"Caur pelēcību nevar redzēt daudz zvaigžņu, kuras pasaulē mirdz. Varbūt līdz tām nenonāksim, bet jāiet ir un kāds varbūt arī nonāks. Tā pašam dzīvot būs vieglāk. Mērķim ir jābūt jebkurā gadījumā, jebkurā vecumā," uzskata Gulbenes pilsētas Senioru biedrības valdes priekšsēdētājas vietnieks Aivars Circenis.
1991. gadā ANO Ģenerālā asambleja 1. oktobri izsludināja par Starptautisko Senioru dienu. Tās mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību iedzīvotāju novecošanas problēmām, gados vecāku cilvēku dzīves kvalitātei. Kas to nosaka un virza, par to saruna ar Gulbenes senioriem.
Viegli sēdēt krēslā
26. septembrī apritēs divi gadi, kopš dibināta Gulbenes pilsētas Senioru biedrība. Mēs tiekamies Vidus ielā – kādreiz te bijis bērnudārzs, tad sākumskola, tagad telpas ierādītas Latvijas Sarkanajam Krustam, arī Senioru biedrībai. "Sākotnēji bija pensionāru apvienība, kurai šogad aprit 26 gadi – pamatus pensionāru kustībai pilsētā salika Līvija Liepa. Tālāk viņas darbu pārņēma Mirdza Kušķe – pašvaldība seniorus atbalstīja, līdz pienāca brīdis, kad biedrība bija jāiekļauj valsts reģistrā. Tā mēs sākām ar Aivaru – viens otru biksīt, sak`, vajadzētu kaut ko darīt. Būt par priekšnieku gan viņš kategoriski atteicās, bet kādam tas jādara," par nokļūšanu Senioru biedrības valdes priekšsēdētājas amatā stāsta Astrīda Saveļjeva. Aivars Circenis piebilst: "Man nepatīk būt pirmajā rindā, es labāk otrajā."
Astrīda ir pedagoģe. "Esmu gulbeniete trešajā paaudzē, arī trīs manas nākamās paaudzes tepat dzimušas. Gulbenē dzīvoju, pabeidzu pedagoģisko skolu, strādāju par pionieru vadītāju lauku skolā Strados. Sāku studēt Latvijas Universitātē, bet četri bērni ģimenē – ar visu nevarēja tikt galā. Bērnu pēc sāku strādāt bērnudārzā, jo tad savējos varēja iekārtot dārziņā. Tad aizgāju strādāt uz skolu, tad atkal uz bērnudārzu, līdz 64 gados aizgāju pensijā. Tagad man jau pieci mazbērni un viens mazmazbērns. Kad redzu savu mazmazbērnu, saku, ka laikam jau palieku sena. Veca ne – nu kur tad veca, uz vecu mušas lido virsū. Es tik daudz dīdos, ka man nepaspēj uzlidot," smej Astrīdas kundze un piebilst: "Es vienmēr esmu dīdījusies, man nekad nav bijis garlaicīgi. Pagājušovasar biju īpaši laimīga – piedzima mazmeitiņa un pēc mēneša mazmazdēliņš. Tādā ziņā tiešām esmu laimīga, tā mana visa bagātība – bērni un mazbērni."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 25. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!