Kognitīvā psiholoģija ir jūsu profesionālās darbības galvenais virziens. Kā jūs populārzinātniski izskaidrotu, ko tā pēta?
Tā pēta kognitīvās spējas jeb, lietojot pazīstamāku vārdu, - intelektu. Tas ietver mūsu pamatspējas, kā atmiņu, spriešanas spējas, arī tādus kognitīvos procesus kā uzmanību, uztveri, kas ir pirmais informācijas uzņemšanas avots no vides, – tā var būt vizuāla, audiāla, taktila, smarža. Tālāk sāk darboties tie izziņas procesi, kas palīdz apstrādāt šo informāciju un asociēt ar esošajām zināšanām, saglabāt atmiņā. Augstākie kognitīvie procesi jau ir sarežģītāki un ietver problēmu risināšanas prasmes, vadības funkciju, proti, kā mēs plānojam, kā tiekam galā ar dažādiem uzdevumiem, kā spējam tikt galā ar stimuliem, kas konkrētajā brīdī ir traucējoši.
Kognitīvās spējas ir svarīgas gan bērniem izglītības procesā, gan arī, piemēram, sportistiem, jo ļauj būt efektīvākiem savā sniegumā. Neirodeģeneratīvu saslimšanu gadījumā tās ir vienas no pirmajām, kurās jūtamas grūtības.
Esat piedalījusies dažādos projektos, testu izstrādē, 2016. gadā aizstāvējāt promocijas darbu. Kas ir tie jautājumi, kam esat vairāk pievērsusies?
Doktora grāds man ir klīniskajā psiholoģijā, kas ir saistīta ar dažādiem attīstības traucējumiem. Manas disertācijas izvēlētā tēma bija veltīta bērniem ar dzirdes traucējumiem un zīmju valodai. Rakstot to, radās padziļināta interese par valodas izpētes jautājumiem, tā ir saglabājusies līdz pat šim laikam un caurvijas visiem maniem pētījumiem un projektiem. Mani ļoti saista starpdisciplinārie pētījumi, kuros piedalās dažādu jomu pārstāvji. Man tajos ir bijusi sadarbība ar neirologiem, radiologiem, fiziologiem, sporta zinātņu pārstāvjiem. Daudz nācies strādāt kopā ar audiologiem un logopēdiem. Šobrīd darbojos testu adaptācijas standartizācijā, tas ir, mēs pielāgojam Latvijas videi vairākus testus, kas ir paredzēti bērnu attīstības spēju novērtēšanai. Un arī šajā projektā mums ir starpdisciplināra komanda, kur bez man jau zināmajiem audiologopēdiem un logopēdiem ir arī neonatalogi, fizioterapeiti.
Viena no jums tuvām tēmām ir lasītprasme, kas ir ļoti būtiska izglītības procesā.
Jā, tā ir viena no man aktuālākajām tēmām, kurā esmu cieši sadarbojusies ar profesori Malgožatu Raščevsku. Kopā ar citiem pētniekiem esam izstrādājuši lasītprasmes novērtēšanas instrumentu, kā arī materiālus ar atbalsta ieteikumiem, kā veicināt un uzlabot šīs prasmes. Ne vienmēr ierastie paņēmieni strādā, piemēram, bērnam tiek dots papildu laiks, lai iepazītos ar tekstu. Taču, ja ir lasītprasmes grūtības, tas neko nedod. Bērns – kā sēdējis pie tā teksta, tā arī turpinās sēdēt. Tādos gadījumos vajadzīga cita pieeja un atbalsts. Ieteikumus, kā to darīt, var atrast manis pieminētajos materiālos, un tos izmanto gan audiologopēdi, gan logopēdi lasītprasmes veicināšanai.
Ko jūsu pētījumi liecina – cik daudziem bērniem ir lasītprasmes grūtības?
Grūtības jau sākas, pirms tiek konstatēti traucējumi. Pašreiz izmantotais lasītprasmes novērtēšanas instruments Acadience ļauj noteikt, kur ir atkāpes no tās normas, kas ir atbilstoša bērna vecumam. Acadience rīka gadījumā izmanto procentīļu skalu, kur bērna sniegums zem 20.procentīles tiek uzskatīts kā riska rādītājs, un tas nozīmē, ka šādam bērnam jau jāsaņem intensīvs atbalsts lasītprasmes veicināšanai. 20.procentīle vēl nenozīmē, ka bērnam ir traucējumi, tomēr tās jau ir nozīmīgas grūtības, kad bez intensīva atbalsta bērna lasītprasme nevarēs attīstīties atbilstoši vecumam, grūtības saglabāsies un kļūs izteiktākas. Attiecībā uz traucējumiem – tiem ir universāls raksturs, proti, visā pasaulē tie ir līdzīgi, aptverot 5 – 10% bērnu. Nav tā, ka kādā no reģioniem tie būtu vairāk izplatīti. To mums parādīja arī BAASIK.
Jauno rīku tik ļoti gaidīja, jo tas ļaus visaptveroši novērtēt bērna attīstību līdz 6 gadu vecumam.
Šis rīks atklāj, cik daudz bērnu ir ar attīstības riskiem dažādās jomās. Kopumā tie skar 15 – 20% bērnu. Jāuzsver, ka šis ir skrīninga instruments, kas nevis diagnosticē traucējumus, bet iezīmē riskus, kur tie var būt. Padziļinātā izpētē var izrādīties, ka to nav, taču ir jārīkojas, lai tie neveidotos.
Atgriežoties pie lasītprasmes. Joprojām ir diskusijas – vai lasītprasme jāapgūst labā līmenī jau pirmsskolā vai tomēr skolā?
Lasītprasme sastāv no vairākiem komponentiem, kas attīstās jau mazotnē. To sauc par agrīnu lasītprasmi, kam ir ļoti liela nozīme lasītā izpratnē, ko mēs visvairāk sagaidām kā lasīšanas rezultātu. Jau trīs, četru gadu vecumā varam diezgan mērķtiecīgi strādāt ar bērnu, lai attīstītu fonoloģiskās prasmes. Tātad – pirms sākt strādāt ar drukāto tekstu, svarīgi ir prast sadzirdēt skaņas. To var veiksmīgi trenēt pirmsskolā rotaļu veidā – piemēram, plaukšķinot dalīt vārdiņus zilbēs, izdalīt pirmo skaņu vārdā un izdomāt vārdus, kas sākas ar to, pateikt vārdu bez pirmā burta (paka, seja). Jāteic, ka angļu valodā runājošās zemēs to visu veicina un attīsta daudz agrīnākā vecumā, izmantojot dažādus fonoloģiskos vingrinājumus. Tai pašā laikā pie mums pirmsskolā to tik mazos gados nedara, lai gan šādi vingrinājumi ļauj ātrāk konstatēt bērnus, kam ir grūtības šajā jomā. Un fonoloģiskās grūtības nes tālāk pārējās – burtu apguvi, skaņu pierakstu ar burtiem utt.
Lasīšana uz ātrumu – vai tā joprojām tiek izmantota izglītības iestādēs?
Joprojām to dara. Tiekoties ar pedagogiem, cenšos skaidrot, cik tas ir bezjēdzīgs process, jo tādā veidā nekāda informācija netiek iegūta. Ne kļūdas, ne izpratne, ne teksta sarežģītība netiek ņemta vērā.
Kāpēc, jūsuprāt, šī tradīcija ir tik iesakņojusies?
Iespējams, ka pie vainas ir informācijas trūkums. Turklāt joprojām tiek uzskatīts, ka ar lasītprasmi jānodarbojas latviešu valodas skolotājam. Taču, kā veidojas lasītprasme, to jau viņiem nemāca. Un tad šķiet, ka izlasīto vārdu skaits minūtē ir tas svarīgākais rādītājs. Arī logopēda uzdevums nav to mācīt, viņš vairāk strādā ar valodas traucējumiem. Ārzemēs ir lasītprasmes speciālisti, kas strādā ar tām kā fundamentālām prasmēm.
Skatījos videoierakstu, kur ASV sit trauksmes zvanus, ka, nonākot koledžā, izrādās - daļai audzēkņu nav lasītprasmes. Pieļauju, ka Latvijā arī šī problēma pastāv.
Skolēns, kam ir augsts intelekta līmenis, līdz 6.klasei var izšļūkt un gluži labi iztikt bez šīm prasmēm. Ir taču dzirdēts, ka par bērnu saka – viņš ir gudrs matemātikā, bet latviešu valodā un literatūrā rezultāti ir ļoti vāji, jo tie priekšmeti viņam nepatīk. Taču to, ka viņam problēmas bijušas jau 1.klasē, vai nu nepamana, vai nespēj atšifrēt tās pazīmes, kas liecina, ka viņam ir objektīvas grūtības, un tas nav tāpēc, ka viņš ir slinks vai spītīgs. Tā kā atbalsts laikus netiek sniegts, tad bērnam nekas cits neatliek kā atrast modeli, lai izdzīvotu. Tikai ap 6.klasi, kad teksti kļūst apjomīgāki un sarežģītāki, šie bērni nobrūk tā, ka daļa pamet skolu, daļai parādās uzvedības traucējumi, bet pārējie kaut kā kuļas tālāk. Un tad nav brīnums, ka viņi līdz pat pamatskolas beigām tā arī šīs prasmes neiegūst, jo tie traucējumi nekur nav zuduši. Par to pārliecināmies, izmantojot Acadience testu (skolēniem līdz 6.klasei). Izrādās, ka lielai daļai, kam grūtības ir acīmredzamas, nav tikuši nozīmēti nekādi atbalsta pasākumi, lai tās pārvarētu. Tai pašā laikā konstatēts, ka problēmas bijušas jau 1.klasē.
Vai BAASIK būs tas instruments, kas ļaus ne tikai šīs grūtības, bet arī citas atpazīt, līdz ar to agrāk sniegt atbalstu?
Vajadzība pēc tā bija jau sen, mums līdz 2024. gadam pirmsskolas vecumam nekāda skrīninga instrumenta nebija. Profesore Raščevska jau ilgus gadus cīnījās, lai valdības pārstāvjiem skaidrotu tā nepieciešamību, uzsverot, ka tas būs liels solis uz priekšu ne tikai bērna agrīnās attīstības risku identificēšanā, bet arī atbalsta sniegšanā. Lai šādu instrumentu izstrādātu, vienmēr ir divas problēmas – finansējums un komanda, proti, šādus projektus nav iespējams īstenot bez atbilstoša budžeta un spēcīgiem savas jomas speciālistiem, ekspertiem. Pateicoties profesores neatlaidībai, abi šie komponenti tika nodrošināti. Darbs projektā bija ļoti intensīvs un apjomīgs, komanda, kas bija starpinstitucionāla un starpdisciplināra, bija visaptveroša – tajā bija speciālisti no Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmijas un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS). Tagad varu droši apgalvot, ka šis ir pasaulē viens no jaudīgākajiem šāda veida rīkiem, kas aptver daudzas bērna attīstības jomas agrīnā vecumā, sākot no viena līdz trim gadiem un no trim līdz sešiem gadiem un 11 mēnešiem. Tas ļauj laicīgi pamanīt problēmas, tostarp lasītprasmē, rakstīšanā un matemātikā. Ja lasītprasmes izvērtēšanai, kā jau teicu, ir Acadience rīks (kopš 2017. gada), kas tiek izmantots skolas vecuma bērniem, tad rakstīšanas un matemātikas prasmju izvērtēšanai šāda rīka nebija, lai gan arī šajās jomās traucējumi var būt gana nopietni.
BAASIK testi balstās uz neirālās attīstības traucējumu klasifikatora (pēc starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikatora – jaunākās – 11. redakcijas), kas ietver valodas, intelektuālās attīstības, uzvedības, autiskā spektra traucējumus, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS). Tāpat tie palīdz konstatēt emocionālas problēmas (trauksme, bailes, nomāktība). Un, kā jau iepriekš teicu – testi, kas izvērtē lasīšanas, rakstīšanas un matemātikas prasmes.
Svarīgi ir arī vērtētāji un to sagatavotība.
Jā, pozitīvi, ka tie būs trīs: gan vecāki, gan ģimenes ārsti, gan pirmsskolas pedagogi. Testos, ko izstrādā visā pasaulē, šobrīd akcents tiek likts uz vērtētājiem, kam jābūt vismaz diviem. Tie neaprobežojas tikai ar vienu vecāku vai skolotāju, jo tādējādi tiek iegūta tikai daļēja informācija. Saprotams, ka pedagogs redz vienas lietas, bet vecāki – citas. Ja vēl ir ārsta viedoklis, tad veidojas visaptverošs ieskats.
Vienā no BAASIK prezentācijām bija piemērs, kur bērnu izvērtējis pedagogs un vecāki, tikai daļa viņa spēju lauciņu bija vienādi (vienā un tajā pašā krāsā) aizpildīti, pārējie atšķīrās (tostarp riska gradācijas ziņā). Tātad – pierādījums tam, cik atšķirīgi iesaistītās puses vērtē bērnu.
Šajā prezentācijā zaļā krāsa apzīmēja, ka viss ir kārtībā, dzeltens – uz robežas, sarkans – augsts risks. Tiešām bija gadījumi, kad vecākiem un skolotājam spēju un risku vērtējums krasi atšķīrās – pat tā, ka pirmajiem kāds no tiem bija zaļš, bet skolotājam – sarkans. Viens no iemesliem tādam redzējumam ir tas, ka vecāki dažkārt nezina, kādi ir visi bērna akadēmiskie rādītāji, piemēram, rakstīšanā vai zīmēšanā. Savukārt skolotājam ir grūtāk novērtēt tādus aspektus kā bērna uzvedību sabiedrībā, teiksim, kā viņš uzvedas veikalā vai pie ārsta rindā. Lai gan abi skatās uz bērnu subjektīvi, tomēr, apkopojot viņu sniegto vērtējumu, tas sniedz pilnīgāku ainu.
Un vēl viena lieta – ejot laikmetam līdzi, šis ir izveidots kā digitāls rīks, tātad atvieglo datu rēķināšanu, izslēdzot cilvēciskās kļūdas. Ir plānots turpinājums projektam, proti, BAASIK padziļinātajai novērtēšanai (traucējumu noteikšanai). Pabeigt to paredzēts 2028. gadā. Šim mērķim tiks sagatavoti četri lieli testi, kurus varēs izmantot, sākot no visagrīnākā posma. Patlaban notiek apjomīga datu vākšana, un nu redzam, cik tajos daudz ir šo cilvēcisko kļūdu.
Vai ar šo rīku panāksim katra bērna novērtējumu? Vai būs tā, ka, bērnam atnākot uz skolu, pedagogam nebūs jālauza galva, kāds atbalsts viņam ir vajadzīgs? Šobrīd nereti paiet laiks, kamēr mācību procesā atklājas bērna vajadzības.
Ideālā pasaulē būtu tā, ka mēs noskrīnējam visus bērnus. No vienas puses, protams, jātiecas uz maksimāli iespējamo. Taču skaidrs, ka tas ir jautājums par resursiem – gan cilvēkiem, gan finansējumu. Šobrīd notiek diskusijas par to, cik lielus līdzekļus tam atvēlēs. No otras puses, visiem bērniem šo izvērtējumu nevajadzēs – dati rāda, ka tādu, kam visas prasmes ir atbilstošas vecuma normām, ir ap 60%. Turklāt pieredze rāda, ka vecāki un skolotāji labi var atpazīt izteiktas grūtības. To liecināja arī aptauja, ko veicām, pirms tika izpildīts tests. Viņu izteiktās bažas sakrita ar tām jomām, kurās arī izvērtējums uzrādīja augstu riska pakāpi. Uzskatu, ka skrīnēt vajadzētu visus tos bērnus, kam jau agrīnā vecumā rodas aizdomas par kādiem attīstības riskiem.
Šajā kompleksajā skrīningā svarīga loma ir ārstiem. Kāpēc? Jo visiem bērniem pirmā dzīves gada laikā obligāti jāapmeklē ģimenes ārsts. Daļai bērnu tas ir vienīgais speciālists, ko viņš satiek, pirms sāk apmeklēt bērnudārzu. Ja neviens cits nav ievērojis nekādas problēmas, tad ārsts būs pirmais, kas tās piefiksēs. Jāteic, ka ar ārstu iesaisti projektā mums gāja sarežģīti, jo atsaucība bija maza. Šobrīd ceram to mainīt - ir izveidota darba grupa, kurā ir ģimenes ārsti un pediatri no BKUS, kuri palīdz pieslīpēt to BAASIK daļu, kas attiecas uz ārstiem.
Plānots, ka valstī tiks izveidotas astoņas multidisciplināras profesionāļu grupas, kas novērtēs, diagnosticēs un atbalstīs bērnus ar augstiem attīstības riskiem, iesaistot ģimeni un izglītības iestādi.
Tāds modelis efektīvi darbojas daudzviet pasaulē – reģionos ir izveidoti centri ar atbalsta komandu, kurā iesaistīti dažādi speciālisti – gan psihologi, gan logopēdi, gan ārstniecības personas un funkcionālie speciālisti. Ja nepieciešams, viņi dodas arī izvērtēšanas izbraukumos.
Kādas problēmas saredzat, ieviešot agrīno skrīningu?
Personas datu aizsardzība būs viena no lielākajām, jo ir svarīgi, kas un ko ieraudzīs. No vienas puses, būtu svarīgi, lai pirmsskolas skolotājs redzētu visu informāciju. No otras puses, nav tādas stingras ētikas regulas, kā viņiem ar šiem datiem rīkoties. Vajadzīga būs kārtība, kas attiecas uz datu aizsardzību: kam drīkst, kam nedrīkst rādīt šo sensitīvo informāciju. Tas pirms BAASIK ieviešanas ir nopietnu diskusiju temats. Ārstiem tas problēmas neradīs, jo datu aizsardzības jautājums veselības aprūpē ir labi sakārtots. Tie varētu būt ārsti, kam varētu uzticēt arī šīs informācijas apstrādi, taču te atkal ir runa par resursiem.
Vajadzīgi būs grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā un ar tiem saistītajos likumos?
Šobrīd šis jautājums ir nonācis Saeimā, kur tas atbildīgajā komisijā ir apstiprināts pirmajā lasījumā. Lai sistēmu ieviestu, jātiek skaidrībā par normatīvajiem dokumentiem.
Jācer, ka to nevilks garumā. Arī pedagogu arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga mudināja likumdevējus datu aizsardzību nepadarīt par nepārvaramu šķērsli.
Man kā pētniecei ir grūti komentēt šīs peripetijas, taču skaidrs, ka bez šī jautājuma sakārtošanas BAASIK ieviest nevarēs. Ceru, ka jau šogad tas tiks izdarīts un varēs sākt pilotprojektu. Tas tiks izmēģināts dažās pašvaldībās, kas ir gatavas to darīt. Vienlaikus ar to tiks veidotas speciālistu komandas. Ir vēl daudz praktisku aspektu, kas jārisina saistībā ar tām, piemēram, autotransports, telpas, aprīkojums.
Daudz tiek diskutēts par iekļaujošo izglītību. Jūsuprāt, tā patiešām tāda ir vai tomēr tiek pasniegta kā vēlamais, nevis esošais?
Šis ir sarežģīts jautājums. Normatīvajā līmenī mums daudz kas jau ir sakārtots, arī attiecībā uz to, kāds atbalsts ir sniedzams bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas sāpīgākais ir tā visa realizācija, atbalsta personāla un speciālistu trūkums. Diemžēl atkal jārunā par tiem pašiem resursiem, par apmācību. Pozitīvi vērtējams tas, ka LU ar šo gadu piedāvā jaunu pedagoģijas programmu Speciālais skolotājs/skolotājs logopēds. Tās saturs ir veidots mūsdienu prasībām atbilstošāks, plašāks un izsmeļošāks. Tajā būs ietverta informācija arī par bērnu attīstības pamattraucējumiem, atbalsta pasākumiem, intervencēm, novērtēšanu. Šie speciālisti būs gatavi sniegt mērķētu atbalstu tiem, kam tas nepieciešams. Taču ir skaidrs – ja klasē ir 30 bērnu un tajā ir vairāki bērni ar traucējumiem, bet skolotājam nav zināšanu, kā ar viņiem strādāt, un nav arī skolotāja palīga, tad ne par kādu iekļaujošo izglītību runāt nevaram.