu un nekavējoties nominēt savu kandidātu, bija arī mēģinājums Vienotībai uzskatāmi distancēties no Progresīvajiem, pasakot, ka šādas ideoloģijas partijai aizsardzību nedrīkst atstāt. Principā Siliņa centās izdarīt to, ar ko citas partijas skaļi nodarbojās jau mēnešiem ilgi - pozicionēties pret Progresīvajiem. Jaunajā koalīcijā Progresīvo nav, uz tā vairs kampaņu neuztaisīsi.
Jā, bet NA jau nav bijis svarīgi visu laiku protestēt pret Progresīvajiem kā pret ideoloģiski pretēju spēku. Mums svarīgais ir, ka mēs principiāli bijām iesaistīti šīs īstermiņa valdības veidošanā. Un arī Kulbergs, kurš tur koķetēja vienbrīd, ka it kā ir gatavs ar tiem Progresīvajiem runāt un, ka plašāka koalīcija ir labāka…
… kā man tajā momentā skaidroja, tas bija tikai tāds ne visai iedarbīgs taktisks paņēmiens sarunās - vērsts uz NA un uz Vienotību, lai NA parādītu, ka tās sarkano līniju pret Progresīvajiem var apiet, un Vienotību censtos nedaudz nolikt pie vietas viņas pārliecībā par savu neaizvietojamību.
Ja viņš tā domāja, tad tas nebija pārāk gudri. Mēs jau nebijām greizsirdīgi, ka tā koalīcija turpina strādāt. Visvairāk jau ZZS koķetēja, ka varētu censties strādāt ar Progresīvajiem, lai gan publiski visvairāk ar viņiem kašķējās. Tas, ka Progresīvajiem ir vēlētājs, kas par viņiem nobalsos, ir skaidrs, bet NA bija svarīgi, ka viņi nedrīkstētu strādāt nākošajā valdībā un tas ir mūsu panākums no tā viedokļa, ka tagad mēs neesam vienīgie, kas tā saka, bet ir jauna centriski labēja valdība, kas uzskatāmi parāda, ka bez tādas ideoloģijas koalīcijā var veiksmīgi strādāt. Es domāju, mēs esam ieguvuši ļoti veiksmīgu panākumu nākamajam vēlēšanu ciklam ar šo savu taktiku.
Jūs redzat prezidenta aprēķinu, kādēļ viņš nominēja Kulberga kungu, nevis NA premjera kandidāti Ilzi Indriksoni, lai gan NA pirmā publiski izrādīja iniciatīvu par jaunas valdības izveidi vēl pirms Siliņa oficiāli izšķīrās par demisiju?
Nu es pieļauju, ka viņam bija vienkārši politiski pateikt, ka tā opozīcijas partija, kura ir lielāka, tai ir priekšroka, un AS ir lielāka pēc Saeimas deputātu skaita. Droši vien bija citi apsvērumi arī, bet šis ir tas publiski zināmais, kuru ir grūti apstrīdēt.
Vienā brīdī, kad Vienotība vēl kaulējās, bija dažādas versijas, ko tad īsti NA grib, un tas viens variants…
… nē, tur bija dažu intrigantu, varbūt arī no Vienotības puses spēle ap to, ka NA nāk ar Indriksoni un taisa valdību ar Vienotību, bet ar AS nē…
… jā, ka NA sabloķējas ar Vienotību un tad izvēlas, kuru izdevīgāk ņemt kā trešo - ZZS vai AS, nevis veidot četru partiju koalīciju, kādu centās uzlikt Kulbergs. Jo balsis jau tam pietiktu - JV 25, NA 12, ZZS 16, kopā sanāk stabilas 53 plus vēl vismaz divas, ja ne trīs pie frakcijām nepiederošo deputātu balsis.
Tā bija tik acīmredzama spēle, lai attālinātu mūs no AS, ka viņa bija maz ticama. Tajā brīdī, kad Vienotība vairs nestāvēja un nekrita par Siliņu, bija skaidrs, ka tā bija tikai māņu kustība. Raivis [Dzintars] un es arī ļoti labi “lasa” un bija naivi iedomāties, ka mēs kūņosimies tādā taktiskā solī. Tajā brīdī, kad bija redzams, ka Vienotība norija to dekonstruktīvo soli un taktika nedēļas vidū mainījās, un bija skaidrs, ka tā valdība veidojas, tam vairs nebija nozīmes.
Bet, tīri politikas vēsturei - kādēļ jūs devāt priekšroku šim koalīcijas modelim, kādēļ neuztaisīt valdību trijatā? Gan AS nesaņem priekšrocības, gan jūs sadalat vairāk.
Kāda jēga sadalīt vairāk uz pieciem mēnešiem? Tev ir uzdevums šoreiz parādīt pēc ilgāka laika, ka izpildvara var būt lemtspējīgāka, ar lielākiem panākumiem, izdarot dažus darbus vairākās vietās, izmantojot, ka visiem koalīcijas partneriem gribās izdarīt vairāk un, es ceru, - pozitīvo - vēlēšanu priekšvakarā. Un tas ir pareizāk un vieglāk ar vairāk balsīm, nekā to darīt šaurā veidā. Līdz ar to šaurākai koalīcijai būtu neveiksmīgāka situācija - mazāk balsu, lielāka opozīcija, tajā skaitā, es uzskatu, arī konstruktīvā opozīcija. Kam tas vajadzīgs?
Un otrs aizkulišu stāsts, kuru es līdz galam, ja godīgi, neizpratu, ka NA patiesībā ļoti gribēja Indriksones valdību, bet tikai pie nosacījuma, ja prezidents viņu būtu nominējis pirmo, bet otrās rokas valdību jūs negribējāt kaut kādu apsvērumu dēļ.
Nu, jā, bet otrās rokas nebija tajā brīdī, kad Vienotība saprata, ka vieglāk ir sastrādāties zem AS valdības, nekā zem mums. Man tā šķiet. Gaidīt otro variantu, nezinot, kas tur vispār iznāk, tajā brīdī, kad viņi jau piezemējās, ja tā var teikt, savās gaidās pēc krīzes Siliņas valdībā, tajā brīdī viņiem bija jāņem šis variants. Tas viņiem bija loģiskāks, nekā gaidīt otro izspēli un nezin ko, - ka viņi būs trīs gadus muļļājušies, es atvainojos, un beigās izspēlēt teātri, piesitot kāju, ka “nē, es šito valdību negribu” un pēc tam “nē, es gribu trešo ar Siliņu vai bez, vai ar kādu jauno premjeru”. Es domāju, tur saprāts uzvarēja, ka cits scenārijs viņiem ir sliktāks.
Šis viss ir skaidrs, bet, kāpēc jūs domājat, ka Vienotībai bija izdevīgāk iet AS, nevis NA valdībā? Jo, visu cieņu NA, bet, vai tieši AS neiezīmē, iespējams, priekš Vienotības to risku, ka šis spēks var tagad izpildīt to lomu, par kuru visu laiku tiek spriests: “Kādēļ Vienotība vēl ir pie varas? Tāpēc, ka nav stabilas varas partijas, kam uzticēt varas pārņemšanu, to “pieaugušā lomu”, kas tagad varētu to pārņemt no Vienotības”?
Lai arī Jaunā Vienotība arī ir apvienība, tomēr tas, kā veidojās tas Ulda Pīlēna Apvienotā saraksta projekts, ir bišķiņ savādāk, un arī tās partijas - Zaļā partija, Reģionu apvienība, Liepājas partija - ir savādākas. Līdz ar to ir pāragri par to runāt. Un es arī negribu iesaistīties tajā retorikā par “pieaugušo istabā”, jo ir nobriedušākas partijas un mazāk nobriedušas, kuras kļūst par nobriedušām. Par AS ir pāragri runāt šādā kontekstā, es domāju.
Tad tas veids, kā un no kā ir tapis Apvienotais saraksts vismaz pagaidām neliecina, ka viņi ir tapuši šai lomai?
Nē, es negribu to komentēt. Varbūt, ka viņiem arī izdosies, bet pašlaik es redzu, ka tas nav tomēr viens pret vienu - Vienotība aiziet un AS ieņem to nišu. Es neesmu ļoti pētījis to socioloģiju, bet kaut kur sarunās esmu dzirdējis, ka viņiem šur tur tas vēlētājs pārklājas, bet ne tā, lai Vienotības vēlētājs aizietu pie AS.
Tad sanāk - kad mēs runājam par to, ka Kulberga kungs varētu būt atnācis uz palikšanu, nozīmē, ka viņš ir atnācis taktiski izveidojušās politiskās situācijas dēļ, nevis tādēļ, ka tās tektoniskās plātnes būtu izkustējušās uz palikšanu?
Jā, es domāju, ka ir pāragri par to runāt.
Tad tā dominējošas varas partijas niša patiesībā ir vēl aizvien tukša.
Bet varbūt viņa nemaz nebūs vairs tāda? Varbūt tāda politiskā spektra laiks ir beidzies Latvijā, kad ir viena izteikta varas partija, kas visu laiku apvienojas ar kaut ko, tad sadalās un ieņem lielu vadošu pozīciju centrā. Varbūt tas vienkārši mainas un nebūs vairs tā.
Kulbergs pats bija ļoti pamanāms un ass opozicionārs, kuram arī “viss bija slikti”, bet ar būtisku atšķirību, ka viņš ļoti daudz strādāja, iniciēja parlamentārās izmeklēšanas par saimnieciskiem darījumiem un savu kritiku balstīja skaitļos un faktos. Tomēr tas, ka mēs šobrīd četrus mēnešus pirms vēlēšanām esam tikuši pie “opozicionāra valdības”, neatņem vilkmi režisora Alvja Hermaņa grūti izprotamajam veidojumam? Tas sabiedrības neapmierinātības ventilis netiek palaists nedaudz vaļā? Un tad jau, priekš kam mums solīt opozicionāru valdību pēc četriem mēnešiem, ja mums jau viena ir?
Politiskie opozicionāri, kas balstās faktos, neizmanto šādus argumentus, kas ir emocionāli. Hermaņa argumenti ir mākslinieciski emocionāli, nevis tādi, kādi bija Kulbergam. Es ceru, ka Hermanim un Kulbergam ir atšķirīgi vēlētāji, vieniem vajag emocijas, otriem faktus. Tās ir divas dažādas lietas tomēr.
Attiecībā pret NA padsmit gadus valdīja nerakstīts likums, ka uz spēka ministrijām un izglītības ministriju tā pat var nepretendēt - neviens jums to nedos. Tagad Jānis Dombrava gludi iesēdās iekšlietu ministra krēslā, Ilze Indriksone kļuva par izglītības ministri un nebija ne politisko veto, ne pat īpašas opozīcijas atsevišķos medijos un soctīklu viedokļu līderos. Politiskā, mediju vide un sabiedrība ir piedzīvojusi stipras pārmaiņas.
Ir ļoti daudz kas mainījies. Ja mēs atceramies laiku pirms 2022. gada februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā, toreiz jau liela sabiedrības daļa neatbalstīja arī pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Līdzīgi daudz kas ir mainījies valodas politikā, kultūras politikā. Progresīvie daudz ko atkal pamainīja kulturas jomā, Nauris [Puntulis, NA jaunais kultūras ministrs] pamainīs atkal otrādi un tas ir labi. Nācijai nostiprinās pašcieņa.