Ceļa pagriezienā aiz Ķirbižiem man jāpārsēžas Sanitas vadītā suņu pajūgā un tad – aiziet pa grubuļaino zemes ceļu līdz Inčiem. Vējš svilpo gar ausīm, smiltis sitas briļļu stiklos. Šķiet, ka manas iekšas būs sakratītas kokteilī. Klausot komandām, četri varenie malamuti nesas pa smilšaino ceļu. Izkāpusi no ratiem Inču pagalmā, atviegloti uzelpoju un samīļoju vedējus – brīnišķīgos malamutus Lūciju, Bordo, Togo un Tudoru. Atbrīvoti no iejūga, pavadām un iemauktiem, suņi nediebj projām, un pēc brīža bariņam pievienojas arī citi malamuti – Heila, Horda, Moka, Tedis, Cifēra un arī Dreiliņos reiz ar sakropļotu kājiņu atrastā taksenīte Džīna.
Āķis lūpā
No pagalma paveras plašs skats uz netālo Vitrupīti, leknajām pļavām ielejā, uz mežu. Vajadzību saimniecībai kā jūra, bet Vīksnes ir pārliecināti – viss būs!
Kurš šeit ir galvenais? Miķelis smej: "Kad Sanitas nav mājās, Lūcijs pat neēd. Sanita mums visgalvenā, bet bara vadonis ir Lūcijs, kas nosaukts Romas imperatora vārdā." Sanita palepojas: "Lūcijs ir suns personība, nenovērtējams nekādā naudā. Viņš satur baru, māca, ko suņi drīkst un ko nedrīkst. Es tikai dodu norādes."
Uz zema galda gardi smaržo ugunskurā ceptās desiņas, krūzē spirdzinoša bērzu sula. Visapkārt saguluši suņi, bet – kaut viens manītos kādu gardumu nočiept! Sanita saka: "Ja gribi, vari suņus uzcienāt, bet paši viņi no galda nekad neko neņems arī tad, ja mēs nebūsim klāt!"
Sanita ir rīdziniece, bet divdesmit gadi trolejbusa vadītājas darbā nepalika bez sekām – sapūsts labais plecs, "pat krūzi vairs nevarēju rokā noturēt. Nācās izlemt – būšu invalīde vai kaut kas jāmaina dzīvē." 2013. gadā, pārdevuši dzīvokli Rīgā, Sanita ar Miķeli un trim bērniem bez mazākās nožēlas pārcēlās uz Limbažu novada Viļķenes pagastu. Saimniecība pamazām sāk celties kājās no nulles.
Sanitas izlemšana balstījās uz diviem vaļiem. Pirmkārt, viņa no bērnības mīl suņus – bija vācu aitu suņa jauktenis, ar kuru viņa piedalījās pieccīņā, bija Stafordšīras terjers. "Reiz čehu žurnālā ieraudzīju Aļaskas malamutu, tolaik pie mums nekas tāds nebija redzēts. Pirmos malamutus Latvijā atveda tikai pagājušā gadsimta 90. gados. Kad mana stafenīte nomira, pusotru gadu es par suņiem nedomāju, bet tad internetā ieraudzīju, ka audzētava pārdod malamuta kucēnus. Tā es atvedu mājās Heilu. Viņai jau bija trīs gadi, kad ieraudzīju suņu sacensību sludinājumu. Uzšuvu Heilai iejūgu, un mūsu pirmais starts atnesa pirmo uzvaru. Sacensību dienā viss kusa, suņiem ķepas krita cauri sniegam – uzvarēja ne ātrums, bet disciplīna. Tad arī ieķērās āķis lūpā, jo redzēju, ka ne es viena tāda traka, ar suņiem braukt griboša.
2016. gada ziemā Smeceres silā pieveicām savu pirmo skijoringa (suns velk slēpotāju) trasi. Pēc tam jau ar Lūciju piedalījāmies Baltijas un Pasaules kausa posmā drailendā (notiek pavasarī un rudenī) – ar Lūciju startēju baikdžoringā (suns velk velosipēdu), ar Bordo un Moku – skūteru klasē (divi suņi velk bezpedāļu velosipēdu). Tā pamazām viss notika."
Sanita aizrautīgi turpina: "Lietuvā pirmo reizi saliku pārī Lūciju un Bordo. Puikas mūs nošokēja. Rezultāts bija fantastisks – vidējais ātrums 26,85 km/h. Tagad esam uzņemti Latvijas izlasē, un šogad mani ieskaites punkti jau uzrādīsies arī pasaules rangu tabulās, man piešķirts starptautiskais mušera (pajūga vadītājs) numurs."
Piedalīšanās sacensībās, ceļš, uzturēšanās, bet visvairāk sacensību aprīkojums maksā naudu. Iemaukti, slēpes, zābaki, elastīgās pavadas un daudz kas cits. Derētu atrast sponsoru, bet pagaidām Vīksnes dara, kā var: "Kartu pasūtījām no pārdotā dzīvokļa naudas, ragavas nopirkām lietotas, skūteri iedod Kamanu suņu sporta federācija, iejūgus sākumā sameistaroju pati, bet vēlāk pasūtījām Polijā. Tagad galvenais ir gūt uzvaras starptautiskās trasēs, tad varbūt atradīsies arī atbalstītāji."
Ko Sanita tik fascinējošu saskata malamutos? "Mēs vēlamies lauzt aplamos priekšstatus par malamutiem, ka viņi ir agresīvi, skrien projām no mājām, ir grūti vadāmi. Mūsējie pierāda pretējo."
Aļaskas malamuts ir viena no vecākajām ziemeļu suņu šķirnēm, kas cilvēkam līdzās dzīvo jau tūkstošiem gadu. Cilvēki skarbajos ziemeļu apstākļos bez šiem suņiem nebūtu izdzīvojuši. Suņu spēks un izturība tika vērtēta augstāk par ātrumu. "Malamuts ir stabila un līdzsvarota rakstura suns, uzticīgs, gudrs, sirsnīgs kompanjons. Vienmēr gatavs izaicinājumiem un piedzīvojumiem. Mani suņi nekad nemeklē kašķi, ļauj uzbrucējam izvēlēties, vai tas grib dabūt pa mizu vai ne. Heila prot jebkuru uzbrukumu pārvērst rotaļā. Kad mūs aicina, aizejam ar suņiem uz Viļķenes pamatskolu, kur mācās dēls Reinis, esam bijuši vecu ļaužu pansionātos Katvaros un Rozēnos, vecīšiem asaras bija acīs. Skaistie suņi visur nes labestību un siltumu."
Malamutiem demokrātija neder
Aļaskas malamuti reti rej, bet labprāt "pļāpā" ar saimnieku. Kad Sanita dārzā ravē, viņai katrā padusē ieslīd pa mīloša suņa galvai, kad atbrauc no Rīgas, jānoklausās suņu "stāstos", cik skumji Inčos ritējis laiks bez viņas. Sanita un Miķelis gan atceras arī ko citu: "Malamutiem ir spēcīgs medību instinkts. Tikko bijām pārcēlušies no Rīgas, suņi vēl nezināja mūsu gabala robežas, un Heila aizveda 10 mēnešus veco Lūciju "mācībā" uz kaimiņmājām. Toreiz Lūcija nokniebtās kaimiņa piecpadsmit aitas Miķelis visu ziemu izmaksāja. Citā reizē Heila nomedīja cita kaimiņa divdesmit trīs vistas, nedēļu ēdām putnu gaļu. Labi, ka takse bija tikai pieci eiro par vistu. Tagad visi mūsu suņi zina īpašuma robežas un vairs ne soli aiz tā. Malamutam demokrātija neder. Sist viņu nav jēgas. Senie indiāņi nepaklausības gadījumā iekoda sunim ausī, ar to pilnīgi pietika. Pati arī esmu tā darījusi. Reiz Lūcijs koda kājā vienam no suņiem, tad es saņēmu zobos Lūcija kāju – vai tev tā patiktu? Kopš tā laika viņš vairs nevienam nav kodis. Audzinošā nolūkā Lūcijam vajag tikai kādu no suņiem nogāzt gar zemi, kad jau bļauj kā sisti. No manas puses pietiek ar sarāšanu vai auss paņemšanu plaukstā. Ja vainīgs, krīt gar zemi, ja ne, gaida, ka pakasīšu."
Sanita uzsver savus audzināšanas principus: "Neļauju kucēnam darīt to, ko negribu, lai dara pieaudzis suns. Panāku, lai dotā komanda vienmēr tiek izpildīta, un nedodu komandu, ja nav laika panākt tās izpildi."
Vīksnes nav pat turīgi cilvēki, bet mūslaikos par visu jāmaksā. Kā četri cilvēki iztiek ar esošajiem līdzekļiem? Ar ko baro suņus? Sanita, kas šonedēļ ieguva kinologa sertifikātu, pilnībā atteikusies no suņu sausās barības: "Esam izkalkulējuši, ka visa ģimene varam iztikt ar 350 eiro mēnesī, ieskaitot telefona rēķinus. Šis tas izaug dārzā. Man ir liela saldētava, reizi nedēļā braucu uz tirgu Rīgā, atvedu saldētas lašu galvas, katram sunim tiek pa vienai galvai dienā, ko šie lēnā garā nograuž. Kaltē nopērku zirņus un auzas, netālajā vistu fermā iegādājos putnu galvas, muguras, kaklus, māgas, izvāru putru. Suņi veseli, pie daktera nav bijis vajadzības braukt."
Vēl tikai ceļu vajag
Sanitai ar Miķeli ir galvu reibinoši nākotnes plāni un stabila motivācija – viņu malamuti un skaistums visapkārt: "Uzcelsim viesu mājiņas, piedāvāsim atpūtu tiem, kuriem patīk neskarta daba un suņi, izraksim dīķi laivošanai, ierīkosim suņu treniņa trasi. Pēc gadiem desmit mums jau būs trīsdesmit malamutu. Tik daudz vajag, lai piedalītos polārdistancē, kas ir ap 1600 km gara. Mums arī tagad gaidīšanas prieks. Baltajam Tedim (baltu malamutu Eiropā ir tikai ap diviem simtiem) un viņa sieviņai Cifērai 14. augustā gaidāms ģimenes pieaugums. Diemžēl Limbažu novada pašvaldība (izpilddirektora vietnieks Agris Blumers), šķiet, vazā mūs aiz deguna, jau gadiem solot ceļa gabalu līdz mūsu mājai padarīt izbraucamu. Pirmie solījumi tika doti 2013. gadā ar piebildi, ka 2015. gadā plānots par Eiropas naudām ceļu sakārtot, un tā tas turpinās. Tagad sakās – augustā, bet tad jau rudens lieti būs klāt, un mēs atkal tiksim nogriezti no pasaules."
Varbūt Blumera kungs vēl nezina, ka Inčos veidojas viena no novada vizītkartēm?
emm->mmm