"Es nezaudēju optimismu, ceru, ka visi Covid-19 krīzes laika ierobežojumi reiz beigsies. Ir jāgatavojas tam, kas būs pēc tam. Pasaule mainīsies, bet domāju, ka cilvēkiem ilgas pēc skaistuma neizpaliks. Pēc mūzikas, pēc skaistām sievietēm un vīrišķīgiem vīriešiem – tās ir nemainīgas vērtības," uzskata kādreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieks Reinis Galenieks.
Ar mūziķi tiekamies Jūrmalā, iekoptajā dārzā uz terases ievērojot distancēšanos. Ar ierastu kustību jau pastiepjas roka sveicienam, bet apraujamies. Ir tik neierasti uzsākt sarunu bez draudzīga rokasspiediena! Taču spīd saule, dabā un dārzā viss plaukst, un tas vien uzmundrina. Vīrusa izraisītās pandēmijas ierobežojumi darījuši rimtāku arī Reiņa Galenieka ikdienu, kad līdz šim uz mācību iestādi un pulciņiem bija jāizvadā trīs mazbērni, varēja attīstīt radošās idejas, aranžējot un atskaņojot kino mūziku, koncertēt ar savu programmu un apmeklēt Rīgas vācu kultūras biedrības vokālā ansambļa Morgenrot mēģinājumus. Par Reini Galenieku viņa kolēģe Inta Saksone, ar kuru simfoniskajā orķestrī bijuši kolēģi vairāk nekā 40 gadu, teic – vijoli viņš joprojām neizlaiž no rokām.
Aizturot elpu
Līdz valstī noteiktajiem ierobežojumiem Reiņa Galenieka galvenais pienākums saistījās ar viņa trim mazbērniem Matīsu, Armandu un Ernestu. "Viens iet skolā, divi bērnudārzā. Mans pienākums bija viņus izvadāt, arī uz pulciņiem, pasekot līdzi dienas gaitām. Tagad tas apstājies. Pensijā aizgāju pirms aptuveni astoņiem gadiem, un tagad man ir trīs aktivitāšu jomas, kur ieguldu diezgan daudz enerģijas un zināšanu," sāk stāstīt Reinis.
Viena no tām, ko savulaik uzticējis realizēt Nacionālais simfoniskais orķestris – Holivudas kino mūzikas koncerts Dzintaru koncertzālē. "Toreiz izdevās sadabūt amerikāņu diriģentu, koncerta programma skaisti izskanēja, un man ir liels prieks, ka līdzās amerikāņu slavenajai kino mūzikai skanēja arī Raimonda Paula mūzika no kinofilmas Ilgais ceļš kāpās. Spoži sevi parādīja arī mūsu solisti – Raimonds Ozols uz vijoles un Raivo Stašāns ar saksofona solo. Bet šim notikumam bija kāds trūkums – tam nesekoja turpinājums, lai kā centos izveidot kādu citu koncertu ar franču, itāļu vai krievu kino mūziku. Neguvu tam atbalstu, jo bija vajadzīgas arī finanses," aptuveni pirms desmit gadiem iegūto pieredzi atklāj mūziķis.
Aizejot pensijā, protams, bijušas arī citas rūpes – mazbērni, mājas būvniecība, tomēr Reinis Galenieks nolēmis savu kino projektu turpināt: "Sāku vākt kino mūziku. Noklausījos, kā šī mūzika skan filmā, pierakstīju, pats sev izveidoju aranžējumu, lai to varētu spēlēt uz vijoles. Klavieru pavadījumu man ieskaņoja Veronika Rinkule, izcila koncertmeistare, kura, par laimi, netālu te Jūrmalā dzīvo. Sarīkojām vairākas ierakstu sesijas. Man tagad ir digitālās klavieres, Veronika uz tām spēlē pavadījumu." Tad mūziķim radusies ideja muzikālo izpildījumu ilustrēt ar fotogrāfijām vai attiecīgās filmas videokadriem. "Publikai tas ļoti iepatikās, it sevišķi vecākajai paaudzei, kura pazīst šīs filmas. Jāteic, aktieru vērtības XX gs. otrajā pusē bija citas nekā tagad. Katrā ziņā no tām aktrisēm, ko esmu izmantojis savos projektos, nevienai nebija veiktas kosmētiskās operācijas. Viņas bija dabiskas. Tas pats jāteic par vīrieškārtas aktieriem, vīrišķīgākie – kā Žans Pols Belmondo –, uzņemšanas laukumā visu paši darīja, bez kaskadieriem. Mūsdienās šī dabiskuma vairs nav. Tāpēc arī vecākā paaudze vislabāk to novērtē."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 15. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!